Uz Latvijas kinoekrāniem ir iznākusi franču režisores un scenāristes Alises Vinokuras filma Modes aizkulises/Coutures (2025). Šīs drāmas darbība risinās Parīzes Modes nedēļas laikā. Amerikāņu šausmu filmu režisore Meksīna Volkere, kuru atveido Andželīna Džolija, ierodas Francijas galvaspilsētā, lai uzņemtu īsfilmu kāda prestiža modes nama gaidāmajai skatei. Režisore negaidīti saņem ziņu, ka viņai ir diagnosticēts krūts vēzis. Skaistuma pasaulē viņa pēkšņi sajūt nāves elpu. Filmā paralēli risinās vēl vairāku sieviešu stāsti – ukraiņu modelei ir jāsadzīvo ar ziņām par karu dzimtenē, afrikāņu meitene slēpj no savas ģimenes, ka ir bijusi spiesta doties uz Parīzi, lai nopelnītu naudu, savukārt franču grima māksliniece sapņo par rakstnieces karjeru. Filmā spēlē arī populārie franču aktieri Luijs Garels (operators, kurš palīdz amerikāņu režisorei radīt īsfilmu un nonāk viņas gultā) un Vensāns Lindons (ārsts, kurš paziņo režisorei viņas diagnozi un aicina rīkoties nekavējoties).
Aktieri Andželīna Džolija un Luijs Garels filmā Modes aizkulises. Publicitātes foto
Alise Vinokura prot stāstīt ļoti personiskus stāstus, izpausties dažādos žanros un strādāt ar izciliem aktieriem. Viņas debijas spēlfilma Ogistīna/Augustine (2012; lomās – Vensāns Lindons, Soko un Kjara Mastrojāni) ir vēsturiska erotiska drāma, filma Mērilenda/Maryland/Disorder (2015; lomās – Matiass Shūnārtss un Diāna Krīgere) ir neo-noir trilleris, filma Proxima (2019; lomās – Eva Grīna, Mets Dilons, Larss Eidingers, Sandra Hillere un Tomā Peskē) ir mūsdienu drāma par sievieti astronauti, filma Atcerēties Parīzi/Revoir Paris/Paris Memories (2022; lomās – Viržīnija Efira un Benuā Mažimels) ir drāma par sievieti, kura cenšas atgūt savu mentālo veselību pēc Parīzē piedzīvotā teroristu uzbrukuma.
Sarunā ar KDi režisore Alise Vinokura stāsta par savu jaunāko darbu Modes aizkulises.
Kinovēsturē ir diezgan daudz filmu par modes pasauli. Kāds bija jūsu mērķis, veidojot šo darbu? Kā jūsu Modes aizkulises atšķiras no citām filmām, kuru darbība risinās modes vidē?
Man nebija mērķa uzņemt filmu par modi. Šī nav filma par modi. Mode drīzāk ir mūsdienu pasaules metafora. Tā ir pasaule, kurā mums ir jāslēpj savas rētas, jāizliekas par kaut ko, kas mēs īstenībā neesam, mums ir jāatbilst noteiktiem standartiem un kritērijiem. Manas filmas varones, piemēram, Ellas Rumpfas atveidotā grima māksliniece Anžela, kura strādā modes industrijā, slēpj savas rētas. Es vēlējos ieskatīties aizkulisēs, paraudzīties uz to, kas slēpjas aiz visiem tiem šķietami perfektajiem tēliem, ko redzam sev apkārt veikalu skatlogos, reklāmās, lidostās un citur. Plakātos sastopam skaistas, nevainojamas sievietes, nereti tie ir diezgan auksti tēli. Es vēlējos uzzināt par reālām sievietēm, par reāliem ķermeņiem, vēlējos pastāstīt par šīm sievietēm. Es centos dot viņām balsi.
Šī filma nav par modi. Tā ir filma par sievietēm, un katrai sievietei ir savs stāsts. Andželīnas Džolijas spēlētā kinorežisore uzzina, ka viņai ir vēzis. Taču šī nav filma par vēzi. Mēs iepazīstam sieviešu raksturus, varones darbojas modes industrijā. Tā ir pasaule, kurā ir daudz sieviešu, taču bieži vien tā tiek parādīta no vīriešu perspektīvas, un tā vienmēr ir varas pozīcija, ko pārstāv kāda modes nama galvenais dizainers. Sievietes šajā kopainā pavīd kaut kur fonā, vienkārši paiet garām, un nevienam šķietami nerūp, kas notiek viņu dzīvē. Tāpēc es nolēmu uzņemt filmu, kuras centrā ir šīs sievietes ar daudzslāņainu identitāti, viņas nav viendimensionālas. Andželīnas Džolijas varone ir sieviete, režisore, mīļākā... Sieviete, ko redzam ekrānā, nedrīkst būt iekāres objekts. Ir svarīgi ļaut viņām runāt. Viņu balsīm ir jābūt sadzirdētām. Filmā man ir svarīga varoņu solidaritāte.
Filmā Modes aizkulises savijas vairāku sieviešu stāsti. Varoņu vidū ir franču grima māksliniece Anžela (lomā – Ella Rumpfa; no kreisās) un Dienvidsudānas modele Ada (Anjēra Anei). Katrai ir jātiek galā ar savām grūtībām. Publicitātes foto
Gatavojoties filmas uzņemšanai, jūs apmeklējāt modes skates Parīzē. Vai modes industrijā ir vērojama sieviešu solidaritāte?
Šajā industrijā satiekas sievietes no ļoti atšķirīgām pasaulēm, no dažādiem kontinentiem, un viņu ceļi krustojas modes pasākumos. Man īsti nav viedokļa par modes nozares mehānismu, un man tas nav svarīgi. Man ir svarīgas sievietes, un filmas varones nav šīs nozares profesionāles. Andželīnas Džolijas tēlotā Meksīna ir šausmu filmu režisore, kura ir piekritusi darbam Parīzes Modes nedēļā, jo viņai jāpelna nauda. Afrikāņu meitene – Anjēras Anei atveidotā jaunā modele Ada – ir no Dienvidsudānas, viņai faktiski jāupurē sevi, jo ir jāuztur ģimene. Ada nav pārliecināta, ka modeles darbs ir tas, ko viņa vēlas darīt. Viņa grib kļūt par farmaceiti. Ellas Rumpfas spēlētā grima māksliniece Anžela arī cenšas glābt savu dvēseli un mēģina neiesaistīties konfliktos. Viņa sapņo par rakstnieces karjeru un brīvajā laikā skatās Margeritas Dirasas videointervijas. Šajā troksnī viņa cenšas atrast savu autores balsi.
Vairāk nekā gadu esmu pavadījusi modes šovu aizkulisēs un satikusi daudz interesantu, fascinējošu jaunu sieviešu. Katrai filmas varonei ir reāls prototips ar savu vēsturi. Šos tēlus ir iedvesmojuši reāli stāsti. Ukraiņu meitene patiešām ir no Zaporižjas. Dienvidsudānas meitene patiešām ir no Dienvidsudānas. Es vēlējos parādīt šos sarežģītos stāstus un pavadīt dažas stundas šo sieviešu dzīvē.
Filmas sižetu ir iespaidojusi arī mana personīgā pieredze – esmu piedzīvojusi to pašu, ko filmā piedzīvo Meksīna Volkere. Tas ir stāsts par režisori, kura uzzina, ka viņai ir krūts vēzis. Taču es negribēju veidot filmu tikai par savu pieredzi, es zināju, ka būs interesantāk apkopot vairāku sieviešu stāstus. Tos savieno dzīvības pavediens, manis piedzīvotais savijas ar citu sieviešu likteņiem. Līdzās skaistumam ir nāves draudi. Filmas galvenā tēma ir dzīves trauslums. Mēs visu laiku skrienam un neapstājamies. Tas ir raksturīgs dzīvei kopumā, tas ir raksturīgs kino un vēl lielākā mērā – modei. Modes pasaulē viss notiek vēl straujāk.
Mēs visi slēpjam savas sāpes, brūces un šuves. Mana ideja bija kaut ko izdarīt ar šīm šuvēm – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Kad rakstīju filmas scenāriju, man vēl nebija domas, ka režisori varētu nospēlēt Andželīna Džolija. Rakstīšanas procesa beigās sapratu, ka šai lomai ir nepieciešama aktrise, kura ir izdzīvojusi šo stāstu un izgājusi cauri šiem pārbaudījumiem. Pašai Andželīnai Džolijai vēzis nav bijis, taču šī slimība atņēma dzīvību viņas mātei un vecmāmiņai, tāpēc aktrise jau laikus preventīvos nolūkos veica dubulto mastektomiju. Arī viņai šī filma ir kaut kas vairāk nekā tikai filma... Tā vēsta par izdzīvošanu.
Mēs ilgi domājām par filmas nosaukumu, beigās izplatītāji izvēlējās Coutures, jo tam ir dubultnozīme, īpaši franču valodā. Šis vārds daudzskaitlī nozīmē šuves. Protams, vārds couture asociējas arī ar modi. Sākotnēji plānojām nosaukt filmu Brauc vai mirsti/Ride or Die – visi piedalāmies šajās neprātīgajās sacīkstēs un pārvietojamies maksimālā ātrumā.
Esmu pārliecināta, ka kino viss ir atkarīgs no autora izvēlētās perspektīvas, no skatpunkta. Tas, kas padara filmu politisku, ir izvēle, kur tu novieto kameru, un tava empātija pret personāžu. Nav daudz filmu, kurā jūs redzat pasauli jaunas afrikāņu meitenes acīm. Man ir prieks, ka Andželīna Džolija piekrita pievienoties šim sieviešu balsu korim. Protams, viņa ir liela zvaigzne, bet šajā filmā viņa nav vienīgā galvenā varone, viņai līdzās ir arī citas. Mēs viņas sadzirdam.
Amerikāņu režisores balss ir tikpat svarīga kā afrikāņu modeles balss. Es uzskatu, ka tā ir politiska izvēle – ļaut šīm sievietēm būt kopā filmas telpā. Mēs vērojam šīs brīnišķīgās aktrises – Ellu no Cīrihes, Anjēru no Dienvidsudānas, Andželīnu no ASV... Epizodiskā slimnīcas pacientes lomā ir lieliskā Orora Klemāna. Viņa ir ikoniska aktrise, kura ir spēlējusi Frānsisa Forda Kopolas filmā Mūsdienu apokalipse, Vima Vendersa filmā Parīze, Teksasa, kā arī Šantalas Akermanes, Miloša Formana, Luija Mala, Bertrāna Bliē, Kloda Šabrola, Klēras Denī, Bertrāna Bonello, Sofijas Kopolas, Fransuā Ozona un citu meistaru darbos.
Daudzas filmas tagad izskatās identiski, tās ir uzbūvētas pēc līdzīgiem principiem. Es vēlējos atrast īpašu formu, kas atbilst varoņu stāstiem. Vēlējos radīt kaut ko atšķirīgu un atsegt tos perfektos attēlus, kuru ielenkumā dzīvojam. Visi esam pieraduši uzlikt grimu. Allaž cenšamies izlikties, ka viss ir kārtībā, mēs dzīvojam šajā konstruētajā "modes pasaulē". Tā ir kļuvusi par mūsu ikdienas pasauli. Instagramā skatāmies, kā kurš izskatās uz sarkanā paklāja. Mēs dzīvojam ar šiem attēliem, mūsu meitas skatās uz šiem attēliem un vēlas izskatīties tāpat. Ir interesanti uzdot sev jautājumus par šiem attēliem un pateikt visām sievietēm pasaulē – jūs neesat vienas, ja esat piedzīvojušas sarežģītus, dramatiskus stāstus. Daudzas ir izgājušas tiem cauri. Es uzņēmu šo filmu izdzīvošanas režīmā un šajā procesā neapšaubīju sevi.
"Andželīnai bija svarīgi piedalīties šajā filmā, turklāt darbs Francijā viņai bija īpašs, jo viņas māte bija francūziete. Filmā viņa runā franču valodā," par sadarbību ar Andželīnu Džoliju saka filmas režisore Alise Vinokura. Publicitātes foto
Vai jau iepriekš bijāt pazīstamas ar Andželīnu Džoliju?
Nē, nebijām gan. Es nosūtīju viņai scenāriju. Andželīna uzreiz atbildēja apstiprinoši, aktrisei šis darbs sniedza iespēju runāt par tēmām, kas ir ļoti tuvas viņai un daudzām sievietēm. Ikviens no mums pazīst kādu, kurš ir saskāries ar krūts vēzi, – tā var būt jūsu māte, māsa, draudzene. Tā ir daļa no mūsu dzīves. Andželīnai bija svarīgi piedalīties šajā filmā, turklāt darbs Francijā viņai bija īpašs, jo viņas māte bija francūziete. Filmā viņa runā franču valodā.
Es nebiju uztraukusies par to, ka Andželīna Džolija ir Holivudas zvaigzne, kura var man arī atteikt. Esmu strādājusi ar daudziem slaveniem aktieriem un vienmēr pirmām kārtām domāju par personāžu un aktiera atbilstību lomai. Varbūt tā ir mana trakulība, bet tā tas patiešām notiek – es nekautrējos uzrunāt aktierus.
Šķiet paradoksāli – esmu ļoti uztraukusies savā ikdienas dzīvē, katru sekundi par kaut ko uztraucos, savukārt uzņemšanas laukumā šis uztraukums un nervozitāte uzreiz pāriet. Tur esmu mierīga. Filmēšanas laiks ir ļoti patīkams, man apkārt ir cilvēki, kuri vienmēr ir gatavi palīdzēt. Ja jūs man teiksiet, ka man ir jādodas nedēļu ilgā atvaļinājumā, mani uzreiz pārņems šaubas un es sākšu uztraukties... Neesmu pārliecināta, ka man jādodas brīvlaikā.
Kāpēc tā notiek?
Nezinu, tā ir manas DNS daļa. Visas manas filmas vēsta par kādu traumu vai pēctraumas pieredzi. Es pati esmu posttraumatiskā stāvoklī. Scenārija rakstīšana lielā mērā notiek neapzināti. Nedomāju, ka kino ir sevis glābšanas māksla, bet varbūt tā ir mierinājuma māksla. Tas ir svarīgi, ka publika kinoteātrī skatās vienā virzienā, jūs esat kopā. Ir svarīgi just, ka jūs neesat vieni ar savām brūcēm, tas nodrošina siltumu.
Ceru, ka kādu dienu uzņemšu komēdiju. Nav tā, ka visu mūžu gribu uzņemt filmas tikai par traumām, taču līdz šim vienmēr ir bijis tā, ka radu filmas ar visu savu sirdi, dvēseli un miesu. Tās ir filmas par to, ko esmu piedzīvojusi. Tā ir mana intimitāte, kura izpaužas kino. Jo personīgāka ir tēma, jo tālāk no sevis cenšos to nobīdīt kinodarbā. Modes aizkulises ir mana visintīmākā filma, tāpēc darbība risinās vidē, kas ir maksimāli attālināta no manas reālās dzīves, – modes pasaulē, ko es vispār nepārzinu. Mode man ir kā kosmoss. Šajā kosmosā ir arī liela zvaigzne – Andželīna Džolija. Tas viss ir tik tālu no manis, ka galu galā šķiet ļoti dabiski.
Viss, kas ir saistīts ar šo filmu, notika ātri. Es ātri uzrakstīju scenāriju, mēs ātri sākām filmēt, jo Andželīnai Džolijai bija ļoti ierobežots laiks. Es jutu, ka man steidzami ir jāuzņem šī filma, lai atstātu pēdas, lai iemūžinātu mirkli un pateiktu: "Mēs šeit esam bijušas, mēs šīs sajūtas esam izdzīvojušas." Šis darbs ir dzīves kaislības piepildīts.
Profesionālajā kinoindustrijā esat jau vairāk nekā divdesmit gadu – 2005. gada Kannu kinofestivālā notika jūsu pirmās īsfilmas Virtuve/Kitchen pirmizrāde. Kas šajos laikos ir mainījies nozarē, kas nav mainījies, un kam būtu jāmainās, īpaši ja runājam par režisoru sieviešu situāciju?
Šajā laikā režisoru sieviešu ir kļuvis vairāk, viņu īpatsvars Francijas kino ir nedaudz virs divdesmit procentiem. Jāņem vērā, ka Francija ir valsts, kurā režisoru sieviešu īpatsvars ir vislielākais. Sievietes šeit ir diezgan labi pārstāvētas, taču tā joprojām ir cīņa.
Man ne pārāk patīk atbildēt uz šo jautājumu kā režisorei sievietei, jo tas, ka esmu sieviete, ir tikai viens no manas identitātes aspektiem. Režisoriem vīriešiem parasti netiek jautāts, ko nozīmē veidot filmu no "vīriešu perspektīvas", jo tiek pieņemts, ka viņi ir ļoti atšķirīgi mākslinieki, savukārt par režisorēm sievietēm nereti valda uzskats, ka viņām ir jāatbilst kaut kādam vienam režisores tipam. Dažkārt jūtos tuvāka kādam režisoram vīrietim nekā režisorei sievietei. Tāpēc arī šādai attieksmei pret sievietēm profesijā būtu jāmainās – visas režisores ir ļoti dažādas, viņas nav līdzīgas cita citai, katra atklāj savu stāstu.
Filma Modes aizkulises tika uzņemta modes nama Chanel vēsturiskajās telpās Kambonas ielā Parīzē. Publicitātes foto
Jūs uzsverat, ka modes pasaule jums nav tuva, taču esat pirmā režisore, kurai tika atļauts uzņemt filmu modes nama Chanel vēsturiskajās telpās Kambonas ielā Parīzē.
Jā, jo man bija svarīgi parādīt, kā darbojas un izskatās augstās modes nams. Es vēlējos, lai šis stāsts risinātos īstajā modes namā – tajā daļā, ko cilvēki parasti neredz. Savu filmu Proxima uzņēmu Eiropas Kosmosa aģentūras reālajā vidē, jo filmas budžets mums neļautu izveidot šādas dekorācijas paviljonā. Līdzīgi bija arī šoreiz, es devos uz Chanel un jautāju: "Vai jūs vēlētos ar mums sadarboties?" Man bija nosacījums – Chanel zīmols filmā netiks attēlots. Modes nams tam piekrita. Filmas vajadzībām mēs visur pilnībā izdzēsām Chanel logotipu – jūs varat iedomāties, ka modes namā tas ir visur!
Chanel pārstāvjiem teicu, ka mēs pievērsīsim uzmanību tiem darbiniekiem, kuri parasti netiek izcelti. Mēs strādājām ar nama šuvējām, kuras bija aizkustinātas, ka kamera bija vērsta viņu virzienā. Kad mēs viņām parādījām filmu, dāmas raudāja no prieka. Es vēlējos izcelt šo darbinieču, nevis tikai galvenā dizainera ieguldījumu. Modes namā ir ļoti daudz savu iekšējo stāstu un tradīciju. Piemēram, katrā Chanel kāzu kleitā, kas tiek darināta pēc pasūtījuma, tiek iestrādāts šuvējas mats – uz laimi. Chanel šuvējas palīdzēja veidot kolekciju, ko redzat filmā. Tā ir oriģināla kolekcija, kurai atlasījām kleitas no dažādām skatēm un pārstrādājām tās kopā ar filmas kostīmu mākslinieci Paskalīnu Šavānu.
Chanel mums palīdzēja sarīkot filmas finālā demonstrēto modes skati, lai tā patiešām izskatītos kā īsta skate, pat ja kleitas beigās sabojā lietus un negaiss... Šī stihija simbolizē noteikta laikmeta beigas un jaunas ēras sākumu. Tā ir gan apokalipse, gan katarse.
Nams Chanel bija cieši iesaistīts filmas veidošanas procesā. Nebija tā, ka mums vienkārši iedeva naudu, lai tiktu no mums vaļā. Tā bija veiksmīga sadarbība. Vai zināt, kā notiek filmas uzņemšana? Tas ir haoss! Mums ar visu tehnisko aprīkojumu ļāva iebrāzties modes namā, un mēs tikām laipni uzņemti. Esmu pateicīga Chanel un visām sievietēm, kuras tur strādā. Tā ir filma par šādām vērtīgām tikšanās reizēm un iepazīšanos.
Tagad jums mugurā ir Adidas treniņtērps un blakus – Chanel somiņa. Jums patīk šāda kombinācija?
Es ļoti ērti jūtos Adidas apģērbā, taču Chanel tagad ir daļa no manis. Apmeklējot modes skates, esmu konstatējusi, ka modei ir kaut kas kopīgs ar kino. Kino ir sava veida spoku māksla, jo mēs vēlamies redzēt kaut ko, kas jau ir zudis. Arī leģendārie modes nami ir spoku pārņemti – tie ir gan to dibinātāju, gan visu iepriekšējo kolekciju spoki.
Es nemeloju, sacīdama, ka nekad neesmu bijusi dziļi ieinteresēta modes pasaules norisēs. Es visu laiku rakstu, savā ikdienas dzīvē nevalkāju smalkus tērpus. Taču modes šovs ir intriģējoša parādība – milzīga enerģija un vairāku mēnešu darbs tiek koncentrēts vien dažās minūtēs. Šī modes efemerā daba man šķiet fascinējoša, tas ir mēģinājums vienā mirklī noķert kaut ko no tā, kas notiek pasaulē. Mani interesē tieši šis modes mākslinieku darbības aspekts – kā viņi mēģina iegūt mūsdienīguma koncentrātu piecu minūšu modes šovā. Savā kino es arī cenšos stāstīt stāstu, kas ir saistīts ar mūsdienu pasauli.