Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā 0 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 4. marts
Alise, Auce, Enija

Tie nav tikai vārdi. Intervija ar aktrisi Ievu Segliņu

"Ir jāpaskatās sevī. Diezgan drosmīgi un nežēlīgi. Tur paveras brīnumu lietas," saka jaunais Dailes Brands – aktrise Ieva Segliņa

Brands ļoti labi apzinās laiku, kurā dzīvo. Manuprāt, viņš ir cilvēks, kurš rīkojas. Viņš nav prātnieks. Viņš nav skolotājs. Viņš nav teorijas izklāstītājs, kā tad mums ir jādzīvo. Brands ir rīcības cilvēks, un to viņš arī pieprasa no visiem pārējiem. Rīkoties. Nevis paļauties uz dieviņu vai mūsu līderiem, bet darīt – saka aktrise Ieva Segliņa. Kopā ar režisoru Viesturu Kairišu un pārējo radošo ansambli viņa ir piedalījusies varoņdarbā – pierādīt, ka Branda interpretācijas Latvijas kultūrtelpā ir iespējamas arī pēc Latvijas kultūras kanonā ierakstītā režisora Arnolda Liniņa leģendārā Branda iestudējuma 1975. gadā ar mākslinieka Ilmāra Blumberga filozofiskajām dekorācijām, Modra Tenisona kustību partitūru un Raimonda Paula mūziku. Ievas Segliņas Branda «visu vai neko» un Henrika Ibsena Branda "visu vai neko" šķir 157 gadi.

Medijos pēc pirmizrādes parādījās ļoti skaista fotogrāfija – jūs kā izžmiegta lupatiņa pilnīgā paļāvībā atspiedusies pret leģendāro pirmo Brandu – aktieri Juri Strengu. Vai Branda loma paņem vairāk spēka nekā citas lomas?

Šis iemūžinātais brīdis man daudz nozīmē. Jā, Brands gan fiziski, gan garīgi ir lielākais izaicinājums, kāds man līdz šim teātrī ir bijis. Pagaidām man ir diezgan grūti spriest, jo mums ir bijis tikai pirmizrāžu bloks. Pirms tam bija nedēļa, kad gandrīz nenogāju no skatuves – nonstopā cīnījos. Tad jebkurš ķermenis vienā brīdī saka – ir par daudz. Tu ar kaut kādiem pēdējiem spēkiem ej līdz galam, jo nav variantu. Šis ir gadījums, kad man nedod mieru ne loma, ne tēma, ne izrāde. Starp izrādēm ir bijušas divas nedēļas – tas ir diezgan ilgs laiks. Laikam nav bijusi diena, kad nebūtu iedomājusies par Brandu. Īpaši pirmajā nedēļā, kad pat naktī cēlos, lai pierakstītu kaut kādas lietas, ko esmu sapratusi un aptvērusi un ko man gribas likt lietā un pamēģināt. Šis uzdevums ir tik liels, ka jaunas lietas varēšu atklāt vēl ļoti ilgi. Pieļauju, ka materiāls pieprasa, lai es to darītu līdz pat pēdējai izrādei. Nevienā brīdī pēc nospēlētajām izrādēm neesmu sajutusi, ka varu uzsist sev pa plecu. Es pat redzu punktus, kur man ir jāvirzās. Tas man patīk.

Vai jūs izprotat Brandu? Droši vien citādi nemaz nevarētu spēlēt.

Jā, domāju, ka es viņu jūtu. Kaut kādā ziņā Brands mani iedvesmoja paskatīties uz pasauli skaudrāk, asāk un nepievērt acis. Jā, smago izvēļu brīžos es kā Ieva Brandu varu saprast un attaisnot, bet es tā nekad nerīkotos. Acīmredzot tas ir ceļš, kas Brandam ir jāveic, lai beigās pēc smagās upurēšanās nonāktu pie tā, pie kā viņš nonāk, – ka Dievs ir žēlsirdība.

Vai mīlēt savu ģimeni viņam šķita pārāk sīks, "sadzīvisks" līmenis?

Nē, es nedomāju, ka viņš domā, ka tas ir sīki.

Māte Terēze teikusi: "Ja gribi mainīt pasauli, ej mājās un mīli savu ģimeni."

Galvenā tēma, ko gribu vilkt cauri visai izrādei, ir – ja gribat mainīt pasauli, ir jāsāk ar sevi. Ir jāpaskatās sevī. Diezgan drosmīgi un nežēlīgi. Tur paveras brīnumu lietas. Tie nav tikai vārdi. Bet patiešām pamēģināt paskatīties sevī.

Un tāpēc viņš nonāk līdz šai nežēlīgajai konsekvencei, kas vēršas pret pašiem tuvākajiem?

Šos Branda lēmumus tomēr nevar strikti nodalīt no konkrētās situācijas, no apkārtējiem apstākļiem, attiecībām ar māti, paša cilvēciskajām traumām un kompleksiem. Tam visam ir liela loma brīžos, kad tiek izdarīta izvēle. Bet, manuprāt, Branda mērķi nav aplami. Tur ir tik daudz patiesības. Tur ir tik daudz gaismas un pareizi mērķi, bet, jā, tajā ir šis nežēlības faktors, kas to maina un ieved citos ceļos, un piešķir citas krāsas, kas noved pie galvenā.

Kad pandēmijas laikā iznāca Jūsmotāji digitālā formā, vēlāk kādā intervijā teicāt, ka jums nepatīk izteikties caur ekrānu. Patlaban lielformāta ekrāns ir teju katrā Dailes teātra izrādē, arī Brandā. Kā jums patīk šī tendence, un kā jūs kā aktrise jūtaties ar partneri – ekrānu?

Esmu laimīga, ka mans partneris tomēr īsti nav ekrāns, bet brīnišķīgais mākslinieks Rūdolfs Gediņš. Tas ļoti daudz ko maina. Jā, es neesmu ekrānu cienītāja, esmu dzīvu cilvēku novērtētāja gan kā skatītāja, gan kā aktrise. To nekad nepārspļaus neviena tehnoloģija. Protams, tas, ka mēs Lielajā zālē ar ekrānu palīdzību spējam parādīt tuvplānus, ir lieliski. Kā ir teicis režisors Edmunds Freibergs – kamēr uz skatuves būs cilvēks, tikmēr arī skatītāju zālē būs cilvēki.

Brandā spēlē arī brīnišķīgās vecākās paaudzes aktrises Olga Dreģe un Lidija Pupure un jau minētais Juris Strenga. Ko jums nozīmē spēlēt vienā izrādē un būt kolēģiem ikdienā?

Esmu absolūti laimīga, ka man ir šī iespēja. Arī Branda sakarā man tas ļoti daudz nozīmē, ka viņi ir šeit un cīnās, ka viņi kopā ar mums meklē, mēģina saprast un veido mūsu jauno Brandu. Pieļauju, ka viņiem bija grūti to darīt, zinot, ko viņiem nozīmē 1975. gada iestudējums. To varēja just un redzēt, ka viņiem nācās sevi daudz pārvarēt, bet viņi nevienā brīdī nenovērsās. To es apbrīnoju un gribu uz to tiekties. Viņi piedalījās ar idejām. Man ļoti daudz palīdzēja viņu viedoklis. Es mīlu darīt savu darbu kolektīvi. Man patīk, ka mēs runājamies un varam pateikt cits citam kaut ko no malas. Tas ir fantastiski. Mācoties no viņiem, es sevī gribētu saglabāt nepārtraukto atklāšanu no jauna un sevis kā nedaudz bērna esību teātrī, jo teātris to pieprasa. Mums iekšēji ir jābūt bērniem. Olga Dreģe un Lidija Pupure kaut kādā ziņā ir bērni. Tas ir tik skaisti. Viņas ir atklātas un atveras jebkuram režisoram, kuram ir jaunas idejas, kas, iespējams, lauž viņu iepriekšējos svarīgos uzskatus. Es arī tā gribētu – nekad neiestigt nekādos rāmjos.

Branda sakarā interesanti liekas pavaicāt arī par jūsu Raini izrādē Smiļģis. Tradicionālākā versijā Raini, tāpat kā Brandu, spēlētu vīrietis. Vai no Raiņa pieredzes varējāt paņemt kaut ko arī Brandam?

Rainis man arī bija liels izaicinājums. Iespējams, tas bija kaut kāds solis pretī Brandam. Tādā ziņā, ka kaut kādas lielas lietas es sevī pārvarēju Rainī un šis jau bija nākamais līmenis. Tādā veidā es varu salīdzināt. Dzimumu ziņā – pilnīgi noteikti ne. Šeit nav nekāda sakara ar to. Es tomēr spēlēju cilvēku, nekoncentrējoties uz to, ka viņš ir sieviete. Viesturs Kairišs jau toreiz bija pilnīgi traks, iedodot man spēlēt Raini. Tagad viņš ir gājis vēl tālāk. Piedāvāja man paveikt neiespējamo.

Kāda ir Dailes teātra skatuve? Kā jūs kā aktrise to izjūtat?

Mēģinājumu procesā man bija ārkārtīgi pārsteidzošs novērojums. Ļoti ilgi mēģinājām Mālderzālē, maz tikām uz lielās skatuves. Tajā dienā, kad tikām uz lielās skatuves – tas parasti ir mokošs process, liekas, ka daudz kas no sastrādātā nedarbojas, – šajā gadījumā, un es nezinu, ar ko tas ir saistīts, uzkāpu uz skatuves un man pēkšņi likās, ka man ir ko elpot, ka es kļūstu drosmīgāka. Šajā reizē skatuve man iedeva papildu brīvību. Sapratu, ka tur mums ir jābūt, nevis Mālderzālē. Pirmoreiz nofiksēju šādu sajūtu.

Ja pareizi saprotu, jūs esat Dailes teātra patriote, pirmoreiz uz skatuves kāpāt Dž. Dž. Džilindžera Lolitā kā vidusskolniece. Esat teikusi, ka Dailes teātris jums ir emocionāli tuvs jau kopš bērnības. Jūs laikam tik viegli nevarētu pārvilināt uz citu teātri?

Nē, mani noteikti ne. Es pat nespēju iztēloties, ka varētu būt kādā citā teātrī. Es negribētu. Dailes teātri jūtu kā savu teātri, par kuru es stāvu un krītu, par kuru dzirdot sliktu man sāp sirds, ar kuru es ar lielāko prieku lepojos, kad ir tāds periods kā pašlaik.

Kā jūsu skatījumā Dailes teātrim šobrīd klājas Jura Žagara un Viestura Kairiša periodā? Kā izjūtat teātra kopējo virzību?

Svarīgākais, manuprāt, ir tas, ka es jūtu nemitīgu virzību. Mums arī "atskaņo" diezgan ambiciozus mērķus, tas ir ļoti svarīgi, jo, atklāti sakot, mēs diezgan ilgu laiku dzīvojām bez mērķiem. Dailes teātris kādu noteiktu laiku dreifēja, mēs neredzējām, kur ejam. Šodien viens no lielākajiem veiksmes aspektiem Branda un vispār Dailes teātra sakarā ir tas, ka mēs nebaidāmies riskēt. Katrs jauns iestudējums ir milzīgs risks. Materiāla ziņā, vēsturiskajā ziņā – Brands ir risku risks visos aspektos. Man ļoti patīk, ka mēs ejam līdz galam. Pirms katra jauniestudējuma gan pirmā stāva administrācijā, gan uz skatuves un mēģinājumu telpās virmo adrenalīns. Tas nozīmē, ka mums visiem ir ļoti svarīgi, lai izdodas, ka mums gribas kaut ko svarīgu pateikt. Mēs esam kļuvuši ļoti aktuāli. Runājam par mums, par šodienu. Pateicoties lielākajai daļai šodienas Dailes teātra iestudējumu, esmu kļuvusi par prasīgāku skatītāju – ja nespēju savilkt saikni, kāpēc tas ir iestudēts šodien, šeit, man uzreiz ir jautājumi. Saka – bet var taču teātris būt vienkārši tāpat. Nu, varbūt var, bet man tas neliekas interesanti. Man tas neliekas nozīmīgi.

Ļoti uzrunāja jūsu izrāde Elpa. Pa ilgiem laikiem sajutu, ka Dailes teātris uzrunā nevis abstraktu skatītāju, bet tiešām reālu cilvēku, kas dzīvo šajā laikā ar noteiktām, laika diktētām izjūtām. Kādas jums pašai ir attiecības ar šo iestudējumu?

Brīnišķīgi, tas arī bija fantastisks piedzīvojums. Tas laiks, kad mēs šo izrādi vēl spēlējām uz lielās skatuves, – to sajūtu, kad mēs esam divi mazi cilvēki un skatuves lielā, melnā mute, ir grūti aprakstīt. Tajā bija milzīgs spēks. Tagad Elpu spēlējam Mazajā zālē, līdz ar to izrāde kaut ko ir zaudējusi. Kaut kādu maģiju un vērienu. Šobrīd mēs esam tuvāk, tuvplānos. Tādā ziņā izrāde ir ieguvusi. Man bija svarīgi toreiz par to runāt – par savām bailēm. Man vēl joprojām ir svarīgi par to runāt, jo šodien bailes, man liekas, tikai aug. Katru dienu. Un visi notikumi pasaulē to tikai provocē.

Kā jums šķiet, vai teātrim cilvēks šajās bailēs ir jāmierina vai vēl vairāk jāizsit ārā no komforta un jāliek domāt?

Jāizsit. Jāmierina? Man liekas, ka teātrim ir jāuzdod svarīgi jautājumi. Tā mēs varam piedalīties mūsu sabiedrības procesos. Varam aktualizēt jautājumus. Varam virzīt cilvēku domāšanu. Un tas ir daudz. Tas ir liels uzdevums. Mierināt? Uzreiz nāk prātā Brands. Tāda miera vienaldzība jau nekur neved, vai ne? Mums tomēr ir visu laiku jākustas un jāurda sevi, lai mēs pie kaut kā nonāktu. Un tas ir teātra uzdevums. 

Nebiju domājusi to iemidzinošo sajūtu, bet tiešām mierinājumu, kāds katram cilvēkam ir nepieciešams viņa bailēs, maldos, uzdodot šos grūtos jautājumus.

Jā. Bet viņš mierinājumu var gūt tādā veidā, ka redz, ka te arī ir cilvēki, kas satraucas par sarežģīto. Tādā ziņā viņi noteikti gūst arī mierinājumu – ka mēs visi esam kopā un domājam vienādi vai sniedzam kādas atklāsmes, kas viņam tajā brīdī dāvā mierinājumu.

Uzdūros jūsu izteikumam, ka jums ļoti tuvas ir Dmitrija Krimova izrādes ar savu uzdrīkstēšanos un drosmi. Pāradresējot jautājumu jums pašai – ko savā darbā saucat par drosmi un uzdrīkstēšanos?

Brands man prasīja ļoti lielu drosmi. Man nācās ar sevi daudz strādāt un domāt, lai es nebaidītos. Apstākļi un vezums, ko šis viens vārds "Brands" nes līdzi šodien Latvijā, – kultūras kanons, blakus Juris Strenga, es spēlēju vīrieša lomu – tur ir tik daudz visa kā, no kā nobīties un pārstāt sev ticēt, ka man tiešām bija prieks, ka man bija vesels gads, lai ar šo domu aprastu. Es apzinājos, ka man tas ir jāizdara un jātiek vaļā no bailēm. Esmu pieredzējusi izrādes un lomas, kurās neesmu pārvarējusi šo atbildību un emocijas, kuras ir bijušas fiasko. Kopš tā brīža apzinos, ka man piemīt tāda lieta.

Vai jūs varētu nosaukt kādu lomu?

Manā uztverē tā bija Džuljeta, kurā bailes un emocijas mani absolūti sastindzināja. Es noteikti neizdarīju to, ko gribēju šajā lomā izdarīt. Tur bija daudz par daudz emociju. Tas mani turpmāk manā ceļā tiešām ir mācījis, ka tas nepalīdz. Brands tādā ziņā prasīja lielu drosmi – tikt vaļā no šīm bailēm un domāt racionāli. Līdz pēdējam brīdim nebija viegli. Joprojām nav viegli.

Vai jums izdevās atrast kādu tehniku, kas palīdz?

Pirmkārt, apzināties, ka šāda mēroga uzdevums aktierim var būt arī tikai vienreiz dzīvē. Būtu muļķīgi to izšķiest vispārējā satraukumā. Es sev apsolīju izbaudīt katru brīdi no šī laika, jo zināju, ka tas būs ļoti vērtīgs, neskatoties uz to, kāds būs rezultāts. Un pēc tam vienkārši drosmīgi mēģināt darīt. Mēģināt "atkost" materiālu, saprast, kādu cilvēku es vēlos nospēlēt, ko es ar to gribu pateikt, par ko mums būtu šobrīd svarīgi runāt. Tas viss saliek pa plauktiņiem. Tas, ko tu vēlies pateikt, ir daudz spēcīgāks par bailēm. Šis bija tas gadījums.

Vai jūs mēdzat diskutēt ar režisoru par interpretāciju? Vai – nododat sevi režisora rokās kā mālu?

Režisori ir pilnīgi atšķirīgi. Šajā gadījumā no Viestura puses jutu milzīgu uzticību. Brīžiem man pat bija sajūta, ka uzticības ir par daudz. Kad tās bija par daudz, es atklāti lūdzu palīdzību. Viņš man ļāva meklēt un atrast ļoti daudz pašai. Tajā pašā laikā Viesturs mani nevienu brīdi nepameta novārtā. Man bija sajūta, ka esam absolūti vienlīdzīgi līdzradītāji. Teātrī man vissvarīgākais ir tas, ka jūtu, ka mēs kopā veidojam. Nerunāju tikai par lomu, bet vispār – par ainu risinājumiem un uzdevumiem – ka mēs radām kopā. Brands simtprocentīgi bija šis gadījums. Es kā bailīgs cilvēks domāju, ka Viesturs man ļauj par daudz vaļas, bet laikam tā vajadzēja, ka šie lielie uzdevumi, kas man pašai bija "jāatkož", kādā brīdī darīja mani daudz stiprāku un pārliecinātāku. Es pieļauju, ka Branda lomā augu.

Jums ir vairākas lomas arī citā Dailes teātra jaunākajā izrādē Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu. Kā jums patīk sastrādāties ar režisoru Mārtiņu Eihi?

Jau pēc iepriekšējā jautājuma domāju, ka Mārtiņš arī ir tas cilvēks, kurš man savos iestudējumos dod pilnīgu brīvību. Pie Mārtiņa man ir radniecīga sajūta. Viņš, tāpat kā Viesturs, mēģinājumos rada tādus apstākļus un atmosfēru, ka es nebaidos ne no kā. Es esmu brīva jokot, smieties, radīt, raudāt, strīdēties, kliegt, man nav bail ne no kā. Tāpēc man šīs sadarbības ir ļoti svarīgas. Tā brīvības pakāpe, kādā es jūtos pie Eihes, ir nozīmīga un noteicoša. Pie Viestura es jūtos diezgan līdzīgi. Ar Raini Smiļģī viņš arī man ļāva pašai ļoti cīnīties. Citi režisori jau būtu sākuši teikt – nu, dzemdē kaut ko! Es Viesturam pēc pirmizrādes teicu – kā es mocījos! Jā? Es saku – jā, spilvenā raudāju, kliedzu – par ko, es nekad to nevarēšu izdarīt! Viņš man ļāva pašai ar sevi cīnīties. Tas pie kaut kā noved.

Māte Terēze Pusnakts šovā ar Jūdu Iskariotu man ir ļoti, ļoti mīļa loma. Tas bija ārkārtīgi skaists uzdevums, kas man ļoti daudz deva. Izlasīju par viņu divas grāmatas. Mana ainiņa uz skatuves ir tikai desmit minūtes. Es tā mīlu to sajūtu tur būt! Māte Terēze sevī nes absolūtu, pārpasaulīgu gaišumu, par spīti tam, ka viņas rīcība brīžiem ir bijusi ļoti pretrunīga un daudzu nosodīta. Viņai ir atvērtas, gaišas acis, lai gan viņa piecdesmit gadu no savas dzīves pavadījusi garīgā tumsā, kā viņa pati ir teikusi. Viņa to nevienam nerādīja, turpināja uz āru nest tikai gaišo. Tas ir apbrīnojami. Man ir mizanscēna, kurā es ieraugu visu zāli kopumā, tos cilvēkus, kurus māte Terēze katru atsevišķi un visus kopā ļoti mīl, un es viņiem māju. Pēdējās trīs četrās izrādēs cilvēki ir pasākuši man māt pretī kā tādi mazi bērni (smejas). Tas ir tik atbruņojoši, mīļi un skaisti, ka tu vari mātes Terēzes gaišumu ienest arī citos, ka viņi grib dzīvot līdzi un priecāties. Kad tas notika pirmoreiz, es biju ļoti aizkustināta. Man likās – notiek brīnumi.

Jūs runājāt, ka jūs iedvesmo kolektīva radīšana. Vai par monoizrādi nekad neesat sapņojusi?

Tas mani nekādā veidā absolūti neinteresē. Man kādreiz ir teikuši, ka varētu kādu koncertuzvedumu viena pati vai ko citu, un es saprotu, ka negribu. Mani interesē absolūti dzīva, šeit un tagad esoša mijiedarbība ar partneri, kuram ir savi uzdevumi un man – savi. Mēs cīnāmies un mijiedarbojamies. Monoizrādēs partneris it kā ir skatītājs, bet tas ir savādāk. Tu tik un tā to dari pats ar sevi. Šobrīd mani tas tiešām neinteresē. Varbūt manas domas mainīsies, kas to var zināt.

Esmu ievērojusi, ka jūs skatāties arī kolēģu izrādes citos teātros. Vai analizējat profesionālās virtuves nianses, vai izdodas vienkārši ļauties piedzīvojumam?

Tad, kad skatos izrādi, kas mani vienkārši aiznes pa gaisu, es skatos absolūti kā bērns. Es eju gan mācīties, gan gūt emocijas. Mani ļoti sajūsmina un patīk redzēt foršus aktierdarbus. Man liekas arī vienmēr svarīgi to pateikt kolēģiem, ja kāds ir iedvesmojis mani. Piemēram, pirms pāris dienām biju uz valmieriešu izrādi Nelabie. Pēc Dostojevska. Es biju laimīga, ka redzu jaunus cilvēkus, kuri ir domājoši, kaislīgi, kuri ir karsti un izzināt griboši. Un viņi cīnās ar to Dostojevski! Mani tas ļoti, ļoti, ļoti iedvesmo. Tāpat kā Guna Zariņa izrādē Dieviņš pillā man norāva jumtu. Es pēc tam gribu iet un kalnus gāzt. Ir arī izrādes, pēc kurām tu dusmojies un zemi sper gaisā, bet man arī tas patīk. Man patīk izveidot savu viedokli par izrādēm, runāt par tām ar citiem kolēģiem. Man tas ir interesanti.

Kas jūs vēl iedvesmo un palīdz krāt aktiermākslai nepieciešamo pieredzi?

Tas nav tālu no mākslas. Ne tik sen sāku ķerties klāt lielajām grāmatām, un tas man ļoti daudz dod. Šobrīd lasu Umberto Eko Rozes vārdu, ko nebiju lasījusi. Atverot nodomāju – nu, reliģija! Šosezon šī tēma mani nelaiž vaļā, un tas ir aizraujoši, jo reliģiju arī nav iespējams līdz galam izprast un salikt pa plauktiņiem tā, lai visiem viss būtu skaidrs. Man patīk māksla, iet ar dēlu uz Mākslas muzeju. Mēs to darām diezgan bieži. Man patīk kino. Visas klasiskās lietas. Vēl ik pa laikam – tas ir diezgan aktuāli šobrīd – man ir vitāli nepieciešams laiks ar sevi klusumā un ar savām domām. Pēc Branda pirmizrādes neesmu vēl atradusi sev šo laiku, bet esmu ļoti stipri sajutusi, ka šis ir brīdis, kad tas ir nepieciešams. Man ir diezgan daudz interviju, bet man tik ļoti gribētos ne ar vienu nerunāt. Vislabāk māku izteikties savās lomās. Tur es jūtos visbezbailīgākā.

Jūs esat studējusi Krievijā. Vai turpināt sazināties ar bijušajiem kursabiedriem?Vai jautājat viņiem, kā viņi jūtas un ko domā? Kas notiek viņu dzīvē?

Absolūti lielākā daļa manu kursabiedru, ar kuriem komunicēju, ir gudri, saprātīgi un emocionāli inteliģenti cilvēki. Viņiem arī Krievijas karš Ukrainā ir ļoti liels satricinājums. Neviens no viņiem tam nemeklē attaisnojumu. Daudzi no viņiem ir gājuši protestos un par to ir saņēmuši sodus un brīdinājumus, ka nākamajā reizē būs cietums. Tie vairs nav tikai vārdi. Ļoti daudzi no viņiem ir pametuši Krieviju. Viņi ir superīgi, talantīgi, brīnišķīgi cilvēki, kuri meklē sevi Eiropā. Viens no maniem kursabiedriem, kurš varētu būt arī pakļauts mobilizācijai, kuram ir ģimene, maza meitiņa, meklē iespēju, kā aizbraukt, bet finansiālais stāvoklis to neļauj. Viņš saka – man ir nauda, bet, aizbraucot ārpus valsts, tās, izrādās, nav. Viņš tik un tā meklē iespēju, kā tikt prom. Bet manī iekšā vienalga sēž jautājums, kāpēc tie miljoni neiziet ielās. Kāpēc tas nenotiek? Man tuvs cilvēks no Krievijas saka – bet kad tad tā ir bijis? Tas nav iespējams. Bet 90. gados taču bija, ne? Kāpēc tad šodien nevar notikt? Miljonu miljonus neieliks cietumā. Viņiem jau tur viss notiek. Teātros jūt, ka kādu atlaiž, kādam neļauj runāt, bet tā jau it kā dzīve ir normalitātē. Līdz ar to tev nav ārēju iemeslu, lai tik ļoti riskētu ar savu dzīvi. Viens cilvēks, ar kuru esmu runājusi, pārstāv lielākās daļas Krievijas iedzīvotāju televizora viedokli. Tas bija kā pret sienu. Ja uzrakstu piecus racionālus jautājumus, atbildē ne uz vienu netiek atbildēts. Tiek atbildēts ar kaut kādiem mistiskiem garīgiem lozungiem. Tas cilvēks zvēr, ka viņš nekad nav skatījies televizoru. Bet kā tad jūs man tagad pārskaitāt visus televizora lozungus? Tad tas ir vēl dziļāk – tiek nodots no mutes mutē.

Vai no šīs pieredzes arī varēja pasmelt Brandam?

O, jā, un ļoti daudz. Tieši par šo vienaldzības gadsimtu. Par cilvēces vēlmi dzīvot ērtībās, neskatoties ne uz ko. Galvenais, lai tas mani neskartu un man viss būtu labi. Arī par baznīcas tēmu. Šodien Krievijā batjuška, kuram tic 80 procentu pareizticīgo Krievijas iedzīvotāju, aicina uz karu, aicina nogalināt. Kas tad ir baznīca? Tad Dievs var būt tikai tevī.

Kā jūs jūtaties, kad izrādē jums līdzās nošauj Kristu?

Nošauj Brandu. Tā es jūtos. Un Jēzus ir man vitāli nepieciešamais sarunu biedrs, manas šaubas, dialogs, kas notiek manī.

Atļaujiet man jums uzdāvināt desmit minūtes. Vairs neko nejautāšu.

Paldies.

Brands
Dailes teātra Lielajā zālē 28.II, 14., 15.III, 4., 5.IV, 9., 10.V plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–37 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pasniegtas Boņuks 2023 balvas

Latgales vēstniecībā Gors 2. marta vakarā notika svinīgā Latgaliešu kultūras gada balvas Boņuks pasniegšanas ceremonija, kur tika godināti desmit balvas ieguvēji – spilgtākie un nozīmīgākie not...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja