Pretēji ierastajam priekšstatam par mākslas darbu kā idejas iemiesojumu matērijā māksliniece aicina uz mālu neraudzīties patērnieciski – tikai kā izejmateriālu tēlu, formu, trauku radīšanai. Viņas skatījums balstās gadu desmitiem krātās domās, emocijās un briedinātā izpratnē par dabas un personības radošo saskarsmi caur materiālu. Māls, kas ik dienu bijis viņas rokās jau vairāk nekā 50 gadus, kā medijs regulārā meditatīvā procesā mācījis viņai iepazīt, izprast sevi un pasauli, tēlaini izjust dabu. Māls ir gudrs – kā zemes sastāvdaļa tas sevī glabā neaptveramu un nekontrolējamu informācijas daudzumu, tajā uzkrāts un pārstrādāts bezgalīgi daudz pagātnes nogulšņu, kas baro nākotni. Keramiķi to dēvē par Latvijas zeltu.
Līgu Skariņu izsenis interesējušas vibrācijas, kas rodas starp mākslinieku un mālu kā mūžīgu materiālu ar savu radošo DNS. Pēdējos gados viņa īpaši aizrāvusies ar māla tonālo izpēti, nodevusies smalku toņu saspēles un harmonijas meklējumiem, nonākot līdz gleznošanai ar mālu. Izstādē Māls un uguns līdzās gleznām redzams Līgas Skariņas jaunais izaicinājums: kā nededzināta māla toņus saglabāt pēc dedzināšanas. Uguns materiālam piešķir ilgmūžību, mehānisku un ūdensizturību, bet atņem krāsu bagātību. Māksliniece piecu mēnešu garumā mīcījusi, savstarpēji jaukusi, tehnoloģiski veikusi oksīdu piejaukumus, testējusi, atkal jaukusi un mīcījusi dažādus mālus, lai atgūtu un paturētu zemes dabisko toņu daudzveidību keramikas šķīvjos.
Savu nostāju viņa raksturo vārdiem: «Man māls ir maize, darbs, enerģija, harmoniska pašsajūta un mājas. Tas radoši urda, iemieso idejas un rada laikmeta vēstījumus. Uguns kā stihija mālam ir būtisks sabiedrotais, kas materiālā veidotu formu fiksē līdzīgi kā laikmeta liecību arheoloģijā. Izstāde ir pētījums par Latvijas mālu toņiem dabā un dedzināšanas procesā. Uguns pieskāriena un tehnoloģijas sadarbībā radies izstādes tonālais kodols.»