Ir autori, par kuriem diezgan ātri top skaidrs, ko no viņiem gaidīt. Viņu grāmatas šķiet tēmētas līdzīgai mērķauditorijai un pieprasa līdzīgu lasīšanas veidu. Citiem autoriem – un to vidū ir arī Džena Andersone – drīzāk ir vienota darbu tēma. Viņas teksti bieži uzdod jautājumus par ļaunumu cilvēkā – ciktāl tas ir saprotams un skaidrojams kā dzīves apstākļu, traumas un specifiska domāšanas veida rezultāts un kurā brīdī ir iespējams runāt par absolūtu, pirmatnēju ļaunumu, nepārvaramu nāves, iznīcības un sāpju dziņu.
Šim jautājumam autore pietuvojas no dažādiem leņķiem – gan atsedzot dažādos veidus, kā dzīve var nodarīt cilvēkam pāri un iedzīt viņu gandrīz neizbēgamā sprostā, gan iedziļinoties cilvēka psihē un radikāli atšķirīgā pasaules uztverē, kura šķiet atstata no "normāla cilvēka" pasaules skatījuma un tātad, iespējams, arī no "normālam cilvēkam" pašsaprotamām morāles vadlīnijām. Tomēr šo vienu jautājumu autore risina ļoti atšķirīgās pieejās, uzrunādama dažādus lasītājus – gan īsajos stāstos ar lielāku vai mazāku psiholoģiskā reālisma vai maģiskās domāšanas devu, gan daudzslāņainajā romānā Herbārijs ar leduspuķēm (Zvaigzne ABC, 2024). Šīs tēmas risinājumu papildina arī pērn iznākušais romāns Demiurgs.
Plusi un mīnusi
Arī Demiurgs ir romāns, kura galvenie jautājumi ir "ļaunums" un "radikāli atšķirīga pasaules uztvere". Vienlaikus tā ir ar vieglu roku rakstīta grāmata, kura skubina un gaida tikpat vieglu, teju vai sapņainu lasījumu. Ļoti nopietnas tēmas tiek skatītas gandrīz vai "pludmales romāna" žanrā, ar visiem šī žanra plusiem un mīnusiem. Pie plusiem – noteikti tā lasāmība un vieglums, spēja pasniegt dziļas domas un izjūtas plūstošās rindkopās un precīzās frāzēs, kas ir tieši tik dziļas, cik nepieciešams (bet ne dziļākas). Romāna lasīšanas ātrums praktiski sakrīt ar lasītāja līdzdomāšanas ātrumu, nepieprasot pauzes, lai aptvertu notikušo, un neizraisot garlaicību un vēlmi straujāk pārslīdēt rindkopām. Šāds lasīšanas vieglums nav pašsaprotama parādība – tas ir specifiska veida jūtīgums pret lasītāju, tempa un kompozīcijas izjūta.
Starp mīnusiem, pie kuriem lasot ir jāpierod un ar kuriem ir jāsamierinās, ir zināma nosacītība romāna pasaules uzbūvē: tā seko nevis stingrai iekšējai loģikai, bet gan drīzāk stāsta plūdumam un izjūtām. Vide un laiks, kurā notiek darbība, ir iezīmēti tikko jaušami un miglaini, neskaidri atsaucot atmiņā Latviju 90. gados. Piemēram, romānā galvenais saziņas līdzeklis ir stacionārais telefons, bet, šķiet, eksistē arī mobilie telefoni, tomēr pāreja starp šīm divām tehnoloģijām, kuras radikāli maina cilvēku sasniedzamību un privātumu, nekādā veidā nav iezīmēta. Tāpat nav skaidri nosakāms, vai šis romāns ir drīzāk reālistisks vai fantastisks un kāda ir fantastisko elementu vieta.
Kad galvenajam varonim Damianam bērnībā parādās īpašas spējas, viņa māte to acumirklī pamana, saprot, kas notiek, un reaģē uz to ar bailēm, arī visa ģimene izturas pret šīm spējām kā pret reālām un aizliegtām, bet ap romāna vidu mātes sašutums par to, ka viņas dēls darbojas kā ekstrasenss, līdzinās kaunam par šarlatānismu. Arī tad, kad pieaugušā Damiana rīcība acīmredzami parāda īpašu spēju izmantojumu, pat policija reaģē uz to kā uz fantāzijām, nevis kā nelegālu darbību.
"Izpludinātais" pasaules iekārtojums, iespējams, palīdz lasīšanas vieglumam – ja lasītājam nepieciešams paturēt prātā precīzas romāna vides likumsakarības, ir vieglāk ļauties tekstam kā nosacītam, pasakai līdzīgam stāstījumam. Protams, var arī lasot nemitīgi burkšķēt un piesieties neprecizitātēm, kas arī ir sava veida bauda.
Spēle ar lasītāju
Romāna centrālais "triks", proti, Damianam piemītošās ekstrasensorās spējas, kas ļauj pat no attāluma ieskatīties cilvēka prātā un to mainīt, raisa nostalģiskas atmiņas par deviņdesmitajiem, kad cilvēki jau bija iepazinuši Vladimira Levi Atrast sevi un autogēnā treniņa tehnikas un nu aizrautīgi lasīja Dzīvās ētikas mācību, Lazareva Karmas diagnostiku un Kastaņedas pieaugoši psihodēliskās grāmatas. Pieņēmumi par augstāka līmeņa prāta funkcionalitāti atradās skurbinoši pelēkajā zonā starp sapni un iespējamību. Tas bija ne tikai cerību pilns, bet arī nevainīgs laiks, kad nevarēja tā vienkārši ieiet internetā un painteresēties par Kastaņedu kā reālu personu un viņa izveidoto diezgan šausminošo kultu.
Savā ziņā viena no Demiurga notikumu līnijām ir spēle ar lasītāju: kam no teiktā tu vēlies noticēt un uz ko būtu bail paļauties pat nosacītajā stāsta pasaulē. Iespējams, tieši šī staigāšana pa sapņa virvi pār realitātes bezdibeni atstāja manī visilgāko pēcgaršu. Un arī neskaidra vēlme saprast, kā ir mainījusies pasaule un priekšstati par cilvēku, ka romāna centrālie jautājumi par ļaunuma pārvarēšanas iespējām un cilvēka prāta šķietamo robežu pārsniegšanu šķiet kādai citai, labākai realitātei piederīgi. Vēl vairāk: kas ar mani vai mums ir noticis pēdējos gados, ka doma par ļaunumu, kas ir nevis visuresošs, bet vienā cilvēkā lokalizēts, ir mierinoša?
Atšķirīgā uztvere
Pasakai līdzīgais stāstījums ļoti neparastā veidā atsaucas uz otru Dženai Andersonei raksturīgo tēmu – neirodiversitāti vai, kā tas izpaužas viņas tekstos, atšķirīgu skatījumu uz pasauli. Īsajos stāstos un romānā Herbārijs ar leduspuķēm atšķirīgā pasaules uztvere parādās īsākos laika nogriežņos, un stāstījumā nav laika izprast, vai šie savdabīgie varoņi ilgtermiņā var iegūt "normālu" vai "veiksmīgu" dzīvi, īstenojot savu potenciālu. Demiurgā atšķirīgā uztvere ir galvenā varoņa personības centrā. Damiana pasaules uztvere ir neapšaubāmi atšķirīga arī ārpus ekstrasensorajām dotībām, un no viņa uztveres un rīcības varētu savākt gluži reālu diagnozi, kura ietvertu grūtības izprast ierastās sabiedrības normas, veidot ciešas attiecības ar cilvēkiem un vispār ilgstoši paciest to klātbūtni. Īpašās spējas var tikt uztvertas gan kā atšķirīgās uztveres iemesls, gan kā tā sekas – it kā, nespējot saprast cilvēkus tipiskos veidos, Damians būtu izstrādājis savu personisko metodi.
"No sabiedrības atšķirīgi cilvēki patiesībā ir īpaši" ir vēl viens 90. gadu trops, kurš gan, par laimi, nav nosaukts vārdā ("indigo" vai "kristāla" bērni nudien būtu nedaudz par daudz nostalģiski), bet autorei izdodas to risināt gaumīgi un precīzi: Damiana atšķirība un īpašās dotības tiek uztvertas nopietni kā īpašība, ar kuru jāsadzīvo, nemēģinot par to moralizēt un necenšoties kaut ko labot. Un, iespējams, tieši šī sajūta ir vienojoša gan nosacītajam romāna laikam, gan mūsdienām: apziņa par to, ka daudzi jautājumi, visticamāk, netiks atbildēti, ka skaidrība un izpratne, uz kuru mēs tiecamies, drīzāk ir labirints ar neskaitāmām neizzinātām telpām un neparedzamu nākotni. Taču šī neizzināmā realitāte, lai cik nereāla tā brīžiem liktos, ir telpa un laiks, kas mums ir jāapdzīvo un ar ko ir jāsadzīvo.