Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Roalds Dobrovenskis: No Raiņa var dabūt absolūti mūsdienīgas un rītdienas lietas

"Man ir savas idejas. Tāpēc man tā nepatīk parakstīt kolektīvas vēstules," saka rakstnieks Roalds Dobrovenskis, kurš patlaban atļaujas tulkot to, kas pašam patīk, bez pasūtījuma un honorāra

Roalds Dobrovenskis ir dzimis Krievijā, Jeļecā – pilsētā, kuru Ivans Bargais testamentā esot novēlējis savam dēlam. Studiju gados Maskavā saticis savu mūzu un nākamo sievu Veltu Kaltiņu, kura Latvijā viņam dāvinājusi visus savus kolēģus un draugus – Imantu Ziedoni, Vizmu Belševicu, Ojāru Vācieti, Imantu Auziņu, Māri Čaklo, Knutu Skujenieku, Klāvu Elsbergu... Kopš 1975. gada Dobrovenskis dzīvo Latvijā un ir neatņemama Latvijas kultūras daļa.

Izdevniecībā Jumava nesen atkārtoti izdots viņa slavenākais darbs, opus magnum, romāns Rainis un viņa brāļi, kuru rakstnieks rakstījis divpadsmit gadu. Šis romāns – kolāža – Dobrovenska raksturojumā pašiem latviešiem beidzot ļāvis ieraudzīt Raini un Aspaziju gan kā dzīvus cilvēkus ar miesu un asinīm, gan apjaust viņu patieso mērogu un ieraudzīt savas un Eiropas vēstures kontekstā. Jubilejas gadā, šķiet, neviens nopietnāks raksts neiztiek bez atsaucēm uz Roalda Dobrovenska Raini un viņa brāļiem. Latiņu, kā rakstīt vēsturiskos dokumentālos portretromānus, rakstnieks ir uzlicis ļoti augstu. Arī ar romāniem Alķīmiķis jeb Komponista Aleksandra Borodina dzīve (R., Liesma, 1984, latviski – 1987) un Nabaga bruņinieks. Grāmata par Musorgski (1986, patlaban tulko Jānis Elsbergs). Rakstnieks atzīstas, ka Krievijā nekad šos romānus neuzrakstītu. "Droši vien bija vajadzīga distance." Abi romāni par krievu komponistiem tapuši Latvijā. Tā Dobrovenskis glābies no "nodevības sajūtas" pret pamesto Krieviju.

Vai neesat mazliet noguris no iepriekšparedzamības – visās intervijās jūs pamatā izvaicā par Raini?

Vispār ne. Kaut es neesmu rainists. Tādi, man liekas, ir palikuši tikai divi.

Kurus jūs uzskatāt par rainistiem?

Gundegu Grīnumu un Jāni Zālīti. Gundega gadiem ir strādājusi ar Raini un zina par viņu visvairāk. Vairāk par mani.

Tomēr?

Tomēr. Zinātniski – noteikti vairāk. Varbūt es zinu kaut ko no kādas citas puses. Rakstot šo grāmatu, no jauna pārtulkoju Induli un Āriju un Jāzepu un viņa brāļus: gribēju būt autorā, iekšā. Tas it kā nav iespējams, bet kaut kādā veidā tomēr ir. Un varbūt es zinu par viņu vairāk, nekā viņš pats zināja par sevi. Bet tas nav zinātnisks darbs, strādā citas šķautnes.

Uzskatāt sevi vairāk par rakstnieku nekā zinātnieku? Pats esat uzsvēris, ka pamatīgu romāna daļu veido dokumentālais materiāls un savā ziņā Rainis pats to ir uzrakstījis.

Es nepavisam nedomāju, ka esmu zinātnieks, kaut pētīt dokumentus man vajadzēja gadiem. Bet ar citu nolūku. Es simtprocentīgi esmu literāts, rakstnieks. Ievadā man ir pateicība visiem zinātniekiem, bez kuriem grāmata nebūtu iespējama. Rainim ir tāds rokraksts! Tīrās šausmas! Kaklu var nolauzt! Njifi… neko nevar saprast. Bija cilvēki, kas gadiem šifrēja tās lappuses. Veseli institūti ņēmās ar Raini. Bet ne ar Aspaziju. Padomju laikā viņa bija pilnīgā nemīlestībā. Starp citu, mana grāmata nav tikai par Raini un brāļiem. Es domāju, ka tā ir pirmā reize, kad Rainis un Aspazija ir kopā. Tūlīt pēc prologa parādās maziņais Jānis un maziņā Elza. Viņiem ir apmēram divi gadi. Tālāk visu laiku paralēli vedu divas dzīves, divus likteņus, līdz viņi satiekas un iet blakus un kopā līdz pēdējām lappusēm. Man tas bija ļoti svarīgi, jo es pārliecinājos – nekāda Raiņa bez Aspazijas nebūtu. Viņš neticēja sev. Tas ir rakstīts romānā, bet to vajag atkārtot. Viņa mīļākā māsa absolūti nežēlīgi izteicās par viņa pirmajiem mēģinājumiem. Bet viņš gribēja būt dzejnieks no ģimnāzijas, no skolas laikiem. Tik izmisīgi gribēja, gandrīz vai pašnāvnieciski. Kāpēc es neesmu dziesminieks?! Tas ir izmisuma kliedziens. Viņam ir tikai kādi 15–16 gadi. Un, ja viņš ir kļuvis par tādu dziesminieku, zemu ir jāpaklanās Aspazijai.

Ir versija, ka Aspazija upurēja sevi kā mākslinieci mīlestības un Raiņa dēļ. Piekrītat?

Domāju, tā tas nebija.

Jūs kādā intervijā izvirzāt hipotēzi, ka Aspazijai bija tāds talanta tips, kas uzmirdzēja, uzšvirkstēja kā zvaigzne un tad norima.

Jā, tas ir talanta tips. Daži izsaka visu galveno uzreiz. Parādījās kā īsta zvaigzne. Zvaigzne, protams, ne tagadējā banālajā nozīmē. Tāda situācija nav retums. Paskatieties uz sportistiem, kuriem jau dažreiz 15 gados ir pasaules slava, bet tālāk vairs neizdodas. Ne tāpēc, ka viņi jau būtu veci, bet tāpēc, ka sākums bija tik spožs, tik spilgts, ka tālāk uz augšu vairs nebija kur iet. Aspazija bija ne tikai vislielākā dzejniece, bet dzejnieks. Ne tikai starp sievietēm, kuru viņas laikā bija ļoti maz, bet arī starp dzejniekiem. Viņa neapstrīdami bija pirmā. Aspazija bija vislielākā latviešu slavenība. Tas bija absolūti jauns līmenis.

Nemaz ne tik sen vēl Lapas Mārtiņš rīmēja sentimentālas peršas par puķītēm…

Jā. Ādolfs Alunāns ar otršķirīgu vācu ludziņu lokalizāciju latviešu valodā. Tādi bija 90 procenti no visa rakstītā.

Es, starp citu, esmu tulkotājs. Man visvairāk patīk, ka tagad, tā teikt, astotajā jaunībā, dažreiz strādāju bez maksas, un, ja man kaut kas patīk, tulkoju vienkārši tāpat. Tā bija nesen ar Jāņa Joņeva romānu Jelgava 94. To krievu tulkojumu neviens vēl nav izlasījis, tikai autors. Man nebija nekāda pasūtījuma. Protams, es pajautāju, vai Joņevs ir ar mieru.

Jūs tulkojumu piedāvāsit kādai izdevniecībai?

Nē, pagaidām ne. Man ir paveicies, man nevajag staigāt un lūgt, vai jūs nevarētu… Ar Joņevu interesanti bija tas, ka es savā vecumā gribēju pārbaudīt, vai varu iejusties četrpadsmitgadīga pusaudža un trīsdesmitgadīga rakstnieka ādā. Viņam ir ļoti savdabīgs humors. Man tā bija pavisam jauna pieredze.

Vai izdevās atgriezties savos 14 gados?

Jā, bet tie nebija mani 14 gadi. Tie bija absolūti citi. Taču tulkotājam vajag tāpat kā aktierim – jāprot pārvērsties kaut vai par sievieti vai sunīti.

Kāds jūs bijāt savos 14 gados? Dumpinieks vai kluss sapņotājs? Kādu mūziku klausījāties?

Muzikāls dumpinieks es nebiju, tāpēc ka tas absolūti nebija iespējams. Bija robežas, ko var un – ko nevar. Es mācījos Maskavas Valsts kora skolā. Toreiz, ja nekļūdos, tas bija vienīgais zēnu koris Padomju Savienībā. Partijai nepatika, ka zēni agrāk bija dziedājuši baznīcās. Protams, skolā meiteņu nebija, un, kad mēs jau bijām kādā 9. klasē, notika vakars ar ielūgtām meitenēm. Dancot atļauts bija tikai valsi, krakovjaku, Pas de quatre u. tml. Tās bija drīzāk muižnieku dejas, bet nezin kāpēc tas skaitījās normāli, bet fokstrotu un tango – nedrīkstēja, nerunājot par rokenrolu, par kuru vēl nemaz nebija dzirdēts. Tās ir buržuāziskas naidnieku lietas, un – nekādā gadījumā! Bet ko mēs darījām – visi bijām muzikāli izglītoti, spēlējām klavieres – mēs pārtaisījām padomju dziesmas. Потому, потому что мы пилоты (dzied, uzsverot ritmu) – tas ir tīrākais fokstrots. Tā mēs dancojām ar meitenēm fokstrotu, bet mūzika bija atļauta, jo tā bija padomju dziesmiņa. Mūsu skolā mācījās arī Rodions Ščedrins, mēs viņu saucām par Robiku. Tagad divdesmitā gadsimta pasaules klasiķis. Viņa tēvs turpat bija mūzikas vēstures pasniedzējs. Pēc tam uzzināju, ka viņi bijuši pie Ļiļas Brikas, Majakovska mīļākās, un viņai bija Rietumu mūzikas ieraksti, bet mums tādu nebija. Jā, es biju sapņotājs un gribēju būt rakstnieks, žēl tikai, ka man vēl nebija par ko rakstīt.

Žurnālā Mūzikas Saule (2014. gada 4. nr.) intervijā muzikologam Orestam Silabriedim stāstāt par kādu "neglītu Musorgska vēstuli", kuru būtu varējis neiekļaut romānā, ja vien jūsu pārliecība nebūtu, ka "neviena, neviena taisnība netraucē saprast cilvēku un taisnības noklusēšana vienādi kaitē gan autoram, gan viņa varonim". Vai to var uzskatīt par jūsu pamatmetodi, kā veidot portretu?

Jā. Līdzīgi kā zinātniekam ir absolūts kauns zināt, kas būs rezultātā. Tādā gadījumā viņš ir slikts zinātnieks vai vispār nav zinātnieks, tāpēc ka tikai meklēšanas procesā tu kaut ko atklāj. Padomju Savienībā ļoti bieži bija pseidoatklājumi – partija zināja un diktēja zinātniekiem, ko vajag atklāt. Mani tā fascinē pats process! Ne pirmo reizi teikšu, ka tas ir privātdetektīva darbs. Vai nu cilvēks melo, vai ir aizmirsis, vai kaut ko atceras citādi. Tas ir raksturīgi visiem. Dažreiz viņi pat nezina, ka nebija tā, kā viņi saka. Vienkārši nav bijis pareizas informācijas. Dažreiz zina, bet negrib pateikt taisnību. Man vajag noskaidrot, saprast, kā tas bija.

Joprojām ļoti populāri ir glorificējoši parādes portreti. Autori it kā kaunas sava varoņa vietā. Kāpēc, jūsuprāt, tā notiek?

Man pat cilvēki no Pleskavas, Maskavas teica – nav taisnība, ka Musorgskis bija alkoholiķis! Tāda attieksme nemaz nav raksturīga ne literātiem, ne lasītājiem Rietumos. Viņiem nepavisam nav obligāti, lai Oskaram Vaildam būtu pareizā orientācija vai lai Bodlērs vai Rembo būtu morāles ideāls. Viņi arī grib zināt, kā bija. Cilvēks ir tāds, kāds viņš ir, un viņš ir jāatsedz visā savā pretrunīgumā. Šie ideālie portretiņi ir kastrēšana, es atvainojos. Doma dārzā nesen rādīja 1949. gadā uzņemto padomju filmu par Raini. Es ievadvārdā teicu skatītājiem: ņemos pierādīt, ka neviena filmas epizode neatbilst īstenībai. Neviena! Viņiem tas Rainis būtībā nebija interesants. Vajadzēja zombēt tautu, jebkādi meli derēja, ja tie bija vajadzīgajā garā.

Kā jūsu skatījumā rit Raiņa un Aspazijas 150 gadu atceres gads?

Skatos internetā – daudziem jau tas ir par daudz, cik var runāt par vienu cilvēku utt. Es kategoriski nepiekrītu, un nevis tāpēc, ka man no tā tiek kāds labums. Pat otrādi – man šī jubileja dažreiz traucē strādāt. Ir bijis tik daudz uzstāšanos. Mēģināju atgaiņāties, cik iespējams, bet no visa tomēr neizdevās. Taču labi, ka Rainis un Aspazija mums pietuvojās, jo viņi bija diezgan pamatīgi atstumti. Tā ir cita domāšanas kategorija. Es, starp citu, bez pasūtījuma, pagaidām bez maksas tāpat savam priekam tulkoju Aspazijas lugas. Un nevis tās romantiskās lugas dzejā. Man ir ideja, nezinu, vai izdosies, ka vienos vākos varētu būt mani tulkojumi – Jāzeps un viņa brāļi, Indulis un Ārija un trīs Aspazijas prozas lugas. Tās skan pavisam svaigi. Aspazijai ir zemnieku valoda, tik dabiska! Ir redzams, kāda viņa ir varone sieviešu tiesību jautājumā. Turklāt tas nav avīzes līmenī, tā ir māksla. Ar tādu kaismi un pirmreizēju spožumu. Brīnos, kāpēc neviens šajā gadā nav iestudējis šīs lugas. Nujā, vajag korelēt to, kas uzrakstīts pirms gadsimta, ar mūsdienu problēmām un gaisotni, te ārkārtīgi svarīga ir radošā pieeja, tā teikt, pievienotā vērtība. Nevajag baidīties ne no kādiem jauninājumiem. Kā to darīja Māra Ķimele ar Krauklīti Valmierā. Vai Gaļina Poļiščuka ar Pūt, vējiņi Nacionālajā teātrī. Mēs ar viņu, atceros, ne vienu stundu vien runājām par Raini un šo lugu. Izrādē bija daudz atklājumu, tiesa, daži no tiem dažiem bija nepieņemami. Tas pats Kirils Serebreņņikovs ar Raiņa sapņiem, Māra Ķimele ar Aspaziju. Personīgi. Viņi visi interpretē dramatisko vielu neviennozīmīgi, dažreiz it kā šķērsām. Par notikumu kļuva Rozes Stiebras animācijas filma Spēlēju, dancoju ar mākslinieces Helēnas Heinrihsones spožo darbu. Brīnums, ka pilnīgi no kaut kā pavisam cita Rainis tomēr parādās.

Ir arī pretējs piemērs. Animācijas filma Zelta zirgs, kas absolūti sakauj Raiņa garu – ne tāpēc, ka tur Baltā tēva vietā ir kaut kāds japāņu vai ķīniešu guru. Tāpēc, ka pašā sākumā scenāriju pasūtīja, kā liekas, pilnīgi nepiederošai personai, kura it kā zina, ko vajag ārzemju skatītājam. Un par Raini vienkārši aizmirsa. Palikuši krauklīši, dažas frāzes no lugas. Var arī būt citi vārdi vai vispār bez vārdiem, kā bija Liepājas Indulī un Ārijā, ja ir interese un vēlēšanās sadzirdēt pašu Raini. Šinī Zelta zirgā no dramaturga nepaliek gandrīz necik. Tāpēc es sēdēju lielā skaistā Forum Cinemas zālē, un tur bija trīs skatītāji – vēl viens bērniņš un viena teātra kritiķe. Ceturtā bija vecmāmiņa. Tas, manuprāt, bija taisnīgi. Kā var taisīt Raiņa ekranizāciju bez Raiņa? Rainis nevarēja neatriebties. Viņš to prot.

Kuros no jaunajiem šīs sezonas iestudējumiem jūs to saredzat vispārliecinošāk?

Daži no tiem diezgan pamatīgi ir saistīti ar manu grāmatu. Kā rakstniekam, kā jebkuram māksliniekam man tas, protams, ir vislielākais gandarījums, ka mans darbs ir dzīvs. Es tam strādāju. Man vakar atnesa piecus autora eksemplārus pasakai, kuru esmu sacerējis pirms pusgadsimta. Tagad Pēterburgā tā ir izdota no jauna. Tā ir dzīva, un kas var būt labāk. Šovasar no vairākiem cilvēkiem dzirdēju, ka izlasījuši manu romānu pirmo reizi. Piemēram, pats Maskats (komponists Arturs Maskats komponēja mūziku izrādei Mīlas svētība pēc Raiņa un Aspazijas darbu motīviem Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī – red.) teica, ka šo vasaru pavadījis ar manu grāmatu. Tiesa, godkārības man nav, nu jau par vēlu. Jaunībā bija.

Kādā intervijā sakāt – ja romānu Rainis un viņa brāļi izdotu no jauna, nemainītu tajā ne burta.

Un nemainīju.

Kad romānu Rainis un viņa brāļi 1999. gadā Karogs izdeva pirmo reizi, žurnāla Ziemeļkalifornijas Apskats ilggadējs redaktors Gvido Augusts publicēja savu recenziju par romānu divos numuros pēc kārtas. Ko ārzemju kritiķi akcentēja, vai bija kādi negaidīti jauni konteksti?

Romāns viņiem bija pilnīgs pārsteigums. Starp citu, kad es sapratu, ka mana grāmata visdrīzāk Latvijā neieraudzīs dienasgaismu, to neatļaus cenzūra, man bija pustraka ideja aizsūtīt manuskriptu trimdas latviešiem, un tad romāns čemodānā ar dubulto dibenu varētu atgriezties Padomju Savienībā, Latvijā. Bet notika tas, kas notika (Latvijas neatkarības atgūšana – red.), un es ar Veltu tajā visā piedalījos.

Minētais recenzents – trimdas latvietis?

Jā. Gvido Augusts no Kalifornijas. Gan Austrālijā, gan Kanādā, gan ASV, gan Zviedrijā atsauces bija no trimdas latviešiem. Vienīgi man kāds students, ukrainis pēc tautības, no Vašingtonas Universitātes atsūtīja savu zinātnisko darbu, ko bija uzrakstījis par šo grāmatu.

Kādā virzienā bija vērsts trimdas latviešu satraukums?

Viņi negaidīja tādu grāmatu – un sevišķi no krievu autora. Tā nav grāmata tikai par Raini, Aspaziju un Raiņa brāļiem. Tā ir grāmata par Latviju kā tādu. Esmu pārliecināts, ka jebkurai zemei vajag skatījumu ne tikai no iekšpuses, bet arī no ārpuses. Kaut vienu reizi. Tādu pamatīgu skatījumu... Jā, un tā recenzija bija ļoti interesanta. Sajūsmas bija varbūt mazliet par daudz. Man par to neērti runāt, bet sajūsma lija pāri visām malām. Recenzijas otrajā daļā bija feļetons, kurā latviešu klasiķi, tie, kas viņiem ir klasiķi, Zenta Mauriņa, Jānis Jaunsudrabiņš un citi, apspriež manu Raini un arī saka – tā ir virsotne. Bet Andrejs Upīts, drusku iedzēris, beigās kliedz: "Ko es te daru-u-u?!"

Literatūrkritiķis Guntis Berelis savā recenzijā, pievienojoties atzinībai, tomēr norāda uz neizgaismotiem periodiem.

Jā, zinu. Īsta kritika bija tikai no akadēmiķa Viļa Samsona. Speciāli vesela avīze, sešpadsmit lappušu, bija pret manu romānu. Rīgā neviens to negribēja drukāt, un tā iznāca Daugavpilī. Tur bija viss, sākot no "nodevēja" līdz feļetonam, kur mani nez kāpēc sauca par Rodiku. Divi specizdevuma autori bija kategoriski pret visu romānu. Citu pārmetumu pašreiz neatceros. Tikai akadēmiķis Jānis Stradiņš un citi saka: žēl, ka pēdējais posms ir tik skopi parādīts. Teikšu atklāti. Pie romāna strādāju 11 vai pat 12 gadu. Tad jau bija tūkstoš lapu mašīnrakstā. Man bija piecas rakstāmmašīnas – tāpēc ka tekstā par komponistiem un arī Raini man bija daudz vārdu citās valodās, mani varoņi runāja franču, vācu, angļu, latviešu un, protams, krievu valodā. Man vajadzēja izņemt rokraksta lapu, ielikt citā mašīniņā, uzrakstīt franču teikumu un tad atlikt atpakaļ atkal tajā pašā rindā. Ar Musorgski vairāk bija franču valoda, ar Raini – vācu. Un, ja par to pēdējo posmu, – es apzināti aprāvu. Nolēmu, ka neviens neizlasīs tādu foliantu. Nu cik var! Man būtu ko teikt. Bet tas prasītu vēl vienu divus gadus. Raiņa un Aspazijas atgriešanās posms ir ārkārtīgi sarežģīts. Tur ir tādas mīklas! Turklāt trūkst daudz dokumentu, tie ir Maskavā. Tiem sen jau vajadzēja būt brīvajā apritē, bet baidos, ka tie vēl simt gadu nebūs pieejami.

Bet tagad, kad jūs nepārprotami esat pārliecinājies, ka cilvēki pilnīgi noteikti ir spējuši izlasīt jūsu "foliantu", varbūt varētu tapt post scriptum par aprauto posmu?

Jau par vēlu, man nav tik daudz laika. Nezinu, cik, bet palicis ir nedaudz. Ir tāds ļoti labs teikums – nomirt var jebkurš. Arī bērniņš var nomirt. Bet večukam ir pienākums nomirt. Tas ir dabas likums, un man nekas pret to nav iebilstams. Man liekas, tas ir ne vien taisnīgs, bet ļoti labs moments. Tagad ņemu kaut ko tulkot un nedaudz bīstos, vai pabeigšu kārtējo darbu. Tāpēc man tagad nepatīk ņemt avansu.

Jums nav bail no nāves?

Nē, nav – kāpēc? Internetā savā feisbuka lappusē ieliku kaut kādas rekomendācijas, kas jādara, lai nesāpētu tas un tas. Parādījās komentāri – un dzīvosi liekus piecus gadus? Muļķības! Vai to gadu būs vairāk vai mazāk – nav nozīmes. Manos gados ir ārkārtīgi bail kļūt par nepanesamu nastu citiem. Regīna Ezera teica – es nokritīšu ar acīm uz zvaigznēm. Tā viņa nolēma, un tā arī iznāca. Diemžēl ne ar visiem tā notiek. No šīm bailēm, domāju, nav brīvs neviens. Gribētos, lai apkārtējiem kaut cik būtu labums gan no tavas dzīves, gan – nāves.

Pret šo atskaites punktu, par ko tagad runājat, kuru pats uzskatāt par savu nozīmīgāko darbu? Varbūt tas ir romāns Magnus, dāņu princis, kuru piemin retāk?

Nē, Magnus nav mana labākā grāmata. Tur ir visādi eksperimenti, kurus var pamanīt, bet – var arī nepamanīt. Man pašam svarīgākās grāmatas tomēr ir divas – Rainis un viņa brāļi un Musorgskis (Nabaga bruņinieksred.).

Kā jūs vērtējat savu publicista darbību atmodas laikā? Par/pret kādiem jautājumiem būtu gatavs teikt dedzīgas runas šodien?

Es nedomāju, ka biju ļoti labs publicists. Tagad, man liekas, es to varētu izdarīt labāk. Tomēr tas bija vajadzīgs toreiz. Es priecājos, ka neesmu svešs šai zemei un piedalījos tik liktenīgā brīdī. Man tā nepatīk, ka rakstniekam vai populāram aktierim, vai televīzijas žurnālistam vaicā par visu – par politiku, medicīnu, izglītību un dzīves jēgu, it kā viņš būtu vieds visās šajās jomās. Dod Dievs, lai mēs katrs būtu labs savā amatā. Bet toreiz (atmodas laikos) tā nebija politiķu lieta. Bija jārunā katram godīgam cilvēkam, ja viņam bija ko teikt. Jāteic, tas bija risks. Nekādus ordeņus mums neviens nesolīja. Virs galvas lidoja kaujas helikopteri. Es runāju mītiņā, bija pusmiljons klausītāju. Bet es jau nebiju viens. Reakcija uz katru vārdu bija tūlītēja. Toreiz dzīvot neriskējot būtu nenormāli. Un vispār – kur der dzīve, kas dzīvota bez riska?

Gatavojoties intervijai, šaubījos – sabiedrība noteikti gaida, lai vaicāju jums par bēgļu krīzi, bet vai tas jau nav kļuvis par dežūrjautājumu, ja vien par to nerunā profesionāļi? Jūs arī tikko teicāt, ka nepatīk, ka vaicā visu par visu. Vai man jums vaicāt par bēgļu krīzi?

Jā, bet tikai kā vienam no tūkstošiem. Bēgļu krīze – tas ir tik sarežģīts un ass jautājums, tas neizbēgami daudz izgaismos mūsos pašos. Bet to es tomēr gribu pateikt. Stokholmā 2000. gadā bija izrāde Jāzeps un viņa brāļi. Lieta tāda, ka tur nedaudz vainīgs esmu arī es. 1989. gadā kopā ar padomju rakstniekiem mūs veda kruīzā pa Baltijas jūras valstīm. Stokholmā mūs satika latvieši, arī Juris Kronbergs. Man bija doma (tagad liekas, ka ne sevišķi gudra), gribēju, lai Jāzeps un viņa brāļi būtu tulkots sešās valodās. Mēģināju pierunāt Juri Kronbergu tulkot zviedru valodā. Viņš šaubījās, vai zviedriem tas tagad vajadzīgs, vai kāds vispār lasīs. Pēc tam 1999. gadā Rundāles pilī Vairas Vīķes-Freibergas inaugurācijā pie manis pienāk Kronbergs un saka – starik, nē, viņš tikai latviski runā: vecais, zini ko, Lāšs Rudolfsons, viens no spožākajiem un modernākajiem zviedru režisoriem, ir paņēmis manu Jāzepa tulkojumu un atklās jaunu gadsimtu un tūkstošgadi ar Raini. Tad viņi atbrauca uz Rīgu (viesizrāde Rīgas kinostudijā 2001. gadā – red.). Ja atceraties, visi vienpadsmit brāļi bija dažādas ādas krāsas – melnie, dzeltenie, pusmelnie. Kā es teicu nesen konferencē Liepājas Universitātē – varbūt arī violeti vai ultravioleti. Patiešām visas krāsas. Tagad izskatās – gan Rainis, gan Rudolfsons bijuši gaišreģi. Tagad, kad visi šie bēgļi ir atnākuši un prasa glābiņu un maizi. Ir piemirsts, cik Rainī, neraugoties uz visiem trūkumiem kā dramaturgam, ir iekšā. No turienes var izvilkt aktuālo, šodienas un rītdienas vielu arī. Tas ir piemērs, kā radoši izlasīt, ar vēlēšanos saprast, ko Rainis gribējis pateikt. Bet Zelta zirgs, par kuru es runāju, ir nevis pievienotā, bet atņemtā vērtība. Tāpat var teikt arī par dažiem šī gada pasākumiem – bija pievienotās vērtības un atņemtās. Neveiksme – tas nav kauns, bet, ja nav vēlēšanās saprast un atrast tagadējo, uzvaras nevar būt. Tagadējās paaudzes ir neslēpti merkantilas, taču visas tādas nebūs. Rainis un Aspazija runāja par citām vērtībām. Nevis par labāko mašīnu pagalmā un vislabāko atalgojumu. Nevis par prestižu, bet reputāciju. Rainis runāja par varonību, par to, ka tauta ir dzīvs organisms un tajā jāredz cilvēces daļa. Pat vairāk – Visuma daļa! Tas bija viņa uzdevums, un viņam kaut kādā mērā izdevās. Viņam kosmosā arī vajadzēja latviešus. Tāpēc man tik ļoti patīk Serebreņņikova izrādes sākums, kurā cilvēks brīvi peldas debesīs, met kūleņus starp zvaigznēm. Jā, tas ir Rainis. Tas ir no Raiņa.

Jūsu FB pēdējie ieraksti – pēdējās šī gada ūdensrozes 25. septembrī, elēģisks rudens dzejolis par aizlidojošu "nelīdzenu dzērvju kāsi" un turpat līdzās – Umberto Eko 2010. gadā rakstītā eseja, kurā viņš runā par Eiropas neatgriezeniskajām pārmaiņām un rosina nošķirt migrācijas un imigrācijas jēdzienus. Vai jūs piekrītat visām idejām šajā rakstā?

Nē, visām – nekad. Man ir savas idejas. Tāpēc man tā nepatīk parakstīt kolektīvas vēstules, tur var būt kaut kas, kam es piekrītu, bet arī kaut kas cits un svešs. Es dažreiz feisbuka mājaslapā ievietoju kaut ko nevis tāpēc, ka visam piekrītu, bet tāpēc, ka gribu pārlasīt vēlreiz. Izskatās, ka dzīvajam klasiķim Umberto Eko ir gana daudz taisnības. Viņš saka – patīk mums vai nepatīk, būs cita Eiropa un daudz krāsaināka. Līdzīga Amerikai. Viņi tur arī ļoti ilgi mācījās, kā kopā dzīvot, ar cieņu citam pret citu. Manas dzīves laikā viņi nogājuši ceļu gandrīz vai no melnādaino amerikāņu verdzības līdz prezidentam afroamerikānim. Tas ir varoņdarbs.

Pastāvēs, kas pārvērtīsies, – saka Raiņa Spīdola. Jautājums – kā pārvērsties, nezaudējot sevi, savu patību. Atcerēsimies, patība – viens no mīļākajiem Raiņa jēdzieniem. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja