Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +22 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 15. augusts
Dzelde, Zenta, Zelda

Līdz kodolam. Intervija ar rakstnieku Arno Jundzi

"Veidenbaums izmainīja manu rakstības stilu," uzrakstījis romānu Es nemiršu nekad, saka rakstnieks Arno Jundze.

Rakstnieks Arno Jundze, izpētījis katru burtu un krūmu Eduarda Veidenbauma (1867– 1892) īsajā dzīves ceļā un skopajā, bet joprojām tik dzīvajā mantojumā, no sākuma romānā gribējis rakstīt vismaz 50 lapaspušu, kā Eduards ar tēvabrāli dodas uz Tērbatu. Gandrīz kā Zaļajā zemē. Tad sapratis, ka tas nevienu neinteresēs.

Izdevniecībā Dienas grāmata sērijā Es esmu... iznācis Arno Jundzes romāns par Eduardu Veidenbaumu Es nemiršu nekad. Jau notikusi stāvgrūdām pilna romāna atklāšana Veidenbauma memoriālajā muzejā Kalāčos, un sociālajos tīklos rakstnieks sācis saņemt pirmās pateicības burtiski dažas dienas pēc romāna nonākšanas grāmatnīcās. Visbiežāk cilvēki raksta, ka izlasījuši darbu "vienā elpas vilcienā". Arno Jundze stāsta, ka esot mēģinājis stilizēt Veidenbauma īsos, mazrunīgos teikumus un ļāvies klasiskai vienkāršībai – mākslā tik bieži izmantotajai retrospektīvajai atmiņu metodei. Tas ir darīts apzināti. Rakstnieks centies apvaldīt savu daudz krāšņāko un daudzvārdīgāko izteiksmes stilu. Lasītājam ir ļauts pavadīt kopā ar nedziedināmi slimo Eduardu Veidenbaumu viņa dzīves pēdējos mēnešus, nedēļas, dienas un stundas, klejojot līdzi viņa bērnības un studiju gadu atmiņām. "Viņš mirstot atskatās uz svarīgāko. Dzīvo it kā starp divām realitātēm. Tas ļāva mainīt plūdumu," stāsta Arno Jundze. Viņam nepatīk raudinoši darbi. Ielikt romānā smieklus bijis grūti, bet rakstnieks cer, ka viņa darbā atklājas arī Veidenbauma tīrradnīgais skaistums. "Viņš ir mūsu mazais Mocarts," saka Arno Jundze.

Romāna beigās vēstulē Eduardam Veidenbaumam raksti: "Manas tiesības un pienākums bija uzrakstīt šo grāmatu." Tiesības – saprotami, bet kāpēc pienākums?

Esmu tāds cilvēks, kurš, ja apsola, mēģina izdarīt. Es, protams, atkal biju apsolījis Gundegai Repšei. Mānīt Gundegu būtu nekrietni. Tas bija pienākums. Man ar Veidenbaumu jau kopš vidusskolas ir labas attiecības. Caur labu skolotāju viņš pievērsa mani literatūrai. Manos pirmajos romānos – gan Putekļos smilšu pulkstenī, gan Sarkanajā dzīvsudrabā – tekstā parādās Veidenbaums – citēju viņu vai piesaucu. Viņa klātbūtne ir nepārprotama. Ja tu tik ilgi riņķo ap viņu apkārt, likumsakarīgi beigās ir jāuzraksta arī grāmata. Ja nebūtu sērijas, es droši vien nepieķertos. Sērija bija laba kā pasūtījums, kā obligāts pienākums, kas ir jādara. Žēl par finanšu lietām, šo sēriju atbalstīja jau stipri vājāk nekā pirmo Mēs. Latvija, XX gadsimts. Kopumā ir ļoti labi, ka ir šādas sērijas un pasūtījums un ka esi spiests rakstīt nevis to, ko tobrīd gribi, bet to, kas ir pienākums.

Bet no šī pienākuma ir radies ļoti personīgs un intīms darbs.

Es nemāku savādāk. "Ieliekos" jebkurā grāmatā. Šajā mēģināju maksimāli palikt malā savu ego un teikt – Jundze, nelien, tas ir Veidenbaums!

To ļoti var just, ka esi apņēmies izgaismot Veidenbaumu, nevis žilbināt ar formas meklējumiem.

Tas bija mērķis. Tagad televīzijā ir daudz populārzinātnisko dabas kanālu, tur kādreiz rāda sastingušas mamuta pēdas. Viņš kaut kur lāčojis, tur ir bijis mitrs, kājas ir iegrimušas, zeme, putekļi pāri, un pēdas ir sastingušas. Negribu teikt, ka Veidenbaums ir mamuts, bet arī viņš ir gājis un atstājis savas pēdas. Tagad mūsu uzdevums ir uzmanīgi ar pindzelīti iztīrīt, kas tām ir sabiris virsū, un parādīt, kādas šīs pēdas ir bijušas. Sievai jokoju, ka ikviens zina labāk par mani, kas ir Veidenbaums, jo par viņu katram ir viedoklis un par viņu visi labprāt runā. Tad, kad sāku rakstīt, cilvēki paši zvanīja, rakstīja – hei, man ir materiāli, varu tev atsūtīt. Piemēram, tagad feisbukā ir redzama Veidenbauma trešā fotogrāfija, kuru man atsūtīja. Andris Dukurs bija vācis Rūjienas posma materiālus. Vienā vakarā uzraksta – vai tev vajag? Paldies, sūti! Tāpat liela pretimnākšana bija muzejos – Valmieras muzejā, par Kalāčiem nerunājot, arī Rīgas galvenajā muzejā (Rakstniecības un mūzikas muzejs – U. A.). Tas gan taisījās pārvākties, un vajadzēja kopēt un fotografēt mērkaķa ātrumā. Tu tikai bliez un īsti nedomā. Mazliet traucēja mana literatūrzinātnieka pieredze, kas sēž kaut kur fonā. Vācu materiālus un vienā brīdī sapratu, ka vācu materiālus monogrāfijai un ka man vajag citus – tādus, kas parāda dzīvo Veidenbaumu. Sanāca tā, ka kaut kas ir izbiris uz grīdas un tu mēģini saslaucīt kopā. Ainiņu par viņu ir ļoti maz. Turklāt liela daļa ir pierakstīta pēc 1945. gada, un Veidenbaumam tika uzlikts virsū diezgan komiskais sociālista zīmogs ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču, lai kādas tagad šķistu tā laika interpretācijas, labi, ka pētnieki darbojās, un tas ir pamatīgs atspēriena punkts. Līvijas Volkovas grāmata ir super! Jau toreiz cilvēki to lasīja, bet arī tagad tā ir ļoti noderīga.

Grāmatnieks Andrejs Panteļējevs, piemēram, sociālajos tīklos dalījies ar viedokli, ka viņa Veidenbaums vispirms bijis "sarkanais" un tikai pēc tam līdz ar Pērkona Veidenbaumu nākusi reabilitācija. Cik, tavuprāt, Veidenbauma pēdas cilvēka apziņā ir sastingušas?

Tas ir atkarīgs no paaudzēm un skolotājiem. Tiem, kam nepaveicās ar skolotāju, Veidenbaums bija sarkanais, jo tā viņu bija ļoti viegli iepakot. Man vēl nesen kāda pētniece stāstīja, ka kreiso latviešu rakstnieku grupa, kas pēc revolūcijas dzīvoja un darbojās Padomju Savienībā, Veidenbaumu uzskatīja par savējo. 1937. gadā viņus apšāva, reti kurš palika dzīvs, bet visticamāk viņi ielika pamatu mītam par Veidenbaumu kā revolucionāru. Arī Londonā Veidenbauma dzeja ir publicēta sociāldemokrātu apmaksātā grāmatiņā. Bija ļoti viegli aiziet pa sarkano ceļu. Veidenbaums ar savu "Mosties, mosties reiz, svabadais gars" tam labi pakļaujas, tikai jautājums, vai interpretācija sociālisma garā ir pareiza. Arī par citām lietām. Piemēram, stāsts par viņu kā par dzērāju. Veidenbaums kā tāds alkoholiķu karalis. Ir neskaitāmas leģendas. Es domāju, ka grādīgos dzērienus cienošie dzejnieki šo leģendu arī pastiprināja, brauca uz Kalāču pirtiņu, notika "tusiņi", un, protams, tur tika lietoti grādīgie. Galu galā izrādās, ka Veidenbaums alkoholu nemaz nepanesa.

Turklāt līdzās Lettonia korporeļu uzpūtībai viņam riebās arī viņu pārmērīgā žūpošana?

Veidenbaums saprata, ka viņš finansiāli nevar pavilkt visus tos tusiņus. Viņam arī riebās plašās muldēšanas. Veidenbaums necieta stulbeņus, un tajās kompānijās tādu pietika. Gaidīdams savu izziņu, ko pēkšņi pieprasīja Tērbatas Universitāte, viņš bija ļoti uzvilcies un ar daudziem sakasījās, un aizgāja no Lettonia. Mammai un Kārlim vēstulēs vajadzēja radīt kādu pamatojumu, un viņš sāka sacerēt visādus stāstus. Viņš mājiniekiem, kā visi cilvēki, vienmēr nesaka visu patiesību. Vienkāršākais veids bija pateikt, ka viņi tur plītēja un tamlīdzīgi, Veidenbaums jau nevarēja atzīties, ka viņam nav naudas. Lēmums braukt uz Tērbatu viņam dārgi maksāja. Veidenbaums cerēja mācīties Maskavā, kala plānus, kā varēs piepelnīties. Tērbatā iespēju atrast darbu nebija. Viņš pa visu to laiku atrada vienu privātskolnieku Mihelsonu. No vēstulēm var saprast, ka pirms studiju sākuma viņš ir ļoti interesējies un maskavieši viņam ir atbildējuši. Veidenbaums nav kautrējies rakstīt nepazīstamiem cilvēkiem, zinot, ka viņi studē Maskavā, – kā tur reāli ir un cik tas maksā? Maskavieši, man liekas, viņu bija iedrošinājuši. Redaktors Vents Zvaigzne arī teica, ka Tērbata tajā laikā nav bijusi vieta, kur var nopelnīt. Laba universitāte, bet pilsēta maza, igauņu sabiedrībai tā nebija vajadzīga, vācieši – paši par sevi.

Tātad mīts par Veidenbaumu kā dzērāju radies no dažiem "noraušanās" gadījumiem, kad viņš lielā uztraukumā un dusmās ir paārdījies pa krogiem?

Jāsaprot, ka krogs toreiz bija vienīgā vieta, kur jauni cilvēki varēja satikties. Arī kad gāja tikties ar Treimani-Zvārguli, norunāja satikties tur, tas no abām pusēm tuvāk. Krogs bija birža, tur varēja dabūt darbiniekus, tas bija viss. Bija tikai divas vietas, kur iet. Baznīca, kur tu aizgāji uzcirties un nevarēji pat iepīkstēties, un krogs, kur tu varēji sarunāties, "ietusēt". Tam bija kluba, sociālā funkcija. Mūsdienās to grūti saprast, bet vecāmamma stāstīja, ja kaimiņos bija kāds vīrs, kurš pie pusdienām iedzēris kādu šņabja glāzīti, tad, pēc vietējo domām, viņš jau bija alkoholiķis. To noteikti vajadzētu saprast arī Veidenbauma gadījumā. Ja viņš izdzēra pudeli alus, mammai tas jau bija ārprāts, jo mājās viņiem alkoholisko dzērienu nebija. Dažiem citiem bija, bet viņu ģimenē ne. Līdz ar to radās priekšstats par dzērāju. Igaunijā jau arī citur nebija, kur aiziet. Vēl tikai priekamājas. Līdz ar to, ja viņi vakarā krogā satikās, kaut ko uzēda, izdzēra pudeli alus, – pēc tādas mērauklas mūsdienās visi ir alkoholiķi. Skandāli radās tāpēc, ka Veidenbaums nepanesa alkoholu, un, ja kompānijā trāpījās kāds muļķis, tas varēja izraisīt eksploziju. Tā notika gan Tērbatā, gan Kalāčos, kad viņš atgriezās. Tad sākās runas – redz, kāds viņš kļuvis un lien kauties. Abi brāļi bija ļoti mazi augumā, un mazos puikas apceļ visos laikos. Lai varētu pastāvēt par sevi un aizstāvēties, Eduards ar brāli vienu laiku trenējās. Veidenbaums bija eksplozīvs. Kārlis brālim revolveri nepirka, bet Kalāču spieķis ir riktīgs sitamais. Tam nav citu funkciju. Sitamais un arī vingrošanas rīks. Vingrošana un veselīgs dzīvesveids bija laikmeta mode.

Pavasarī, kad nebija naudas, lai turpinātu mācības, no Tērbatas Eduards atbrauca ar iekšēju nojautu, ka viņam ir tuberkuloze. Analīžu toreiz nebija, bet Veidenbaums pietiekami bija apmeklējis medicīnas lekcijas un saprata, ka labi nav. Viņš jau iepriekš bija saķēris gripu. Tuberkuloze bija zīmogs – dzīvosi divus trīs gadus. Tas ir ārprāts jaunam cilvēkam. Brālis pasaka – man nav naudas un tu nebrauksi arī mācīties. Tajā vasarā Eduards juka prātā. Ja parēķina, tie bija kādi četri pieci skandāli, bet ar to pietika. Viņš bija vietējā rokzvaigzne, ar visiem bija sanīdies. Visi viņam bija muļķi un stulbie lauku papi, kā vēstulēs redzams. Sabiedrība viņam atbildēja ar to pašu. Tā tas mīts aizgāja. Ģimenē ar Veidenbauma biogrāfu TreimaniZvārguli bija vienošanās – tu par tām sliktajām lietām neraksti! Māte pati apgalvoja, ka neviens – ne vīrs, ne dēli – nav slimojis, ka visi bijuši veseli. Visi trīs dēli nomira ar tuberkulozi – drīz pēc Eduarda arī Kārlis un Voldemārs. No tuberkulozes, iespējams, nomira arī Olga Loss, nav zināms, kurš kuram to atnesa. Vecākās māsas Kristīnes nāves iemesls nav īsti saprotams, bet netaisīs jau vairs ekspertīzi. Toreiz bija tuberkuloze, tagad – kovids.

Vai tu pētīji, kādi ir slimības simptomi un tuberkulozes slimnieka izjūtas?

Protams, skatījos. Man bija personīgā prakse. Vēl pirms kovida epidēmijas Baltkrievijā noķēru baigo gripu, kas pārgāja plaušu karsonī, knapi atbraucu uz Latviju. Kad uztaisīja plaušu bildi, dakteri vienkārši noelsās. Man tas viss izgāja cauri ļoti personīgi. Domāju, vai tā ir sakritība vai kas cits...

Pirms runājam par Veidenbauma idejām un literāro mantojumu, vēlos pavaicāt par viņa raksturu. Tavā romānā, šķiet, uz Eduarda dusmu lēkmēm, no kurām viņš pats ciešs, ir likts liels un apzināts akcents. Vai, tavuprāt, tas bija kas vairāk par parastu iekarsīgu raksturu? Vai būtu pamats skatīties pat diagnozes virzienā?

Viņš dusmās kaut ko sastrādāja, un tad viņam bija sajūta – es labprāt nošautos. Tas arī liecina, ka viņš nebija alkoholiķis. Ja tāds savāra ziepes, pēc tam ir mūžīgā jautrība – ko gan es esmu sadarījis! Bet Veidenbaums no tā ārkārtīgi cieta. Es neesmu ne psihiatrs, ne psihologs, bet domāju, ka mūsdienās, ja būtu tāds bērns kā Veidenbaums, viņi skatītos Aspergera sindroma virzienā. Viņš bija ļoti, ļoti apdāvināts. Tā bija maksa, ko viņš maksāja, jo nekad jau nav tā, ka tikai iedod, bet neko nepaņem. Eduards bērnībā un arī vēlākos gados slēpās no cilvēkiem. Tikpat kā nerunāja. Slēpās no svešiem. Manā grāmatā viņš arī sēž zem galda. Mamma viņu mēģina rāt – kā tu uzvedies! Tā tāpat kā tagad skaitījās neaudzinātības pazīme. Tētis to saprata. Viņš mazo Veidenbaumu atbalstīja. Tētim acīmredzot bija personīgā pieredze, viņš redzēja, kas ar dēlu notiek. Tētis bija ļoti gudrs cilvēks, lai arī nebija skolās gājis. Redzēja Eduarda ārkārtīgo apdāvinātību, ka viņš piecu gadu vecumā negrib spēlēties, bet mācīties.

Eduards labāk sēž pie grāmatām nekā iet dauzīties vai skriet. Tēvs saprata, ka dēls jāatbalsta, un tēva lēmums bija izšķirīgs. Tā bija patriarhāla ģimene. Viņš pateica – būs Eduards zinību vīrs –, un mātei bija jānostājas miera stājā un jāsalutē. Droši vien viņai negribējās naudu tērēt, bet viņai tas bija jāpieņem. Tāpat kā Kārlim – nekādas jūrskolas, būsi saimnieks, un viss. Kārlis par jūrskolu bija ļoti sapņojis.

Runājot par dusmu lēkmēm, Eduards centās sevi valdīt un saturēt. Studiju biedri atmiņās raksta, kā viņš ir apstrādājis lielos tēvaiņus. Nikni pakšķinājis pīpi, tad sācis rūkt un griezt zobus. Tas droši vien krogā bija baigais šovs. Acīmredzot kaut kādas īpatnības Veidenbaumam bija. Ne jau nu neaudzinātība.

Izdevumā Pūrs publicētie četri Eduarda Veidenbauma referāti liecina par meklējošu, daudzpusīgu prātu, izvēlētās tēmas ir izteikti eklektiskas: Soda likumu vēsturiskā attīstība un filozofiskais pamats, Privāts un kopējs īpašums, Par moderno dueli un Vairāk gaismas – par apgaismošanas tehniku. Tērbatā viņš studē jurisprudenci un klausās daudzus citus kursus. Kā, tavuprāt, būtu varējušas attīstīties Veidenbauma zinātniskās un radošās intereses?

Es domāju, ka jurists viņš, tāpat kā Rainis, būtu nekāds. Lai nu kas, bet jurists viņš nekad mūžā nebūtu. Veidenbauma lielākais talants bija literatūrā – dzeja un atdzeja. Viņš no sākuma nesaprata – kāpēc mani nedrukā?! Viņš taču pats redzēja, ka tie dzejoļi ir labi.

Kāpēc nedrukāja?

Nedrukāja tāpēc, ka Veidenbaums sūtīja uz avīzēm savus labos, lecīgos dzejoļus. Cenzūra būtu klāt, un avīze slēgta. Visi redaktori to zināja. Treimani-Zvārguli ar Valmieras izdevēju Pēteri Skrastiņu pēc Kopotajiem rakstiem uz pusgadu ielika cietumos. Viņus arestēja vēl vecā gada pēdējā dienā. Ar to arī izdevniecība bankrotēja.

Varbūt arī nenovērtēja?

Es domāju, ka novērtēja. Tie, kam viņš deva lasīt, bija vienisprātis, ka dzejoļi ir pārrakstāmi un dodami tālāk. Varbūt dzejoļi nebija izstrādāti līdz galam, var visādiem knibuļiem piesieties. Kad sāk drukāt viņa atdzeju, Eduards samierinās. Gan jau arī draugi teica – tas neies cauri cenzūrai. Viņš nosprieda – labi, rakstīšu savu dzeju mazāk un strādāšu pie tā, ko ņem. Ilgu laiku viņa mērķis, kas bija svarīgāks par visu, bija vienkārši mācīties, apgūt zināšanas. Tam nebija nekāda virsuzdevuma. Dzīvoja, lai mācītos. Bet tad Veidenbaums saprata, ka viņam no kaut kā būs jāiztiek. Sāka domāt, kas tas reāli varētu būt, un pievērsās rakstniecībai. Viņš jau 1. kursā mēģināja klausīties Lautenbaha-Jūsmiņa kursu un bija par to sašutis. Pēdējā gadā viņš klausījās krievu literatūras kursu pie diezgan laba krievu profesora. Viņš meklēja atbildes, kā tulkot, atdzejot, rakstīt. Turklāt viņam pavērās labas literatūras pasaule. Valodas pie viņa lipa kā mušas pie medus. Viņš būtu ražīgs tulkotājs.

Cik valodu Veidenbaums prata?

Pamatā viņam bija vācu, krievu, franču un latīņu valoda. Viņš bija ļoti spēcīgs latīnists. Tā bija viņa īpatnība. Viņš mācījās arī angļu valodu. Igauņu valodu, visticamāk, apguva pats no sevis – dažus vārdus noskaidroja un nebaidījās tos izmantot. Nojaušu, ka krievu valoda viņam negāja. Atzīmes tajā bija diezgan vājas. Tomēr kur nu bez tās, jo krievu valoda bija impērijas galvenā valoda. Man šķiet, Veidenbaumam bija problēmas ar izrunu un galotnēm. Viņam apkārt nebija neviena, kas tajā runātu. Aizbraucis uz Tērbatu, Eduards nolēma stingri mācīties, jo tas ir vajadzīgs karjerai. Nebija viņš tikai pa gaisu vai dumpinieks. Dzejā un savos tekstos viņš bija dumpinieks, bet dzīvē ne, klausīja mammu (smejas).

Eduarda Veidenbauma raksturs spilgti atklājas izdevumā Pūrs 1892. gadā publicētajā nekrologā, kurā viņš ir raksturots kā nopietns pasaules un sadzīves apcerētājs: "Grūts bija viņa īsais mūžs. Ārēji un iekšēji cīniņi. Visus savus gara spēkus darbā likdams, viņš dzinās izravēt no savām pārliecībām aizspriedumus, vienīgi stingrus prāta spriedumus atstādams un piekopdams. Ikkatrā lietā viņš centās pēc serdes un kodola, ar īsta patiesības mīļotāja un meklētāja dedzību un nopietnību. Dzīvoja un izturējās ļoti vienkārši. Nopietnās sarunās par vispārējiem jautājumiem viņa attapīgais gars dzirkstīt dzirkstīja."

Jā, es sev definēju vienkārši – Veidenbaums necieš muļķus, kas gvelž aplamības. Tāpēc viņam arī bija konflikts ar kristīgo ticību. Piecu sešu gadu vecumā zēns sāka lasīt Veco Derību tā, kā to darītu cilvēks mūsdienās, un sapinās Vecās Derības nebeidzamajās pretrunās. Tur taču nav nekā loģiska! Vai nu tu vienkārši truli notici, ka tā ir. Ja netici – Veidenbauma laikos droši vien vēl uzšāva pāris reižu pa dibenu, lai ticību nostiprinātu. Tas tika iedresēts, bet Veidenbaums to nepieņēma. Nu kur tie Ādama dēli ņēma tās sievas? Viņš nevar saprast. Iet pie tēva prasīt. Tēvam, kurš bija ļoti reliģiozs, hernhūtiešu tradīcijās audzis, mute vaļā. Viņš arī nevar atbildēt.

Tavā romānā tēvs izsaucas: "Nu kāpēc tu nevarētu vienkārši noticēt!"

Viņš nevar. Puika lasa, kā Dieva dēli precas ar zemes meitām, un nesaprot, kas tur notiek. Un tālāk aizvien trakāk. Sākas instrukcijas visai prozaiskiem dzīves gadījumiem. Veidenbaums nesaprot, par kādu dievu viņam visi stāsta.

Knuts Skujenieks, 2007. gadā saņemot Eduarda Veidenbauma prēmiju, savā pateicības runā sacīja, ka "Veidenbaums ir traģiska personība, kas ir piedzimusi pirms sava laika", un ka Eduards Veidenbaums vēlāk, iespējams, būtu atkārtojis paša Skujenieka likteni. Ko tu domā par šo pieļāvumu?

Jā, Knuts. Katrā kultūrā tā ir asiņaina padarīšana. Uz altāra ir jāuzliek ziedojums. Es domāju, ka Veidenbaums bija latviešu kultūras ziedojums uz asiņainā altāra, lai kultūra varētu plaukt un attīstīties. Tādu gadījumu netrūkst. Piemēram, Aleksis Kivi somu kultūrā ar savu traģēdiju, absolūti neatzīts, nomirst ciema muļķīša statusā. Ir talantīgie un nesaprastie, kurus pēc tam "atrok". Veidenbaumam tā bija dzeja, Kivi – "briesmīgais, rupjais romāns" Septiņi brāļi – arī kaut kas ļoti globāls un svarīgs. Bet viņa dzīves laikā recenzijās rakstīja, ka tā ir rupja ņirgāšanās, jo rāda varoņus alkoholiķus. Viņu absolūti noraka. Vēlāk teksti pa vienam sāka atgriezties.

Veidenbaumu nenorēja. Viņu vispār nedrukāja. Turklāt Eduarda nelaime bija tā, ka viņš nepaspēja sarakstīt tik tekstu, cik gribēja.

Veidenbauma pienesums bija tas, ka, būdams latīnists, viņš pieslēdzās gan romiešu, gan grieķu pasaules milzīgajai kultūras bagātībai. Skolā gan jau daudzi domāja – garlaicīga, neinteresanta padarīšana, bet Veidenbaums redzēja šo tekstu dzīvīgumu. Varbūt viņš iepriekšējā dzīvē bija bijis romietis. Viņam tas ārkārtīgi patika. Veidenbaums iejūsminājās ar Horāciju un ienesa savā dzejā bagātības, ko šīs zaudētās kultūras slēpa. Otrs, kas raksturo Veidenbaumu, – ka viņš uzraksta patiesības, ko izsaka katrs pusaudzis, kad viņš no maza eņģelīša pārvēršas par riebīgu, kašķīgu velnēnu. Viņš sāk uzdot jautājumus – kāda ir mana dzīve, kāda ir dzīves jēga? Protams, dzīves jēga ir vienas muļķības, un dzīvot nav vērts, un labāk mirt. Pamatskolas beigu posmā, kad tevi šie jautājumi sāk interesēt, tev pēkšņi ir Veidenbaums un tu dabū atbildes. Saproti, ka neesi vienīgais tāds pustrakais. Kamēr jauniem cilvēkiem būs pārejas lūzuma posms, un es domāju tas būs diezgan ilgi vai pat mūžīgi, tikmēr Veidenbaumam ir laba iespēja dzīvot. Viņš visu pasaka priekšā.

Jā, bet ne tikai jaunos Veidenbaums ir aizrāvis un nodarbinājis. Izlasot Nacionālajā enciklopēdijā šķirkli par Eduardu Veidenbaumu, pārsteidza, ka viņa interpretu saraksts gan literatūrā, gan mūzikā ir tik garš!

Jā. Tāpēc, ka tu vienreiz dabū Veidenbauma piešprici un ar to dzīvo. Viņš jau neiziet no prāta. Tā ir daļa no mūsu pasaules. Vienīgi te sākas problēmas ar pārspīlējumiem un interpretācijām. Veidenbaums bija kategoriski pret pašnāvību. Labi, viņam bija konflikts ar reliģiju un baznīcu, bet viņš nebija ateists un ticēja, ka Dievs ir. To viņš saka Treimanim-Zvārgulim – es labprāt paņemtu Kārļa revolveri un ielaistu sev lodi pierē, bet es nekad to nedarīšu tāpēc, ka, ja nu pēkšņi tiem sasodītajiem materiālistiem ir taisnība un debesīs nekā nav, tad es sev nozogu vēl to, kas man ir iedots?! Nē, es pazemīgi cīnīšos līdz galam. Tā ir viņa pārliecība. Ir jāķer tomēr mirklis, kad puteklītis atmirdz. Ar to Veidenbaums ir skaists, traģisks un uzrunājošs visām paaudzēm. Tas personīgi dažādos dzīves posmos skar jebkuru lasītāju.

Vai ir iespējams apmēram iztēloties, ko Veidenbaums un arī viņa mīlestība Olga ielaida ugunī?

Visticamāk, ugunī nonāca viņu mīlas stāsta liecības. Gan jau tur bija kādi dzejoļi, kurus Veidenbaums bija saņēmies un iedevis Olgai. Arī lādīte pie Mihelsona Riemās esot bijusi diezgan liela. Tā sadega. Kaut ko viņš pats sadedzināja. Gan jau kaut ko sadedzināja arī studiju biedri, kad uzzināja, ka Veidenbaums ir miris, ne jau nu viņi katru papīru glabāja. Es domāju, ka tam, kas sadedzis, vairs nav būtiskas nozīmes. Stāstā tas vairs neko nemaina. Muzejā, piemēram, glabājas Veidenbauma stenogrammas, kas ir grūti atšifrējamas, jo viņš kaut ko skricelē pa savam, un arī viņa rokraksts ir diezgan nesalasāms.

Atzīšos, skolas laikā nemaz nenojautu, ka Veidenbaumam ir bijusi ģimene. Bija radies priekšstats par vientuļu, nosalušu ģēniju izplatījumā bez nevienas dzīvas dvēseles vai palīdzīgas rokas, bet, izrādās, tā nepavisam nav taisnība. Ģimene viņu pašaizliedzīgi balstīja un pat upurējās par labu Veidenbauma alkām studēt. Pirms vairākiem gadiem aktieri Vilis Daudziņš un Mārtiņš Meiers kopā ar komponistu Jēkabu Nīmani radīja poētisko lekciju Veidenbaums un Veidenbaums. Divi brāļi, kas pirmoreiz tik lielu uzmanību veltīja Eduarda brālim Kārlim. Arī tavā romānā Kārļa personība un abu brāļu attiecības ir ļoti svarīgas. Kā tu domā, vai Eduardam nebija iekšējs konflikts no tā, ka ģimene viņu uzturēja?

Es domāju, ka drusku bija. Tu jau jūti, ka tevi kāds pagastā aizmuguriski dažreiz nosauc par liekēdi. Vecāki mēģināja Eduardu aizstāvēt. Tomēr – ja puikam ļauj pusaudža gados sēdēt mājās un mācīties visu ģimnāzijas kursu – visi kalpi taču to redzēja... Latvieši ir nejauki, kad otram jāpasaka kaut kas riebīgs. Tuvinieki cerēja, ka Eduards izsitīsies un pēc tam būs ģimenei atbalsts. Tas arī Veidenbaumam bija spiediens.

Tu precīzi esi uzrakstījis, kā lauku mājas varēja arī izpostīt jauna cilvēka dzīvi, ja viņam pašam bija citas intereses, no kurām nācās atteikties. Tur Straumēnu skaistuma ir maz... Kārlim, piemēram, bija jāatsakās no sapņa par jūrskolu.

Mēģinu rakstīt vienu dzimtas sāgu. Arī šajā grāmatā nedaudz no tās kaut kas ienāk. Kad es pats nopirku lauku māju, sāku saprast, kāda tā dzīve tur bijusi. Plānas sienas, istabā trīs gultas, aiz sienas – vēl viena ģimene, un vēl viena ģimene. Visu, kas tur notika, zināja visi. Ja enerģijas sakrita, bija labi, bet tur varēja būt arī tāda elle, šausmas un traģēdijas... To ir grūti pat iedomāties. No vienas puses, Veidenbaumu ģimene bija konservatīva – mājās nebija dzērienu un tabakas, no otras – viņi baigi riskēja. Ņēma dažādus kredītus. Kad tēvs nomirst, Kārlim mājas uzkrīt uz galvas. Viņu ieved krogā un pasaka – šis ir jaunais Kalāču saimnieks. Maza auguma pusaudzis, zaļš gurķis.

Viņam bija tikai 13 gadu!

Nuja! Priekšstrādnieks viņu vadā un palīdz, bet principā Kārlis ir spiests tajā visā ieiet. Turklāt vēl īstā saimniece mamma visus komandē. Kārlim ir jāpieņem lēmumi, jo viņš tagad ir ģimenes galva. Viņš sākumā klausa mammu, bet tad viņam vienā mirklī galvā noklikšķ, ka ir jātaisa parādi, lai attīstītos. Viņš sataisa parādus, un tad arī Veidenbaums var turpināt mācīties. Gadās labie ražas gadi, un viņi mājas no parādu bedres dabū ārā. Kalāčos bijusi liela saimniecība ar mašīnu māju, ar visādiem mehānismiem un traktoriem. Viņi bija ļoti progresīvi un investēja attīstībā. Ja nebūs labas vietas, kur dzīvot, tu labu kalpu nedabūsi. Ļoti mūsdienīgi. Veidenbaumu dzimta ņem kredītus un reizēm dzīvo daudz nabadzīgāk nekā kalpi. Kalpam alga bija obligāti jāmaksā, sev tu vari nesamaksāt. Beigās par labo saimniekošanu Veidenbauma māsasmeita nonāca Sibīrijā.

Kārlis arī esot rakstījis dzeju, bet laikam jau viņi nebija līdzvērtīgi talanti?

Dzeju rakstīja visi. Zinu literatūrzinātnieku interesi meklēt, vai Kārlis nav paņēmis kaut ko no Eduarda. Man atkal liekas – ka tikai nav otrādāk. Varētu arī tā būt. Grūti pateikt, vai Kārlis bija mazāk talantīgs. Viņš bija praktiskāks. Kā praktiķis savā vecumā viņš izkombinēja ļoti talantīgi. Es domāju, ka šodien vairs nav būtiski minēt, kurš ko ir uzrakstījis. Kādreiz viņu pasniedz kā tādu slikto brāli, kurš Eduardam kaut ko nedeva, bet viņš palīdzēja, cik varēja. Par konfliktu, kas viņiem bija mācību naudas dēļ, viņi abi bija nelaimīgi. Ģimenē bija daudz bērnu, bet viņi abi bija kā astrālie dvīņi, kas otru atbalstīja.

Ja tev būtu bijusi iespēja ar Veidenbaumu dzīvot vienā laiktelpā, ko tu būtu gribējis, kas lai viņš tev ir – draugs, brālis, skolotājs?

Veidenbaumam draugu nebija, līdz ar to draugs viņš nebūtu nevienam. Viņš bija vienpatnis. Eduards bija tik savrups sava ceļa gājējs, ka visiem ar viņu būtu grūti.

Daudzi domā, ka Eduards būtu aizgājis pa revolūcijas ceļu. Esmu pārliecināts, ka noteikti ne. Viņš smagi vīlās sociālisma idejās. Saprata, ka tās ietver vardarbību. Manā romānā viņam to pavaicā Neilands, bet es domāju, ka dzīvē viņam noteikti kāds šo jautājumu uzdeva – tu tiešām esi gatavs šo ideju vārdā nodedzināt Kalāčus? Viņš nav gatavs, saprot, ka idejas ir labas, bet izpildījums būs stulbs un vardarbīgs. Viņš varētu būt tulkotājs, rakstnieks. Viņš rakstītu populārzinātniskos tekstus. Apcerējumi iz mekānikas (darbs, par kuru Veidenbaums saņēma vienīgo, ilgi kāroto prēmiju mūžā – U. A.) jau nav viņa teksts, tas ir tulkojums no franču valodas. Viņš labi prata kompilēt un saprata, kas ir vajadzīgs latvietim. Es domāju, ka viņš sevi ar to nodrošinātu. Arī dzeja nepazustu. No jurista nekas neiznāktu. Diez vai varētu būt arī kāds muižas pārvaldnieks. Grūti pateikt, kas viņam saderētu ar Olgu Loss. Mīla jau tur bija karsta... Likteņa ironija – pirms tam ir brīdis, kad viņi abi ar Kārli nozvērējas, ka iztiks bez meitenēm, jo nespēj saprast jauno puišu pašnāvības visapkārt. Kā jau naivi lauku puikas. Abi turklāt ir maza auguma – ir rakstīts, ka Veidenbaumi esot bijuši šausmīgi neglīti. Varbūt Veidenbaumu bērni tiešām bija augumā tā kā līdz lampai (rāda uz savu galda lampu – U. A.) un tāpēc valdīja tāds uzskats, jo nedaudzie attēli šo neglītumu neparāda. Par Kārli ir rakstīts, ka vairākas meitenes viņam ir atteikušas un viņam ir bijuši lieli kompleksi. Ģimnāzijas laikā Eduards piedzīvoja intelektuālus strīdus ar Rīgas jaunkundzēm, kuras to vien darīja kā runāja par precēšanos un visādiem niekiem. Tas viņu nokaitināja. Tad pēkšņi uzrodas Olga Loss un Veidenbaumu strīdā pieveic. Ir uzradies cilvēks, kas spēj nolikt pie vietas pat nevaldāmo Eduardu.

Ko tu gribētu Veidenbaumam pavaicāt brīvā sarunā pie alus kausa?

Nezinu. Patiesībā mēs jau tik daudz ar viņu esam izrunājušies. Grāmata ir tapusi. Gribu tikai cerēt, ka tur nav kaut kas tāds, kas viņu varētu aizvainot.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja