Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Gājiens ar baltiem zirgiem. LNMM skatāma Rīgas mākslinieku grupas simtgadei veltīta izstāde

Vajag kultivēt mītus, faktus un nākotnes vīzijas. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenajā ēkā ir aplūkojama Rīgas mākslinieku grupas simtgadei veltīta izstāde.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstādē Rīgas mākslinieku grupa – 100 skatītāju sagaida glezniecības, grafikas un tēlniecības darbi, kopumā 366. Izklausās pēc normālas temperatūras. Kuratore Dace Lamberga jubilejas inscenējumu sāk ar garīgā līdera Jāzepa Grosvalda darbiem. Tieši viņš pievērsa jaunos māksliniekus Rietumu dzīvajai mākslai un tās klasiskajiem avotiem, nospēlējot vadošo lomu centienos atrast dzimtenes vēsturisko likteņu monumentālu izpausmi, rakstīja brālis Oļģerds Grosvalds, pirmais latviešu mākslas zinātnieks ar Dr. phil. grādu.

Persiešu motīvs

Izstādes uvertīra ir Jāzepa Grosvalda glezna Persiešu motīvs (Muhamedāņu sēru gājiens). Tā iedarbojas kā lamatas. Skatiens no tumsas izceļ austrumnieciski tērptu ļaužu procesiju, kuru centrē balts zirgs ar divām baltām dūjām. Kas te mums būtu jāzina?

Pirmo pasaules karu Jāzeps pabeidza kā Krievijas armijas virsnieks, paliekot bez noteiktas valstiskās piederības. Dzīvojot Londonā, viņam bija jāpieņem lēmums, ko darīt tālāk. Dīkdienība iznīcina garu. Grosvalds iestājās Britu ekspedīcijas militārajā korpusā, kas 1918. gadā tika nosūtīts uz Tuvajiem Austrumiem. Valodu prasmju dēļ – viņš apguva arī persiešu valodu – Grosvalds darbojās kā tulks. Pieredzēto viņš fiksēja dienasgrāmatā, ceļojuma iespaidu aprakstā Tableaux persans/Persiešu ainas un daudzos uzmetumos. Atgriezies Londonā, viņš, pamatojoties uz skicēm, uzgleznoja trīs eļļas gleznas: Trīs Austrumu sievietes, Persiešu tirgus un Persiešu motīvs. 1920. gadā gleznas tika izstādītas Neatkarīgo salonā Parīzē, kuru apmeklēt māksliniekam vairs neizdevās. Viņš nomira no gripas.

Raugoties uz gleznu kā testamentu, lasu profesora Eduarda Kļaviņa monogrāfiju Džo: "Persiešu motīvs, tāpat kā akvareļa variants Reliģisko fanātiķu procesija, ir sacerēti, Grosvalds te fiksēja muhamedāņiem tradicionālo imāmam Huseinam veltīto sēru gājienu ar taurētājiem, karogiem, sevis šaustītājiem, balto imāma zirgu bez jātnieka, bet ar zobenu un spilvenu, otrā plāna sievietēm skatītājām uz paaugstinājuma." Profesors Kļaviņš piebilst, ka, visticamāk, mākslinieks pamatojies uz literāriem avotiem.

Mentālais skatījums dominē pār formālu izsmalcinātību. Pravieša Muhameda mazdēlam imāmam Huseinam ibn Alī 680. gadā tika nocirsta galva. Sekojot šiītu islāma galvenajam moceklim, ticīgie uzskata, ka iet nāvē ir liels gods.

Ko ar šo pašiznīcinošo motīvu, kura rēgainajās figūrās ar asiņojošām aprisēm pavīd, teiksim, gleznotāja Miķeļa Fišera darbu aizmetņi, gribēja pavēstīt Grosvalds? Par sevi? Par dzīvi? Par mākslu? Vai te ir kāda piesaiste mūsdienām, jautāju dzejniekam un persiešu valodas tulkam Raimondam Ķirķim.

Viņš atbild: "Domājams, te darīšana ar anahronismiem. Neesmu tik zinošs imāma Huseina apbedīšanas naratīvu tradīcijā, bet baltais zirgs pavisam noteikti netiek upurēts. Tas varētu būt paša Huseina zirgs, bet tomēr avoti liecina, ka tas miris kopā ar saimnieku. Arī dūjas visdrīzāk ir fantāzijas auglis, jo islāmā dūjām nav ne tuvu tādas pašas simboliskās vērtības, kāda tām ir kristietībā. Tās drīzāk saistītas ar pravieti Muhamedu, bet šajā kontekstā nozīmi nevaru atšifrēt. Varbūt Grosvalds kaut kur bija izlasījis, ka persiešiem dūjas ir mīlas vēstneši, kas nes ziņas mīlniekiem, kuri ir šķirti. Bet Huseina gadījumā sakara nav nekāda. Ja jāatbild, kāda varētu būt piesaiste mūsdienām, uzreiz gribas saukt un kliegt, ka šeit redzam arvien aktuālo motīvu "pārpratums pārpratuma galā", vienai kultūrai uzlūkojot citu. Bet varbūt es pamatīgi maldos, un Grosvaldam bija pieejami avoti, kas man nav zināmi un kas gleznas sižetu padara likumsakarīgu."

Ko Allāhs mums dos? – Laimes ēnu uz nāves robežas? Skatīsimies!

Zīmola kreisais spārns 

Kuratores dotajam dalījumam No "Zaļās puķes" līdz pirmajai izstādei. 1915–1920, Novatorisko meklējumu līkloči. 1920–1930 un Spilgtākā parādība Latvijas mākslā. 1930–1940 izstādes scenogrāfe Anna Heinrihsone ir izveidojusi loģiski skaidru iekārtojumu. Tajā ir viegli orientēties, sekojot personiskajai navigācijai. No 1930. gada Rīgas mākslinieku grupas fotoportreta izstādes ievadā kā citātu redzam kāpnes un neapgleznotus, uz mutes apvērstus audeklus, bet pagraba "gaismas akā" – kāpnes un mākslinieku fotoportretus uz statīviem.

Jāprecizē, ka Rīgas mākslinieku grupas zīmola turētāji visā tās darbības laikā no 1920. līdz 1940. gadam bija Skulmes – Oto Skulme, Uga Skulme, Oto sieva Marta Skulme –, kā arī Ota draugs Jānis Liepiņš. Zīmolam bija nepieciešams savs cilvēks gan Kultūras fondā, gan Izglītības ministrijā, un Erastam Šveicam ar Jāni Cielavu gleznošana šajā uzņēmumā noteikti nebija galvenais uzdevums. Ģederts Eliass bija ienācējs no malas, ļoti gribēts, jo ar viņa brāli Kristapu Eliasu, laikraksta Sociāldemokrāts redaktoru, grupa ieguva politiski nozīmīgu tribīni. Izstādē Kristapu Eliasu (1927) ieraugām kā Lielo Kristapu, sarkano pravieti, kam ūdens skalojas pie kājām. Viņš pārceļ uz pleca Kārli Marksu ar visu Kapitālu, kas iesiets sarkanos vākos. Darbu kā dzimšanas dienas dāvanu radīja Uga Skulme. Izstādei to iedeva Kristapa Eliasa mantinieki, un nu tas piedzīvo pirmpublicējumu.

Latvijai nodibinoties, bija svarīga politiskā pozicionēšanās. Stilistiskie novirzieni liecināja par politiskajām simpātijām. Kad komunisti nonāca pagrīdē, no preses izzuda termini, piemēram, futūrisms, kas nodotu piederību – nē, ne jau Itālijai, bet sarkanajai Krievijai. Arī proletkulta ekspresionismu, kuru kultivēja Rīgas Tautas augstskola, un franču glezniecību latvieši vispirms ieraudzīja Krievijā.

Par grupas dedzīgāko publicistu kļuva Romans Suta. 1925. gadā viņu izslēdza no Rīgas mākslinieku grupas par rēķinu nekārtošanu, un kopā ar vīru aizgāja arī Aleksandra Beļcova. Rakstīšanas smagumu turpmāk pilnībā iznesa Uga Skulme. 1951. gadā, kad notika LPSR Mākslinieku savienības pirmais kongress, Uga Skulme no presē paustajiem uzskatiem publiski atteicās. Pīties ar rakstīto vārdu ir bīstami.

Zīmola labais spārns 

Atgriežoties izstādes sākumā pie Zaļās puķes, paraudzīsimies uz Jāzepa Grosvalda Triju mākslinieku portretu (1915; Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns, Aleksandrs Drēviņš). Tabakas cienītājs Drēviņš, revolucionāro iespēju un mākslinieces Nadeždas Udaļcovas savaldzināts, palika Maskavā, viņu kā latvieti iznīcināja represiju vilnis. Žēl, ka izstādē nav iekļauts neviens viņa darbs.

Maigais Konrāds Ubāns kļuva par Grosvalda uzticības personu un korespondences turētāju, kad Rīgas mākslas skola līdz ar tās audzēkņiem evakuējās uz Penzu.

Gleznā Ubānam ir sievišķīgi slaidi pirksti ar koptiem spīdīgiem nagiem, jutekliska mute, tumšas biezas uzacis un baironiskas matu šķipsnas pie deniņiem. Jaunībā viņš darināja portretus, bez deguna un ar degunu, kas bija tā kā drusku par lielu, lai sagādātu patikšanu modeļiem. Koloristam vislielākos panākumus sagādāja ainavas.

Savukārt pirmā vijole Valdemārs Tone pēc īslaicīga formu vienkāršošanas un ģeometrizācijas perioda atgriezās pie klasikas. Trīsdesmitajos gados, kad Latvija sāka atgūties no pasaules ekonomiskās krīzes, izvirzījās Zemgales metropole Jelgava jeb Jelgavija, kā ar pašcieņu saka jelgavnieki, krustojot savas pilsētas vārdu ar valsts nosaukumu. Tone baudīja turīgumu, gleznojot Zemgales patriciešu sievas un meitas. Scenogrāfs Arvīds Spertāls Toni sauca par Brūtgānu. Viņš bija sagrozījis galvu Margas Spertāles māsai tekstilmāksliniecei Elgai Kivickai, kuras pusakts Peldētāja (1931) redzams izstādē.

Pēc pirmās laulības šķiršanas ar nākamo laulību Tone nesteidzās. Par viņa nozīmīgāko modeli kļuva Anna (Anna, 1932), Ģederta Eliasa meistardarbnīcas studente un komponista Volfganga Dārziņa sieva. Pagrabstāva Annai ir apģērbs dzeltenā un baltā salikumā, savukārt muzeja pamatekspozīcijā redzam Annu, tērpušos sarkanā apģērbā. Viņas mijkrēšļa tēls ar smalkiem sejas vaibstiem un lejupvērstu skatienu kļuva par sievišķības etalonu.

Spilgtākā parādība

Valdemāra Tones portreti un Ģederta Eliasa agrārie žanri ar sievu, ķirbju un kautas cūkas raženību skatāmi sadaļā Spilgtākā parādība Latvijas mākslā. 1930–1940. No baroka pētnieka Borisa Vipera recenzijas aizgūtais pirmais teikums skatītājiem liek ieraudzīt brūnganu gleznu kārtojumu. Visi darbi ir brūnīgi, un rāmji arī brūnīgi. Optiskais smagums spiežas grīdā ar zemes svaru. Eliass, kas izmantoja visu krāsu spektru, ieguva nevis krāsainību, bet dubļus. Arī Leo Svempa klusās dabas, kur citkārt iemirdzētos kobaltzili šķīvji, šeit piedāvā lēzenu zaļumu, liecinot par labklājību un vēlreiz labklājību. Zaļās puķes Spīdibrūns palicis bez Zilizaigas.

Svemps, būdams jurists, lepojās, ka pats sevi finansē. Juristam politisko piederību aizstāja piederība finanšu elitei, gleznu pircēji bija personiski pazīstami, un mēbelīgajā Rīgā labi gūlās smagi ierāmētie lielziedi. Izstādē redzamais ekspresīvais Svempa Smēķētājs (1932) ir viens no nedaudzajiem portretiem mākslinieka kluso dabu un ainavu virknē. Spilgtums krāsās vai citās ekstravagancēs droši vien būtu jāmeklē beletāžā pie Kārļa Padega un Jāņa Tīdemaņa, bet tie nav Rīgas mākslinieku grupas zēni. Viņiem pat nav grupas!

Preses konferencē Annas Heinrihsones stāstījums par krāsas izmantojumu izstādes iekārtojumā kā atsauci uz muzeja sienām ierosināja no jauna paskatīties modernisma pamatekspozīciju. Par spīti tam, ka daļa darbu ir "nolaidusies" pagrabā, modernisma ierinda nav cietusi. Darbi ir aizvietojami. Un tikai viena glezna, proti, Niklāva Strunkes šedevrs Cilvēks, kas ieiet istabā (1927), palikusi bez ekvivalences. Šī glezna, eksponēta pie "meklējumiem", pretendē arī uz "atklājumu". Strunke šo gleznu, kas darināta pēc Romā tapušas skices, uzskatīja par "izejas punktu savā mākslā", kura iesākumā ir "plāksne", scenoplastikas ideja, kas sasaucas ar itāļu futūristu praksi un demonstrē telpas uztveri tā, it kā skatītājs raudzītos kādas izrādes maketā caur atvērto ceturto sienu.

Cilvēks tiecas pēc gaismas un siltuma, tā viņu iedrošina. Pati telpa ir sveša, jo savā kustībā cilvēks ir piesardzīgs, raugās tajā kā kaķis pie stenderes, ar plecu paliekot sliekšņa situācijā. Viņš nevar izšķirties. Telpā ir viena spuldze, viens galds, viena nošķelta krūze, viens maizes gabals. Uzsvērtais vienreizviens vēsta par vientuļnieku, kas vēlas, bet nespēj virzīties uz centru, arī paša centra nav.

Strunke izstājās no Rīgas mākslinieku grupas jau 1920. gadā un 1930. gadā, kad gribēja, atgriezās.

Endspiele

Pirmajā brīdī varētu domāt, ka finālu Sašķeltie likteņi raida citplanētieši. Nav pārnesuma. Simtgadei veltītais katalogs šo sadaļu ignorē. Skatītājam pašam viss jāsaprot. Pēc PSKP 20. kongresa (1956) politizētā māksla, kas revolucionārismu bija paudusi izkāpinātā heroizācijā un pārspīlētā mērogā, mainījās intimitātes virzienā. Politiskais atkusnis atcēla pjedestālus. Kurss tika vērsts uz cilvēcisku tuvību un intimitāti, pat skatienu no augšas uz vadoni.

Tēlnieka Emīla Meldera dubultportrets Pēteris Stučka un Rainis Slobodskā (1968) demonstrē jauno derību. Roalda Dobrovenska romāna ietekmē skulptūru gribas pārsaukt par Raini un viņa brāli.

Fināla nagla ir Oto Skulmes sacerējums Vladimirs Ļeņins ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem Kremlī 1918. gada 1. maijā (1957). Septiņpadsmit latviešu strēlnieku saspiedušies cieši jo cieši ap sociālistiskās valsts galvu, kas burtiski "bļiko". Galva koncentrēti klausās, kā strēlnieki spēlē ģitāru, čellu, vijoli un mutes ermoņikas. Silti un sirsnīgi. Ko Ļeņins mums devis? Un sarkanie strēlnieki ko?

LNMM gleznu nopirka 1960. gadā. Pirms tam tā atradās Rīgā, Kirova ielā 18 (Elizabetes iela 16), komunālajā dzīvoklī nr. 5, un advokāts Stabulnieks līdzās gleznai eksponēja arī Ļeņina kopotos rakstus, atceras muzeja uzraudze Aldona Saulīte, kura arī mita 5. dzīvoklī. Dzīvokli atbrīvoja no īrniekiem, un 1970. gadā šeit atklāja Ļeņina memoriālo dzīvokli ar Ojāra Ābola gleznu Ļeņina apspriede ar latviešu sociāldemokrātiem Rīgā 1900. gadā. Muzeja leģenda pauda, ka mājā strādājuši advokāti un svešinieka ierašanās neesot radījusi aizdomas. Arī Cēsu ielā 17 bija Ļeņinam veltīts muzejs.

Oto Skulme kā mākslinieks pirmo reizi izgaismojās 1919. gada 1. maija politiskajā demonstrācijā Rīgā. Pētera Stučkas sarkanā terora masu pasākumam pilsētā tika uzgleznotas dekorācijas. Gleznoja vēl ne Rīgas mākslinieku grupas, bet arī ne vairs Zaļās puķes pulciņa biedri. Monumentālajā panno pie Kristus Dzimšanas pareizticīgo katedrāles pēdējā uzvarošajā kaujā, kuru vada jātnieks baltā zirgā, sarkanie mākslinieki satriec baltgvardus – akadēmiski izglītotos māksliniekus. Darbs tapa pēc Romana Sutas skices. Pēc Oto Skulmes skices tika realizēts galvenās tribīnes gleznojums, tribīne atradās vietā, kur līdz Pirmajam pasaules karam pacēlās Pētera I jātnieka skulptūra (tagad Brīvības piemineklis).

Oto Skulmes skice ir skatāma Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja mūžīgajā ekspozīcijā. Tajā redzam Revolūcijas alegoriju – sievieti baltā zirgā ar sarkanu karogu. Oto Skulme ilgi palika savu kolēģu ēnā. 1929. gadā kopā ar režisoru Alfrēdu Amtmani-Briedīti viņš kā scenogrāfs devās uz Maskavu sveikt Maskavas Dailes teātri jubilejā, bet pēc tam Dailes teātrī darbību sāka Kulturēlās tuvināšanās biedrība ar S.P.R.S. tautām. "Kulturēli" tuvināties gribēja visi Rīgas mākslinieku grupas biedri. Kurš tad negrib? No biedriem 1940. gadā par marionešu valdības vadītāju tika izraudzīts mikrobiologs Augusts Kirhenšteins, par Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru 1940. gada 16. septembrī Tautas komisāru padome iecēla Oto Skulmi. Beidzot atkal zirgā!

Jubilejas eksponents 

Kuratores favorītam Jēkabam Kazakam ir atvēlēta gandrīz vesela siena ar eļļas gleznām un vēl papildus klājiens ar akvareļiem, kas fiksē bēgļus un karavīrus. Īpaši jāmin glezna Trīs sieviņas (1916). Tajā redzam divas jaunas sievietes un vienu vecāku sievieti suģestējošā karmīnsarkanā krāstelpā (karmīns ir Latvijas karoga strīpās). Lauzītās trīsvienības ekspresija sabalsojas ar piesātināto fonu. Telpas abstrahēšana piešķir ārpuslaicīgu intensitāti bēgļu bezmājīgumam un vienlaikus visuresībai.

Tādu efektu redzam senkrievu ikonās. Kristietības matrici Rīgas mākslinieku grupa izmantoja arī tad, kad no tuberkulozes mira Jēkabs Kazaks. Tas notika krāsu rūpnieka Eduarda Rozīša mājā Lāčplēša (toreiz Romanova) ielā 52/54 9. dzīvoklī. No šejienes mākslinieku izvadīja uz Torņakalna kapiem. Rīgas mākslinieku grupa nāvē vainoja Kasparsoniādi (skat. 2. septembra KDi). Uga Skulme piemiņas izstādes katalogā (1922) abus faktus sasēja mezglā: Jēkabs Kazaks esot miris "nāves murgos piesaukdams mākslas ķengātāju vārdus". Tika radīts mākslas ticības lielmoceklis. Nāve kļūst par vērtīgu resursu, kad sākas tās apsaimniekošana.

Pieļauju, ka sētnieka dēls pat nesaprata, ka uzņēmējdarbībā svaidītais Rihards Zarriņš un Romans Suta, kura mātei piederēja ēdināšanas bizness, dala ekonomisko sfēru. Dzīvojot apartamentos ar ziemeļu puses izkliedēto gaismu, kādu redzam Ģederta Eliasa gleznā Pie loga (1923), lielo valsts iepirkumu Kazaks svinēja kopā ar Rīgas mākslinieku grupu un atbalstītājiem, rekvizēto alkoholu ziedojot Dionīsam, un nākamajā cēlienā kā operā Traviata iestājās nāve. Taču ar šo upuri ir bijis par maz, lai nokļūtu pasaules mākslas Olimpā, kur atrodas, piemēram, sarkanā terora nošautais Gustavs Klucis. Nekas, priekšā nākamie simts.

Mītus vajag kultivēt. Katrs ezītis, kas saskatījies spiegu filmas, pateikts, ka Miera konferences Latvijas delegācijas sekretāru Jāzepu Grosvaldu, kurš zināja pārāk daudz, novāca specdienests. Vajag kultivēt arī faktus. Un vajag nākotnes vīzijas.

Jāzepam Grosvaldam tāda bija. Persiešu ainas baltais zirgs ar divām baltām dūjām nes kādu vēsti, pat divas, kuras mēs kā nevaram, tā nevaram sadabūt kopā.

Izstāde
Rīgas mākslinieku grupa – 100
LNMM līdz 2022. gada 2. janvārim

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ar jaudīgu muzikālo, vizuālo, informatīvo saturu

Ceru, ka tu esi gatavs, es esmu gatavs. Dodamies? – aicina aktieris Rihards Zelezņevs, verot durvis uz starpžanru mūzikas pasauli. Melngalvju nams kopā ar populāro mūzikas grupu Dagamba radījis ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja