Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Nobela prēmijas laureāts Kadzuo Išiguro. Mazo vārdu meistars

Nobela prēmijas laureāts Kadzuo Išiguro savās grāmatās vēsta par eksistences trauslumu un cilvēcības cenu.

Pirms nedaudz gadiem tepat Latvijā populāra viesību spēle bija abstrakti attēli ar fraktāļa tipa ornamentu, kuros, sasprindzinot redzi un mainot skatiena leņķi, varēja ieraudzīt citu zīmējumu, nekā bija saskatāms pirmajā mirklī. Līdzīgu spēli ar lasītājiem daudzus gadus spēlē arī šīgada Nobela prēmijas laureāts literatūrā Lielbritānijā mītošais japānis Kadzuo Išiguro. Viņa romānos Tāla kalnu ainava, Gaistošās pasaules mākslinieks, Neļauj man aiziet, Bukera balvu saņēmušajā romānā Dienas atlikusī daļa un citos graciozā un tikai no pirmā acu uzmetiena tradicionālā daudzlīmeņu stāstījumā savijas rotaļīga elegance ar nesaudzīgu atkailinātību: kā kustoties austrumu cīņu dejiskajā rakstā, kā virpinot pirkstu galos žiletes asuma katanu un vienlaikus ar dziļu elēģisku smeldzi autors vēsta par eksistences trauslumu un cilvēcības cenu.

 

Iekšējs ritms, slēpta jēga

Kadzuo Išiguro romānu lēnajā vēstījumā vienmēr dominē blīvs, prasmīgi izstrādāts reālistisku detaļu slānis, izkopta stilizācija un dialoga meistarība. Cilvēcisko attiecību sāpīgie mudžekļi tiek ieslēpti ikdienišķu, mānīgi virspusēju sarunu maskā, salauztas dzīves reprezentē sīks priekšmets, noteikta intonācija, dabas vērojums, mēbeļu izkārtojums. Tāpat kā japāņu dārzā, kurā trūkst eiropeiski košu puķudobju un māksliniecisku džungļu, it visam piemīt iekšējs ritms un slēpta jēga: rakstnieks spēj pateikt kaut ko ļoti būtisku par pasauli, šķietami nevajadzīgi rūpīgi aprakstot pazaudētu kaseti, ap kāju aptinušos virves gabalu, izlijušu tējas tasīti un skricelīgu bērna zīmējumu.

Var teikt, ka Kadzuo Išiguro atšķirībā no sava tikpat slavenā tautieša (kurš, piezīmēsim, arī gaida savu Nobelu) maģiskā reālisma rotaļu guru Haruki Murakami ir "mazo vārdu" – nepateiktā, nojaušamā, starp rindiņām izlasāmā – meistars. Viņa darbos allaž sastopamies ar situāciju, ka istabā ir rozā zilonis, bet neviens par to nerunā, jo nav taču iespējams par kaut ko tādu runāt. Kaut gan visu romāna Tāla kalnu ainava varoņu dzīvi ir mainījusi atombumba Nagasaki (autora dzimtajā pilsētā), to tikpat kā neviens nepiemin. Izcilajā un baisi vizionārajā Neļauj man aiziet briestošā nolemtības atmosfēra tikai pašās beigās ļauj apjaust, kas īsti ir no pasaules izolētajās mākslīgajās paradīzēs audzinātie bērni un kam viņi tiek gatavoti. Tāpat kā vijole, kuru paņem rokās darba Tāla kalnu ainava varone Etsuko – paņem, pieliek zem zoda, bet nespēlē –, Kadzuo Išiguro romāni uzskaņo lasītāju nemitīgu gaidu un nojausmu toņkārtā, kas liek sasprindzināt visas maņas, lai nepalaistu garām ko būtisku, jo šajos romānos būtisks var izrādīties jebkas.

 

Klusuma bezdibeņi

Diez vai būtu korekti iedalīt Kadzuo Išiguro darbus "Japānas" un "Rietumu" romānos, drīzāk pamatota būtu apbrīna par meistarību, ar kādu autors spēj žonglēt ar abiem šiem tik atšķirīgajiem kultūrkodiem. Romānu Tāla kalnu ainava un Gaistošās pasaules mākslinieks centrā ir pēckara morāli un fiziski sagrautā Japāna – zudusī pasaule, kurā loģiskas un saprotamas ir tādas detaļas kā laulību sarunas, goda pašnāvības un sarunbiedra uzrunāšana trešajā personā, asi sacērtas ar jauno, moderno, globalizēto pēckara realitāti, kuru autors un varoņi uzlūko vienlaikus ar fascinētu ziņkārību un vāji slēptām šausmām. Taču faktiski sava veida limbo starp zūdošo pagātni un nesaudzīgo tagadni, starp paražām un modernitāti, garīgumu un patērnieciskumu mīt arī citi Kadzuo Išiguro varoņi – kaut vai darbā Dienas atlikusī daļa vecais britu virssulainis Stīvenss, kurš formālā, rezignētā manierīgumā (izcils Kadzuo Išiguro teksta stilizācijas meistarības piemērs) dalās atmiņās par veco dižo Angliju, no kuras pēc kara palikusi vairs tikai atblāzma un iedomātam pienākumam upurēta laime. Jāpiebilst, ka, vēstot par parastā cilvēka likteni, Kadzuo Išiguro nevairās arī no lielo vēsturisko notikumu interpretācijas, taču tā vienmēr ir vēsture no zaudētāja – vai tā būtu impēriskā Japāna vai tā Anglijas daļa, kas pirms Otrā pasaules kara solidarizējās ar pazemoto Vāciju, – perspektīvas.

Taču tieši japāniskās kultūras tradīcija par būtisko runāt smalki niansētu simbolu valodā, šķiet, visvairāk ietekmējusi Kadzuo Išiguro stilu akcentēt nepateikto: kad lasām starp vārdiem, nojausmu uzlādētā spriedzē veidojas klusuma bezdibeņi, kurus pareizi uzskaņots lasītājs aizpildīs pats. "Kluso izsmalcināto spēku", ko romānā Gaistošās pasaules mākslinieks kāds audzēknis piedēvē veca japāņu mākslinieka gleznai, visnotaļ var attiecināt arī uz autora rakstību: tāpat kā gleznotājs, viņš izmanto "tradicionālo paņēmienu vairāk izpaust emocijas audumā, ko sieviete tur rokās vai valkā, nekā viņas sejas izteiksmē". Tieši šādi – ar "mazajiem" vārdiem, vairoties no skaļa patosa un tauru skaņām, – viņš, kā to apliecina augstais novērtējums, ir sadzirdēts. Jo – ja pārslēdzamies uz pilnīgi citu kultūrkodu – mēs taču zinām, ka skaļāka par zemestrīci, vētru un uguni vienmēr ir lēna balss*.

*1. Ķēniņu grām. 19:11–12.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja