Esošais neesošs kļūst, kā nav, tas gūst esamību – tādi mulsinoši vārdi kā šī Laodzi sentence grozās pa galvu, domājot, ko lai saka par skumjo faktu... No mūsu mākslas scēnas mūžībā ir aizsaukts viens no vidējās paaudzes talantīgākajiem māksliniekiem – Romāns Korovins (21.04.1973.–20.02.2026.). Īstenībā viņš ir jāsauc par vienu no pašiem, pašiem labākajiem Latvijas mūsdienu māksliniekiem – tieši Romāns Korovins ieguva pēdējo Purvīša balvu par brīnišķīgo personālizstādi, kas 2024. gada pavasarī notika Rotko muzejā Daugavpilī. 2025. gadā godalgotās izstādes nosaukums ir Nomirsim kopā, un, ak, cik trāpīgi atbilstošs tas ir viņa radošajai pieejai, kuru kopumā var lakoniski raksturot trijos vārdos – ironija, humors, mīlestība.
Mūsu kopējā pieredze
Šī izstāde droši vien paliks kā virsotne, bet balva – kā plašas atpazīstamības garants Romāna Korovina vārdam. Pēdējā izstāde bija lieliska, jo plašā izvērsumā ļāva iekļūt mākslinieka domu un stāstu pasaulē. Iliana Veinberga kuratores tekstā to precīzi definēja: "Romāna Korovina mākslas līdzekļi ir ota un eļļas krāsa. Punkts un līnija. Triepiens. Viņa gleznas ir visai vienkāršas: reālāks vai abstrahētāks elements audekla centrā, attīrot pārējo kompozīciju no visa liekā. Diptihs. Divas gleznas kā notikuma sākums un gals. Bet kas tieši pa vidu ir noticis? (..) Pāris. Ģimene. Divas personas, kas mūžu ir pavadījušas kopā. Kopā svinējušas svētkus un kopā iegrimušas ikdienas sīkajā rosībā. Darījušas, cerējušas, priecājušās un vīlušās. It kā viss plecu pie pleca un viens, bet – vai tomēr? Arī piedzīvojot vienas un tās pašas lietas, pieredze var būt atšķirīga. Jūtas un emocijas – katram savas..."
Skati no Romāna Korovina personālizstādes Nomirsim kopā, kas 2024. gada pavasarī notika Rotko muzejā Daugavpilī. Foto – Kristīne Madjare
Man gadījās redzēt Nomirsim kopā Daugavpilī Muzeju nakts ļaužu plūsmā un novērtēt, cik viegli Romāna Korovina neierasti virknētie gleznu pārīši un no tiem gluži kā "izkritušie" priekšmeti ekspozīcijas telpā sarunājas ar visu vecumu skatītājiem – bērni kaut ko atpazīst un jautā, vecāki un vecvecāki smaida, groza galvu, iesmejas. Tomēr Romāna Korovina mākslai ir savs mīļotāju loks, kurus vieno kopēja pieredze.
Es Romānu Korovinu gribētu saukt par savas paaudzes mākslinieku, viņu savā ziņā piesavināt. Viņa dažādos medijos darinātajos darbos ir tā īpašā laika izjūta, ar ko pilnā mērā identificēties var tikai XX gadsimta 90. gados un 2000. gadu sākumā Austrumeiropu izbaudījušie jaunieši. Tie, kuri bērnībā lasīja Selindžeru un no viņa aplipinājās ar dzenbudismu, vēlāk lasīja Kastaņedu un ātri apguva Rietumu roka vēsturi, pēc izraušanās no padomju impērijas jutās brīvi, bet apjukuši, steidzīgi lauzās apgūt pasauli, taču agrāk vai vēlāk ieraudzīja, cik absurdi tā darbojas.
Skati no Romāna Korovina personālizstādes Nomirsim kopā, kas 2024. gada pavasarī notika Rotko muzejā Daugavpilī. Foto – Kristīne Madjare
Romāna Korovina mantojums vizuāli pārstāv mūsu paaudzes traumatismu, ar kuru labi sadzīvojam, pateicoties poēzijai un spējai ļauties mirkļa valdzinājumam. Tā ir absurda, ironiski jautra, psihodēliska dzīves izjūta, kas satīriski apšauba vispārpieņemto vērtību hierarhiju, vienlaikus apliecinot mīlestību dzīvei un līdzcilvēkiem. Bez tās mūsu paaudze nezin vai varētu cienīgi izdzīvot un izaudzināt brīvdomīgu nākamo paaudzi postpadomju rēgu un reāliju telpā.
Atvērtas plaukstas
Tā nu sanāk, ka Romāns Korovins šajā pasaulē ir pavadījis 19 298 dienas jeb tikai 52 gadus deviņus mēnešus un trīsdesmit dienu. Šo laiku viņš pavadījis produktīvi. 1991. gadā absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, 1995. gadā ieguvis bakalaura grādu, 1997. gadā – maģistra grādu Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā. Tomēr grafikai viņš nekad nav nodevies, tās vietā izvēloties glezniecību abstraktā ekspresionisma garā. Pelnīt iztiku viņš sāka kā reklāmas un mūzikas klipu režisors, pēc tam devās uz Ņujorku, kur dažus gadus strādāja par menedžeri kādā impozantā galerijā. Pēc atgriešanās Latvijā ar jaunu jaudu pievērsās reklāmai (atceramies Zelta zivtiņu!), paralēli turpinot nodarboties ar fotogrāfiju, glezniecību un ik pa laikam arī videomākslu. Viņš ir sarīkojis piecpadsmit personālizstāžu un piedalījies grupu skatēs Latvijā, Lietuvā, Dānijā, Somijā, Nīderlandē, Krievijā, ASV, Serbijā, Grieķijā, Vācijā un citur. Vairākkārt nominēts Purvīša balvai, 2006. un 2007. gadā saņēmis Latvijas Gada balvu fotogrāfijā. Tomēr pirmām kārtām viņa māksla asociējas ar gleznām kā atvērtām plaukstām, kuru nestajai vēstij neļauj izgaist uz sienas uzrakstīts vārds.
Mākslinieka domas dziļāk var izzināt intervijās Sergejam Timofejevam un Daigai Rudzātei (tās publicētas portālā Arterritory.com), kā arī sarunā ar Aleksandru Zapoļu žurnāla Rīgas Laiks 2016. gada decembra numurā. Savukārt visprecīzākā interpretācija un atslēga viņa mākslai rodama Viktora Miziano pēcvārdā fotogrāfiju un zīmējumu albumā Rock, ko 2014. gadā izdeva apvienība Orbīta.
Sit tibi terra levis!