Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Vēsture deju ritmos

Rīgas Starptautiskā kinofestivāla programmā – filma par deju mūzikas kultūras vēsturi, kurā ievērojamu lomu spēlējuši latviešu mākslinieki.

Vietā, kur notiek revolūcija, cilvēki nemaz var nenojaust, ka tā notiek tieši pie viņiem, un to pamana kāds no malas. Tā bija gan Mocarta laikā, gan parādoties džezam un vēlāk – arī rokenrolam – satikts Radio Naba studijā šī gada augustā, saka Roberts Gobziņš, viens no festivāla Riga IFF filmas Deju laikmets varoņiem. Filma jau piedzīvojusi pirmizrādi Krievijā, un 14. septembrī tā tiks demonstrēta Latvijā, kur tiks rādīta nedaudz saīsinātā versijā, kas pēc tam ceļos pa visu Eiropu.

Uz pirmizrādi Luksemburgā uzaicināts arī Roberts Gobziņš, kura dīdžeja pseidonīms ir Eastbam: tur pirms filmas seansa viņš uzstāsies ar lenšu dīdžejošanas priekšnesumu. Viņš, tāpat kā Jānis Krauklis un Uģis Polis, kuri arī parādās filmā ar saviem stāstiem gan 80. gadu otrajā pusē, gan mūsdienās, spēlēja uz pārbūvētiem lenšu magnetofoniem, kā skaņu nesējus izmantojot sagrieztus lenšu gabalus, kuros katrā bija ierakstīts pa vienam skaņdarbam. Šāds unikāls, citur nesastopams un tāpēc pārsteidzošs dīdžejošanas veids netika izgudrots un praktizēts, lai radītu kaut ko īpašu, bet nabadzības dēļ – tāpēc ka ne Latvijā, ne pārējā Padomju Savienībā nebija nopērkamas plates, ko lietoja dīdžeji Rietumeiropā un Amerikā.

 

Pirmais reivs Maskavā

Tieši Latvija bija logs uz Eiropu visai bijušajai Padomju Savienībai, caur to tajā ieplūda deju mūzikas kultūra, kas mūsdienās ir nežēlīgi komercializējusies. Cits filmas varonis – pazīstamākais Krievijas mūzikas kritiķis Artemijs Troickis – laikā, kad savās mājās bija aizliegts un tur nepublicēja ne viņa rakstus, ne raidīja programmas radio, Latvijas Televīzijā bija viens no raidījuma Videoritmi vadītājiem. Par absolūtu elektroniskās mūzikas guru Artemijs Troickis uzskata Hardiju Lediņu, kurš arī redzams filmā, un viņa Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas, tāpat arī Dzelteno pastnieku mūzikas unikalitāti apliecina šogad ārpus Latvijas izdotās šo grupu plates.

Vācijā dzīvojošais latvietis multimediju mākslinieks Indulis Bilzēns, pats būdams revolucionāri (protams, no šodienas viedokļa) noskaņots kultūras vēsturnieks avangardists, meklēja kaut kādas nestandarta lietas mākslā un kultūrā, un 80. gados par viņa interešu lauciņu kļuva deju mūzika. Bilzēns savilka līnijas starp Vāciju un ASV, kuras pilsēta Detroita tiek uzskatīta par tehno dzimteni, no turienes uzaicinot uz Vāciju pirmos šīs mūzikas dīdžejus, un, pats būdams latvietis, – arī ar Latviju, un tā šī ķēdīte vilkās tālāk – 1991. gadā pirmais reivs notika arī Maskavā.

 

Roks sevi izsmēlis

Nav grūti nojaust, ka Eastbam savu pseidonīmu izdomājis kā atbildi uz Westbam (Vācijas reivu kultūras pioniera Maksimiliāna Lenca pseidonīms), jo tolaik bija svarīgi uzsvērt piederību Rietumiem un Austrumiem, kurus šķīra tā sauktais dzelzs priekškars, un viens no tā simboliem realitātē bija Berlīnes mūris, kura sabrukšana arī apspēlēta filmā, kaut arī Indulis Bilzēns saka – ne jau mūrim bija tik liela nozīme kā kultūrai, kas pamanījās izplatīties un saplūst arī pirms tam. Jūrnieki no Rietumeiropas valstīm veda plates uz bijušo Savienību un arī Latviju. Protams, neviens šīs atvestās plates diskžokejiem (arī tā tika dēvēti dīdžeji) ātri nolietot nedeva, jo to cena bija pārāk augsta, – tās lielākoties nonāca ierakstu pavairotāju rokās, kuri tās pārrakstīja lentēs un kasetēs, ko nelegāli vai puslegāli izplatīja.

Saikne starp Eastbam un Westbam, kuri, kā izrādās, sadarbojas joprojām, ir bijusi skaidra vienmēr, bet filmā atklājas, ka arī Westbam sākotnēji ir bijis Westfalia Bambaataa – kā atbilde Afrika Bambaataa – Ņujorkas Bronksas diskžokejam un mūziķim, kurš ir viens no breakbeat un hiphopa pionieriem. Saīsinājumu Westbam izdomājis tieši Indulis Bilzēns. Viņš atceras, ka sākotnēji 80. gados deju mūzika un dīdžejošana kā māksla bijusi pagrīdes statusā, jo tai pārmesta citu radīto skaņdarbu izmantošana, tātad zagšana, arī vienveidīgums un tekstu stulbums, bet viņš par tikpat vienveidīgu un stulbu nodēvē arī rokenrolu, citējot Little Richard hitu Tutti Frutti. Roks bija sevi izsmēlis, un diskomūzika bija stulba atšķirībā no vēlāk nākušā tehno, ko sākumā dēvēja par afrofutūrismu, saka Artemijs Troickis un atzīst to par labāku nosaukumu šai mūzikai, bet terminu "tehno" par sevišķi veiksmīgu neuzskata.

Interesanti, ka deju mūzikai raksturīgā atkārtošanās parādās arī četru gadu laikā tapušās režisora Viktora Budas filmas Deju laikmets montāžā, kuras režisors ir arī galvenais operators Ritvars Bluka, – vienas tās pašas frāzes un kadri var parādīties vairākkārt. Atkārtošana ir zināšanu māte, nevis muļķības pazīme.

 

Deju laikmets @@@@

Latvija, Krievija. Režisors Viktors Buda

Splendid Palace 14.IX plkst. 19

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Diena jautā

Vai gavēņa laikā no kaut kā atsakies?

Kopā nobalsojuši: 212

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Bezdibenī ar lampiņu(3)

"Tikai nezinātājam var šķist, ka būt par mākslinieku ir ārkārtīgi viegli un patīkami." Dienas gada balvas kultūrā 2017 laureātes Jaunā Rīgas teātra režisores Māras Ķimeles eseja Kas ...

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja