Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Svētdiena, 26. jūnijs
Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis, Ingūna

Notriektas vistas kārdinājumi. Intervija ar režisori Kristīni Krūzi

"Atbildes nav, iekšā tikai ļoti sāpīgs klusums," saka režisore Kristīne Krūze, kura Jaunajā Rīgas teātrī iestudējusi ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas lugu Sliktie ceļi. Par to, ko karš izdara ar cilvēkiem.

Bezbailīgi izpētīts personīgais, seksuālais un intīmais šausminošā karā – ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas lugu Sliktie ceļi raksturojis Exeunt Magazine. Jaunajā Rīgas teātrī 10. jūnijā pirmizrādi piedzīvos režisores Kristīnes Krūzes versija. Tas ir viņas trešais režijas darbs pēc Agatas Kristi Lakstīgalu mājas (2016) un izrādes Zenta Mauriņa. Dokumentāli sapņi (2018).

Lugas darbība risinās 2014./2015. gadā Donbasā. "Karš sākās tur, un nevis šī gada pavasarī, bet pirms astoņiem gadiem. (..) Lugas autore savā darbā ir apkopojusi dokumentālus stāstus par karu Donbasā. Centrā joprojām paliek cilvēks, kurš cenšas pielāgoties un izdzīvot. Karš ir kā lakmusa papīrītis, kas izgaismo katra vistumšākos nostūrus. Noslēpties neizdodas nevienam," teikts topošā iestudējuma anotācijā.

"Spēcīga luga... Metafora par neizbrienamiem un sazarotiem emociju līkločiem, kas jāiziet sievietēm kara laikā. Vorožbita kļūst par ukraiņu Sāru Keinu," – salīdzinājis The Guardian.

"Ukraiņu dramaturģe un scenāriste Natalka Vorožbita dzimusi 1975. gadā Kijivā. Ar mākslinieces vārdu Natālija Vorožbita viņa rakstīja gan ukraiņu, gan krievu valodā. Krievijas karam Ukrainā uzņemot aizvien šausmīgākus pavērsienus, dramaturģe savam vārdam ir atjaunojusi ukraiņu skanējumu – Natalka Vorožbita. Taču viņas mākslinieciskās un profesionālās saknes ir cieši saistītas gan ar Ukrainu, gan Krieviju," skaidrots Jaunā Rīgas teātra programmiņā. KDi solidarizējas jaunajā/ īstajā dramaturģes vārda rakstībā.

Līdz šim Latvijas teātrī "jaunās drāmas" pārstāves neizskaistinātās, īpatnēji skarbās un lakoniski precīzās detaļās ietilpīgās lugas visvairāk ir popularizējis režisors Regnārs Vaivars.

Tev dzīvē ir bijuši dažādi periodi, kad esi attālinājusies no teātra – gan lai audzinātu bērnus, gan lai studētu citas jomas –, bet vienmēr esi atgriezusies. Kas tevi vilina un notur teātra mākslā?

Līdz galam no teātra es nebiju aizgājusi. Aizgāju no štata kā aktrise. Kad sāku studēt psiholoģiju, pirmajā kursā iestudēju savu pirmo izrādi, pēc tam – otro. Drīzāk man bija sajūta, ka aizeju pavisam kā aktrise, bet arī tā tomēr nav noticis. Teātris – tā ir baigā adata, uz kuras esi uzsēdies.

Kā tu redzi savu dzīvi teātrī turpmāk? Vai režija ir izvirzījusies priekšplānā?

Redzu sevi gan kā aktrisi, gan kā režisori. Man ir sajūta, ka man vēl ir ko teikt kā aktrisei un ka neesmu sevi vēl izsmēlusi. Gribētu strādāt kā aktrise, bet pilnīgi noteikti man ļoti patīk režija. Es tur jūtos labi. Tas ir grūti, režija ir milzu atbildība. Tuvojas pirmizrāde, ir iestājies milzu stress. Augustā man sāksies mēģinājumi pie Gata Šmita kā aktrisei, un nodomāju – ak dies, cik labi! Kad esi režisors, tu esi atbildīgs pilnīgi par visu – gan par gaismu, gan skaņu. Protams, man ir superīga komanda, un viņi visi ir ļoti lieli profesionāļi un visu dara, bet atbildības nasta – kā to visu savilkt kopā – vienalga ir ārkārtīgi liela.

Iestudējot trešo izrādi, vai joprojām jūties kā režisore iesācēja?

Absolūti. Tā ir riktīga skola, ko piedzīvoju darba procesā. Šī ir vislielākā un komplicētākā izrāde, kādu esmu taisījusi. Ir kaut kādas lietas, par kurām nenojautu. Piemēram, tas, ko mēs samēģinām mēģinājumu telpā un kas superīgi darbojas, – ir atmosfēra un vajadzīgā noskaņa –, uzkāpjot uz skatuves, var vispār nedarboties. To var saprast tikai procesā. Esmu absolūta iesācēja.

Šajā izrādē tev kā režisorei ir arī nepieredzēti liels ansamblis, un pirmoreiz strādā ar jaunajiem Jaunā Rīgas teātra aktieriem.

Jā, bet nebija tā, ka strādāju ar viņiem visiem vienlaicīgi. Lugā ir seši autonomi stāsti. Man nebija vienā ainā vienlaicīgi jādarbojas ar daudziem aktieriem. Bet tik un tā – tas ir lielākais, kas man ir bijis. Pirmā izrāde bija Sandras Kļaviņas monoizrāde, pēc tam izrādē par Zentu Mauriņu bija trīs aktieri, un tā bija izteikta kamerstila izrāde.

Vai tu būtu jebkad iestudējusi ukraiņu dramaturģes Natalkas Vorožbitas lugu, ja 24. februārī Krievijas karaspēks nebūtu iebrucis Ukrainā?

Nevaru tev atbildēt. Lugai uzdūros, kad vācu materiālus par šo karu. Iespējams, es citādi šo lugu nekad nepamanītu. Es domāju, ka apzināti nemeklētu lugu par karu. Tā nav tēma, ko baigi gribas cilāt, vai ne? Es joprojām nevaru attapties, ka tas notiek. XXI gadsimtā 2022. gadā brauc ar tankiem un šauj ar raķetēm uz neatkarīgu valsti. Manā galvā tas joprojām neievietojas. Diez vai citos apstākļos būtu šo lugu iestudējusi.

Bet tu to izlasīji un saprati, ka tā ir balss un intonācija, ar kuru tu spētu runāt teātrī par karu?

Jā. Es sāku vākt materiālu, jo sapratu, ka gribu taisīt izrādi. Vācu visādus stāstus, ar kuriem šobrīd ir pilns internets, par to, kas notiek tieši tagad, un tad uzdūros šai lugai. Tā ir sarakstīta, reaģējot jau uz iepriekšējo iebrukumu Donbasā. Skaidrs, ka šis karš, kas ir tagad, aizsākās jau pirms astoņiem gadiem. Luga ir ļoti spēcīga. Tā no ļoti daudziem leņķiem un rakursiem ļauj ieraudzīt, ko karš izdara ar cilvēku. Es neko ģeniālāku nesavāktu un neuztaisītu labāku dramaturģiju.

Tikko Dailes teātrī notika Kijivas Drāmas un komēdijas teātra Slikto ceļu viesizrāde. Vai tu izvēlējies to skatīties vai labāk ne?

Man par to ir smieklīgs stāsts. Iekšēji man bija ļoti liels "lauziens" – skatīties vai ne. Nolēmu – labi, skatīšos. Izbraucu ļoti laicīgi, stundu agrāk, bet bija vājprātīgi sastrēgumi, braucu no Jūrmalas. Pulksten septiņos es vēl tikai biju uzbraukusi uz Vanšu tilta. Tad es sapratu – paldies, kosmoss! Man to nevajag skatīties (smejas)! Skaidrs, kad taisi izrādi, viss ir ļoti trausls. Negribas ietekmēties. Vēl šobrīd ir sajūta, ka viss ir jēls. Gribas palaist to bērniņu un tad skatīties citas versijas.

Ļoti saprotami, jo es savukārt, lai neietekmētos, žurnālā Ir neizlasīju interviju ar tevi, tāpēc atvainojos, ja kādi jautājumi atkārtosies. Vorožbitas lugas intonācija ir savdabīgs mistrojums plašā amplitūdā no naturālisma līdz poēzijai. Vai tu savā iestudējumā dramaturģes intonāciju saglabāsi līdzīgu?

Mums gāja ļoti interesanti. Kad izlasīju lugu un sāku mēģināt, man bija sajūta, ka tā ir nopietna tēma un ka viss, kas šobrīd notiek, ir tik šausmīgi, ka ir jāizvēlas maksimāls autentiskums un kinematogrāfiska dokumentalitāte. Mēģinājām reālā kino stilistikā, bet kādā brīdī sapratām, ka tas nedarbojas. Tu redzi aktierus, kuri baigi plosās, bet saproti, ka tie ir aktieri. Ja nebūtu šī laika konteksta, tā varētu taisīt, bet, tā kā visu laiku lasām drausmīgus stāstus, tad tas, kas notiek uz skatuves, pēkšņi izskatās kā kaut kāds farss, meli. Sākām meklēt mazu atsvešinātību, teatrālu gājienu, kā to izstāstīt, jo skaidrs, ka mēs nevaram pretendēt uz autentiskumu. Tas nav iespējams. Apmetām kūleni.

Šīs mokas lugā jau ir ierakstījusi pati dramaturģe, liekot savai kara zonas žurnālistei piedzīvot sašķeltas sajūtas – no vienas puses, vēlēšanos stāstīt un liecināt par notikumiem kara zonā, bet no otras – totālu neiespējamību to pārraidīt kādam, kurš pats kara elli nav piedzīvojis: "Nevaru iedomāties, ko tu izdarīsi, kad uzzināsi, ka es stāstu par mums labi barotai teātra publikai."

Jā. Šī luga ir interesanta – no vienas puses, tā ir fizioloģiski naturāla, no otras – tajā ir tik daudz poēzijas. Tas ir superdīvains salikums. Notvert īsto intonāciju bija sarežģīti.

Luga ir rakstīta no izteikta sievietes skatpunkta un izjūtām. Pēc trim izrādēm varbūt ir par agru izdarīt secinājumus, un tomēr – visos tavos iestudējumos centrālā stāstniece ir spēcīga sieviete. Vai tu apzināti izvēlies šādus darbus?

Kad izlēmu vākt materiālu par karu, gribēju paskatīties no sievietes redzes leņķa. Mani nodarbina un interesē sievietes pasaule.

Vai tā luga vispār ir par karu vai mīlestību, kas piedzimst tad, kad piedzimst, un tādos apstākļos, kādi ir.

Par mīlestību karā. Es domāju, ka luga ir par to, ko karš izdara ar cilvēku. Par to, kas notiek ar cilvēku, kad viņš tiek ielikts ļoti ekstremālos apstākļos. Normālā, mierīgā ikdienā cilvēki uzvedas citādi. Ekstrēmās situācijās pēkšņi atklājas lietas, kuras nemaz nenojauti un kuras negribas redzēt.

Vai pati savā dzīvē kādreiz esi piedzīvojusi eksistenciālu situāciju, kad esi sabijusies no tā, ko tā tevī atklājusi?

Esmu gan. Manī diezgan ilgu laiku bija ļoti liels pašdestrukcijas fails savienojumā ar iekšējo eksistenciālismu un sakāpinātību. Manā gadījumā zobens vienmēr bija vērsts pret mani pašu. Nevis gāju citiem uzbrukumā, bet vērsos pret sevi. Šobrīd man gribas cerēt, ka terapijā esmu to izstrādājusi un pārstrādājusi, bet ilgu laiku man tā bija.

Cilvēki, uztverot ziņas par krievu karaspēka zvērībām Ukrainā, pūlas sev atbildēt uz jautājumu, kā cilvēkā rodas tik dēmonisks un sadistisks ļaunums. Vai cilvēka psihes studēšana profesionālā līmenī tev palīdz rast kādu skaidrojumu?

Man arī nav atbildes. Daudzi profesionāļi saka – tā ir adrenalīna sakāpinātība, plus tur ir alkohols. Varbūt arī narkotikas vai vēl kaut kas.

Droši vien arī pūļa instinkts.

Jā, atveras zemākās dziņas. Nesen uzzināju – izrādās, krievu armijas algotņu lielākā daļa ir bijušie cietumnieki. Kaut kādā mērā tas kaut ko izskaidro. Morāle jau ir degradējusies. Bail iztēloties, kas notiek krievu cietumos. Es to nevaru izskaidrot. Ir milzīga, milzīga vilšanās cilvēkā. Atbildes nav, tikai iekšā ļoti sāpīgs klusums. Pazūd vārdi.

Man gribētos ar tevi parunāt par lugas pēdējo ainu, kurā žurnāliste, notriekusi uz ceļa vistu, dodas piedāvāt saimniekiem godīgu atlīdzinājumu par zaudējumu. Tālāko neatklāsim. Man tā likās lieliska līdzība personiskajai atbildībai, ka jebkas sākas no viena cilvēka rīcības. Tūkstošiem kritušu cilvēku, bet viņa iet atzīties vistas nobraukšanā... Var teikt – naivi, bērnišķīgi, bet tieši tas šķiet punkts, no kura var sākt cilvēcības atjaunošanu. Kā tu to interpretēji?

Ja? Arī tas, protams. Es pēdējo stāstu uztvēru kā ļoti lielu metaforu. Nezinu, vai Vorožbitas gadījumā tā ir viņas metafora par krieviskā būtību – ka tu iedod mazo pirkstiņu un tevi apēdīs un iesūks iekšā. Žurnāliste saka – es esmu gatava samaksāt –, bet tev prasa vēl un vēl, un vēl. Varbūt to var vispārināt, attiecināt vispār uz cilvēka dabu, ka nav bremžu, kas liktu apstāties, ka ir milzīga negausība un vēlme dabūt vēl vairāk. Tur, man liekas, ir daudz slāņu. Tā ir tā pati meitene, kas ir stāstā par krievu zaldātu, un ko karš izdara ar viņu. Pirms kara viņa ir tieši bērnišķīga un naiva, ka raud par notriektu vistu un nāk atlīdzināt, un tad viņa vienkārši ir spējīga nogalināt.

Mēdz teikt, ka ikvienā cilvēkā ir viss. Piekrīti, ka tā tiešām ir?

Jautājums, kas ir tas "viss". Nedaudz atkārtošos, šo teicu jau intervijā Ir. Mani ļoti, ļoti aizķēra tas, ko teica mūsu pasniedzēja, kad sākās karš. Es tagad esmu paņēmusi akadēmisko, bet vienu semestri pabeidzu. Arī visi studenti bija kā nokdaunā. Mūsu brīnišķīgā pasniedzēja teica, ka cilvēka īstais mentālais, psiholoģiskais vecums atklājas tieši ekstrēmās situācijās. Tajās atklājas visas nesakārtotības, ko ikdienā tu nomaskē. Tā ir doma, par kuru vajag domāt. Runājot pat par ikdienas situācijām, kādreiz, kad ir stress, pieķeru sevi, ka sāku uzvesties neadekvāti. Un tās ir mazas situācijas. Bet, ja to visu neskaitāmas reizes pastiprina, – kas tad tur nāk ārā! Tāpēc ir ļoti svarīgi ar sevi strādāt, svarīga ir bērnu psihoemocionālā izglītošana. Ļoti priecājos, ka tagad skolā ir programmas, kas veltītas psihoemocionālajai audzināšanai, ka par to tiek domāts. Tas ir megasvarīgi, jo tie ir cilvēki, kas aug. Tie, kas dedzina sievietēm svastikas uz vēdera, es atvainojos, viņi taču arī kādreiz bija mazi bērni un spēlējās smilšu kastē. Kas notika? Kas tas ir par "eroru"?

Vai aktierim netraucē pārlieku harmoniska personība?

Nepiekritīšu. Es domāju, ka ir vajadzīgs domājošs, empātisks aktieris ar spēju analizēt. Tas nenozīmē, ka viņam ir jābūt trakam. Tieši tas varētu būt ierobežojums, tāpēc ka tu esi savā trakumā, bet tu jau no tā nemaz nevari izkāpt. Visu laiku esi sava trakuma būrītī. Bet ja esi adekvāts cilvēks...

... tu vari ieslēgt dažādus režīmus?

Jā. Piemēram, Kasparam Znotiņam izrādē ir sarežģīta loma. Sākumā bija grūti vispār ielaist sevī tādu enerģiju. Un viņš galīgi nav traks. Kaspars ir ļoti patīkams, adekvāts un normāls cilvēks. "Trakajiem" aktieriem līdzi nāk liela deva narcisma un sociopātija. Šie cilvēki parasti ir pārņemti ar savu personību – cik es esmu brīnišķīgs, cik interesants, tagad skatieties uz mani! Tas ir viss, ko viņi var pasaulei translēt. Viņi nemaz nav spējīgi pārējai pasaulei un citiem pieslēgties.

Rezumējot – kāpēc tu iestudē Sliktos ceļus? Lai palīdzētu sev sakārtot izārdītās domas un emocijas vai lai kopā ar skatītājiem meklētu veidu un valodu, kā tomēr runāt par kara šausmām, ne tikai sāpēs bezspēcīgi klusēt?

Tā ir dualitāte. Iestudēju tāpēc, ka man ir svarīgi par to runāt. Jūtu, ka šobrīd pie kara pierodam. Jā, es lasu ziņas, bet jau tās limitēju. Karš ir kļuvis par ikdienu, bet to nevar normalizēt un padarīt par "nujā, tā notiek". Ātri sapratu, ka man nepietiek ar to, ka ziedoju naudu vai krāmēju humāno palīdzību. Gribu par to runāt tajā valodā, kurā es joprojām mācos runāt, caur teātri. Man tas palīdz arī pašai izdzīvot. Tīri egoistiski. Palīdz nesabrukt un neiekrist depresīvā bezspēcībā. Liekas, nu ko mēs varam?! Lasi šausmīgās ziņas un domā – tas, ka es kaut ko pārpostēšu savā instagramā, ir tikai smilšu graudiņš okeānā, nekas. Gribas būt kaut kādā ziņā noderīgai.

Scenogrāfe ir māksliniece Katrīna Neiburga. Kā meklējāt izrādes ideālo telpu – vai tā ir fiziska vieta vai varbūt telpa galvenās varones iekšējā pasaulē?

Kad domāju par scenogrāfiju, Katrīna bija vienīgā, kuru redzēju kā piemērotu. Viņa uzreiz pieslēdzās šitā (uzsit gaisā knipi – U. A.). Viņa tik līdzīgi izjūt materiālu! Man ir ļoti viegli ar viņu strādāt. Mūsu scenogrāfija ir bērnu rotaļlaukums. Kaut kas tajā man liekas ļoti pareizs. Man šķiet, ka caur scenogrāfiju izdodas ietvert Vorožbitas lugas poētisko daļu.

Būs smagi. Bērnu nogalināšana un spīdzināšana XXI gadsimtā Eiropā tiešām neaiziet līdz apziņai...

Nezinu, vai esi lasījusi grāmatu Meitiņa (ukraiņu rakstnieka).

Diemžēl vēl ne.

Izlasi, spēcīgs darbs. Tur bija ļoti labs teikums, ka karš ir slēgts vīriešu klubs, kas nez kāpēc rikošetā trāpa sievietei. Tas ir tik precīzi! Tas tiešām ir slēgts vīriešu klubs, kurā kaut kādi onkuļi ir izdomājuši sacensties un mērīties ar krāniņiem. Un trāpa sabiedrības nepasargātākajai daļai – sievietēm, bērniem, arī, protams, veciem cilvēkiem.

Un dzīvniekiem.

Un dzīvniekiem. Tu pēkšņi esi iemests šajā gaļasmašīnā, un tev nav iespējas no tā izvairīties.

Vai aktrise Marija Linarte žurnālistes lomai arī uzreiz bija prātā?

Jā, lasīju un redzēju viņu. Ja man tā notiek, pēc tam pārinstalēt smadzenes uz kādu citu ir neiespējami. Viņai ļoti piestāv tā loma. Marijai arī labi sanāk.

Kā tevi īsti šobrīd pieteikt vēl bez aktrises un režisores?

Man ir bakalaura grāds psiholoģijā. Pašlaik maģistrantūrā studēju klīnisko psiholoģiju, bet es neesmu klīniskā psiholoģe, tikai topu.

Vai šīs zināšanas tev palīdz darbā teātrī? Tas pārklājas?

Kaut kādā mērā – jā, bet kaut kādā – nemaz nepārklājas. Studijas ir ļoti akadēmiskas. Psiholoģija ir zinātne. Tā nav filozofēšana – varbūt ir tā, bet varbūt citādi. Psiholoģijā viss balstās uz pētījumiem. Tas ir atsevišķs lauks.

Vai tu aizvien vēl ar domubiedri vadi Montesori sistēmas bērnudārzu?

Nē, nē, to jau ļoti sen nevadu. Ātri vien sapratu, ka pedagoģija nav mans lauciņš. Tev ir jābūt absolūti iekšā, nevari būt ar vienu kāju. Tā ir absolūti viņas joma, un viņai ļoti labi sanāk.

Lugā ir aina, kurā meitene stāsta, ka pēc strīda ar mammu par nenovilktiem dubļainiem apaviem nograndis pirmais sprādziens, mamma viņu apķērusi un visu laiku teikusi: "Meitiņ, meitiņ", kā nekad agrāk nebija teikusi. Vai pēc pandēmijas murgainajiem gadiem un tagad tuvā kara Ukrainā dēļ tev ir nācies pārvērtēt, par ko ir vērts strīdēties? Vai spēj labāk pacelties pāri sīkumiem un nebūtiskajam?

Izgāju aplīti. Tad, kad karš sākās, pirmās divas nedēļas pilnīgi viss likās nebūtiski. Spēju tikai lasīt ziņas un domāt par to. Kādā brīdī sapratu, ka ir jāsāk domāt par savu mentālo veselību, ka nevar mesties iekšā ar visu galvu. Atceros, bija mirklis, kad sapratu, ka svarīgas ir mazās, pašsaprotamās lietas. Visa ģimene kopā brokastojam, neviens virs galvas nešauj. Es varu iziet savā dārzā, un man ir zilas, skaistas debesis. Mazi sīkumiņi, kurus pēkšņi ieraudzīju. Pēc tam man atkal bija sajūta, ka vajag dzīvot skaisti, nevis kaut kā ķep-ļep, bet vajag sev apkārt veidot vidi, jo es nezinu, cik ilgi vēl varēšu to piedzīvot. Tad atkal šķita – ai, nekas nav svarīgi! Visu laiku ir emocionālais karuselis.

Vai tev patīk pašai strādāt dārzā?

Man patīk un nepatīk (smejas). Kādu nedēļu raku un vedu ķerras ar zemi rožu dobēm. Mugura pēc tam tā sāpēja... Fiziski tas ir ļoti smagi. Tad, kad ļoti nogurstu, visam atmetu ar roku un man stāv pusdarītas lietas, bet tad es atkal saņemos.

Sliktie ceļi
JRT Mazajā zālē 10.–12., 15.–17.VI plkst. 19, 16., 17.VIII plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18–25

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja