Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +21 °C
Skaidrs
Piektdiena, 24. maijs
Marlēna, Ilvija, Ziedone

Kur asariņa nobirst. Intervija ar komponistu Ēriku Ešenvaldu

"Es vairs nevēlos uzbāzties citiem ar savām atklāsmēm," uzsver Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra 2023./2024. gada sezonas rezidējošais komponists Ēriks Ešenvalds

Tas būs citādāks Ešenvalds – par gaidāmo jauno radošo pienesumu saka Ēriks Ešenvalds. Viņš ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) 2023./2024. gada sezonas rezidējošais komponists. Orķestra 98. sezonas atklāšanas koncertā, ko 6. un 7. oktobrī Lielajā ģildē diriģēs LNSO mākslinieciskais vadītājs Tarmo Peltokoski, skanēs jau labi zināmais Ērika Ešenvalda opuss koncerts klarnetei, orķestrim un elektronikai Arktikas nakts vīzijas, soliste būs klarnetiste Anna Gāgane. "Citādāku Ešenvaldu" klausīsimies vēlāk šajā sezonā.

Kā saprast – "citādāks Ešenvalds"?

Kad cilvēks ir sasniedzis pusmūžu un daudz sapratis, viņš vairs tā nestreso. Es vairs nevēlos uzbāzties citiem ar savām atklāsmēm. Gribas vienkārši ļauties sajūtai. Ja ļaujas – mūzika pati ved savā ceļā un rāda, kā tā grib pagriezties un attīstīties. Jaunības maksimālisma degsme jaunradē smeļas no bērnībā piedzīvotā un izjustā. Tu dedz kā svece no abiem galiem, līdz vienā brīdī saproti – nu nevajag. Kā saka mana mamma: nevajag piekakāt visu pasauli.

Tagad vēlies rakstīt mazāk?

Es arī rakstu mazāk! Es dzīvoju no iespējām, kuras man ir pavērušās, un esmu atklājis, cik ļoti man patīk pedagoģiskais darbs Latvijas Mūzikas akadēmijā. Ik pa brīdim mani aicina vadīt meistarkursus universitātēs un koledžās ārzemēs. Šovasar biju Filadelfijā, veselu nedēļu universitātē strādāju ar divdesmit profesionāliem komponistiem, kuriem jau bija bakalaura un maģistra grāds, dažiem pat doktora grāds. Tas bija tik patīkami un kolosāli – aicināt viņus neiegrimt tikai kompozīcijas tehnikas un formas jautājumos. Esence, jūsu sajūtas – kur tās ir? Vai esat filigrāni tās uzlikuši uz nošu papīra? Bija lieliski, ka varam runāt par pirkstu galos sataustāmo. Par to, kas pacelsies pāri formai, tehnikai, paņēmieniem. Par vēstījumu.

Latvijas Mūzikas akadēmijā nu jau otro gadu vadu kompozīcijas katedru. Mēs esam forša komanda – Selga Mence, Andris Vecumnieks, Rolands Kronlaks, Jānis Petraškevičs, Krists Auznieks un Arturs Maskats. Nupat pieaicinājām arī Edgaru Mākenu vadīt teātra un filmu mūzikas studiju kursu. Mums ir 22 studenti, un pie mums brauc studenti Erasmus apmaiņas programmā, mūsējie katru gadu brauc pamācīties citu valstu mūzikas augstskolās. Te viss virmo! Klasē rādot Olivjē Mesiāna darbu, iedomājos, ka es taču jau sen zinu šo partitūru un tomēr katru reizi atklāju kaut ko jaunu. Citreiz uz to norāda students. Jā, jaunrade te virmo.

Pirms gadiem desmit tu pedagoģisko darbu drīzāk uzlūkotu kā traucēkli, kas atņem laiku un spēku komponēšanai?

Tā bija, kad es vēl studēdams strādāju Rīgas 31. vidusskolā. Mācīju mūziku un vadīju kori. Man bija pamatīga slodze – 40 stundu nedēļā. Plus vēl ģimene, kurā jau dzima bērni, tāpēc meklēju papildu ienākumus. Trīs mēnešus nostrādāju Dienas tipogrāfijā, nakts maiņā taisīju pastnieku paciņas. Pēc tam sāku dziedāt Valsts akadēmiskajā korī Latvija, un arī no tā nācās atvadīties, jo jutu, ka gribas komponēt, gribas lidot. Laikam atslēgas vārdi man ir – negribas stagnēt. Ja noraidīšu jaunus piedāvājumus un iespējas, ir liela varbūtība, ka sākšu stagnēt.

Kad nāca Kembridžas Universitātes piedāvājums rezidēt Trīsvienības koledžā, nezināju, ar ko šie divi gadi beigsies un vai mani pēc tam ņems atpakaļ korī Latvija. Bija pasaules ekonomiskā krīze, bet Kembridžā man bija pieklājīga alga, un tur ieguvu vērtīgus kontaktus, iepazinos ar diriģentu Stīvenu Leitonu.

Stīvens Leitons joprojām atskaņo tavus kora darbus, arī šogad.

Esam kontaktā joprojām, un es priecājos, ka viņš beidzot ir sadūšojies un aizgājis no Trīsvienības koledžas, kurā viņš septiņpadsmit gadu vadīja kori un bija mācībspēks. Viņš gribēja beidzot būt brīvs mākslinieks. Strādājot Trīsvienības koledžā, tas nebija iespējams, jo piecus vakarus nedēļā bija jābūt tur – jādiriģē mesas, ikdienas dievkalpojumi, jāpasniedz stundas diriģēšanas un ērģeļu klases studentiem. Esmu priecīgs, ka viņš aizbrauca uz Sidneju un skaistajā Sidnejas opernamā nodiriģēja trīs koncertus – vienu programmu trīs vakarus pēc kārtas. Tajā bija arī mana oratorija Kristus ciešanas un augšāmcelšanās.

Nav viegli brieduma gados uzdrīkstēties pamest garantēti nodrošinātu maizes darbu.

Ar lielu pazemību pieņemu komponistiem doto īpašo privilēģiju strādāt līdz mūža galam. Pēteris Vasks un Arvo Perts jau sen ir pensijas vecumā, bet viņi joprojām rada. Savukārt pret izpildītājmāksliniekiem, it īpaši baletā, laiks ir nežēlīgs. Pienāk brīdis, kad profesionālā karjera uz skatuves beidzas.

Ko jaunu esi apņēmies uzrakstīt Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim?

Būs divi jaundarbi: mana Pirmā simfonija orķestrim – tīri simfonisks darbs bez solistiem un multimediāliem elementiem – un trio, ko pirmatskaņos Trio Fabel, kurā muzicē LNSO klarnetiste Anna Gāgane ar domubiedriem. Abi pirmatskaņojumi plānoti pavasarī.

Vai simfonija tiešām būs abstrakta, bez tev raksturīgā iztēlojošā, kinematogrāfiski skaniskā reālu stāstnieku stāsta?

Stāsts, protams, ir, bet pagaidām to neatklāšu. Tas būs citādāks Ešenvalds. Saproti, man jau ir 46 gadi. Tas, no vienas puses, ir labi, bet no otras – pesimistiski.

Laiks skrien ātri – vēl vakar biji jaunais komponists!

Šis ir ļoti interesants laiks. Kad pērn teicu Sigvardam Kļavam: "Sigvard, man šodien ir 45. dzimšanas diena!", viņš noteica: "Ak vai! Vēl desmit gadu, un tu jutīsies citādi." Nezinu, vai tas ir iedvesmojoši, bet tā ir realitāte. Es sāku vairāk sevī ieklausīties un ieraudzīt sevi pasaules vibrāciju kontekstā. Tāpēc arī top šī simfonija, tajā nav naratīva. Simfonijā Ziemeļu gaisma un Vulkānu simfonijā ir stāstnieki un dabas ainavas, bet te būs vienkārši simfonija. Ešenvaldam – 46. Kad tikko izlasīju ziņu, ka mūžībā aizgājis režisors un mākslinieks Pēteris Ķimelis, nodomāju: viņš taču arī ir dzimis 1977. gadā – tāpat kā es.

Kad būs gatavs tavs balets, kuru gaida Latvijas Nacionālais balets? Vai tā nosaukums un stāsts joprojām ir noslēpums?

Balets sauksies Meitene ar dažādkrāsu acīm. Tas ir balstīts nezpersu leģendā par mīlestību – meitene ir teju mūžīga zvaigzne no Plejāžu māsām, savukārt viņš ir Zemes iedzīvotājs, mirstīgais. Balets jāgaida vēl vismaz gadu. Tas ir cieši saistīts ar radošo un pētniecisko darbu manās profesionālās doktorantūras studijās.

Kas strādās skolās un vadīs korus, ja Latvijas Mūzikas akadēmijas mūzikas skolotāju nodaļā šogad nav uzņemts neviens students un visos četros kursos kopā ir vien vienpadsmit studentu?

Jaunā paaudze negrib strādāt skolā, jo alga ir maza, turklāt mūzikas skolotājiem visu laiku ir jādarbojas ar savu balsi: ne tikai jārunā, bet arī jādzied. Lai nopelnītu vismaz tik, cik rēķinu samaksai un ēšanai, jāstrādā daudz. Piecus gadus strādājot skolā, ik pēc pāris mēnešiem saaukstējos, jo balss aparāts fiziski nevarēja izturēt lielo slodzi. Riskēju, pieteicos kora Latvija uzņemšanā tenoru grupā un biju tik laimīgs, ka mani paņēma. Nonācu profesionālā kolektīvā, kurā bija alga, ļoti kvalitatīva profesionālā mūzika un balsij ļoti piemērots režīms. Plus vēl manu darbu novērtēja, es jutos vajadzīgs. Deviņi gadi korī Latvija daudz devuši man kā komponistam. Henrijam Poikānam, kurš vēl tikai studē kompozīciju, ieteicu aiziet uz kori Latvija. Viņš ir zemais bass un nu tur dzied blakus leģendārajam basam Zigmāram Grasim.

Vai tev ir kāda aizraušanās ārpus mūzikas?

Sudoku spēle. Es šīs skaitļu mīklas risinu riktīgi, vissarežģītākās. Tā es trenēju smadzenes, piemēram, braucot vilcienā vai lidojot lidmašīnā. Es ar šo spēli esmu aizrāvies kopš studiju gadiem. Ikdienā saku sev, ka jāatpūtina acis no nošu rakstīšanas, no skatīšanās datorā. Tā ir laba atslēgšanās, bet nevis vienkārši guļot vai ēdot, bet turpinot darbināt smadzenes, tikai citā rakursā. Kad intensīvi komponē, iztēles horizonts sašaurinās. Uzmanība tiek pievērsta skrupulozām niansēm – tam, kā pierakstīt, kāda būs dinamika, konkrētie paņēmieni. Tad vajag atraut horizontu vaļā, lai atkal redzētu kopumu. Sudoku man ir metode, kā to panākt.

Nogurdinošo, skrupulozo komponista darbu drīz varēsi uzticēt mākslīgajam intelektam. Mākslīgais prāts jau pat ir sacerējis Bēthovena Desmito simfoniju!

Ļoti interesanti, kur mēs šajā jomā nonāksim, jo mākslīgais intelekts ir apgādāts ar visām mūsu zināšanām, bet ir jautājums, vai tas spēs izprast arī sajūtas un to, kā strādā brīvā radošā doma?

Vai joprojām vari teikt, ka jaunrade ir tavs ceļojums, arī burtiskā nozīmē, jo diez vai tāpat vien brauktu vērot ziemeļblāzmu?

Brauciet pie dabas, kamēr tā vēl tur ir! Ledāju kušana, klimata pārmaiņas notiek strauji. Bet kam lai šodien tic? Lielākoties finansējumu piešķir tiem zinātniekiem un pētījumiem, kas apgalvo, ka planēta iet bojā, jo notiek globālā sasilšana, un pavisam maza sauja ir to zinātnieku, kuri saka: nav ko satraukties, zemes sasilšanas un sasalšanas periodi atkārtojas. Taču viņu pētījumus neatbalsta. Tad kas ir tas, ko mums šodien cenšas iebarot?

Es braucu uz vietām, kur nav cilvēku, jo tajā klusumā var sadzirdēt visu. Var visu saprast, meditēt, bagātināties, un tad sāk veidoties mūzika. Man šis klusums ir vajadzīgs. Noīrē mašīnu un brauc! Atrodi skaistu, tumšu vietu, kurā nav nekāda apgaismojuma, un gaidi! Vērot ziemeļblāzmu Norvēģijā dodos katru gadu. Turpinu, lai gan "ziemeļblāzmas simfonija" jau ir uzrakstīta. Sieva jokojot saka – man jāiet pie psihologa, lai tiktu tam pāri. Taču es gribu braukt, jo tā vairāk esmu iepazinis pats sevi.

Domāju: kāds es esmu? No manis gaida, un es varu uzrakstīt visdažādāko mūziku. Uzrakstīju kamerorķestra darbu Laika robežas (2002) Jaunās mūzikas festivālam Arēna, un tas savukārt man deva iespēju komponēt pirmo kameroperu Augļu koks ir Jāzeps. Laika robežu partitūru vienmēr sūtīju kā pieteikumu kompozīcijas meistarklasēm, un vienmēr mani paņēma. Man ir gan visādi elektroniskie opusi, gan dziesmas bērnu ansambļiem, pilnīgi tonāla mūzika, ko dzied Dziesmu svētku kopkoris. Es varu tā un varu šitā. Bet kā es pats gribu? Kas ir mans?

Savā ziņā esmu vienisprātis ar Kristu Auznieku. Viņš tik daudz zina, tik daudz ir ieguvis Jeila Universitātē un Eiropas augstskolās, bet ir pārsteidzoši, ka Kristam arvien vairāk gribas rakstīt romantisku mūziku. Ja mani atkal uzrunātu kāds nopietns laikmetīgās mūzikas festivāls, es droši vien pieņemtu aicinājumu, jo man patiktos neiestagnēt neoromantismā un neoimpresionismā, kas ir manos pasaulē ejošākajos skaņdarbos. Man patīk mainīties, bet asariņa nobirst tur, kur daba bijusi klāt. Tur ir mana sirds un dvēsele.

Kam raksta komponists?

Viens konkrēts piemērs. Latvijas Radio kora koncertam, kas bija veltīts pasakām, uzrakstīju inuītu leģendu Pirmās asaras par krauklīti, kurš bija iemīlējies vaļa dvēselē, bet izdarīja kaut ko sliktu, un vaļa dvēselīte aizgāja bojā. Krauklītis tad nožēlā gauži raudāja, un tās bija pirmās asaras, ko iepazina pasaule. Radio koris to ierakstīja, pēc tam arī universitātes koris ASV, un šo Naxos izdoto albumu ļoti labi novērtēja BBC un žurnāls Gramophone. Tad parādījās viena amerikāņu kritiķa recenzija. Visus citus skaņdarbus albumā viņš esot sapratis, izņemot šo, kas viņam šķietot vien ambienta mūzika un nekas vairāk. Lasot domāju: bet ko man tagad darīt? Kaut man būtu bijuši vērtīgi padomdevēji jau tad, kad man bija 25 gadi un es visu ļoti pārdzīvoju! Tolaik domāju: kas ir nepareizi, kas ir aplami?

Cits piemērs ir koncerts ērģelēm Okeāna balss, kuru čakli atskaņo Iveta Apkalna. Kopā ar diriģentu Andri Pogu un Stavangeres simfonisko orķestri viņa to ir ierakstījusi arī albumā. Tagad Okeāna balss iepatikusies arī kādai japāņu ērģelniecei. Šajā darbā ir minimālistisks skaņuraksts, un es ar ļoti lielu interesi vēroju atgriezenisko saiti – kā iedarbojas vēstījums vienkāršākās mūzikas skaņās. Spriežot pēc daudzajiem klausījumiem Spotify un atsauksmēm tviterī un feisbukā, varu tikai pabrīnīties, cik ātri esmu aizsniedzis jaunu klausītāju loku.

Esmu izbraukājis pasauli un saprotu, ka man ļoti ir nepieciešamas manas mājas, dzimtā zeme, valoda un Latvijas cilvēki. Vēl tikai vajadzētu tikt vaļā no nogurdinošā Latvijas ekonomikas rata, kas kustas daudz gausāk nekā tepat kaimiņos Igaunijā, kur tas ir daudz fleksiblāks un raitāks. Gan skolotāju, gan orķestru mūziķu algas tur ir krietni lielākas, ir sakārtota medicīnas un izglītības sistēma, radīti labvēlīgi apstākļi uzņēmējdarbībai. Kur ir tā kļūda, kāpēc mūsu pašu iegrieztais Latvijas ekonomikas rats griežas tik lēni un smagnēji un trajektoriju nevar mainīt? Kā lai atdzīvina mūsu ekonomikas "polifoniju", lai tā strādātu normāli? Mēs vienkārši muļļājamies, un tas tā nogurdina! Cik var runāt par jauno koncertzāli, par pedagogu un zinātnieku atbalstīšanu?!

Tava mūzika skan daudzviet pasaulē. Kur pats jūties vislabāk?

Vislabāk ir būt savā zemē, dzimtenē, kur cilvēki runā, domā un sapņo manā – latviešu – valodā. Tā ir garīgi visbagātinošākā vide. Tikko jau trešo reizi biju uz izrādi Ziedonis un Visums un atkal domāju par latviešu kodu. Par mūsu valodu un kultūru. Ja tā mums sāks nīkuļot, par ko tad mēs kļūsim? Bail pat domāt šajā virzienā. Diemžēl kopš kovidkrīzes ir stipri piebremzējusies mūsu jauniešu iesaiste. Mēs viņus nejūtam, neredzam. Mūsu divdesmitgadnieku nav!

Presē, televīzijā, radio, teātra režisoru, vadītāju vidē redzam tikai četrdesmitgadniekus un piecdesmitgadniekus. Tā ir paaudze, kas runā, ka ir jārūpējas par bērniem un senioriem, bet paaudze vecumā no 20 līdz 30 gadiem nekur neparādās. Neatspoguļojas šo cilvēku intereses, sāpes, vīzijas, redzējums par Latviju. Tas viss ir pieklusis, bet tieši šī ir paaudze, kas ved mūs nākotnē. Viņi īstenībā ir laimīgi, bet – sevī, savā vidē. Viņi studē, viņiem ir interesanti, viņi dodas Erasmus apmaiņas programmās. Viņi ir nodrošināti, viņiem ir vecāku atbalsts un stipendijas, bet vārdu viņiem nedod, pie šprices nelaiž.

Draugi mīļie, kāpēc mēs nepievēršamies šim mūsu potenciālam? Viņiem ir zināšanas un idejas, viņi prot dzīvot un ir pašpietiekami, bet mēs nedodam viņiem vārdu. Vai viņi mums nav vajadzīgi? Viņi spēj pārliecinoši izpausties un atrast savu darbības lauku ārpus Latvijas dažādos interesantos projektos. Diskutējot ar studentiem, redzu, cik viņi ir gudri, radoši un zinātkāri. Viņi ir ļoti analītiski jau 22 gadu vecumā. Kāpēc viņus ignorējam, nepiesaistām, neuzklausām viņu idejas un iniciatīvas? Ieguvēja būtu visa Latvija.

Kad beidzot Rīgā uzcelsim jauno koncertzāli, sakārtosim algu jautājumu, lai mūsu izcilie, Latvijas Mūzikas akadēmijā sagatavotie mūziķi izvēlētos palikt tepat un justos laimīgi, ieguldot savu talantu un profesionālo darbu dzimtenē? Ja mūsu mākslinieki, par kuriem jūsmo uz ārzemju skatuvēm, būtu nodrošināti šeit, daudzi speciāli brauktu uz Latviju, lai viņus klausītos. Mēs taču audzinām izcilus pasaules klases mūziķus, bet valsts neprot un nespēj piedāvāt viņiem darbu ar konkurētspējīgu atalgojumu, tāpēc viņi brauc prom.

Kā komponistam būtu jāreaģē uz skaudro realitāti, uz karu Ukrainā?

Nesen bija diskusija, vai Krievijas iebrukuma laikā Ukrainā atskaņot krievu komponistu mūziku. Latvijas mūziķi nostājās diametrāli pretējās pusēs, šī diskusija norit visā pasaulē. Jo tuvāk karadarbības zonai, jo diskusija kļūst skaļāka, savukārt zemēs, kas atrodas tālāk, diskusijas nav tik karstas un krievu mūziku turpina spēlēt. Jo tuvāk, jo vairāk parādās eksistenciālie jautājumi – vai tev ceļas roka spēlēt ienaidnieka mūziku, ja tavu tautu nogalina? Lietuva uzreiz izlēma krievu mūziku neatskaņot, bet Latvijā izvēli atstāja pašu mūziķu un kolektīvu ziņā. Es solidarizējos ar ukraiņiem un iztēlē redzu, ka tad, kad Ukraina būs uzvarējusi un es turp aizbraukšu, nometīšos katedrālē ceļos, lai izraudātu visu savu līdzjūtību un pateicību ukraiņu tautai par to, ka viņi ir 40 miljoni, kas spējuši nostāties pretī asinskārajam Krievijas imperiālismam.

Vai esi kādreiz bijis Ukrainā?

Vēl ne, bet sarakstos ar ukraiņu diriģentu, kurš tad, kad pandēmija gāja uz beigām, grasījās rīkot manu autorkoncertu. Sākās Krievijas iebrukums Ukrainā, un koncerts tika atcelts, bet mēs turpinām sarakstīties. Kad vaicāju, kāda palīdzība būtu nepieciešama, viņš vienmēr atbild tik patriotiski un ir pilns ticības, ka karš beigsies un Ukraina uzvarēs. Man likās, ka man viņš jāstiprina, bet viņš stiprina mani! Brīnos, no kurienes viņam ir tik daudz spēka!

 

LNSO
Sezonas atklāšanas koncerts

Lielajā ģildē 6., 7.X plkst. 19 Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18–50

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja