Hendriks Folkertss (1984) ir starptautiski pazīstams kurators, mākslas vēsturnieks un tekstu autors, kurš ir veidojis izpētē balstītas izstādes un kūrējis performances Amsterdamas muzejā Stedelijk, Čikāgas Mākslas institūtā un izstādē documenta 14 Kaselē. Maija beigās fonda VV Foundation rīkotajā programmā Hendriks Folkertss ieradās Latvijā, lai iepazītu reģionālās mākslas spektru vietējo mākslinieku darbnīcās, institūcijās un galerijās.
Vitas Libertes, Viļņa Štrama un Jāņa Borga 2018. gadā dibinātais VV Foundation šādas vizītes rīko katru gadu, tādējādi veicinot Latvijas mākslas starptautisko atpazīstamību. Šogad mākslas profesionāļu pulkā līdzās Hendrikam Folkertsam bija Luksemburgas lielhercoga Žana Modernās mākslas muzeja ģenerāldirektore Betina Šteinbrige, rakstnieks un kurators Maiks Sperlindžers, Eindhovenas muzeja Van Abbe vecākā kuratore Zipora Eldersa, Turīnas mākslas meses Artissima mākslinieciskais direktors Luidži Fasi, kurators un mākslas kritiķis Krists Greitheisens, Berlīnes Laikmetīgās mākslas institūta KW direktore Emma Enderbija un Berlīnes Haus der Kulturen der Welt vecākais izstāžu kurators Kosmins Kostinašs. Šādu vizīšu rezultātā veidojas jauni kontakti starp Latvijas un ārvalstu profesionāļiem.
Tagad Hendriks Folkertss ir Stokholmas Modernās un laikmetīgās mākslas muzeja Moderna Museet starptautiskās laikmetīgās mākslas kurators un izstāžu nodaļas vadītājs. Pašlaik muzejā notiek plaša Maika Kellija (1954–2012) – viena no ietekmīgākajiem pagājušā gadsimta beigu amerikāņu māksliniekiem – retrospekcija Ghost and Spirit. Ekspozīcija ir tapusi sadarbībā ar Itālijas dizaina studiju Formafantasma. Izstāde ir veidota kā labirints, kurā telpas nodalītas ar metāla sienām, iedvesmojoties no Maika Kellija performances My Space (1978) diagrammas. 2024. gadā Hendriks Folkertss organizēja revolucionārās performanču mākslinieces, autores un režisores Vadžinalas Deivisas (1969) izstādi. Tā tika rīkota sadarbībā ar vairākām institūcijām Stokholmā, katrā no tām tika izvietota daļa no apjomīgās izstādes, sniedzot visaptverošu ieskatu mākslinieces daiļradē.
Intervēju Hendriku Folkertsu uzreiz pēc viesu pēdējās vizītes Latvijas mākslinieku darbnīcās, tāpēc viņa iespaidi ir pavisam svaigi. Tie ir arī pārsteidzoši pozitīvi – holandiešu kurators izceļ Latvijas kultūras prakses, kādas Zviedrijā nevar novērot: viņš uzteic daudzās mākslas institūcijas, kas darbojas laikmetīgās mākslas muzeja neesamības apstākļos, un latviešu mākslinieku starpdisciplinaritāti.
Tikko apmeklējāt Latvijas mākslinieku darbnīcas, galerijas un institūcijas. Kā vērtējat laikmetīgās mākslas situāciju Latvijā?
Šī ir mana otrā vizīte Rīgā – 2016. gadā mani uzņēma Kaspars Vanags (Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors – K. F.). Esmu pārsteigts, cik Rīga ir dzīva! Baltijas valstis daudz iegulda mākslā, un tas ir redzams. Šeit ir plaša mākslas infrastruktūra – daudz mākslinieku un institūciju – un ir vērojama liela starpdisciplinaritāte, kāda citur nav bieži redzama. Piemēram, šodien viesojāmies pie Kristas Vindbergas (Dzudzilo), kura darbojas ne tikai kā vizuālā māksliniece, bet izpaužas arī teātra un mūzikas jomā. Stokholma noteikti ir vairāk nodalīta: teātra ļaudis paliek teātra pasaulē, mākslas ļaudis – mākslas pasaulē. Vēsturiski šāda pieeja kā Melnā kalna koledžā (Black Mountain College dibināta 1933. gadā, kad Bauhaus skolas pasniedzēji bija spiesti pārcelties no nacistiskās Vācijas uz ASV; tā ir pazīstama ar savu starpdisciplinaritāti, kas iekļāva pat saimnieciskos darbus kā daļu no izglītības programmas, iztiekot bez atzīmēm un akreditētiem grādiem – K. F.) ir novedusi pie lieliskas mākslas.
Diemžēl iemesls šai starpdisciplinaritātei ir fakts, ka Latvijā ar vizuālo mākslu vien nevar izdzīvot. Mākslinieki nereti piepelnās citu, labāk apmaksātu nozaru darbos.
Varbūt tas ir labs piemērs, kā pieprasījums rada produktu. Protams, komerciāli šeit ir grūti, tas ir redzams, jo vēsturiski nav veidots mākslas tirgus. Tāpēc tas ir jāveido tagad. Interesanti, kā jaunas iniciatīvas, kā Rīgas Mākslas nedēļa, palīdzēs tam augt.
Vai jūtat Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību?
Jau 2016. gadā, kad šeit viesojos, par to tika runāts. Pašlaik varu just zināmu melanholiju – gaidīt gadiem un nesagaidīt… Ticu, ka tas izsūc enerģiju. Arī nesenā trauma, kas ir saistīta ar Rīgas Laikmetīgās mākslas biennāles atcelšanu. Lietām vajadzēja virzīties uz priekšu, bet tas nenotika. Atbildot uz tavu jautājumu – jā, svarīga institūcija, kas veltīta laikmetīgajai mākslai, protams, ievērojami uzlabotu situāciju visos iespējamos līmeņos. Latvijas Nacionālais mākslas muzejs pašlaik dara lielisku darbu, izstādot daudz laikmetīgās mākslas.
Tas arī daļēji kompensē Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja neesamību.
Jā, tieši tā. Tas būtu tāpat kā ja Stokholmas Nacionālais mākslas muzejs darītu Moderna Museet darbu. Ļoti ceru, ka jums izdosies. Es redzu, ka ļoti daudzi cenšas, lai cilvēki nepaliktu zaudētājos, jo mūsdienu māksla ir izglītota cilvēka neatņemama dzīves sastāvdaļa, kas veido valsts kultūras kodu. Tomēr interesantas lietas var notikt arī starplaikā. Lielisks piemērs ir Medicīnas vēstures muzeja atjaunošana. Direktors ir ņēmis vēsturisko muzeju, ar kuru gandrīz katram saistās kāda pieredze – baisa vai ne tik baisa atmiņa no bērnības –, un ne tikai pārveidojis to par paša muzeja izpētes telpu, bet arī veltījis atsevišķu stāvu laikmetīgajai mākslai.
Jūs apmeklējāt Purvīša balvas kandidātu izstādi. Tā tika radīta kā orientieris konkrēta laikmeta spilgtāko mākslas liecību fiksēšanai. Vai izstāde attaisno savu uzdevumu?
Jā, tas ir kas interesants… Es zināju par balvu jau iepriekš, lai gan nebiju redzējis nevienu nominantu izstādi. Balva tiek pasniegta māksliniekam par izstādi, bet pati kandidātu izstāde ir astoņu izstāžu pārformatējums vienā. Tas ir diezgan sarežģīts uzdevums – izaicinājums kuratoram. Dažreiz, ja izstāde ir veidota kā instalācija, tas darbojas, bet, ja liela ekspozīcija tiek kompresēta… Ja drīkstu izteikties, šāds gadījums ir 2025. gada balvas laureāta Romāna Korovina izstāde. Manuprāt, tā bijusi neticami skaista izstāde, bet es redzēju, ka, izstādi rekonstruējot, tā ir zaudējusi daļu no savas sākotnējās kvalitātes. Izstādes elementus bija nepieciešams izvietot plašākā telpā, mazliet izkliedēt. Mākslas darbam bieži ir vajadzīga sava telpa, lai tas elpotu. Nedaudz jādarbina iztēle, lai iedomātos, kāda bija oriģinālā kompozīcija. Taču ir diezgan jauki, ka mākslinieks tiek apbalvots nevis par visu savu praksi, bet par izstādes veidošanu, tādējādi paša izstāde tiek pielīdzināta objektam. Tā ir arī sava veida kuratoriāla balva, tas tikai nav tik skaidri formulēts.
Kā Latvija var kļūt starptautiski atpazīstamāka?
Man ir sajūta, ka Rīgas Mākslas nedēļa (pirmā Riga Art Week jeb RAW, kas notika no 26. maija līdz 1. jūnijam – K. F.) pavērs jaunas iespējas. Es ieteiktu paplašināt šī pasākuma piedāvājumu. Rīgā ir daudz interesantu modes mākslinieku – iekļaujiet dažādākas prakses. Piesaistiet starptautiskus vēstniekus, kuri izvēlas savus favorītus. RAW tiešām varētu būt līdzeklis gan sabiedrības iekustināšanai, gan starptautiskas atpazīstamības veicināšanai.
Vai jums bija iespēja apmeklēt Rīgas Laikmetīgās mākslas biennāli?
Nē, bet tā bija globālajā informācijas apritē. Es tobrīd dzīvoju Čikāgā, tāpēc šeit bija grūtāk nokļūt. Biennāle ir lielisks veids, kā piesaistīt auditoriju un dot platformu Baltijas māksliniekiem mijiedarbībā ar starptautiskajiem kolēģiem un profesionāļiem. Šāda salīdzināšana ir svarīga māksliniekiem, kuri nepiedalās izstādēs ārzemēs. Biennālēm ir savs efekts, lai gan tās nav perfektas. Mūsdienās tā ir atvērta prakse. 90. gados tā bija kā zelta atslēga, taču tagad tā ir jāizgudro no jauna, un ir modeļi, kā to darīt. Piemēram, Bergenas asambleja Norvēģijā ir labs piemērs. Tā tika dibināta 2009. gadā ar jautājumu, vai mums ir vajadzīga biennāle. Ja ir vajadzīga – kādai tai ir jābūt. Tā veica pētījumu pati par sevi: ko tā dod pilsētai un mākslas videi. Kopš tā laika Bergenas asambleja ir spējusi saglabāt savu eksperimentālo izpētes raksturu (reizi trijos gados Bergenas asambleja notiek cita rīkotāja pavadībā, ļaujot katrai asamblejai iegūt atšķirīgu formātu – K. F.).
Ir vēl vairāki eksperimentāli modeļi, kurus var apskatīt, bet biennāles klātbūtne nenoliedzami ir labs ceļš. Domāju, ka internacionalizācijas ietekmi ne vienmēr var izmērīt, taču, piemēram, šādas iniciatīvas kā VV Foundation viesu programma vienmēr kaut ko dod. Es tagad atgriezīšos Stokholmā ar jaunu informāciju. Gandrīz katru nedēļu Moderna Museet mēs dalāmies ar iespaidiem, stāstām, kur esam bijuši un ko redzējuši. Prezentēšu Rīgā redzēto un pastāstīšu par mākslas darbiem, kas šeit piesaistīja manu uzmanību. Ir svarīgi, lai iegūtā informācija nepazustu. Cilvēki tam tērē lielu laiku un enerģiju, un mans uzdevums ir to nodot institūcijai, kurā strādāju.
Esmu priecīgs, ka Laikmetīgās mākslas centrs Kim? sadarbojas ar ISCP (International Studio & Curatorial Program) rezidenci Ņujorkā ASV. Rezidences rada infrastruktūru māksliniekiem, lai viņiem būtu iespēja uz kādu laiku pamest savu ierasto vidi un paplašināt zināšanas, gūt pieredzi citur. Domāju, ka jums ir visas nepieciešamās sastāvdaļas. Dažas no tām ir tikai jāaktivizē no jauna, dažas ir jāpastiprina, dažas ir jāuztur labāk un jārūpējas par tām vairāk.
Jūs parasti strādājat ar feminisma, kvīru un izpētē balstītu mākslinieku darbiem. Vai šādus autorus sastapāt arī Rīgā?
Šādi mākslinieki noteikti ir manu interešu lokā, bet ne tikai viņi. Rīgā redzējām maz kvīru mākslinieku. Iespējams, nesatikām pareizos cilvēkus. Feminisma mākslinieces, kuras interesējas par sieviešu vēsturi un sieviešu identitātes vēsturi, bija ļoti klātesošas. Ir novērojams jauns feminisma spēka vilnis, kas ir labs valsts izaugsmes rādītājs. Viņas lūkojas globāli, tomēr saglabā specifiku, analizējot padomju laika vidi. Viņas pievēršas cieņpilnai savas vēstures izzināšanai, un tas ir ļoti iedvesmojoši.
Padomju Savienības režīma dēļ cilvēkiem ir šī trauma… Arī mūsu domāšanas veids, kas atbilst mūsu dabai: rāms un lielāko gada daļu auksts. Tomēr tas ir skaists kā priedes Latvijas mežos, kas veido ziemeļniecisku ritmu. Kā cilvēki, manuprāt, esam dabas atspulgs.
Šo domāšanas veidu es labi pazīstu no zviedriem!
Jaunās paaudzes cilvēki kļūst atvērtāki.
Tieši tā, bet kā jūs izskaidrotu skaudro kvīru mākslinieku skaitu? Viņi taču ir sastopami Latvijā, vai ne? Es ļoti vēlētos viņus satikt.
Domāju, ka viņi jūs arī.
Neesmu pārāk tālu – viņi mani var atrast Stokholmā! Es saprotu, ko jūs sakāt, un domāju, ka sava veida patriarhālā sabiedrībā tā ir liela problēma. Ir mākslinieki, kuri to apšauba vai nu caur feministisko, vai kvīru prizmu, peldot pret straumi. Tas ir grūti. Visu laiku nākas saskarties ar diskrimināciju. Ceru, ka viņiem tiek sniegts nepieciešamais atbalsts vismaz mākslas vidē. Ja viņi tajā nejūt solidaritāti, kur tad vēl?