Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Tēlniece Valentīna Zeile: Es tādu vārdu vientuļi nemaz nezinu, kas tas tāds ir?

Gandrīz visiem modeļiem, kuri man patikuši, esmu gājusi klāt, un man nekad nav bijis atteikuma – saka Parīzē dzīvojošā tēlniece Valentīna Zeile

Patiesa, aizrautīga, kvēla – tie ir apzīmējumi, kurus Valentīnai Zeilei velta draugi, skolnieki, neskaitāmie modeļi – ievērojami mākslinieki, ārsti, skolotāji, dzejnieki. Visi, kuri kaut reizi nonākuši viņas savdabīgās personības valdzinājuma varā. Tēlniece, medaļu mākslas atjaunotāja, zīmētāja. Dzimusi Latgalē. Visus savus darbus, kas radušies no 1959. līdz 1982. gadam, dāvinājusi Naujenes Novadpētniecības muzejam.

Valentīna jau bērnībā skaidri apzinās, ka viņa šeit neiederas. "Vecāki mīlēja, taču nesaprata mani. Viņi neņēma galvā, kad es kliedzu un kritu izmisumā, redzot, kā cērt zaļoksnus kokus, slīcina kaķēnus, gūsta kaušanai baložus, liek cilpas zaķiem, jā, es protestēju arī pret puķu plūkšanu vāzēm. Nemitīgā varmācība, uz kuras balstījās visa zemnieku sētas pastāvēšana, man sāpēja vairāk nekā pēriens," Valentīna Zeile raksta atmiņās. Līdz astoņu gadu vecumam viņu mocījuši visādi murgi un bijusi milzīga, neizskaidrojama kāre pēc šņabja. Mazā Valentīna esot bijis vienīgais cilvēks mājās, no kura esot bijis jāslēpj alkohols. Valentīna Zeile ir pārliecināta, ka iepriekšējā dzīvē ir bijusi vīrietis. Turklāt nevis "kāds baltais jēriņš, bet īsts grēka gabals".

Latvijas Mākslas akadēmijā (toreiz LPSR Valsts mākslas akadēmija) Tēlniecības nodaļā Zeile apgūst mākslas pamatus profesoru Emīla Meldera un Kārļa Zemdegas vadībā, ar kuru izveidojas dziļa bezvārdu saprašanās. Viņas kursa konsultants un padomdevējs ir arī Teodors Zaļkalns. 1963. gadā absolvējusi Mākslas akadēmiju, Valentīna Zeile agri sāk mākslinieces gaitas. Nenoliedzams ir viņas devums septiņdesmito un astoņdesmito gadu sākuma memoriālajā tēlniecībā, stājtēlniecībā, mazo formu plastikā, sevišķu atzinību izpelnījušās viņas darinātās medaļas. Septiņdesmitajos gados Valentīna Zeile regulāri rīko personālizstādes Rīgā, citās Latvijas pilsētās, Padomju Savienībā, arī ārzemēs.

1969. gadā Valentīnai Zeilei pasūta Latvijas Universitātes 50 gadu jubilejas medaļu. Kā pateicību pāris gadu vēlāk piedāvā vietu nelielā tūristu grupā uz Āfriku. Mākslinieci tas nevilina, iztēlojoties pazemojošo dokumentu kārtošanas procesu. Viņu pārliecina, ka no tādām iespējām neatsakās. Diennakti astoņu cilvēku grupai nākas pavadīt Parīzē. Māksliniece atceras, ka "maigs gaisa vilnis" viņu apņēmis jau Orlī lidostā, lai arī bijis pavēls rudens. "Mūs izlaida Monmartrā, Sacré Couer, Svētās Sirds baznīcas, pakājē. Un tad tas notika… Īstenībā es nemaz nevaru pateikt, kas tālāk notika, jo es gluži vienkārši zaudēju laika un telpas izjūtu. Man reiba galva, trīcēja rokas un kājas un aumaļām lija asaras. Nespēju paiet, noslīgu uz kādas vecas mājas sliekšņa un spiedos pie apsūbējušā mūra, it kā gribēdama tajā iekust. (..) Zināju, ka beidzot esmu atradusi savu zemi, dzimteni. Kopš tā brīža ne mirkli neesmu šaubījusies, ka šeit – tieši Monmartrā – jau reiz esmu dzīvojusi. Nezinu, varbūt kā vīrietis esmu žūpojusi šejienes krodziņos, varbūt kā sieviete dejojusi Sarkanajās dzirnavās vai Žiglajā trusī."

Līdz aizbraukšanas brīdim no Latvijas paiet vēl 13 gadu. Liktenis Valentīnai Zeilei sāk burtiski piespēlēt cilvēkus, kas viņu arvien un vairāk satuvina ar Franciju. Viņa iepazīstas ar vienu no savas dzīves svarīgākajiem cilvēkiem – mīmu Marselu Marso. Arī tas nenotiek gluži ikdienišķi. Maskavas tautsaimniecības izstādē Zeile ievēro un noglabā atmiņā Marso vārdu. Pēc pāris gadiem savā Vecdaugavas mājā, klausījusies radio un pēkšņi izdzirdējusi, ka Maskavā viesosies Marsels Marso, Valentīna Zeile samet kaut ko somā un metas uz lidostu. Neviens viņu, protams, Maskavā negaida, bet ar savu pārliecības spēku viņa izlaužas līdz Marso un panāk mīma piekrišanu pozēt bistei. Abi kļūst draugi. Marso: "Palūkojos viņā un jaunās latvietes skatienā ieraudzīju visaptverošu radīšanas kvēli (..). Viņa seko lielajai līnijai – no Rida uz Rodēnu. Viņas darbi ir klasiski, tātad – pārlaicīgi, viņa sarunājas ar redzamo un neredzamo."

Aizbraukšanas diena 1973. gadā Rīgas lidostā. Valentīna Zeile šķiras no Latvijas sakārtotās, panākumiem pilnās dzīves, atstājot arī tēva celto guļbaļķu māju Vecdaugavā. Un brauc uz savu Parīzi nezināmajā. "Mani ielenc šņukstošs draugu un tuvinieku pulks, bet es uz viņiem skatījos atsvešināti, es viņiem vairs nepiederēju. Vienīgi Valterītis (aktieris Ēvalds Valters – U. A.) mani svētīja un teica: "Brauc, brauc, Valentīna, Francija tevi pieņems kā savējo!"" Francijā viņa kļūst par cienījamu mākslinieci. Zeile ir piedalījusies Luvras eksterjera skulptūru restaurācijā. Regulāri rīko personālizstādes Parīzē, citās Francijas pilsētās, izstāda darbus respektablos mākslas salonos (Rudens salonā, Franču mākslinieku salonā u. c.), kuru skatēs daudzkārt izpelnījusies goda viesa statusu, ir Franču mākslinieku salona biedre un žūrijas locekle, saņēmusi augstus apbalvojumus – medaļas, diplomus, balvas. Par tēlnieci Francijā uzņemtas vairākas dokumentālās filmas. Franču valodā ir tulkota Guntas Strautmanes monogrāfija Valentīna.

Ķirurgs Viktors Kalnbērzs, kurš nav liedzis Valentīnai Zeilei padziļināt zināšanas operāciju zālē un, pieverot acis uz iespējamo kolēģu neizpratni, turpat slimnīcā veiksmīgi ielicis protēzi Zeiles mīļotajam sunītim Burdelam, sauktam par Burdiņu, mākslinieci raksturo šādi: "Viņa ir ļoti atklāts, pasaulei atvērts cilvēks, kuru sajūsmina dzīve jebkurā tās izpausmē." Kāda skolniece Valentīnu Zeili raksturojusi ar vārdiem – "vairāk nekā dzīva".

Tiešu tādu tēlnieci iepazīstu pagājušā gada septembrī Parīzē. Vispirms viņa uzklāj brīnišķīgu, izsmalcinātu galdiņu turpat savā darbnīcā Nacionālajā ielā 13. Pēc tam aicina uz ķīniešu restorānu. Bez jebkādiem iebildumiem. Visus manus nodomus vaicāt, kā viņa jūtas mūsdienu Parīzē, Valentīna Zeile apklusina ar pāris izteiksmīgiem žestiem, sak, vai tas vien nav gana daiļrunīgi, ka "eiropeiskākā" vieta, kur mierīgi parunāties, ir viņas piemājas ķīniešu restorāns. Par Parīzi šodien Valentīna Zeile sarunāties negrib. Pārāk sāpīgi. Viņa pasūta lakoto pīli. "Gribējās, lai ir humoristiski. Tev vismaz būs atmiņa. Franču restorānos nekā nav. Tev atnes gaļas gabalu, un viss." Viesmīlis griež kraukšķīgo ādiņu, tēlniece skatās kā bērns uz brīnumsvecīti, lūdz ratiņus piebraukt tuvāk, lai "viešņa no Rīgas" labāk var redzēt. Atvadoties pavada līdz metro un sīki izprasa, kā tikšu uz viesnīcu. Atgaiņājos – gan jau. Valentīna gandrīz vai sadusmojas: "Mani tas interesē!" un atkal ieurbjas kartē manas bēniņistabas meklējumos. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņa neko nedara pieklājības pēc.

Paralēli lakotās pīles notiesāšanai notikušās sarunas zināmo nesaķemmētību un pingponga stilu apzināti izvēlējos saglabāt.

Vai jūs varētu pastāstīt, kā tagad dzīvojat? Parīzes Monētu nams, ar kuru jums ir bijusi cieša sadarbība, vairs nepastāv?

Es veidoju medaļas, bet ne tik ražīgi kā skulptūras. Vienīgais, kur mūsdienās var izstādīt medaļas, ir FIDEM. Pasaules organizācija, kas rīko izstādi vienreiz pa diviem gadiem, kurā visi piedalās. Katru gadu tā notiek citā valstī, šogad – Beļģijā.

Jūs šai izstādei gatavojat kādu medaļu?

Piedalīšos ar jaunām medaļām – komponistam Džuzepem Verdi un Lāču mammai (Velga Vītola – red.) veltītām. Diemžēl mums ir apmiruši visi lējēji.

Lējēja amats izmirst līdz ar vecāko paaudzi?

Vienkārši lējējs bija ļoti vecs un nomira. Runāju ar savu kolēģi Zigrīdu Rapu Rīgā, viņai ir tā pati traģēdija – arī nav lējēja. Viņas vīrs vienu zināja, un mēs tūlīt sazinājāmies ar Jāni Strupuli. Viņš man solīja atliet divas medaļas. Monētu nams ir slēgts jau kādus divus trīs gadus. Viss skaistais muzejs… vairs nav nekā.

Kāpēc? Nav naudas vai pieprasījuma?

Tāpēc, ka vairs nav nekādas intereses par mākslu, medaļām. Aizgāju uz turieni, satiku dažus senos kolēģus, viņi saka – nezinām, tur taisīs bordeli vai ko citu. Tā mēs esam nokrituši. Stāvoklis ir šausmīgs. Iedomājies, kas ir Monētu nams?! Tā taču ir karaļa pils. Tur bija divi lieli muzeji, tagad tas viss ir ciet. Pati tur strādāju vienpadsmit gadu, katru gadu uzveidoju vienu medaļu. Manas jaunākās medaļas ir veltītas mūziķiem – Radu Lupu, Glenam Gūldam, Gustavam Māleram –, un strādāju pie Žanam Sibēliusam veltītas medaļas.

Vai visas idejas Monētu nama medaļām bija jūsu?

Jā, tas bija ļoti patīkami. Piemēram, es kādā koncertā satiku Mstislavu Rostropoviču, piegāju pie viņa, un viņš teica – jā, es esmu ar mieru. Tad es braucu pie viņa uz dzīvokli. Viņa sieva – dziedātāja Gaļina Višņevska – arī gribēja, lai es veidoju viņas portretu, bet mani tas nesaistīja. Viņa man rādīja dažādas mazas miniatūras, ko bija veidojuši krievu mākslinieki.

Kā notiek pozēšana?

Nē, nu tur jau nekā nav. Viņš man pateica – es parasti nespēlēju vienam cilvēkam. Es saku – bet es arī veidoju vienam cilvēkam.

Pietiek ar vienu pozēšanas reizi?

Es pie viņa biju vairākas reizes. Aizvedu arī savu meistaru Raimonu Korbēnu, jo tas jau ir ļoti reti, ka pie Rostropoviča var aizbraukt. Sākumā, kad es tikko iebraucu Parīzē, Korbēns man aizdeva savu darbnīcu. Viņš jau bija vecs un vairs nestrādāja. Tad es dabūju savu darbnīcu, taču mēs draudzību turpinājām. Teicu – tu taču nekad neesi bijis mājās pie sava kolēģa. Viņš arī ir akadēmiķis. Korbēns saka – jā, mani tas interesē! Nu, tad nāc man līdzi. Rostropovičam bija septiņi mazi sunīši. Mēs nofotogrāfējamies – katram rokā pa sunītim. Tā bilde nekad nav publicēta.

Lasīju par skumjo atgadījumu ar Seržu Gensbūru. Vai ilgi pēc tam mocījāties pašpārmetumos par garām palaisto iespēju?

Es tik ārkārtīgi gribēju uztaisīt viņa medaļu, jo jutu, ka viņš iekšēji ir brīnišķīgs. Un kā es viņu meklēju! Gensbūrs visiem atteica. Viņš bija tik populārs! Lai dabūtu viņu rokā, bija vesela vēsture. Monētu namam nebija tiesību izdot nevienu medaļu, ja pats modelis nav piekritis. Citādi es būtu viņu uzveidojusi, iedevusi, un viss. Sākumā aprunājos ar tiem, kuri Gensbūru pazīst. Viņi saka – zini ko, mēģini caur Džeinu Birkinu, viņa bijušo sievu. Viņa uzstājās teātrī, kas atrodas netālu no operas. Man liekas, tur bija kāda kafejnīca, kur es pēkšņi ieraugu Džeinu Birkinu. Pieeju pie viņas un saku – man ir tāda problēma, ka es nevaru dabūt rokā jūsu vīru. Ā, Seržu? Es saku – jā, man vajag Seržu tāpēc, ka man vajag medaļu. Piedāvāju Monētu namam, un viņi ar lielāko prieku piekrita, un tagad man vajadzīga viņa piekrišana. Birkina saka – viņš jau neatbild uz vēstulēm, nāk tūkstošiem. Viņa nebija ne dusmīga, ne greizsirdīga. Ejiet uz viņa māju, zināt, kur tā ir? Zvaniet, un tur iznāks jauns cilvēks ar tumšiem matiem, sakiet viņam savu vajadzību. Paņēmu līdzi vienu savu draudzenīti. Piezvanām, un tiešām iznāk jauns cilvēks – ko jums vajag? Nodomāju, parādīšu viņam medaļas, kuras viņš varētu zināt. Man bija kinorežisora Aleksandra Dovženko medaļa. Monētu nams ļoti mīlēja viņa filmas. Iedevu sargam kādas divas trīs medaļas. Teicu – es atstāšu, lai Gensbūrs redz, vai viņam patīk mans stils. Sargs saka – labi, nāciet pakaļ pēc nedēļas, tad es jums pateikšu. Pēc nedēļas aizejam atkal. Iznāk sargs un saka – nē, nekas jums nesanāks. Kā?! Nē, nē, nē, es jums meloju, iztaisīju joku. Mūs pat aicina istabā. Viss melns. Visi galdi melni, stikla. Un tādas jocīgas figūras. Bija arī slavenā kāpostgalva, par kuru viņš visu laiku runāja.

Kas ir kāpostgalva?

Kaut kāda instalācija. Mums teica – jūtieties labi, varat nākt, kad gribat. Izgājām uz ielas un lecām no laimes gandrīz gaisā. Bet iedomājies, kam vajadzēja notikt! Pie manis uz mēnesi atbrauca mana vistuvākā draudzene Ruta Kviese. Vai tad es pa to laiku varēju iet pie Gensbūra?! Domāju – Ruta aizbrauks, un tad tūlīt metīšos virsū. Bet pēc nedēļas pa radio dzirdu – Gensbūrs miris. Kāds var būt liktenis… Man bija tik šausmīgs pārdzīvojums, ka nevarēju tūliņ pēc tam ķerties pie tās medaļas. Ķēros pie grāmatu pirkšanas. Vairākus mēnešus nevarēju pieskarties tai medaļai. Tas man bija tik liels "šāviens".

Jūs esat taisījusi arī medaļas, kuras neviens cits nav gribējis taisīt, jo neesot saglabājušies nekādi materiāli.

Jā. Tā man bija pati pirmā medaļa. Es tikko biju iebraukusi Parīzē, devos uz Monētu namu un tur satiku brīnišķīgu jaunu sievieti. Tā bija mana Daniela, kura vēlāk kļuva par manu draudzeni. Pēc tam es kļuvu par krustmāti viņas dēliņam. Padomā, kā tas viss nāk… Lasīju grāmatu par jums, un šķita, ka jūsu dzīve ir brīnumpasaka, kurā visu laiku ceļā uzrodas kādi labie gariņi, lai jūs veiksmīgi tiktu uz priekšu. Jā, tev taisnība. Es Danielai parādīju katalogus. Protams, viņa mani nepazina, jo es taču nācu burtiski no ielas. Viņa teica, direktors paskatīsies un jums piedāvās. Un piedāvāja XVIII franču jūrasbraucēju Īvu Žozefu de Kergelēnu, kurš aizgāja bojā. Direktors saka – ziniet, bet viņam nav dokumentu. Jums pa visu Franciju jāmeklē kāds attēls, kur viņš ir gleznots. Tad es sāku braukāt un sameklēju kaut kādu attēlu no gleznas. Tas bija ļoti vienkārši. Kā jau XVIII gadsimtā, viņi visi tur bija ar parūkām. Ļoti stilizēti un brīnišķīgi. Otrā pusē vajadzēja parādīt visu to vēsturisko ceļu ar kuģiem, kur viņš aizgāja bojā. Lūk, tā man gāja ar pirmo medaļu. Pēc tam visas pārējās es pati piedāvāju. Mani jau zināja.

Kā jums kā tēlniecei šķiet – vai visi cilvēki ir skaisti?

Viņš var būt arī neskaists, bet tu viņam vari pielikt to skaistumu, ja tu redzi. Tāpēc jau ir māksla, lai to visu pasvītrotu un parādītu to, kas citam nav redzams. Mākslinieks pasvītro, un viņam iznāk pilnīgi jauna pasaule.

Vai jūs mēdzat uzrunāt uz ielas acīs iekritušus svešiniekus?

Jā. Tā ir spontāna lieta. Piemēram, kāda senegāliete, jauna meitene, bija ļoti skaista. Man darbnīcā ir viņas portrets. Viņai bija bezgala smuks profils. Viņa stāv, stāv pieturā, tad iekāpj autobusā, es arī iekāpju. Nu, es pietuvojos un viņai palūdzu. Viņa nāca uz darbnīcu katru sestdienu un turpināja nākt arī pēc tam. Man te tik ļoti patīk – viņa saka. Kad uzzināja vecāki – aizliedza, bet es jau biju viņu uzveidojusi. Gandrīz visiem modeļiem, kuri man patika, es gāju klāt, un man gandrīz nekad nav bijis atteikuma. Nekad. Tāpēc, kad tu ej, tu ej ar savu enerģiju, ar garīgo spēku, un tas ļoti stipri iedarbojas. Vajag iet ar mīlestību.

Ļoti interesanta tikšanās man bija ar Andžeju Vajdu. Viņš ir viens no interesantākajiem poļu režisoriem, pazīstams visā pasaulē. Savu Dantonu viņš filmēja Parīzē. Monētu namā man paziņoja, ka varēšu viņu satikt hotelī Konkorda laukumā. Tur viņš man pozēja. Paņēmu līdzi arī meistaru, es viņam rādīju savus modeļus. Es zīmēju Vajdu, meistars – mani kopā ar Vajdu. Daudzus gadus vēlāk satiku Vajdu Francijas Mākslas akadēmijā, es vienmēr varēju satikt savus modeļus. Skatos, viņš ir tik novecojis. Vai dieniņ! Piegāju, vaicāju – vai jūs mani atceraties? Jā, atceros, bet tagad es vairs nestrādāju, man tas ir ļoti smagi. Tas bija tik interesanti! Viņš bija kļuvis pilnīgi cita rakstura – tik maigs. Agrāk Vajda bija ļoti stingrs.

Vēl bija interesants gadījums ar slaveno franču režisoru Renē Klemānu. Man ir vesela sērija tikai ar kinorežisoriem. Pēc tam kad biju uzveidojusi viņa medaļu, viņš ar sieviņu uztaisīja man pieņemšanu. Klemānam tik ļoti patika mana medaļa! Viņam dzīvoklī bija uztaisīts muzejs ar kuģu maketiem, salasītiem no visas pasaules. Visvisādu gadsimtu. Es viņu vēlāk satiku tajā pašā akadēmijā. Bija ļoti interesanti, ka viņš man pateica – es tagad vairs neesmu nevienam vajadzīgs. Tas ir šausmīgi, ka mūža beigās slavenības kļūst vientuļas. Vajdam bija tas pats. Klemāns savā Parīzes dzīvoklī sarīkoja pieņemšanu, kur bija latviešu ēdieni – kartupeļi, visādas siļķes. Viņš teica – man tikai neērti, ka mēs tagad esam tādā šaurībā, jo es pārvācos uz Monako. Pēc tam viņš man piezvanīja un teica – zini, tu esi vienīgā, kura mani saprot. Tu uzminēji medaļā manu portretu. Kad es tev piezvanu, man kļūst vieglāk. Zini, kas man tagad ir? Es nopirku kazu, baltu. Tu padomā… Beigās viņam vajadzēja kādu dzīvnieku. Un gandrīz visiem tā ir. Viņš taču nevarēja kino uzņemt viens pats, bija iesaistītas veselas grupas, bet beigās režisori paliek vieni. Visa kompānija aiziet.

Jums šeit nav vientuļi?

Vientuļi? Man nav laika! Nevaru vien visus skolniekus apčubināt! Es tādu vārdu "vientuļi" nemaz nezinu, kas tas tāds ir? Būtu ļoti interesanti uzzināt. Tu taču vari braukt, kur gribi, pēc tam skolnieki, un pēc tam – draugi.

Cik jums tagad ir skolnieku?

Man ir ļoti maz, kādi pieci seši. Viņi nāk, kad grib. Piezvana – Valentīna, tu esi brīva tādā un tādā dienā?

Ar kādu nolūku viņi nāk? Grib iestāties mākslas augstskolās vai savam priekam?

Viņi grib kļūt par profesionāļiem. Nāk daudzi tādi, kuri jau ir sabojāti citos kursos. Tāpēc, ka mums vairs nav oficiālo profesionālo kursu. Viņi uzzina par mani bouche à oreille – no mutes mutē (burtiski – no mutes ausī – red.). Es nekad nevienu neesmu meklējusi. Viņi mani vienmēr ir atraduši.

Ar kādām dotībām cilvēkam jābūt apveltītam, lai viņš būtu talantīgs tēlnieks?

Ar tādām, ka viņam vispirms vajag mīlēt mākslu! Viņam vajag zīmēt. Ļoti grūti ir tiem, kas absolūti nav zīmējuši. Kā mans meistars teica: la sculpture est au bout de crayon – tēlniecība ir zīmuļa galā. Bet es nevaru viņus visus iemācīt zīmēt, tāpēc ka mums kurss ir tikai četras stundas. Divas stundas – kopija, pēc tam mēs dzeram tēju, es sataisu maizītes. Man tēja ir ļoti speciāla, tur iekšā ir ļoti daudz komponenšu. Man ir kanēlis, pipars, mate, zaļā tēja, kādas sešas septiņas komponentes. Latvijā es atklāju kadiķogas. Samalu un pieliku klāt. Fantastiski! Samaļu vēl lauru lapas. Ja tu zinātu, kāda garša! Mans skolnieks saka – kaut vai tējas dēļ vien vērts nākt uz maniem kursiem. Es nekad nelietoju melno tēju. Tikai zaļo. Un piparmētras nevajag aizmirst. Viena mana skolniece atbrauca no Indijas, atveda tēju, un tur tas viss bija iekšā. Bet es pati to atklāju.

Kas ir tie stingrie noteikumi, ar kuriem jūs reizēm nobiedējot savus skolēnus?

Muļķības, nav nekādu noteikumu! Tas, ka jāiztīra vieta, kur tu strādā. Tas taču normāli. Man ir veidošanas programma, un tas viss ir pakarināts pie sienas. Pēc tās mēs ejam, bet pamazām. Visu to, ko es mācījos lietišķajā skolā. Visu to savirknēju un izveidoju savu programmu. Bet tā jau nav mana, bet labā Rīgas skola. Tur bija ļoti laba programma. Zinu, ja izies tai cauri, viņš būs mākslinieks. Tie, kuri negrib, – viņi vienkārši saucas stažieri. Es viņiem uzdodu jautājumu – ko jūs gaidāt no manis? Un, ja viņi grib būt profesionāļi, lūdzu – šāda programma. Dažiem, protams, nav enerģijas, viņi negrib iet tam cauri, apstājas un iet projām.

Savā lielajā darbnīcā ienācu 1996. gadā. Līdz tam es biju Monmartrā, ļoti romantiskā vietā, bet tur ūdens tecēja no griestiem un vajadzēja remontu. Vasarā bija 40 grādu, jo tas bija pašā kalnā. Sāku sūtīt papīrus Kultūras ministrijai un visur kur, un beigās man atsūtīja paziņojumu, kurā mani apsveica, ka man ir piešķirta darbnīca. Protams, ar manu maksāšanu. Esmu izaudzinājusi dažus ļoti labus tēlniekus. Kāds ārsts, kurš dzīvo netālu no darbnīcas, nāk jau 23 gadus.

Par to stingrību… Nevar taču ļaut, lai tev kāpj pilnīgi uz galvas. Vajag, lai vieta ir satīrīta pēc darba. Būtībā jau viņi neklausa. Reti kurš… Es pēc tam visu tīru un mazgāju. Esmu pārāk maiga, bet, kamēr vēl varu, ir jau jauki otram izpalīdzēt. Man ir vienīgā darbnīca Parīzē, kurā māca profesionāļus. Vispār apbrīnojami, ne?

Saruna met cilpas. Nonākam līdz Marka Rotko mākslai.

Tagad mums ir visi šitie briesmoņi. Rotko. Tas ir ārprāts!

Jūs Rotko mākslu neturat nekādā vērtē?

Bet kas tur ir? Tur ir māksla?! Paklājs ir māksla? Tur taču nav nekā, es nezinu, ko vērtēt. Tu vērtē? Tu gribētu mājās kaut ko no Rotko?

Mājās ne. Bet man tomēr ir citāds ieskats par Rotko mākslu.

Nu tad nerunāsim. Tas ir kaut kas drausmīgs.

Gribu pieskarties jūsu ārkārtīgi neparastajam dzīvesstāstam. Jūs vienā mirklī mainījāt visu dzīvi, pārdevāt tēva uzcelto māju Vecdaugavā un 45 gadu vecumā devāties uz savām dvēseles mājām Parīzē, kur jūs neviens negaidīja.

Tas ir normāli. Tagad jau par to arī brīvi raksta – mēs taču esam dzīvojuši simtiem dzīvju.

Jūs to tiešām tā izjūtat?

Nu kā tad! Citādi taču vispār nav jēgas!

Arī tagad, kad Parīze ir tik ļoti mainījusies, jūs tik un tā jūtaties mājās?

Bet ko es varu darīt? Es taču nevaru atstāt visus savus bērnus! Labi, man ir muzejs Latvijā (dzimtajā Naujenē – red.), bet tā ir pavisam cita. Tu jau muzejā nevari dzīvot. Te taču ir visa dzīve – no 45 gadiem līdz astoņdesmit. Man taču drīz būs astoņdesmit.

Vai savā rokrakstā jūs jūtat kādus Latvijas iespaidus?

Es nedomāju. Jo mani absolūti iespaidojis Burdels, ungāru tēlnieks Jene Kerēņi, es trīs četras reizes esmu bijusi Ungārijā. Par talantu neko īpašu nevaru pateikt. Tāpēc, ka tas ir tik individuāli. Tas ir mans stils – viss, kas mani iekšēji saista. No Rotko man ir slikta dūša, bet tev patīk. Bet kā es varu uzbāzties otram? Es taču nevaru. Mēs esam katrs savā līmenī. Man ir cita uztvere. Es esmu par to mākslu, kas ir Burdelam. Lielāka par Burdelu nav. Tu domā – Rodēns? Nē. Rodēns mani nesaista. Kā Burdels teica: "Rodēns – tas ir labi, bet jāiet tālāk." Viņš arī gāja tālāk. Kur? Uz Grieķiju. Viņš parādīja grieķu mākslu tādā veidā, ka tai ir jātic. Tā ir vienīgā vislielākā bagātība tēlotājmākslā. Kāpēc es tagad ceturto reizi biju Londonā? Pamest vēl pēdējo reizi acis uz visu to burvīgo grieķu mākslu, kas ir tik labi sazagta. Vācieši sazaga. Franči. Visi, kuriem nebija slinkums. Es taču stāvēju pie grieķu Partenona un raudāju. Tās drapērijas, kas plīvo… It kā tik viegli, bet kādas milzīgas, milzīgas zināšanas ir iekšā!

Autore par atbalstu pateicas Francijas institūtam Latvijā.

*Izmantoti citāti no grāmatas: Valentīna Zeile, Gunta Strautmane. Valentīna. Izd. Likteņstāsti. 2002. 

Top komentāri

Skaisle
S
Tiem, kas lasījuši grāmatu par V.Zeili - šī intervija nepasaka neko jaunu, pilnīgi neko. Par Marka Rotko gleznām ... man šķiet, ka tās ir kaut kas tāds, kaut kāda tāda māksla, kas notiek galvā - kur saslēdza teorija un pašas izjūtas un kam piemīt bezgalības valdzinājums. Neatceros,ka es būtu ņēmusi rokās albumus ar Maleviča vai Rotko darbiem. Bet nesen nopirku Pirosmani gleznu albumu un to pētot - pēkšņi sajutu milzu valdzinājumu atgriezties pie Anrī Russo mākslas. Un tad pie sevis nospriedu - laikam taču esmu naivā primitīvisma pielūdzēja. Bet katram savs, un tas ir mainīgi, protams. Tāpēc mani pārsteidz V.Zeiles spriedums , ka Rotko darbi nav māksla.
milu Rotko
m
Apbrinoju so makslinieci un visu cienu vinai! Tikai nesaprotu, ka vina saka Rotko ir drausmigs. Jaa, var patikt vai nepatikt, bet maksliniekam kaa profesionalim ir jasaprot arii abstraktaa maksla, bet izradas, ka vina to nesaprot, kaa ari neizjut krasu. Rotko ir tik dzila krasu izjuta. Sezot vina darba prieksaa, tu izdzivo veselu emociju gammu, jo krasas ir tik dzivas pasniegtas lidz spriedzei, bet seit maksliniece saka so. Varbut, ja parak ilgi nodarbojas ar realismu zud jebkada izpratne un izjuta par cita veida makslu . Tas mani parsteidza bedigi,
rotko?
r
Par to Rotko gan viņai ir taisnība.Ir lietas, par kurām priecājas acis un sirds.Tā tomēr ir klasika .Kaut kur lasīju , ka pērtiķiem iedeva pindzeles, un viņi kaut ko abstraktā stilā pindzelēja, un pēc tam šīs "gleznas" piedāvāja novērtēt mākslas kritiķiem , uzdodot šos darbus par kāda slavena mākslinieka darbiem.Izrādās, slavēja viena slavēšanā.Skaists ir viss harmoniskais, kas cilvēkā raisa pozitīvas emocijas, pacēlumu, nevis riebumu.Bet kurš gan atļausies pateikt , ka rotko nav nekas īpašs, un arī daudzi citi? Jā, neparasts , GAIŠS cilvēks.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja