Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Otrdiena, 14. maijs
Elfa, Elvita, Aivita, Krišjānis

Andrejs Kalnačs. Brīvības teritorijas Baltezers un Kuba

Svarīgs nav karogs, svarīgs ir kritušais. Andrejs Kalnačs domā par kritušo kā vienīgo ieguvumu

Andreju Kalnaču starp Rīgas riteņbraucējiem var pazīt uzreiz. Viņa īpašās pazīmes ir: jau agrā pavasarī iegūts noturīgs, brūns iedegums, pirātu šnites lakatiņš ap galvu un tetovēta meksikāņu – indiāņu ķirzaka uz labās rokas augšdelma. Ķirzakā mēdza iemiesoties Džims Morisons. No kā Kalnačs dzīvo un no kā iztiek, nezina neviens. Taču runā, ka redzēt Kalnaču pazibam nozīmē veiksmi, izdošanos un laimi.

Dzimtas svārstības

To, ka Andrejam (dz. 1958) ir dotības, pirmā pamanīja gleznotāja Alfeja Bromulta sieva. Bromults bija Andreja tēva Antona biedrs no filtrācijas nometnes laikiem. Pieminot leģionārus, Andrejs uzsver, ka nekādu noliegumu profesijas izvēlē tēvs neesot piedzīvojis. Būdams Latvijas Universitātes students un vācu valodas pratējs, Antons bija nosūtīts uz oficieru skolu pie Minhenes, pēc filtrācijas pabeidzis Universitātes neklātienē celtniekus un sekmīgi darbojās zivsaimniecībā. Viņš būvēja zivju dīķus un vasarās ar ģimeni dzīvoja Baltezerā mācītāja muižā. Andrejs ar riteni apbraukāja govju ganības, zvejnieku mājas, lašu zvejas vietas un Bukultu karaspēka daļas tankus. Tolaik vēl pa Gauju plūdināja plostus. Bērnības vasaras beidzās, kad Latgales brekšu nozvejā tika atklāti komercdarbības pārkāpumi. Tēvu tie neskāra.

Pēc zivju rūpala sākās kosmosa iekarošana. Antons Kalnačs tika uzaicināts strādāt uz Polimēru mehānikas institūtu, kurā testēja materiālus raķešu korpusiem. Betons bija apgūts, vajadzēja pētīt stikla šķiedru un karbonu. No šī heroiskā perioda Rīgā, Aizkraukles ielā, uz bijušās Zinātņu akadēmijas (ZA) pilsētiņas ēkas sienas nemainīgs saglabājies tēls – "džeks ar siju pār plecu". Andrejs šajā ēkā viesojās ne reizi vien, spēlēja galda tenisu un šahu, vēroja skaitļojamo mašīnu, kas pletās pa trim istabām un vēla laukā ciparu grēdas uz 40 cm plata papīra, ieskatījās mehāniskajās darbnīcās un galdniecībā. Tēvam bija ZA bibliotēkas, kas toreiz atradās Vāgnera ielā, mājas abonements. Andrejs izmantoja šo privilēģiju un daudz lasīja.

Tepat līdzās atradās Organiskās sintēzes institūts, kurp Andrejs Kalnačs, nu jau kā LPSR Valsts mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļas students, tika nosūtīts praksē, lai taisītu rektifikācijas kolonnu vielu sadalīšanai frakcijās pēc vārīšanās temperatūras. Ar vienu kolonnu pietika, lai novērstos no eksaktās zinātnes.

Andreja māte Antoņina strādāja Republikas starpkolhozu apgādes pārvaldē par ekonomisti un ģimenē uzturēja "māksliniecisku piesitienu". Māte ir cēlusies no Pavlovskas staroveru ģimenes, kas dzīvoja netālu no Ļeņingradas. Viņas tēvs gāja bojā Staļina masu represijās vēl pirms kara. Latvijā Antoņina ar māti ieradās reizē ar vāciešu atkāpšanos. Par pagātni viņa nerunāja.

Antons iestājās par pastāvošo ideoloģiju un gaišo nākotni, savukārt Antoņina ieturēja stingru pretpadomju kursu. 1968. gadā Kalnači nopirka radio Spīdola un vasarās, dzīvojot Majoros, no maija vidus līdz septembra vidum klausījās BBC un radio Свобода, kas raidīja arī literāros lasījumus, piemēram, Solžeņicina Gulaga arhipelāgu. Rudens un ziemas sezonā, kad Kalnači dzīvoja Rīgā, Ļeņina ielā pie Lielajiem kapiem, informācija nebija uztverama. Iepretim mājai atradās divi dzelzs torņi, kas "zāģēja" pa īsajiem viļņiem. 1972. gadā ģimene iegādājās televizoru. Iecienītie populārzinātniskie raidījumi Dzīvnieku pasaulē un Ceļotāju klubs Andreju nesaistīja. Taču neizdzēšamā atmiņā viņam palika rietumvācu populārzinātniskā filma Atmiņas par nākotni (1970), kas rosināja domāt par cilvēces izcelsmi ezoteriskā NLO gaismā.

Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā Andrejs Kalnačs nokļuva vienā klasē kopā ar vēlāk slavenajiem gleznotājiem Sandru Krastiņu un Edgaru Vērpi. Zīmēšanu, kuru mācīja klases audzinātājs Uldis Prēdelis, Andrejs nīda no visas sirds: "Ziepē uz papīra 20 stundas ģipša lodi, cilindru, mūli." Taču pārdomu, ko darīt tālāk, nebija. Klases audzinātājs Kalnačam rakstiskajā raksturojumā ieteica Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu. Tā atradās vienā ēkā ar Rozentāla skolu. Ēdnīca un sporta zāle tā pati, tikai citas ieejas durvis. Iestājeksāmeniem zīmēšanā Andreju sagatavoja Vitālijs Karkunovs, kas – pēc Pēterburgas profesora Pāvela Čistjakova metodes – mēneša laikā iemācīja zīmēt reālistiski, akcentējot formas šķautnes.

Motīvu inversijas

Rūpnieciskās mākslas nodaļas izvēle bija vērtīga. Te sagatavoja, kā rakstīja diplomos, "māksliniekus konstruktorus". Andrejs iemācījās rasēt ar velci un pūst ar aerogrāfu. Viņa diplomdarbs LPSR ZA konferences Saules un Zemes sakari vizuālā organizācija (1981), kas ietvēra arī kinētisku objektu, bija saistīts ar dizaingrafiku un atbilda kritērijam: "lai izskatās labi".

Pārskatot studiju sekmju grāmatiņu, liekas uzkrītošs politisko priekšmetu īpatsvars. Mākslinieki un mākslas zinātnieki (vienā laikā ar Kalnaču mācījās arī Sandra Kalniete) tika orientēti uz aktīvu politisko darbību. Izglītība deva pamatprincipus – gan ideālistisko kolektīvisma ideju, gan ticību nākotnei. Padomju Savienības komunistiskās partijas vēsture, dialektiskais materiālisms, vēsturiskais materiālisms un zinātniskā komunisma pamati – visi tika vērtēti ar atzīmi. Vienīgais valsts eksāmens bija zinātniskā komunisma pamatos. Ar ieskaiti vērtēja bioniku, inženieru (!) psiholoģiju, funkcionālo analīzi. Pēdējo pasniedza arhitekts Oļģerts Ostenbergs, kas bija pārcelts no Politehniskā institūta.

Rūpnieciskās mākslas un Interjera nodaļas speciālie priekšmeti aktualizēja padomju konstruktīvismu un Bauhaus idejas. 1976. gadā pirmajā kursā ārštata pasniedzējs mākslinieks Valdis Celms studentus iepazīstināja ar Gustavu Kluci. Andrejs kopā ar kursa biedru Jāni Sinkēviču pēc Kluča darba reprodukcijas izveidoja trīsdimensiju modeli Tribīni – ruporu. Izstādē to neizlika darbā redzamās svastikas dēļ. Taču Kluča studijas nepalika bez sekām. Pēc akadēmijas beigšanas ofortā Runātājs Andrejs Kalnačs atgriezās pie tribīnes. Jau kā motīva inversijas. Ofortu Par (1986, iekļauts Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā) ar balsošanā paceltām rokām varētu uzlūkot kā Runātāja atbalsi.

Tribīnes tēmu – publisko skatuvi kā vismazāko personificēto formu – visplašāk ir attīstījis Leonards Laganovskis. Savukārt ar Ojāru Pētersonu Kalnaču saista arkas motīvs. Par ofortu ciklu Arka 2. Rīgas Miniatūrgrafikas triennālē (1987) Andrejs Kalnačs saņēma Latvijas Komjaunatnes savienības prēmiju. Prēmija paredzēja braucienu uz Kubu. Taču ap to pašu laiku Ojārs Pētersons viņu uzaicināja piedalīties izstādē Lettische Avantgarde – Riga Rietumberlīnē (1988), un Andrejs izdomāja, ka kārtos vīzu braucienam uz Berlīni. 1987. gadā viņš jau bija apmeklējis Austrumvāciju, Rostoku, kur bija nonācis kā grafiķis. Bija notikusi arī Kalnača pirmā izstāde Zinību namā. Tajā estampi bija izvietoti ne tikai pa perimetru, bet arī telpā, skatāmi no abām pusēm. Bija jūtama dizainera pieeja.

Berlīnes izstādes katalogā vācu kuratore Barbara Štrāka par Kalnaču rakstīja: "Viņš lieto ekspresīvi sakāpinātu formu valodu un ciklos Karaļi un Triumfs savieno mainīgās latviešu vēstures posmus ar vispārinātām šausmu, varas un bezspēcības bildēm iz šķietami murgā sastingušās pasaules."

Vācijā Kalnača ekspresionismu jau bija iesildījuši Georgs Bāzelics un Valters Štērers, kas vērsās pie pirmatnējiem instinktiem un spontanitātes. Vācu ekspresionismā svarīgs ir pats radošais akts, enerģijas izvirdums, eksplozija, fiziska dinamika. Jozefs Boiss, kas ar humāno patosu postulēja cilvēka un dabas vienotību iepretim racionālai civilizācijai, pārnesa uzsvaru no pabeigta mākslas darba uz dzīvi kā mākslas procesu. Arī Kalnačs ir nonācis pie šī paša uzskata, tikai – pēc ilgstošas darbošanās grafikā.

Paradigmas maiņa

Andrejs Kalnačs ar estampu nodarbojās apmēram 15 gadu. Pirmo – pašportreta diptihu mecotintas tehnikā Tehnoloģijas summa (nosaukums skaidri un gaiši norāda uz Staņislava Lema fundamentālo darbu) – viņš nodrukāja Mākslas akadēmijas pagrabā, kurā pasniedzējs Aleksandrs Dembo bija novietojis nelielu oforta presi, kas kādreiz piederējusi grafiķei Zelmai Tālbergai. Dobspiedi Kalnačs bija apguvis patstāvīgi – pēc grāmatas. Dembo iekārtoja pagrabā arī sietspiedes galdu, bet sietspiede Andrejam nepatika – "ķēpīga, smirdīga, iznāks, neiznāks...".

Pēc akadēmijas Andrejs gāzmaskā plates gruntēja ar melniem dūmiem un kodināja skābes vanniņās savā vannasistabā – naktīs, lai netraucētu mājiniekus. Turpat bija arī fotolaboratorija, kā jau klasiskā padomju dzīvoklī. 1987. gadā Andreju Kalnaču pieņēma darbā Mākslas fonda Estampa darbnīcā kā 6. kategorijas drukātāju.

Oforta darbnīca piedzīvoja zelta laikmeta pēdējos brīžus. Andrejs vēl paguva nodrukāt darbus Paulam Duškinam, kad viņš bija salauzis kāju. Kalnačam piedāvāja ilustrēt grāmatas. Anatolija Ribakova romāns Arbata bērni tika ievākots milzīgā pūķī, kas aizsedza Staļinu frencī un Kremli. Ilustrācijas Mihaila Bulgakova stāstam Suņa sirds, ko žurnāls Avots publicēja Andras Neiburgas tulkojumā (1988, nr. 7–10), tika veidotas oforta tehnikā.

Šī estampa darbnīca joprojām atrodas Mākslinieku namā. Aiz loga redzama Daugava, Dzelzceļa tilts un Alberta Terpilovska piemineklis 1905. gada cīnītājiem. Terpilovska skulptūras kontekstā izgaismojas Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā esošie Kalnača oforti Znamja truda (Darba karogs) un Medījums. Tie nav domāti kā pāris un stilistiski atšķiras, tomēr saturiski sader kā cimds ar roku. Terpilovskim vecais strādnieks krīt, lodes ķerts, bet jaunais pārtver viņa nesto cīņas karogu un traucas tālāk pretī lodēm, savukārt Kalnača Darba karogs fiksē hipertrofētu asfalta urbēju, ķerras stūmēju un milzīgu sirpi fonā, un Medījums demonstrē cīņas finālu, kad no līķu lauka uzvarētājs aiznes prom kritušo. Kopumā ņemot, ir skaidrs, ka svarīgs nav karogs, svarīgs ir kritušais. Domā par kritušo kā savu vienīgo ieguvumu!

Kad beidza pastāvēt Mākslas fonds, beidzās darba atalgojuma sistēma, un Andrejs noīrēja darbnīcu kopā ar Guntaru Sietiņu turpat Daugavmalā. Ap 1995. gadu viņš kaut kur sadabūja zobārstniecības krēslu un kādu laiku nodevās tetovēšanai naivā cerībā, ka zīmējums uz ādas pasargās cilvēku no "ieslīgšanas šlipsē".

Stāstā par Kalnaču būtu vēl jāpiemin pēdējais PSRS Mākslas fonda līgumdarbs – piecu darbu cikls oforta un sietspiedes tehnikā ar lauztām, grieztām un šķeltām formām. Par šī cikla honorāru Andrejs Kalnačs 1989. gada rudenī, vēl pirms strauji sāka kristies rubļa vērtība, nopirka jaunsaimnieka māju Ēdolē. Necilu, būvētu no līkām, "dejojošām" kāpu priedēm. Taču ainava, kas paveras apkārt 180 grādos, – ar Ēdoles pili, baznīcu, upīti pāri pļavai un lēzeniem pakalniem – nav izmērāma ne rubļos, ne latos, ne eiro. Laiku pa laikam Andrejs Kalnačs dodas uz Kubu, šķībi greizi, bet ar lielu pārliecību runā spāniski. Viņš apgalvo, ka Brīvības salā vēl varot sastapt pagātnē nogrimušo Baltezeru. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devusies aktrise Baiba Indriksone

92 gadu vecumā mūžībā devusies teātra un kino aktrise Baiba Indriksone (22.02.1932–14.05.2024), liecina Latvijas Nacionālā teātra mājaslapā publicētā informācija.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja