Māksla, kas iesaistās vides jautājumos, ietver gan iespēju līdzdarboties politikā, gan politizē mākslas lomu, apzinoties dabas un ekoloģijas saistību ar ekonomiku, tehnoloģijām, kultūru, tieslietām un citām jomām. Taču laikmetīgās mākslas un aktīvistu prakses ekoloģijas jautājumus risina citādāk nekā plašsaziņas līdzekļi vai izklaides industrija, kas to saturu balsta un gūst finansiālu labumu no apokaliptiskiem scenārijiem, liekot domāt, ka vides katastrofa ir neizbēgama – vai tieši otrādi, pilnībā ignorē klimata pārmaiņas. Tam iepretim, sociālo kustību pārstāvji, mākslinieki, politiskie teorētiķi un aktīvisti darbojas ārpus katastrofu kapitālisma vēstījumiem. Mākslai – caur tās eksperimentiem, iztēles radītiem izgudrojumiem un radikālo domāšanu – ekoloģijā var būt transformējoša loma. “Ja “zaļajai revolūcijai” ir jānotiek, ir jāpārslēdzas no apokaliptiskiem attēliem uz utopiskiem priekšlikumiem, lai radītu kultūras “meženi”, kas paver horizontālas telpas, kurās var iekļūt un pievienoties karnevālam,” raksta aktīvists un literatūras profesors Nikolass Pauerss.
Teksti: T.J. Demos, Introduction”. Decolonizing Nature: Contemporary Art and the Politics of Ecology. Berlin: Sternberg, 2017, pp. 7–29.
Nomeda and Gediminas Urbonas, River Runs, a Study in Water and Public Imagination. Public Space: Lost and Found, 2017, The MIT Press, pp. 129–140.
Tekstus var saņemt, rakstot uz e-pastu: [email protected]
Lasīšanas darbnīca notiek latviešu vai angļu valodā, atkarībā no tās dalībniekiem.