Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +19 °C
Apmācies
Svētdiena, 14. jūlijs
Ritvars, Oskars, Anvars

Kaspars Putniņš: Dziedot mūsu balss ir kaut kas tik ārkārtīgi intīms un tuvs

Īsi pirms gadumijas uzzinājām, ka no šāgada 1. janvāra Latvijas Radio kora mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā stājas Kaspars Putniņš.

Kopā ar Latvijas Radio kori Kaspars Putniņš tāpat kā līdzšinējais šī kora mākslinieciskais vadītājs Sigvards Kļava ir jau 31 gadu – kopš 1992. gada rudens, bet korus diriģē jau 37 gadus – jau kopš 1986. gada, kad kopā ar Māri Kupču nodibināja jauniešu kori Balsis. K. Putniņš bijis gan Igaunijas Nacionālā vīru kora, gan Igaunijas filharmonijas kamerkora mākslinieciskais vadītājs, bet kopš 2020. gada ir Zviedrijas Radio kora muzikālais vadītājs.

Piedāvājums pārņemt Latvijas Radio kora māksliniecisko vadību arī pašu K. Putniņu sasniedzis pēkšņi. "Atbildēju, ka ļoti vēlētos to darīt, bet man ir jārespektē pienākumi, kurus esmu uzņēmies Zviedrijā. Tas nozīmē arī konkrētus aizņemtus periodus manā kalendārā vairākus gadus uz priekšu. Paņemt un nokopēt Sigvarda pienākumus un ielikt tos manā līgumā nebūtu iespējams. Diskusiju rezultātā esam nonākuši pie varianta, kas ir pieņemams visiem, taču modelis vēl ir procesā," saka diriģents.

Vai jaunumi nozīmē, ka dzīve mainīsies radikāli?

Nav tā, ka es līdz šim ierados tikai uz pāris mēģinājumiem un koncertiem. Mentāli visu laiku biju pieslēdzies Latvijas Radio korim, un visi man zināmie Zviedrijas Radio kora galvenie diriģenti, sākot jau ar Ēriku Ēriksonu, vienlaikus ir vadījuši arī citus korus. Ar Latvijas Radio kori man ir noslēgts beztermiņa līgums, savukārt ar Zviedrijas Radio kori tikko sākās mans otrais darba līgums nākamajiem trim gadiem.

Ko šis pavērsiens mainīs Latvijas Radio kora dzīvē?

Milzīgas revolūcijas nenotiks. Ir jāturpina princips, pēc kura esam vadījušies – uzturēt kori labā formā kā universālu grupu, kura ir prasmīga plašā repertuāra lokā no agrīnā baroka līdz visjaunākajai mūzikai. Dažkārt dziedam arī XVI gadsimta mūziku un noteikti 2025. gadā atzīmēsim renesanses mūzikas meistara Palestrīnas piecsimtgadi. Gandrīz visās mazās kultūrās profesionālie kori tiecas būt universāli, nevis šauri specializēties vienā jomā.

Otra ir mūsu avantūristiskā meklētāju puse, kur esam konsekventi devušies ceļojumos kopā ar Latvijas un citiem komponistiem, vienmēr atkal un atkal uzdodot sev jautājumu, kas ir koris mūsdienās, kādas ir tā iespējas un kā tas rezonē ar mūsu laiku. Esam pietiekami prasmīgi Baha, Mocarta, Rahmaņinova un Brāmsa mūzikā, bet vienlaikus kopuši un attīstījuši jaunas skaņas meklēšanas nervu. Tas veido kora identitāti un raksturu. Šīs pieredzes nepaliek tikai savā mazajā telpā. Laba orientēšanās baroka mūzikas stilistikā spoguļojas arī Brāmsa un jaunās mūzikas atskaņojumos.

Reāli kā galvenais diriģents šo sezonu līdz galam nodiriģēs Sigvards, jo lielā mērā viss ir viņa saplānots un ir daudz viņa autordarbu. Viņš turpinās ar kori darboties arī nākotnē. Es uzskatu to par milzīgu vērtību un resursu. Visvairāk – to komunikāciju, nervu un kvalitāti, ko viņš ar kori ir sasniedzis. Viņa stils, viņa veids, kā runāt mūzikā, ir milzīga vērtība, tāpat kā attiecības ar ierakstu kompāniju Ondine, kas tikko vainagojušās ar Gramophone balvu. Arī te plāni ir gadiem uz priekšu.

Vai uzskati par kora būtību, iespējām un to, kā tas rezonē ar mūsu laiku, trīsdesmit darba gados ir mainījušies?

Šis priekšstats ir paplašinājies. Ir universālas, arhetipiskas, mūžīgas lietas: ideja, ka cilvēku vienošanās kopīgā dziedāšanā ir gandrīz rituāls process un tāpēc tas vienmēr ir bijis tik svarīgs daudziem cilvēkiem pasaulē. Dziedot mūsu balss ir kaut kas tik ārkārtīgi intīms un tuvs mūsu pašu būtībai, identitātei, dvēselei, un mēs vienā elpā spējam darīt lietas, kas ir tik skaistas un vienlaikus tik ēteriskas, netveramas. Tas ļauj izjust vienam otru īpašā veidā, ko citādi mēs varbūt nemaz nevaram.

Koris ir ārkārtīgi interesants, jo balss ir visbagātīgākais instruments ar visbagātāko skaņu un iespēju paleti. Korim arvien piemīt arī teatrālais elements neatkarīgi no tā, vai to apzināmies. Mēs parasti nodarbojamies ar tekstu, kora mūzika gandrīz vienmēr ir sinkrētisks žanrs, dziedātāji parasti ir ar sejām pret publiku, tāpēc tas neizbēgami ir arī teatrāls priekšnesums, un arī tā ir īpašība, ko var bezgalīgi attīstīt.

Kas attiecas uz skaņas eksperimentiem, lielākā daļa atklājumu ir notikuši jau pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem. Sešdesmito gadu modernisms izpētīja gandrīz visas skaņas iespējas, bet tas, kā tās tiek pielietotas, ir bezgalīgs meklējumu process. Tāpēc tas, kas ir koris mūsdienās, drīzāk ir atkarīgs no satura.

Pie kādām atklāsmēm un secinājumiem vedusi līdzšinējā pieredze Zviedrijas Radio korī?

To grūti formulēt vārdos, jo tas ir saistīts ar pašu muzicēšanas procesu. Ir atšķirīgas tradīcijas. Es runāju par komunikāciju mūzikā – kā cilvēki reaģē viens uz otru mūzikas veidošanas gaitā. Otrs ir skaņa pati par sevi. Zviedrijas Radio koris 2025. gadā svinēs simtgadi un jau kopš pašiem pirmsākumiem vienmēr ir bijis solistu koris, kurā angažē dziedātājus no operas. Piemēram, Anna Sofija fon Otere ļoti lepojas, ka savas profesionālās darbības sākumā bija šī kora dziedātāja. Arī šobrīd mūsu korī ir dziedātāji, kuri regulāri dzied lielas lomas operas projektos. Tas nozīmē arī citu skaņas veidošanu, kam ir visādas blaknes. Pirmkārt, viņi vienkārši fiziski ir skaļāki, un jebkurš ir spējīgs brīnišķīgi nodziedāt ārkārtīgi tehniski sarežģītas pasāžas. Pats kora sastāvs arī ir lielāks. Stokholmā esam 32 dziedātāji, bet Rīgā – 24. Tā ir cita svara kategorija.

Latvijas Radio korī ir cita mentalitāte. Mēs šeit vairāk iestājamies par ļoti precīzi, smalki sabalansētu toni, kurā mēs izcili labi viens otru dzirdam, savstarpēji pieskaņojamies un veidojam ļoti homofonu skaņas signālu. Arī Zviedrijā dziedātāji cits citā ļoti klausās un visi ir ar ļoti ilgstošu ansambļa pieredzi, izkoptu jau no agras bērnības, tomēr skaņas veidošanas princips ir citāds. Strādājot ar šādiem ļoti atšķirīgiem ansambļiem, ļoti atšķirīgiem instrumentiem, es daudz iemācos. Šīs zināšanas – knifi, veidi, paņēmieni – noder arī citur, ne tikai ar konkrēto ansambli.

Vai abi dažādie kori atbilst apzīmējumam "ziemeļu skaņa" (nordic sound)?

Ziemeļu skaņa nav unificēts fenomens. Arī Zviedrijas Radio koris atšķiras no citiem Zviedrijas koriem ar bagātīgāku, kuplāku, dziļāku skanējumu. Krāsas ir biezākas un košākas. Turpat blakus ir arī Igaunijas Filharmonijas kamerkoris, ar kuru nostrādāju septiņus gadus, un tas atkal ir pavisam cits raksturs mūsu kopīgajā Baltijas un Ziemeļvalstu kultūras ainā.

Mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta pienākumu un atbildības loks Zviedrijā un Latvijā ir atšķirīgi?

Ļoti atšķirīgi. Zviedrijas Radio koris ir milzīgas mašīnas sastāvdaļa. Zviedrijas Radio ir milzīga organizācija, arī tā mūzikas departaments ir milzīgs. Mums Stokholmā ir ļoti skaista simfoniskā zāle – Bērvaldhalle un simfoniskais orķestris. Korim ir sava mākslinieciskā neatkarība, taču konkrētajā kontekstā, kas ietver arī sadarbību ar orķestri un visu, ko vajag lielajai raidorganizācijai. Arī lēmumu pieņemšanā piedalās vairāk cilvēku. Zviedrijā vispār visam jānotiek ar konsensus principu. Darbinieki sūdzas, ka viņiem ir diezgan daudz sapulču. Viss tiek ļoti smalki apspriests, un lēmumi bieži ir kolektīvi. Tas nenozīmē, ka mākslinieciskajam vadītājam nav savas autonomijas un ka viņš nevarētu īstenot savas stratēģijas. To viņš, protams, var, taču tās ir definētas diezgan cietā rāmī.

Savukārt Igaunijā organizācija bija pavisam maza – tikai pats koris, līdz ar to daudz neatkarīgāks. Latvijā esam VSIA Latvijas koncerti sastāvdaļa. Šobrīd Rīgā atrodamies intensīvā smadzeņu vētru diskusiju procesā, mēģinot ieraudzīt iespējami labāko modeli, kā nākotnē darboties. Pēc burvja mājiena tas nerodas, šis nav klikšķis, pēc kura pēkšņi pamodīsimies citā pasaulē.

Nesen īpaši skaudri tika celta gaismā mūziķu zemā atalgojuma problēma. Jūti, ka nabadzība apgriež spārnus korim?

Viens no trakumiem ir ne tikai algas, bet arī tas, ka mums nekad nav īsti bijis naudas jaundarbu pasūtīšanai. Tas, manuprāt, jārisina nacionālā līmenī. Šaubos, vai milzīgais slogs, kāds šobrīd ir Kultūrkapitāla fondam (VKKF), pēc jēgas ir pareiza politika. Pats esmu darbojies VKKF ekspertu padomē un zinu, ka projektu konkursi ir milzīgs stress un laimes spēle, kur viss atkarīgs no tā, kāda ir konkurence, un no citiem faktoriem, kuriem bieži diemžēl nav nekāda sakara ar projekta kvalitāti. Vai ilgtspējīgākas stratēģijas veidošanai mums nevajadzētu domāt par vēl kādu citu instrumentu, kam būtu drusku citi darbības principi? Jābūt arī citām iespējām, jo pārāk bieži ir tā, ka ļoti rūpīgi izsāpēti, izauklēti projekti, jaundarbi gluži vienkārši nesaņem naudu, jo visiem nepietiek. Arī visi Latvijas Radio kora projekti ar Hotel Pro Forma bija riskantas avantūras bez garantijas, ka varēsim turēt vārdu. Tas vienmēr ir lēciens aukstā ūdenī. Man patīk peldēties aukstā ūdenī, bet šajos gadījumos pārāk daudz tiek likts uz spēles. Zviedrijā mums ir savs budžets, kuru varam tērēt jaundarbiem.

Ko diriģēsi Latvijā vistuvākajā laikā?

Tūdaļ pat janvāra beigās svinēsim Cēsu koncertzāles desmitgadi ar koncertu, kurā būs arī teatrāli elementi (video projekcijas u. c.). Tam tapis jaundarbs – veltīts interesantam notikumam pirms 333 gadiem Cēsu apriņķa tiesā, kur viens no lieciniekiem atzinās, ka ir vilkatis. Šim vīram tobrīd bija vairāk nekā 80 gadu, un, lai gan visi zināja, kas viņš ir, tas bija liels pārsteigums tiesnešiem. Tiesas process pārvērtās par ļoti labi dokumentētu interviju. Par godu šim notikumam veidojam muzikālu darbu, kuram mūziku raksta Mārtiņš Viļums un Matīss Čudars, kurš pats arī spēlēs ģitāru. Interesanti, ka veco vīru arī sauca Matīss – vecais Tīss, Livonijas vilkatis. Lielie ozoli, kurus šur tur redzam Latvijas ainavās, ir šos laikus piedzīvojuši, kad, neraugoties uz piederību kristīgajai apgaismības laika luterāņu kultūrai, vēl aizvien bija dzīva arī pavisam cita pasaules izjūta. Šīs ir atskaņas no laikiem, kad cilvēki vēl nejutās kā pasaules valdnieki barības ķēdes pašā augšgalā un, lai varētu izdzīvot, viņiem bija jāsaprot, kā darbojas vilku bars, kas daudzos gadījumos bija veiksmīgāks par cilvēkiem.

Tas, ko lasu vecā Tīsa tekstos, ir mēģinājums izkāpt ārā no sava mazā ego, mazās cilvēku pasaules teritorijas un mēģināt iegūt plašāku redzējumu, un līdz ar to labāk saprast pasauli un būtnes, ar kurām kopā tajā dzīvojam. Lasot šo tekstu, man nāk prātā svētais Francisks, kurš runājis ar putniem un zvēriem. Ko tas nozīmē? Tas ir cilvēks, kurš ar visu savu potenciālu mēģina paskatīties uz dzīvi no citas būtnes perspektīvas. Tā ir mūsu laikmetam ārkārtīgi neparasta doma, jo mēs esam humānisma apgaismības laikmeta produkti, kuri dzīvo savā ziloņkalna tornī pilnīgi nošķirti no pārējās dzīvās pasaules. Bet, iespējams, ir pienācis laiks sākt mazliet pazemīgāk skatīties uz sevi pasaules kopējā bildē. Un arī nenovērtēt par zemu to, kas mūsos ir vēl blakus vai aiz mūsu racionālā prāta. Prāts ir brīnišķīga dāvana, pateicoties tam, esam daudz sasnieguši, tomēr, šķiet, Einšteins ir teicis, ka racionālais prāts ir ļoti labs kalps, bet ļoti slikts kungs. Domāju, ka vecā Tīsa tekstā ir kaut kas tāds, kas mums varētu ļoti noderēt, no kā mēs varētu mācīties.

Otrs liels jaundarbu koncerts būs debess ķermeņu apdziedāšanas programma Bezgalības pērles šāgada 11. maijā Rēzeknes Gorā un jūnija sākumā Rīgā. Tā ir Sigvarda ideja, bet laikam diriģēšu es. Katram debess ķermenim ir veltīts Noras Ikstenas dzejolis un latviešu komponista jaundarbs.

Kas sniedzis vislielāko radošo gandarījumu Zviedrijā?

Diemžēl divi no trim gadiem pagāja kovidlaikā, kad darbam bija ļoti skarbi ierobežojumi. Sirdī mīļš man ir mūsu Roberta Šūmaņa ieraksts Missa Sacra un četri dubultkora dziedājumi, ko pērn izdeva skaņu ierakstu kompānija BIS. Bija brīnišķīgas zviedru klasiskā sešdesmito gadu modernisma koncertprogrammas ar Ingvara Līdholma un Lāša Johana Verles darbiem, ar kuriem bijām arī turnejā Zviedrijas ziemeļos, pat aiz polārā loka – Kīronā 1200 kilometru no Stokholmas. Tas bija brīnišķīgs brauciens maija sākumā saulainā polārajā dienā. Esam šo repertuāru arī ierakstījuši. Šajā programmā atskaņojām arī Ģērģa Ligeti Trīs Helderlīna fantāzijas – veltījumu Zviedrijas Radio korim, ko Ēriks Ēriksons pirmatskaņoja Bērvalda zālē pirms 40 gadiem – 1983. gadā.

Kopā ar Zviedrijas Radio simfonisko orķestri atskaņojām Bahu, Hendeli un Džeimsa Makmillana Septiņus Kristus vārdus pie krusta, ko esmu atskaņojis arī Rīgā ar Latvijas Radio kori un Sinfonietta Rīga. Brīnišķīgs piedzīvojums bija uzstāšanās ar zviedru džeza trombonistu un dziedātāju Nilu Landgrēnu, kurš ir arī liels Latvijas Radio bigbenda draugs. Viens no pēdējiem Svena Dāvida Sandstrēma darbiem Tumsas un mīlestības soneti ir rakstīts tieši viņam un jauktam korim. Atgriezīsimies pie tā arī nākamajā sezonā.

Kāda ir Dziesmu svētku pēcgarša?

Šie svētki ir mūsu asinsrite. Mani vecāki tajos ir piedalījušies visu mūžu, un es pats esmu tajos uzaudzis. Kad bēdīgi slavenajos 1985. gada Dziesmu svētkos koru rindās parādījās padomju armijas zaldāti, sev par šausmām, jāatzīst, ka biju viens no viņiem…

Esmu bijis arī virsdiriģents Igaunijas Dziesmu svētkos, viņu svētku simtpiecdesmitgadē 2019. gadā. Kaut arī ar lepnumu spriežam, ka mūsu kori un koncerti ir labāki, ir jāatzīst, ka igauņi Dziesmu svētkus vairāk redz kā tautas svētkus. Viņu vadmotīvs bija "Svinam, sanākam kopā, nevienu neizslēdzam, izjūtam viens otra plecu un atzīstamies viens otram mīlestībā". Arī moto bija "Mana mīļā Igaunija". Man liekas, ka šī nots mūsu saspringtajās pierēs un konkurences garā Latvijā diemžēl neskan pietiekami skaļi. Latvijā ir daudz vairāk saspringuma uz kvalitāti, apliecināšanos un sacensību. Bet vai tas ir vissvarīgākais Dziesmu svētkos? Domāju, ka tāpēc izvērtās ļoti nepatīkamais atgadījums ar Rīgas Projektu kori. Igaunijā tāds koris tiktu uzņemts ar atplestām rokām. Mēģinājums izslēgt no Dziesmu svētkiem tos, kuriem ir alternatīvāks skatījums un kuri veido savu repertuāra politiku, šķiet ārkārtīgi nepareizi. Man nav saprotams, kāpēc Latvijā šādu koru ir tik maz. Es zinu, ka maniem kolēģiem nepatīk to dzirdēt, bet mēs strādājam ārkārtīgi unificēti vienā nelielā repertuāra segmentā. Bet, piemēram, Nīderlandē katru gadu notiek divsimt Baha Mateja pasijas atskaņojumu un lielāko daļu veic amatierkori, piedzīvojot šo brīnišķīgo notikumu. Mēs sevi esam ierobežojuši pavisam mazā lauciņā, pārāk daudz koncentrējoties uz uzvarām konkursos. Tas ir jocīgi. Māksla nav sports.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja