Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 18. jūlijs
Rozālija, Roze

Mēs spējam izturēt līdz galam. Intervija ar režisori un aktrisi Mariju Linarti

Režisore un aktrise Marija Linarte Jaunā Rīgas teātra jauniestudējumā Milžu cīņas runā par attiecībām ar sevi un valsti

Piektdien, 15. septembrī, Jaunajā Rīgas teātrī notiks pirmizrāde režisores un aktrises Marijas Linartes iestudējumam Milžu cīņas, kas tapis pēc viņas pašas rakstītās lugas. Izrādes galvenā varone Anna un viņas pasaule piedzīvo neiedomājamas pārmaiņas. Šis stāsts ir lapas no dienasgrāmatas, kurā varone apraksta savu nokļūšanu un būšanu Zemessardzē, cīņu ar depresiju, izdzīvošanu un visu to, kas vēl ir priekšā. Šī nav tikai dokumentāla izrāde par to, kas notiek dienestā. Tas ir savas patiesības meklēšanas ceļojums, kurā Anna mēģina saprast, kam viņa tic un kas viņa īstenībā ir. Autore un režisore Marija Linarte, kā arī abi izrādes aktieri Inga Tropa un Jānis Grūtups dien Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljonā, tāpēc iestudējums ir balstīts viņu pašu pieredzētajā un citu dienesta biedru stāstos.

Kāpēc pievērsāties režijai?

Pirmajā reizē, kad veidoju izrādi Anna: Ļuboļ Ģertrūdes ielas teātrī 2018. gadā, pievēršanās režijai izrietēja no tā, ka bija kaut kas, ko es būtu gribējusi pateikt vai izdarīt kā aktrise, bet nebija tādas iespējas, tāpēc, līdzcilvēku mudināta, es metos tajā iekšā, bet šajā reizē viss notika kaut kā dabiskāk un vienkāršāk. Pēc būtības man it kā nav ambīciju kļūt par režisori, un es zinu, ka tas izklausās pretenciozi. Man gribas būt mirklī. Manas ambīcijas ir būt godīgai māksliniecei un izvēlēties piemērotāko veidu vai mediju, kurā varu runāt par sev svarīgām un interesējošām lietām. Tomēr, iestudējot izrādi Anna: Ļuboļ, es kaut kā aplipinājos ar šo profesiju. Man tiešām patīk strādāt ar aktieriem, censties viņiem iedot tādu lomu, kas ir pretēja viņu dabai.

Man patīk pats process, kura sākumā ir panika, pēc tam kaut kas sāk veidoties, pēc tam nekas nesanāk, un tad pēkšņi notiek maģija, un tu redzi, ka viss izskatās tieši tā, kā biji iztēlojies. Vai vismaz tuvu tam. Maģija. Tad jau varbūt tomēr ir parādījušās kaut kādas režisores ambīcijas.

Vai jums pašai patīk, ja iedod tādas lomas, kas ir pretējas jūsu dabai?

Jo tālāk no manis, jo labāk! Es gan pēdējā laikā esmu ievērojusi, ka ir parādījusies tendence dot lomas vairāk pēc sejas vai rakstura, bet tad rodas jautājums – kur paliek tehnika un darbs? Kur ir spīles, kurās tu tiec saspiests, jo pretējā gadījumā tu vienkārši atnāc uz teātri tāds, kāds esi, organiski norunā tekstu un aizej prom.

Kā tas viss notika jūsu otrās izrādes kontekstā?

Sakot šo, izklausās, ka Inga un Jānis būs kaut kas pretējs sev, bet šis ir personisks darbs mums visiem trim, ne tikai man, tāpēc nevaru teikt, ka aktieri būtu aizgājuši tālu no sevis, bet gribas ticēt, ka viņi būs citādi, nekā ierasts viņus redzēt.

Kurā lomā jūs pati esat bijusi vistālāk?

Nu gan pajautājāt!

Varbūt no pēdējām?

No pēdējām? No pēdējām laikam gandrīz nevienā. Sliktajos ceļos man un manis atveidotajai varonei bija līdzīga jauda, bet varone bija rupja un robusta, kāda es neesmu. Vistālāk no sevis biju Melnajā spermā, kurā man bija vairākas lomas. Tie bija pilnīgi citi tēli, kas bija jāmeklē caur ķermeni, caur balsi, caur citu domāšanu un motivāciju, kas man ir absolūti nepierasta. Tas bija mans apogejs šī vārda pozitīvajā nozīmē.

Kā notiek šī attālināšanās no sevis?

Manuprāt, ir jāslīpē sava tehnika plus vēl jāatrod veidi, lai tā nebūtu tikai ķermeniska izrādīšana un forma, bet lai tā būtu piepildīta ar saturu. Mums kā jaunajiem aktieriem teica: ja tev ir sajūta, ka tu neatpazīsti savu kolēģi, kad viņš uznāk uz skatuves, viss ir pareizi – viņš ir izdarījis milzīgu darbu. Es tam absolūti piekrītu, bet tas ir ļoti sarežģīti, it īpaši, ja aktierim azotē jau ir daudz iepriekšējo darbu.

Atceros, kā mans kursabiedrs Āris Matesovičs izrādē Te sākas nakts pārvērtās par 97 gadus vecu opīti. Es zinu, ka tas ir viņš, saprotu, ka tas ir viņš, bet viņam ir citas kustības, cita balss un citas acis. Man nāca klāt un prasīja, kas tas ir par aktieri. Es nodomāju – super!

Varbūt režisoriem ir mazāks risks, piedāvājot lomu "pēc sejas vai rakstura"?

Manuprāt, bez grūtībām nerodas nekas labs. Ja tu atnāc uz pirmajiem mēģinājumiem un tev viss uzreiz sanāk, kaut kas nav kārtībā, jo tieši grūtības liek nebaidīties un nepārtraukti meklēt. Ja mēs nodarbojamies ar kaut ko garantētu, ko jaunu mēs varam atrast? Tad mēs atražojam sevi vai rādām sevi, un rodas jautājums, par ko mums maksā naudu un kas mums dod tiesības stāties skatītāju priekšā, ja esam atnākuši uz teātri ar domu, ka es šeit neieguldīšos. Protams, ir veiksmīgākas un neveiksmīgākas izrādes, bet man pašai tādās situācijās ir kauns par sevi un no sevis.

Kurā brīdī radās doma, ka būtu jāveido izrāde par Zemessardzi?

Tā bija Alvja Hermaņa ideja. Viņš piezvanīja man un Ingai un teica, ka mums kā Zemessardzes dalībniecēm būtu brīnišķīgi radīt izrādi par to. Pēc tam pie manis atnāca ideja, kā tam būtu jābūt, savukārt Inga izteica vēlmi iesaistīties procesā kā aktrise. Es pateicu, ko gribētu no viņas sagaidīt, viņa pateica, ko gribētu no manis sagaidīt, un kopā ar Jāni mēs esam kļuvuši par nesalaužamu trio.

Vai veicāt piezīmes jau Zemessardzes pamatmācību procesā?

Nē, viss bija manā galvā. Es jau negāju uz turieni ar domu veidot izrādi. Materiālu sāku rakstīt dienasgrāmatas formātā, kas kļuva arī par izrādes formātu, jo tas bija vislabākais veids, kā atcerēties detaļas un izstāstīt savus novērojumus un sajūtas. Mēģināju atsaukt atmiņā to punktu, kādā atrados īsi pirms iestāšanās Zemessardzē, nesaistīti ar pašu dienestu un pasaules notikumiem. Kas notika ar mani personiski? Tā kļuva par vienu no tēmām, par ko man bija svarīgi runāt šajā izrādē.

Man šogad palika trīsdesmit gadu. Es redzu sevī un savos vienaudžos, kā mēs maināmies, kā kļūstam par tā sauktajiem jaunajiem pieaugušajiem – it kā iepriekš jau mēs esam maksājuši rēķinus un darījuši tamlīdzīgas lietas, bet pēkšņi jūti, ka galvā kaut kas pārslēdzas un sāk rasties jautājumi, kas pirms tam ir šķituši triviāli un mazsvarīgi.

Kādi ir tie jautājumi?

Kādas ir manas attiecības ar valsti, it īpaši šajā laikā, ņemot vērā krievijas (aktrises Marijas Linartes lūgums rakstīt šo vārdu ar mazo burtu – I. A.) neticami agresīvo iebrukumu Ukrainā? Kādas ir manas attiecības pašai ar sevi, kas ar mani notiek, kā es mainos, par ko es gribu veidoties? Nav nekāds noslēpums, ka savā dzīvē es saskaros ar mentāliem izaicinājumiem, tāpēc šajā personiskajā izrādē stāsts ir par Annu, kura mēģina iekļauties pasaulē, bet pēkšņi, piedzīvojot kara tuvumu, tiek izsista no sliedēm. Šīs divas tēmas var šķist atšķirīgas, bet manā gadījumā tās gāja roku rokā.

Zemessardze man ir ļoti palīdzējusi. Es jūtos daudzreiz labāk. Pavisam nesen runāju par to ar vienu ukrainieti, ar kuru mēs satiekamies, vedot pastaigāties suņus. Viņa to pašu ir dzirdējusi no daudziem cilvēkiem, kuri ir iestājušies vietējā zemessardzē Ukrainā.

Kāpēc tā notiek?

Caur fiziskajām aktivitātēm, caur disciplīnu, caur to, ka ikkatrs bataljons ir kā ģimene. Man ir ļoti noveicies ar savējo. Es bieži vien domāju, rīkojos vai redzu pasauli citādi nekā citi, tāpēc daudz sanāk sevi vai nu presēt, vai paskaidrot, bet šeit es jūtos pieņemta, kaut arī šo vārdu vajadzētu attiecināt tikai uz kaut ko tādu, kas ir ārpus normas. Mēs visu laiku runājam par iekļaujošu sabiedrību. Man ļoti nepatīk šis jēdziens, jo ko tad mēs iekļaujam? Mums vienkārši ir jābūt sabiedrībai, kas spēj funkcionēt ar visiem tās dalībniekiem. Iekļaušana tevi padara par kaut ko nepareizu, līdz ar to es gribu teikt, ka mani neviens nepieņem, mani vienkārši redz un es varu būt es.

Vai par šīm tēmām sākāt domāt uzreiz Zemessardzē vai sākot rakstīt materiālu?

Par attiecībām ar valsti sāku domāt, jau stājoties Zemessardzē, jo ir jādod nopietns zvērests. Tu soli netaupīt savus spēkus un dzīvību, lai aizsargātu Latvijas tautu, valsti un tās neatkarību. Man radās jautājums, kā vārdā es to daru, jo bieži vien nepiekrītu visam, ko dara mana valsts, nepiekrītu visam, ko dara mana valdība, bet man tai ir jākalpo un, ja es to daru, sevis labad ir jātiek skaidrībā ar šiem jautājumiem, citādi nevar tur iet. Vismaz es. Nav jau tā, ka tur ir tik vienkārši kā dekupāžas pulciņā. Jā, man radās jautājums – kā vārdā? Savā vārdā…

...bet ar to nepietiek.

Mans pirmais impulss bija tas, ka manī no iekšpuses uz āru sāka dauzīties doma, ka mums kāds grib atņemt demokrātiju, ka grib mūs nobīdīt tur, kur esam bijuši neskaitāmus gadsimtus, tāpēc man vienkārši gribējās aizsargāt robežas un sagatavoties tik labi, cik vien ir iespējams ar maniem raksturlielumiem. Es neesmu tik spēcīga kā daudzi vīrieši un sievietes, bet varu tajā mesties iekšā ar savu neatlaidīgo garu.

Kā notika jūsu iestāšanās Zemessardzē?

Dažas dienas pēc krievijas iebrukuma Ukrainā es ieraudzīju aicinājumu iesaistīties Zemessardzē, piezvanīju un drīz vien arī nokļuvu bataljonā. Tas notika nākamajā dienā pēc Lielā Kristapa (Nacionālās kino balvas pasniegšanas ceremonijā Marija Linarte bija viena no vadītājām – I. A.). Ierados ar iepriekšējā dienā uztaisīto "bejonsē" frizūru, ādas mētelītī, un visi uz mani skatījās ar šaubu ēnu: ko tu te dari? Saņēmu apstiprinājumu un pēkšņi sāku domāt: paga, paga, paga, Marija! Vai tu to varēsi? Tas bija apdomāts un vienlaikus neapdomāts solis, bet tas nāca no sirds.

Vai jūsu trijotnei iemesli iestāties Zemessardzē bija līdzīgi?

Līdzīgi un dažādi. Domāju, ka pamatlieta par cilvēku sargāšanu mums ir vienota. Pavisam nesen Jānis nocitēja kāda cilvēka teikto, ka labs karavīrs ir nevis ar naidu pret ienaidnieku, bet ar mīlestību pret to, kas viņam stāv aiz muguras.

Kā jums gāja pamatmācībās?

Nezinu, vai tā ir aktieriskā audzināšana, bet mēs spējām izturēt līdz galam. Vai esmu raudājusi? Jā. Vai esmu lūzusi? Jā. Neskaitāmas reizes, bet nevienu brīdi neesmu sev teikusi, ka ir jāiet prom, drīzāk esmu sevi šaustījusi par to, ka kaut ko nevaru izdarīt. Man ir jāmācās no tā tikt vaļā. Ja kādām ir kāda recepte, iesakiet!

Gribēju jautāt par jūsu performanci Sieviete Latvija feminisma izstādes Tikai neraudi! atklāšanā 14. jūlijā pie Latvijas Nacionālā mākslas muzeja. Tajā jūs sevi sitāt, fonā skanot tekstiem par vardarbību pret sievieti, mātišķību, izglītības iespējām un citām tēmām. Vai jūs varētu pastāstīt vairāk par šo darbu?

Es tiku uzaicināta veidot performanci, kuras rezultāts manī raisa divējādas sajūtas. Es kā māksliniece to varēju izdarīt veiksmīgāk, bet tā bija mana iespēja runāt par tēmu, par kuru man gribējās runāt, proti, par Stambulas konvencijas ratificēšanu. Man šķiet muļķīgi, ka Latvijā ir politiķi, kuri uzskata, ka tā apdraud tradicionālās ģimenes, jo tad sanāk, ka tradicionāla ģimene ir tā, kurā klapē sievietes. Mums ir tendence visu, kas mums ir nepatīkams, paslaucīt zem paklāja, "mēs par to nerunāsim". Man gribējās ar savu performanci panākt, lai skatītāji sajustos neērti, lai viņiem būtu nepatīkami vai pat pretīgi, lai viņiem tas iesēstos smadzenēs un viņi sāktu domāt par to: ja man ir nepatīkami uz to skatīties, sievietēm ir nepatīkami to piedzīvot – kaut kas ir jādara lietas labā.

Vienā brīdī, kad piegājāt klāt skatītājiem, domāju – kāds sagrābs jūsu roku un apturēs jūs.

Cerēju, ka to kāds izdarīs, bet neviens mani neapstādināja. Negribēju neko teikt priekšā. Gāju pie cilvēkiem un skatījos uz viņu reakciju: vieni smaidīja, citiem bija asaras acīs. Izsaucu kādu cilvēku un lūdzu, lai viņš man iesit. Viņam tas bija ļoti grūti, bet es gribēju, lai viņam tas būtu ļoti grūti, jo mēs kopā apskatām visus veidus, ko sišana izdara ar cilvēku. Es pēc tam visa biju vienos zilumos.

Man šķiet, tas ļoti skaidri parādīja, kā mēs kā sabiedrība (ne)rīkojamies.

Mēs gandrīz neko nedarām. Mēs iekustamies un nedaudz pakliedzam, kad kāds tiek nogalināts. Iespējams, mana performance bija primitīva, bet jūsu sacītais liecina, ka mana doma ir aizgājusi. Tajā pašā mākslas pasaulē ir cilvēki, kas dara pāri citiem. Visi to zina, bet turpina ar viņiem komunicēt un strādāt, jo viņi esot brīnišķīgi profesionāļi. Vai tāpēc mēs varam piedot visu? Tad jau sanāk: ja skaitos laba aktrise, es varu klapēt cilvēkus?

Vai redzat sevi performances mākslā arī turpmāk?

Man ļoti svarīga ir sagatavošanās un skaidrība, kuras teātrī ir vairāk, savukārt performance atļauj iziet ārpus rāmjiem – tas teātrī ir mazāk izplatīts. Redzu sevi kā potenciālu performances mākslinieci, bet tad man gribas, lai tā būtu tikai mana māksla, lai neviens neiejauktos un nenorādītu, kas man būtu jādara. Es biju sākusi mācības, lai apgūtu perfomances mākslu, bet diemžēl biju iestājusies šai specialitātei nepiemērotā mācību iestādē, tāpēc nācās studijas pamest.

Savā performancē jūs runājat par aktuālu tēmu. Vai arī teātrim būtu jākļūst sociāli aktīvākam?

Teātrim ir jāatspoguļo tas, kas notiek sabiedrībā. Vienalga – labs vai slikts. Esmu novērojusi, ka pēdējā laikā teātri ir pieņēmuši ideju, ka cilvēki ir saguruši no visa notiekošā un viņiem vajag atslēgties no tā, tāpēc mums viņi ir jāizklaidē. Un viss. Šo funkciju var veikt arī seriāli un ballītes, bet es kā aktrise vai režisore gribu runāt par sev aktuālām tēmām, nejūtoties pakļauta vienam izteiksmes veidam. Protams, citreiz ir jārada tā nereālā pasaule, kurā paslēpties, bet ne jau lai tikai pliki izklaidētu. Ir dažādi veidi, kā to darīt. Var runāt arī komēdijas formā, bet visa pamatā ir jābūt kaut kam tādam, kas ir īsts, kaut kam, ko tev gribas izkliegt, pat ja tas ir priecīgi. Man šķiet, ka skatītājs nāks pie tevis, ja jutīs, ka esi godīgs, ja tev būs ko teikt. Esi mizogīns, esi seksists, esi feminists, esi neitrāls, esi viss, kas tu gribi būt, bet esi godīgs.

Vai jums gribētos piedalīties šādās izrādēs?

Esmu jau savu pudu sāls apēdusi mizogīnās izrādēs, man vairāk to negribas darīt, bet tā ir mana kā mākslinieces izvēle. Nevaru liegt citiem izteikties tā, kā viņi grib, bet mani daudz kas kaitina tīri cilvēciski. Šajā laikmetā veidot un iet skatīties izrādes, kurās sievietes tiek stutētas uz papēžiem un uztvertas tikai un vienīgi kā objekts, – tas ir tūkstoš gadu par vēlu. Tas viss ir vecmodīgi un smaržo pēc naftalīna. Ir jāspēj iet līdzi laikmetam. Bet nesaistīti man gribas apskaut visu pasauli. Tad nu – skauju.

Milžu cīņas
JRT Kamerzālē 15., 16., 20., 30.IX plkst. 18.30
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja