Šis ir mans ilgu gadu sapnis – dziedātāja Inga Kalna saka par XX gadsimta britu komponista Bendžamina Britena Kara rekviēma gaidāmo atskaņojumu. Koncertizpildījumā, kas notiks Rīgas Domā 8. maijā un ko rīko Hermaņa Brauna fonds, piedalīsies 170 dalībnieku poļu diriģenta Zbigņeva Gracas vadībā. Atskaņojums ir veltīts Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienai, lai, atgādinot par kara šausmām, aicinātu pasaulē saglabāt mieru.
Katram izpildītājam saistībā ar šo skaņdarbu ir savs stāsts. Inga Kalna un Vācijā dzīvojošais ukraiņu baritons Viktors Ruds savas vokālās partijas gatavo pirmo reizi un – tāpat kā diriģents Zbigņevs Graca – ilgi ir gaidījuši šo iespēju. Slavenais angļu tenors Alans Kleitons 2024. gadā piedalījās Kara rekviēma atskaņojumā festivāla BBC Proms koncertā, kuru Londonā diriģēja Antonio Papāno. Korim Latvija šis skaņdarbs ir zelta repertuārā. Pirmo reizi Latvijā šis opuss izskanēja pirms trīsdesmit gadiem lietuviešu maestro Jona Aleksas vadībā un pēdējo reizi te atskaņots pirms piecpadsmit gadiem. Šoreiz Rīgas Domā kopā ar solistiem un kori Latvija muzicēs zēnu koris Ąžuoliukas (Lietuva) un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.
Kara rekviēms tika pirmatskaņots 1962. gada 30. maijā Koventri katedrālē par godu tās atkaliesvētīšanai (katedrāle tika sagrauta Otrajā pasaules karā). Bendžamins Britens skaņdarbu veltījis Otrajā pasaules karā bojā gājušajiem draugiem un iecerējis kā savas pretkara pārliecības apliecinājumu un brīdinājumu nākamajām paaudzēm. Vēstījumā par savstarpējas asinsizliešanas bezjēdzību un ļaunumu komponists apvienojis latīņu mesas tradicionālos tekstus ar Vilfreda Ouena dzeju. Ouens, kurš pats kļuva par kara upuri nedēļu pirms kara beigām, teicis: "Es nenodarbinu sevi ar poēziju. Mana tēma ir karš un kara nožēla. Dzejas būtība ir nožēlā. (..) Viss, ko mūsdienu dzejnieks var darīt, ir brīdināt. Tādēļ īstenam dzejniekam ir jābūt patiesam."
Kāpēc debija soprāna partijā Bendžamina Britena Kara rekviēmā tev ir īpaši nozīmīga?
Šis ir mans ilgu gadu sapnis, ko līdz šim nebija iespēju īstenot. Esmu dziedājusi daudzus lielās formas darbus, bet ir palikuši vēl divi, kurus es labprāt nodziedātu, – Britena Kara rekviēms un Antonīna Dvoržāka Stabat Mater. Viens no šiem lielajiem sapņiem tagad beidzot piepildās.
Kara rekviēmā soprānam ir atvēlēta liturģiskā daļa. Es dziedu latīniskos lūgšanu tekstus, savukārt abi vīrieši ir atgriezušies mājās pēc kara un stāsta pasaulei, kāpēc nav jākaro. Viņi to ir piedzīvojuši un stāsta, cik karš ir postošs, ko tas nodara cilvēkiem un kāds ļaunums ir tajā. Baritona un tenora loma ir personiskās pieredzes prizma. Viņi runā par savu pieredzi, un ar to, ka viņi dalās ar savu pieredzi, viņi grib pasargāt pasauli no nākamā kara. Viņi gribētu, lai cilvēki mācītos no viņu pieredzes un vairs nekad tādu soli nespertu.
Britens pabeidza šo skaņdarbu 1961. gadā un gribēja, lai viens dziedātājs būtu vācietis, otrs – anglis. Tieši šie divi cilvēki, šo abu tautību nesēji, tobrīd, tikai sešpadsmit gadu pēc Otrā pasaules kara beigām, vēl ļoti tiešā, lapidārā veidā nes kara notikumus sevī – īstu, smagu pieredzi. Tagad – 80 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām un 63 gadus pēc Kara rekviēma pirmatskaņojuma – redzam, ka tajā paustais brīdinājums ir kļuvis īpaši aktuāls. Tikai politiskā situācija pašlaik ir citāda. Arī gaidāmajā koncertizpildījumā Rīgā pie dalīsies angļu tenors, savukārt baritons ir mans ilggadējais ukraiņu kolēģis, kurš dzīvo Berlīnē. Viņš ir ārkārtīgi labs dziedātājs un kolēģis, mums ir ļoti daudz kopīgi piedzīvotā uz Hamburgas Valsts operas skatuves un pozitīva personiskā saikne.
Britens man vienmēr ir paticis. Viņam ir sava, tikai viņam raksturīga mūzikas valoda. Savulaik esmu dziedājusi Elenas Orfordas lomu Britena operā Pīters Graimss. Elenas dziedājums ilgus gadus bija viena no manām mīļākajām ārijām. Esmu dziedājusi arī Britena vokālo ciklu Uz šīs salas/On This Island, tā fragmentus ar pianisti Diānu Ketleri atskaņojām koncertā Mazajā Mežotnes pilī. Britena ietekmi sadzirdu arī sava iemīļotā latviešu komponista Artura Maskata mūzikā. Man būtu liels prieks, ja Arturs vēl kaut ko man uz rakstītu, man tā patīk viņa mūzika, kā un ko viņš raksta, par ko viņš domā, kas viņu uzrunā un kādā veidā viņš ietērpj savas idejas skaņās! Gan viņa mūzikas atskaņošana, gan klausīšanās mani padara laimīgu.
Lai gan soprāns Kara rekviēmā dzied kanoniskos liturģiskos tekstus, tam vienlaikus uzticēta dziļi cilvēciska loma?
Soprāna lomu var traktēt dažādi. Gan kā Jaunavu Mariju, gan kā mātišķo spēku, gan konkrēti kara situācijā kā dievišķo figūru glābēju – medmāsu vai sanitāri, kura ir klātesoša un iesaistās visos šajos šausmīgajos notikumos. Pēc žanra šis rekviēms atgādina viduslaiku mistērijas, kurās ir kaut kas ļoti teatrāls, atklāts ar liturģisko tekstu palīdzību. Liturģiskie teksti ir tikai viens no Kara rekviēma slāņiem. Paralēli notiek daudzlīmeņu stāsts, ko atklāj gan abi kori, gan solisti vīrieši.
Soprānam Britens devis tikai liturģiskos tekstus – soliste nedalās savā pieredzē, bet dzied katoļu lūgšanas latīņu valodā. Tas ir visaptverošs, vienojošs vēstījums. Kara rekviēma atskaņojumā dziedātāja ir arī telpiski atdalīta no pārējiem: divi solisti vīrieši ir ar vienu orķestri un kori, bet soprāns – ar otru. Būs interesanti piedzīvot, kā tas tiks atrisināts Rīgas Doma akustikā, tur ir ļoti ilga reverberācija, gandrīz deviņas sekundes. Paļaujos uz maestro Zbigņevu Gracu, kuru pazīstu kā ļoti dompilnu, inteliģentu un radošas izdomas pilnu mūziķi. Dalībnieku ir milzum daudz – divi kori, divi orķestri, trīs solisti. Tur ir ko vāķīt!
Tik daudz dalībnieku ir tādēļ, lai vēstījuma patoss, kodola ideja izskanētu ar vēl lielāku spēku. Tā ir arī Bēthovena Missa Solemnis, kuras izpildījumā piedalījos janvārī, un Gustava Mālera Astotajā jeb Tūkstošu simfonijā, kas prasa četrkāršu orķestra sastāvu, milzu kori un astoņus solistus. Šis man ir trešais vēl nepiepildītais sapnis līdzās Dvoržāka Stabat Mater un Britena Kara rekviēmam. Kad būšu nodziedājusi šos trīs lieldarbus, varēšu mierīgi iet pensijā. Izpildītāju vēriena un visaptverošā vēstījuma kontekstā man nāk prātā arī vācu komponista Hansa Vernera Hences opera We Come to the River, kuras iestudējumā savulaik esmu dziedājusi Hamburgas operā. Tā zināmā mērā ir alūzija par Britena Kara rekviēmu, jo opera arī runā par karu, agresiju un vardarbību, par cilvēkiem, kuri karo un iet bojā.
Vai apmēram jau redzi, kad un kur varētu piepildīties tikko atklātie sapņi?
Redzu, bet vēl ne konkrētos datumos un vietās. Te ir jāatgriežas pie tā, cik daudz mūsu dzīvē ir mainījusi Covid -19 pandēmija. Šī laika sekas joprojām ir jūtamas gan plānošanā, gan veidā, kā plāni tiek īstenoti. Esam pieraduši pie pavisam jauniem komunikācijas veidiem, kas līdz pandēmijai nebija iedomājami. Esam pieraduši pie plānu mainības, pārcelšanas uz citu laiku vai vietu. Šis ir turbulences laiks, lai gan pamazām situācija normalizējas.
Līdzīgi kā pēc lielas banku krīzes mēs ilgi laizām savas brūces. Stāvoklis vairs nav tik dramatisks, bet problēmas vēl joprojām pastāv. Radošie plāni it kā pastāv un datumi ir jau nosprausti, bet, kamēr skelets sāk apaugt ar īsto miesu, daudz kas var mainīties un līdz notikumam tā arī nenonākt. Līdz pandēmijai bija pārliecība, ka gandrīz viss ieplānotais notiks, bet tagad tie ir tikai kādi septiņdesmit procenti. Es vēroju, kā tiek dalīti budžeti. Tagad mēs daudz vairāk naudas no kopīgā pīrāga tērēsim aizsardzībai, un būs labi, ja kultūrai vēl atliks tik, cik ir.
Kad biju jaunāka, es to neievēroju, bet tagad redzu, ka visi politiskie procesi ļoti ietekmē arī kultūru. Turklāt ne tikai finansiālo pusi, bet arī modi: ko mēs spēlējam un ko nespēlējam, ko mēs akceptējam un ko noliedzam vai boikotējam.
Tomēr izcili, dziļi saturīgi, jaudīgi mākslas meistardarbi laika gaitā nezaudē savu vērtību un kļūst vēl aktuālāki.
Britena Kara rekviēms atkal ir tik aktuāls, jo dvēseļu, par kurām ir jāaizlūdz, ir ļoti daudz. Darbs komponēts, kad jau bija pagājusi vairāk nekā desmitgade kopš Otrā pasaules kara, pasaule bija nedaudz aprimusi un cilvēki sāka aizmirst notikušo, ja vien paši nebija karā ļoti cietuši. Tāpēc tas bija jāatgādina. Britens, būdams pacifistiski noskaņots, kārtējo reizi gribēja brīdināt cilvēci par kara bīstamību un postu.
Šis brīdinājums ir tikpat būtisks šodien, kad dzirdam cilvēkus sakām, ka viņi ir noguruši no ziņām par Krievijas un Ukrainas karu un no tā ietekmes uz dzīvi arī citur.
Vācijā cilvēki redz, ka viss kļūst dārgāks. Piemēram, maize, ko mēs ar vīru parasti pērkam, tikko ir kļuvusi par piecpadsmit procentiem dārgāka. Viss kļūst dārgāks nevis tāpēc, ka kāds ļauns un alkatīgs cilvēks mākslīgi uzskrūvē cenas, bet tāpēc, ka no kara cieš visa Eiropas ekonomika. Tas sit mums pa kabatu. Cilvēkiem patīk vainot valdību. Ko es varu darīt? Varu tikai dziedāt un tādā veidā aizlūgt par pazudušām dvēselēm.
Vai zini, kur Hamburgā ir tev vistuvākā patvertne, un vai vācieši zina, kas ir jāliek 72 stundu izdzīvošanas somā?
Par tādām lietām pie mums Vācijā neviens nerunā. Vācijas sabiedrība ir ārkārtīgi konservatīva un negrib uztvert jaunu informāciju. Ja tāda kaut kur tiek izplatīta, mani tā nav sasniegusi. Es esmu padomju gadu deficīta traumēta persona, kam kambarītī vienmēr ir ūdens kādai nedēļai un pārtika nedēļai vai pat ilgākam periodam. Vīrs par mani smejas: "Inga, kas tev tie par krājumiem? Tu taču nekad badu neesi piedzīvojusi!" Vienkārši esmu no savas vecāsmammas un mammas iemācījusies, ka mājās ir jābūt krājumiem. Par mani var smieties, bet man mājās vienmēr būs tualetes papīrs, pārtikas un ūdens krājumi, arī nepieciešamākie medikamenti – pret saaukstēšanos, drudzi, sāpēm. Cilvēki Vācijā sāktu satraukties tikai tad, ja Krievija iebruktu Polijā. Tā ir pārtikusi sabiedrība, kam būtiska ir ierastā, ērtā mierīgās dzīves rutīna.
Tāda ir cilvēka daba. Pat Tēvreizē teikts: "… un dodi mums mūsu dienišķo maizi."
Pareizi, ja viņam tā dienišķā maize šodien ir, pārējais neinteresē. Es to jūtu arī savu draugu un paziņu lokā. Redzot, ka viss kļūst dārgāks, daļai no viņiem ir ļoti izteikta nostāja, ka nav ko tik daudz palīdzēt Ukrainai – lai karo paši! Sabiedrības lokā, kurā es ik pa laikam esmu, ir ļoti daudz poļu, un daudzi ir sašutuši, ka Polijā ir pilns ar ukraiņu bēgļiem, kuri saņem Polijas valsts nodrošinātu atbalstu. Lai brauc atpakaļ uz dzimto zemi un karo ar krievu lāci, nav ko ēst mūsu poļu ābolus! Jo trakāka ir situācija, jo vairāk tā uzjundī cilvēkos gan labo, gan slikto, izgaismo galējības cilvēka dabā.
Vai šāda attieksme kritiskā situācijā varētu būt arī pret Baltijas valstīm?
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka attieksme ir tāda pati. Tagad, kad visu laiku tiek ziņots par karu, vācieši saprot, ka Ukraina, Krievija un Baltkrievija ir dažādas valstis, bet principā viņu acīs tā visa ir Krievija. Arī mēs viņu priekšstatos bijām Krievija. Cik ilgus gadus es cilvēkiem stāstīju, ka neesmu no Krievijas! Viņiem Krievija un Padomju Savienība šķita viens un tas pats, un neviens neiedziļinājās, cik mākslīgs veidojums bija Padomju Savienība. PSRS viņiem bija Krievija, un Igaunija, Lietuva, Latvija, Armēnija, Kazahstāna un citas valstis bija Krievija. Neteikšu, ka šādi cilvēki ir vairākums, taču diezgan daudzi tā uzskata. Man saka: "Inga, tev taču Rīgā ir dzīvoklis, pārdod pēc iespējas ātrāk, tur būs karš! Ātri pārdod!"
Daudzi patiešām steidz iegādāties īpašumus Spānijā, prom no ES austrumu robežām.
Jā. Un, ja vēl skatās uz ģeofiziskajām klimata pārmaiņām mūsu pasaules daļā un saklausās baiļu stāstus par iespējamām milzīgajām dabas katastrofām, visiem steidzami būtu jāpārceļas uz Austrāliju vai – sliktākajā gadījumā – uz Jaunzēlandi.
Pietiek ar Jāņa Atklāsmes grāmatā krāšņi aprakstīto pasaules galu.
Jā, jā, četri Apokalipses jātnieki, un kā tik tur nav! Atgriežoties pie sabiedrības – faktori, kas skalda sabiedrību, ir ļoti dažādi, un visi tie nav novēršami. Es vienkārši vēroju, kādas ir noskaņas, ko cilvēki domā, uz ko tiecas, ko grib un kādu vēlas savu apkārtējo vidi – ne tikai miskastes un parkus, bet dzīvi kā tādu.
Kas svarīgs pēdējā laikā ir noticis un gaidāms tavā radošajā dzīvē?
Šis man ir ļoti interesants, pārsteidzošs gads. Vispirms atgriezos pie Bēthovena Missa Solemnis, ko pašā profesionālās karjeras sākumā dziedāju ar maestro Aleksandru Viļumani. (Šā gada 18. janvārī Inga Kalna piedalījās šā darba atskaņojumā Cēsīs britu diriģenta Džeimsa Šerloka vadībā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un kori Latvija – I. L.)
7. martā Latvijas Nacionālajā operā Džakomo Pučīni Turandotā atveidoju Liu lomu, kuru šeit nebiju dziedājusi vismaz 25 gadus. Vasarā Dzintaru koncertzālē kārtējo reizi piedalīšos Jūrmalas festivāla galā koncertā. Kopā ar festivāla galveno mākslinieku Aleksandru Antoņenko lielu uzmanību pievēršu tieši ansambļiem, jo tie interesanti izklausās Dzintaru koncertzālē.
Mums ar pianisti Diānu Ketleri top jauna kamermūzikas programma. Mēs to atskaņosim Rudens kamermūzikas festivālā 15. oktobrī Rīgā Mazajā ģildē. Mēs ilgi esam gājušas līdz šai mūzikai – Riharda Vāgnera Vēzendonkas dziesmām un Ferenca Lista dziesmām. Maz kurš zina, ka Listam ir arī dziesmas, tās skan vācu, franču, itāļu un angļu valodā. Tās ir ļoti skaistas un melodiskas, reizēm ar alūzijām uz paša Lista klavierdarbiem. Lists ir ļoti gaumīgi strādājis ar savu paša daiļradi, un mēs to vēlamies parādīt Latvijas publikai.
Beidzot esmu nonākusi līdz Arnolda Šēnberga vokālajam ciklam Brettl-Lieder, kuru vēl tad, kad studēju Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, man silti ieteica mana profesore Džoja Mammena. Burtiski tulkojot nosaukumu, tās ir "skatuves dēļu dziesmas". Nesen viņai piezvanīju un pateicu, ka pēc trīsdesmit gadiem beidzot tās dziedāšu! Runājot par Šēnbergu, parasti uzreiz domājam par dodekafoniju, par intelektuālu, atonālu Jaunās Vīnes skolas skaņu valodu, taču Brettl-Lieder ir Berlīnes un Vīnes kabarē teātra mūzikas stilā. Kabarē izrādēs bija muzikālie numuri, kas, no vienas puses, publiku izklaidēja, bet, no otras puses, tie bija stāsti, kas atspoguļoja dzīvi un situācijas, kurās cilvēki atpazīst paši sevi. Šie sižeti ir ļoti sadzīviski, taču vienlaikus arī poētiski. Cikls ir pusstundu garš, tajā gan tematos, gan muzikālajā valodā ik pa laikam pavīd smalkas alūzijas par žanriem, no kuriem komponists ir smēlies iedvesmu. Šis nav avangards, šī mūzika līdzinās Gustava Mālera, Hugo Volfa un Riharda Štrausa muzikālajai valodai. Mums ar Diānu jau niez pirksti ķerties šīm notīm klāt. Latvijā šādas programmas neskan bieži, es pat nezinu, vai kāds vispār šeit ir dziedājis Brettl-Lieder.
Un kura būs nākamā baroka opera?
Ar baroka projektiem tagad ir neliela pauze. Dažreiz ir jāiepauzē, lai saprastu, kur tu esi un kāpēc. Nevis es izvēlējos savu ceļu, bet ceļš izvēlējās mani, un es vienmēr esmu sekojusi turp, kurp ved mana balss. Balss visu laiku mainās, tā ir kļuvusi spēcīgāka, lielāka un smagāka.
Tavā sociālo tīklu profilā redzamā fotogrāfija karaliski sarkanajā kleitā ar kroni rokās ir no 2023. gadā tapušā Gaetāno Doniceti Roberto Deverē iestudējuma Cīrihes operā, kurā dziedāji karalienes Elizabetes lomu.
Jā, un man šī loma bija liels izaicinājums. Diemžēl man piemetās vīruss, un pusi no izrādēm nācās atteikt. 2023. gads man bija smags, jo septembrī mūžībā aizgāja mana mamma. Viss nākamais 2024. gads ir kā izdzēsts no mana iekšējā "cietā diska". Bija smagi, kad aizgāja tētis, bet mammas zaudējums mani emocionāli sagrāva. Apzinos, ka mūsu dzimtas līnijā es esmu malējā. Aiz manis neviena nav. Ne tikai tāpēc, ka esmu rindā nākamā, bet tāpēc, ka aiz manis vairs neviena dzimtas senča nav. Ir tikai mammas brālis, māsīca un brālēns, viņu bērni, un man ir meita. Bet es esmu malējā. Mēs ar mammu – ilggadējo Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas pedagoģi Tamāru Kalnu – arī pēdējos gados daudz runājām par mūziku. Gan manā muzikālajā uztverē, gan audzināšanā, visā tajā, kas es esmu, viņai ir ārkārtīgi liela loma. Kad viņa aizgāja, tas arī manā muzikālajā esībā radīja ļoti lielu tukšumu.
Ir milzīga laime, ka mana profesore Džoja Mammena joprojām ir dzīva. Pagājušajā rudenī nosvinējām viņas deviņdesmit gadu jubileju. Bija liela, skaista ballīte, pulcējāmies kādi septiņdesmit cilvēki – viņas ģimene, tuvākie draugi un audzēkņi ar ģimenēm. Es ļoti daudz no viņas mācos ne tikai muzikālajā, bet arī cilvēciskajā ziņā – kā viņa veido un kopj savu cilvēku loku. No saviem vecākiem esmu iemācījusies vienu latvisku īpatnību – nedraudzēties ar kolēģiem, neienest darbā privātās attiecības. Taču Džoja Mammena ļauj saviem skolniekiem ienākt tuvākā lokā. Ja šie cilvēki tur labi iederas, viņi tiek iekļauti arī viņas ģimenes lokā. Un, ja viņi cilvēciski iederas viņas ģimenes lokā, viņi tur paliek uz mūžu mūžiem kā sirsnīgi mīlēti audžubērni. Džojas Mammenas pašas dēls diemžēl jau ir miris, bet viņai ir ļoti jauka vedekla un mazdēls, arī māsas dēli un meitas. Viņa ir spējusi izveidot saimi! Par spīti tam, ka šie cilvēki nāk no dažādām valstīm un ir ar ļoti atšķirīgu dzīves scenāriju, pieredzi un raksturu, viņi labi sader kopā. Ir liela māksla šādi ap sevi vienot cilvēkus. Es to apbrīnoju, jo nekur citur to neesmu redzējusi. Savā ģimenē mēs esam krietni noslēgtāki un savā lokā gandrīz nevienu nelaižam.
Džoja Mammena 90 gadu vecumā joprojām pasniedz, brauc ar mašīnu un var atmuguriski noparkoties, veic darījumus internetbankā, raksta e-pasta vēstules, viņa ir aktīva feisbukā, klāj galdus ciemiņiem. Es no viņas iedvesmojos un mācos. Man ir milzīgs prieks, gods un laime, ka šī personība ir parādījusies mana mūža ceļā un ka man tik ilgus gadus ir iespēja no viņas mācīties ne tikai mūziku, bet arī dzīvi un cilvēciskās attiecības. Kad noskatījos Ginta Zilbaloža filmu Straume, Džoja Mammena bija pirmais cilvēks, kuram piezvanīju: kopā ar mazdēlu ejiet skatīties, tiklīdz šo filmu rādīs Londonā!
Tu arī gribētu strādāt simts gadu?
Neesmu pārliecināta, ka es gribētu dziedāt simts gadu, jo pienāk laiks, kad no tā cirka, no visas tās fabrikas, kas ir izveidota ap mākslu, sāk nogurt. Te nav runa par balsi un tās tehnisko varēšanu, ar to man viss ir kārtībā, un es zinu, kā to uzturēt. Man ir teikuši, ka viena no manām stiprākajām un apbrīnojamākajām īpašībām ir pašdisciplīna. Pateicoties tai, es joprojām esmu zirgā. Man ļoti patīk mācīt, konsultēt, un es priecājos par saviem skolniekiem gan Latvijā, gan citur, jo viņi lieliski progresē. Kamēr man prasa padomu, tikmēr esmu vajadzīga, un tas nozīmē, ka viss ir tā, kā vajag.
Kad būšu Rīgā, atkal skaņošu mammas klavieres. Dzīvoklī viss vēl joprojām ir tā, kā bija mammas laikā, jo kaut ko mainīt man vēl neceļas roka. Notis, mācību grāmatas un citas lietas stāv, kā viņa tās atstājusi. Tikai mammas kladi, kurā viņa ir pierakstījusi gan pašas sacerētos, gan no grāmatām norakstītos solfedžo diktātus, esmu uzdāvinājusi savai draudzenei, Hamburgā dzīvojošajai komponistei un mūzikas pedagoģei Rutai Paiderei. Viņai noderēs un būs par piemiņu, jo Ruta bija viena no manas mammas vismīļākajām audzēknēm.
Kara rekviēms
Rīgas Domā 8.V plkst. 20
Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 25,61–71,69