Programma Inheritances ir unikāls un ļoti personisks amerikāņu pianista Ādama Tendlera projekts. 2019. gadā negaidīti nomira viņa tēvs. 2020. gada pirmajā dienā no sava tēva sievas Ādams saņēma aploksni ar naudu. Šo mantojumu viņš nolēma izmantot, pasūtot jaundarbus mūsdienu komponistiem. Ādama vecāki izšķīrās, kad viņš bija pavisam mazs. Bērnībā viņa attiecības ar tēvu bija tuvas, taču pēc tam viņi attālinājās viens no otra un aprobežojās ar telefonsarunām Tēva dienā, dzimšanas dienā un svētkos. Pēc tēva aiziešanas Ādams saprata, ka var ne tikai pieminēt viņu mūzikā, bet arī tuvāk iepazīt savu tēvu, atskaņojot speciāli šim projektam tapušos savu laikabiedru solodarbus klavierēm. "Man ienāca prātā, ka veids, kā es varu tuvināties tēvam, būtu izveidot projektu, kurā man par viņu būtu jādomā visu laiku," saka Ņujorkā dzīvojošais pianists.
Ādams Tendlers ir labi pazīstams laikmetīgās mūzikas vidē, un viņa aicinājumam radīt nelielus skaņdarbus atsaucās visi pianista uzrunātie skaņraži. Komponistiem tika dota radoša brīvība – Ādams viņiem neizvirzīja īpašas prasības vai kritērijus. Detalizēti par šo procesu Ādams Tendlers stāsta savā esejā Mana tēva nāve, aploksne ar naudu, mantojums mūzikā/My Father’s Death, an Envelope of Cash, a Legacy in Music, kas 2023. gada 3. martā tika publicēta laikrakstā The New York Times. Pianista koncertprogrammas Inheritances pirmatskaņojums notika 2022. gada aprīlī Mineapolisā, šajos četros gados Ādams Tendlers to ir nospēlējis daudzviet ASV. Programmas Eiropas pirmatskaņojums notiks svētdien, 15. martā, kultūras telpā Hanzas perons Rīgā.
Lai sagatavotos koncertam, var noklausīties Ādama Tendlera albumu Inheritances, kas iznāca 2024. gada decembī ierakstu kompānijas New Amsterdam Records paspārnē. Tajā ir iekļauti visi skaņdarbi, kurus pianists spēlē koncertā. Sešpadsmit autoru vidū ir Lorija Andersone, Devontē Hainss, Niko Mjūlijs, inti figisa-viceta, Pamela Zī, Teds Hērns, Anhelika Negrona, Kristofers Serons, Markoss Bolters, Misija Mazoli, Darians Donovans Tomass, Sāra Kērklenda-Snaidere, Skots Volšlegers, Mērija Preskota, Timo Andress un Džons Glovers.
Ādama Tendlera albumā Inheritances, kas tika nominēts balvai Grammy, ir iekļauti sešpadsmit mūsdienu komponistu jaundarbi, kuri tapuši speciāli šim projektam
Albums Inheritances guva lielu atzinību un, izturot milzīgu konkurenci, tika nominēts balvai Grammy kategorijā Labākais klasiskās mūzikas instrumentālais solosniegums. Šā gada 1. februārī Losandželosā notikušajā ceremonijā balvu saņēma čellists Jojo Ma par Dmitrija Šostakoviča čella koncertu ieskaņojumu, kas veikts kopā ar Bostonas simfonisko orķestri diriģenta Andra Nelsona vadībā. Taču Ādamam Tendleram nav iemeslu skumjām – viņš ir entuziasma un jaunu ideju pilns.
Pianista specializācija ir XX gadsimta vidus un otrās puses un XXI gadsimta mūzika. Ādams Tendlers ir amerikāņu komponistu Ārona Koplenda, Filipa Glāsa un Džona Keidža daiļrades eksperts, taču viņa repertuārs ir daudz plašāks un aptver vairākus gadsimtus. Ādams Tendlers veido oriģinālas programmas (tās ir uzskaitītas viņa mājaslapā adamtendler.com), kuras ir piemērotas visdažādākajām koncertu norises vietām – klubiem, baznīcām un muzejiem. Viņš ir arī klavierspēles pedagogs Ņujorkas Universitātē.
Intervijā KDi Ādams Tendlers stāsta par savu darbību un gaidāmo koncertu Latvijā.
Kā jūtaties pirms programmas Inheritances Eiropas pirmatskaņojuma Rīgā – pilsētā, kurā nekad iepriekš neesat bijis?
Man ir sajūta, ka tas ir sen gaidīts notikums. Ar šo programmu esmu uzstājies gandrīz visās lielākajās ASV pilsētās, bet Eiropā tā vēl nav skanējusi. Lielākā daļa programmā iekļauto skaņdarbu ir sacerēta ap 2022. gadu, bet man joprojām šķiet, ka tas bija vakar. Klausītāji turpina sev to atklāt, īpaši tagad, kad ir pieejams albums Inheritances. Arī publikai Latvijā tas būs kaut kas jauns, tāpēc jūtos ļoti motivēts.
Sākotnēji bija plānots, ka Rīgā izpildīšu citu programmu – koncerta rīkotāji vēlējās, lai es atskaņotu Džona Keidža Sonātes un interlūdijas. Es teicu: "Es labprāt nospēlēšu šo ciklu, bet es būtu ļoti priecīgs, ja varētu atskaņot Inheritances." Tā mēs vienojāmies par šo programmu.
Kā jūs ieteiktu klausītājiem sagatavoties šai programmai? Komponisti ir ļoti dažādi. Vai pirms koncerta vajadzētu iepazīties ar katra autora biogrāfiju?
Klausītājiem vajadzētu nākt uz koncertu ar svaigu skatu, ir jābūt atvērtiem. Ja viņi zina, kā ir radies projekts Inheritances, tas viņiem palīdzēs labāk uztvert šo programmu. Protams, vienmēr ir noderīgi laikus uzzināt par komponistiem kaut ko vairāk, nedaudz izpētīt viņu daiļradi, jo visi projektā iesaistītie skaņraži ir tik dažādi un interesanti. Allaž mudinu cilvēkus to darīt, vienkārši lai viņiem būtu priekšstats, kas tie ir par komponistiem un kādi ir viņu darbi. Taču tas nav obligāts nosacījums, lai klausītāji būtu spējīgi novērtēt programmu un zinātu, ko no tās gaidīt, jo visi komponisti savu darbu radīšanā projektam Inheritances ir izkāpuši no savas komforta zonas.
Piemēram, Teds Hērns mūzikā bieži izmanto balsis, tā mēdz būt ļoti blīva un piesātināta, šķiet, ka daudzas idejas tajā attīstās vienlaikus, taču šim projektam viņš ir sacerējis pavisam citādu darbu – tas ir kluss, mierīgs un minimālistisks. Tas ir kā viens lēns motīvs – viena ideja, kas vijas cauri kompozīcijai.
Vai pašos skaņdarbos ir iekodēts kāds stāsts vai tie ir diezgan abstrakti?
Visi opusi ir diezgan abstrakti. Kad vērsos pie komponistiem, es viņus informēju tikai par konkrētu notikumu savā dzīvē – tēva nāvi –, taču aicināju to neilustrēt skaņās. Neesmu lūdzis viņiem sacerēt sēru mūziku, neesmu teicis, ka ir jāmēģina rakstīt mūziku, kas izklausītos populāra vai saprotama dažādām auditorijām. No manas puses nebija nekādu norādījumu, es tā arī uzrakstīju komponistiem: "Es nezinu, ko darīt ar naudu, ko tēvs man ir atstājis. Vislabākā ideja, kas man ienāca prātā, – uzaicināt jūs sacerēt man mūziku." Visi autori, kurus uzrunāju, ir informēti, ka es spēlēju ļoti abstraktu, eksperimentālu mūziku.
Komponists Timo Andress man atzinās, ka komponisti ir jutuši, ka šajā projektā ļauju viņiem izpaust savu dīvainību. Viņi mani labi pazīst. Viņi zina, ka savā darbībā uzņemos risku, un saprot, ka šajā projektā aicinu viņus satikties īpašā vietā, kurā jūtos ievainojams un neaizsargāts.
Programmā ir tikai viens darbs, kas tieši pieskaras mana tēva nāvei, un jūs tajā dzirdat manu balsi – es runāju koncerta laikā. Tā ir Dariana Donovana Tomasa kompozīcija We Don't Need to Tend This Garden. They're Wildflowers. Taču arī tā ir gan stāstoša, gan abstrakta vienlaikus. Teksts ir iekļauts arī dažos citos opusos. Pirmais, ko klausītāji šajā programmā dzird, ir nevis klavieres, bet gan Lorijas Andersones balss. Manas balss ieraksts skan Pamelas Zī kompozīcijā Thank You So Much, savukārt inti figisas-vicetas darbā hushing tiek izmantots video.
Koncertā ir daudz pārsteigumu, un es lepojos, ka tā ir īsta laikmetīgās mūzikas programma. Pat neatkarīgi no tā, vai klausītāji vēlas būt atvērti tās emocionālajiem aspektiem, viņi dzirdēs mūsu laikabiedru darbus, gūs ieskatu tajā, kas notiek mūsdienu skaņumākslā.
Kādā televīzijas intervijā teicāt, ka nevēlējāties, lai šī programma pārvērstos par "sēru kabarē".
Jā, taisnība. Es iecerēju šo programmu kā terapeitisku līdzekli. Kad jūtu, ka šie skaņdarbi man pašam sāk šķist pazīstami, es mēģinu atrast veidu, kā ieiet tajos vēl dziļāk, lai saglabātu šīs mūzikas iedarbības spēku un nezaudētu to koncertā. Es vēlos, lai katru reizi tā būtu saviļņojoša pieredze arī man pašam.
Vai var teikt, ka šī programma ir sava veida rekviēms?
Domāju, ka jā. Programmai piemīt elēģisks raksturs, taču katram komponistam ir sava pieeja un rokraksts, viņu jūtīgums izpaužas dažādi. Dažas kompozīcijas ir visai rotaļīgas. Nav tā, ka visi skaņdarbi ir lēni un skumju pilni. Kopumā programma aizved mūs arvien dziļāk sajūtās, un ceru, ka klausītāji to piedzīvo. Katram šī pieredze ir atšķirīga, katrs to izjūt citā brīdī. Sākumā bažījos, ka, ja padarīšu programmu pārāk personisku, tā var atstāt pašapmierinoša projekta iespaidu un atbaidīt cilvēkus. Faktiski notika pretējais: jo vairāk es ļāvu šiem skaņdarbiem patiesi uzrunāt mani pašu, jo vairāk tas piesaistīja klausītāju interesi. Tas kļuva par aicinājumu viņiem dziļāk iekļūt savās emocijās un saprast, ko tās viņiem nozīmē.
Kuri komponisti ir radījuši rotaļīgus, dzīvespriecīgus skaņdarbus šim projektam?
Tāda ir Anhelikas Negronas kompozīcija When You Were My Age, tā ir optimistiska deja. Komponisti ir iedvesmojušas viņas mātes un vecmāmiņas fotogrāfijas, un Anhelika Negrona iztēlojās, kā viņas bezrūpīgi dejoja jaunības gados. Arī jau minētais Pamelas Zī darbs Thank You So Much ir diezgan jautrs, tajā ir kaut kas līdzīgs Stīva Reiha Dažādu vilcienu pieejai, – klavieres atdarina manas balss ieraksta skanējumu. Tas ir īss, dzirkstošs eksperiments, kurā ir ietverta doma par mākslinieku attiecībām ar citiem māksliniekiem, piemēram, ar Džonu Keidžu, uz kuru Pamela Zī atsaucas kā uz surogāttēvu. Mūziķi mēdz ļoti iedziļināties savos tematos, un daži komponisti izpildītājiem kļūst tuvāki nekā viņu pašu ģimenes locekļi.
Kopš 2022. gada spēlējat šo programmu uz skatuves. Varbūt jau ir izkristalizējies, ka daži tajā iekļautie opusi ir spēcīgāki par pārējiem?
Interesants ir cits aspekts. Šajā programmā ir kompozīcijas, par kurām man nebija šaubu, ka tās kļūs par hitiem, – tie ir Niko Mjūlija, Misijas Mazoli un Devontē Hainsa skaņdarbi. Tie uzreiz piesaistīja manu uzmanību, es zināju, ka tie ir spēcīgi un pievilcīgi. Savukārt citi darbi atveras pakāpeniski, es joprojām turpinu sev tos atklāt. Viens no noslēpumainākajiem opusiem ir Mērijas Preskotas What It Becomes. Ņujorkā Mērija ir pazīstama kā performanču māksliniece un pianiste. Man nebija ne jausmas, kādu darbu viņa man sacerēs. Viņas opuss ir mistisks, diezgan lēns un disonants. Vienu brīdi uztraucos, kā cilvēki to uztvers, jo pats vēl mēģināju atrast savu ceļu šajā mūzikā. Tagad man šķiet, ka es beidzot saprotu šo darbu.
Programmā ir kompozīcijas, kuras atklājas slāni pa slānim. Daži ir tehniski ļoti sarežģīti, teiksim, Timo Andresa An Open Book un Sāras Kērklendas-Snaideres The Plum Tree I Planted Still There. Tie ir pamatīgi klavierdarbi. Sākumā mana galvenā doma bija – es ceru, ka man izdosies tikt līdz šo skaņdarbu beigām! Tagad, kad esmu tos apguvis, jautāju sev – cik dziļi šajā mūzikā varu iet, lai tās atskaņošana man kļūtu par bagātāku pieredzi.
Markosa Boltera skaņdarbs False Memories ir ļoti džezīgs un atšķiras no visa, ko viņš līdz šim ir rakstījis. Es pats šajā mūzikā varu apmaldīties, tur ir miljons nošu. Dažkārt nodomāju – es pasūtīju šos skaņdarbus, spēlēju tos jau četrus gadus, un tie mani joprojām apbur.
Vai arī turpmāk spēlēsiet visus šos darbus kā ciklu, ko negribas izjaukt? Vai arī dažas kompozīcijas var iekļauties citās programmās?
Es domāju, ka šo ciklu var un vajadzētu izjaukt. Rīgā jūs dzirdēsiet pilnu programmas Inheritances versiju, tā ilgst aptuveni 70 vai 75 minūtes. Tajā ir sešpadsmit skaņdarbu. Daudzi no šiem opusiem jau ir izdoti, un partitūras ir pieejamas citiem izpildītājiem. Timo Andress man tikko uzrakstīja, ka pie viņa ir vērsušies divi pianisti, kuri vēlas atskaņot An Open Book. Kristofera Serona opusu Area of Refuge citi pianisti spēlē jau dažus gadus, tas ir aranžēts arī perkusiju ansamblim. Šiem darbiem jau ir sava dzīve, un tie skan pasaulē. Man par to ir liels prieks arī tāpēc, ka es, pasūtot šīs kompozīcijas, nebiju spējīgs samaksāt autoriem pietiekami daudz. Viņi saņēma simbolisku atlīdzību. No komponistu puses tas bija labas gribas žests. Viņi man neatteica. Jo biežāk šīs kompozīcijas tiks spēlētas, jo labāk!
Varbūt par godu gaidāmajam programmas Inheritances Eiropas pirmatskaņojumam Rīgā esat gatavs atklāt, cik daudz naudas bija tajā aploksnē, kuru 2020. gada sākumā jums nodeva jūsu tēva sieva pēc viņa nāves?
Līdz šim esmu bijis piesardzīgs šajā jautājumā, jo nevēlējos, lai cilvēki uzzina, cik maz naudas komponisti saņēma par saviem jaundarbiem. Aploksnē bija 10 000 ASV dolāru skaidrā naudā. Ar to pietika, lai samaksātu desmit skaņražiem. Kad kļuva skaidrs, ka šis projekts kļūs par koncertprogrammu, es piesaistīju vēl sešus autorus, kuriem samaksāja man pazīstams mākslas mecenāts. Tie ir spoži komponisti, un visi radīja patiesi izcilus darbus. Tas pierāda, ka ne jau naudai ir nozīme. Viņus uzrunāja ideja un uzaicinājums sanākt kopā šādā projektā.
Ja jūs šim projektam varētu piesaistīt XIX un XX gadsimta komponistus, kuri tie būtu?
Esmu apsēsts ar XX gadsimta amerikāņu komponistiem Džonu Keidžu (1912–1992) un Āronu Koplendu (1900–1990) – viņu mūziku spēlēju visbiežāk. No XIX gadsimta es izvēlētos Robertu Šūmani. Es domāju, ka viņš uzrakstītu kaut ko interesantu. Šūmanis mūzikā vienmēr izstāsta stāstu. Vēl viens vārds, kas man ienāk prātā, ir Ferencs Lists. Kaut arī neuzskatu sevi par virtuozu izpildītāju un virtuozitāte nav iemesls, kāpēc es spēlēju klavieres un kāpēc cilvēki nāk uz maniem koncertiem, mani fascinē Lists – viņa valodas skaidrība ir ļoti pievilcīga, tajā pašā laikā Lista mūzika sevī slēpj risku. Viņš ir meistarīgs stāstnieks, kurš smalki notver to, kas notiek ap viņu. Lists noteikti labi saprastu šo uzdevumu.
Es būtu vēlējies uzzināt, kā uz manu aicinājumu atsauktos XX gadsimta otrās puses amerikāņu komponists Džūljuss Īstmens (1940–1990), kura mūziku es bieži atskaņoju. Viņš ir vēl viens autors, kurš būtu ļoti oriģināli un negaidīti attīstījis šo ideju. Turklāt Īstmens arī sacerēja mūziku saviem draugiem. Vēlos nosaukt vēl vienas komponistes vārdu – tā ir kanādiete Ena Sautema (1937–2010). Viņas sniegums ir daudzveidīgs – viņa rakstīja gan ļoti emocionālu, melanholisku un lirisku mūziku, gan ļoti ātru, hiperkinētisku, minimālistisku un pulsējošu mūziku. Būtu amizanti uzzināt, ko šī māksliniece varētu būt radījusi šādam projektam.
Kad sūtīju aicinājuma vēstuli komponistiem, mani urdīja zinātkāre – ko viņi varētu izdomāt. Man bija svarīga pārsteiguma un neparedzamības sajūta. Es ar lielu satraukumu atvēru katru partitūru, jo nevarēju iedomāties, kurā virzienā dosies katrs autors.
Uz skatuves vienmēr esat redzams T kreklā. Kad pēdējo reizi koncertā jums mugurā bija uzvalks vai krekls?
Ak dievs, tas ir tik smieklīgs jautājums! Nesen iegādājos savu pirmo smokingu, jo šā gada 1. februārī Losandželosā apmeklēju balvu Grammy pasniegšanas ceremoniju. Neatceros, kad pēdējo reizi koncertā man mugurā bija uzvalks vai krekls. Mana klavierspēle ir ļoti fiziska, un T kreklā jūtos visērtāk. Koncertam izvēlos melnu T kreklu, melnas bikses un melnas kurpes. Viss ir melns, arī zeķes un apakšveļa. Man tas ir sava veida rituāls. Pie klavierēm man ir jājūtas ērti un jāspēj brīvi kustēties.
Pirms dažiem gadiem gatavojos pirmo reizi spēlēt uz Ņujorkas Kārnegija zāles galvenās skatuves un nodomāju – šī būs tā reize, kad vilkšu uzvalku, nevis melnu T kreklu. Kopā ar orķestri man bija jāspēlē Džordža Gēršvina Otrā rapsodija. Mēģinājumos man nepārtraukti traucēja spēlēt žaketes piedurknes. Man bija tik neērti! Es teicu sev – kāpēc es sevi piespiežu to darīt?!
Dažreiz publikai to ir grūti pieņemt – pirms gada kopā ar Ņūdžersijas simfonisko orķestri spēlēju Niko Mjūlija koncertu Sounding, un skatītāji Ņūdžersijā bija neizpratnē par manu izskatu. Varētu domāt, ka es iznācu uz skatuves kādā Lēdijas Gāgas stila tērpā. Ja esmu ģērbies T kreklā, varu daudz labāk veikt savu uzdevumu.
Ādams Tendlers ir entuziasma un jaunu ideju pilns pianists, kura specializācija ir XX gadsimta vidus un otrās puses un XXI gadsimta mūzika. Foto – Laila Bārta
Kad sniedzat koncertu, vai ir atšķirība, vai spēlējat kompozīciju, kas sacerēta speciāli jums, vai kādu darbu, kas pastāv jau gadsimtu vai vairāk?
Nē, nekādas atšķirības nav. Katru opusu cenšos uztvert kā jaundarbu. Tas ir grūtāk ar kompozīcijām, kuras jau ir kanona daļa, kā, piemēram, Roberta Šūmaņa Karnevāls un Morisa Ravela Kuperēna kaps, – tām ir bagāta atskaņojuma vēsture, un tās ir grūti uztvert kā jaundarbus. Taču es sev uzlieku par pienākumu domāt tieši tā – pat ja manu acu priekšā ir Ludviga van Bēthovena partitūra, es vēlos tai pieiet kā vissvaigākajam darbam un iztēloties, ka komponists man tikko nodevis notis un ir mēģinājumu telpā kopā ar mani. Es cieši sadarbojos ar mūsdienu autoriem, un man ir privilēģija komunicēt ar viņiem. Bieži vien es atklāju, cik elastīgi un izpalīdzīgi viņi ir. Tāpēc arī klasiskā repertuāra darbus cenšos uzlūkot nevis kā senus artefaktus, bet dzīvus organismus, kuriem piemīt elastība.
Vai savā daiļradē mēģināt tuvināt Bēthovenu Lorijai Andersonei vai Loriju Andersoni – Bēthovenam?
Cenšos parādīt, ka viņi dara līdzīgu darbu. Bahs, Bēthovens un Lorija Andersone ir sava amata meistari. Bēthovens un Bahs devās uz savu laboratoriju, kurā izmēģināja dažādus paņēmienus, meklēja jaunus izteiksmes līdzekļus, izaicināja sevi un savus izpildītājus. Komponisti, kurus es uzrunāju dalībai projektā Inheritances, dara to pašu. Nav jau tā, ka šodien komponisti dara vienu, bet pirms diviem vai trim gadsimtiem viņi darīja kaut ko pavisam citu. Varbūt lielākā atšķirība ir mūzikas valoda, taču esmu pārliecināts, ka impulss, uzdevums un attiecības ar izpildītāju visos laikos ir bijušas līdzīgas, – un tā ir patiesi atbrīvojoša doma.
Jau iepriekš šajā sarunā minējāt, ka neuzskatāt sevi par virtuozu un virtuozitāte nav iemesls, kāpēc spēlējat klavieres. Kā jūs atbildētu uz šo jautājumu – kāpēc spēlējat klavieres?
Ja kāds sev par uzdevumu izvirza virtuozitāti – ļoti labi! Jau ilgu laiku mūzika un klavierspēle ir telpa, kurā jūtos visdrošāk un visbrīvāk. Tā ir platforma, kura man sniedz iespēju tikt vislabāk sadzirdētam un saprastam. Mūzika ir visskaidrākais un vistiešākais veids, kā varu izpaust sevi, un šķiet, ka cilvēki novērtē to, ko es saku. Neviens to neapstrīd, neviens nesaka, ka kļūdos, neviens nerunā pretī. Varbūt tāpēc, ka koncertā cilvēki vienkārši nevar to darīt! Mākslā esmu sadzirdēts, tāpēc jūtos gandarīts, piepildīts un apmierināts.
Mūzikā vienmēr esmu maksimāli koncentrējies, cenšos radīt neaizmirstamu pieredzi gan sev, gan klausītājiem, un tajā brīdī nekas cits nepastāv. Nekas cits nenovērš manu uzmanību, nav nekādu traucēkļu. Es nedomāju par ēdienu. Es nedomāju par savu personīgo dzīvi. Es nedomāju ne par ko citu, izņemot šo brīdi, savu klavierspēli un muzikālo uzdevumu. Tas ir brīnišķīgs veids, kā aizbēgt no ikdienas. Kad uzstājos, esmu brīvs no jebkādām raizēm. Tas izraisa atkarību, jo šajā stāvoklī gribas nonākt atkal un atkal.
Vai jums kā māksliniekam ir kāda misija?
Jau divdesmit gadu mans mērķis, īpaši spēlējot moderno un laikmetīgo repertuāru, ir pārliecināt klausītājus, ka šī mūzika ir ļoti spēcīgas emocionālās pieredzes avots. Mans uzdevums ir pārsteigt cilvēkus ar komponistu darbiem, izaicināt viņus un mēģināt paplašināt viņu skatījumu uz to, kas ir klasiskā un laikmetīgā mūzika, kā var spēlēt klavieres, kā viņi var justies un kādas emocijas šī mūzika viņos var izraisīt. Tā ir mana misija – būt par dažādu laikmetu komponistu darbu vēstnieku, paplašināt izpratni par to, kas ir klasiskā mūzika un kā tā var iedarboties uz katru no mums.
Februāra beigās Bruklinas Mūzikas akadēmijā Ņujorkā notika horeogrāfa Mersa Kaningema postmodernā baleta Travelogue (1977) atjaunojums, kuram jūs izveidojāt jaunu Džona Keidža opusa Telephones and Birds adaptāciju. Videointervijā, stāstot par šo darbu, jūs sevi nodēvējāt par Džona Keidža mūzikas speciālistu.
Kopš bērnības interesējos par Džona Keidža idejām, kuras slēpjas aiz mūzikas. Mani jau agrā vecumā intriģēja viņa skaņdarbi, īpaši tie, kas radīti sagatavotajām klavierēm. Pusaudža gados izjutu vēlmi spēlēt Keidža darbus, lai iepazīstinātu ar tiem klausītājus, – cilvēkiem ir jāzina, ka viņš rada šīs neparastās skaņas! Kad sāku izpildīt Keidža Sonātes un interlūdijas, es ļoti tieši saskāros ar viņa ģenialitāti un dziļumu. Jo vairāk es atskaņoju šo ciklu, jo biežāk man sāka piedāvāt izpildīt arī citus Keidža darbus. Tā es satuvinājos arī ar Mersa Kaningema dejas pasauli, tajā liela loma ir gan Keidža, gan citu komponistu darbiem.
Manā repertuārā ir daudz Keidža kompozīciju. Katrā savā opusā viņš prasa darīt kaut ko radikāli atšķirīgu. Dažreiz šķiet, ka izpildītājam gandrīz no jauna ir jāiemācās lasīt notis – Keidžs izgudro jaunu notācijas sistēmu, izgudro jaunu veidu, kā spēlēt instrumentu un kā domāt par mūziku. Jo vairāk cilvēku dzirdēja mani, jo vairāk man sāka uzticēt dažādas Džona Keidža programmas – gan uz koncertskatuves, gan sadarbībā ar dejas kompānijām. Es daudz pētīju gan pašus skaņdarbus, gan to radīšanas kontekstu. Lai tos izpildītu pienācīgā kvalitātē, ir jākļūst par speciālistu.
Par Džonu Keidžu un viņa mūziku es zinu daudz. Šai tēmai programmā Inheritances iekļautajā opusā Thank You So Much pievēršas komponiste Pamela Zī. Esmu ieguldījis daudz pūļu un laika, lai izzinātu katru Džona Keidža daiļrades niansi, un viņš ir mākslinieks, kuru nekad mūžā neesmu saticis. Kad nomira mans tēvs, aizdomājos, vai es vispār viņu pazinu. Es daudz zinu par Džonu Keidžu, bet ko es zinu par savu tēvu? Šis jautājums rada lielu spriedzi. Var teikt, ka Džona Keidža ēna ir jūtama arī programmā Inheritances.
Vai mūsdienās, lai izceltos mūzikas pasaulē un tiktu pamanīts, ir jāspecializējas kādā konkrētā žanrā un jāatrod sava niša?
Mana pieredze ar albuma Inheritances nominēšanu balvai Grammy ir vērtīga mācība. Šis albums ir bezkompromisa projekts, kas tapis uz entuziasma pamata ar minimālu budžetu, taču tas ir sasniedzis augstu atpazīstamības līmeni. Tas ir vispersonīgākais projekts, kādu esmu bijis spējīgs radīt. Tas pierāda, ka māksliniekam ir jābūt tādam, kāds viņš ir. Kādam tas nozīmē, ka ir jāspēlē daudz Bēthovena mūzikas. Citam tas nozīmē, ka ir jāspēlē pašlaik dzīvojošo komponistu sieviešu mūzika. Lai saprastu, ko darīt, ir jāieklausās sevī.
Nedomāju, ka māksliniekam vajag mēģināt saprast, ko no viņa gaida, un darīt tieši to. Ja mākslinieks cenšas to aprēķināt, ir jūtams, ka viņš nav īsti uzticīgs savam darbam un nav gatavs uzņemties risku. Man patīk izaicināt sevi un darīt kaut ko tādu, no kā man pašam ir bail, piemēram, man bija bail spēlēt Ravela Kuperēna kapu, un tieši tāpēc es to atļāvos.
Ādams Tendlers
Koncertprogramma Inheritances
Hanzas peronā 15.III plkst. 17
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 45