Laikmetīgās mākslas festivālam Survival Kit 16 šogad dots nosaukums Simurga nams. Liesmojošais, androgīnais putns Simurgs ir sastopams daudzās Eirāzijas mitoloģijās no Ķīnas līdz Ukrainai. Survival Kit kontekstā Simurgs iezīmē gan izstādes ģeogrāfisko, gan tematisko areālu – darbi pievēršas hibrīdām identitātēm, transcendentālajam un transnacionālajam, kas pārvar ierastās laika un telpas robežas.
Līdzīgi kā citos Survival Kit laidienos, ir jūtams uzsvars uz rokdarbniecisko, amatniecisko, ikdienas radošajām aktivitātēm un dumpīgiem mikrožestiem, kas tiek pretnostatīti kapitālisma varas punktiem vai atklāti kritizē tos. Protams, tā nav folkloristiska ekspozīcija, kas novadpētnieciskā aizrautībā atklāj dokumentālas liecības no tuvās Āzijas reģioniem: kuratori Slavs and Tatars un Mihals Gžegožeks ir aktualizējuši darbus, kas iemieso, iedzīvina un ar māksliniecisku pārspīlējumu izaicina pretrunas starp tradicionāli rietumniecisko un austrumniecisko. Tā ir postkoloniālā subjektivitāte, kas neiegulst tradicionālajos globālo Dienvidu un Ziemeļu, Austrumu un Rietumu pretstatījumos.
Vēlme šo pieredzi kopsavilkt, izmantojot mitoloģisko Simurga tēlu, šķiet, likumsakarīgi izriet no dekoloniālās estētikas, kuras arsenālā bieži vien ir pirmatnējo kultūru kodi: laiks, kas pretojas linearitātei, un plūstoši nenoteiktas identitātes, kas mēdz pārvērsties savā pretmetā.
Nenotveramais putns
Pirmo reizi festivāla Survival Kit izstāde notiek salīdzinoši jaunās, funkcionāli izmantojamās telpās, nevis pievērš uzmanību pamestajam un novārtā atstātajam Rīgas urbānajam mantojumam. Pieņemu, ka šā iemesla dēļ šoreiz daļu skatītāju festivāls ir pazaudējis, bet, aplūkojot izstādi, jāsecina, ka šim konceptam nav ne vainas. Iepriekšējos gados norises vietas mēdza būt pārāk intensīvas un specifiskas, to iepriekšējā vēsture un eksotiskās pamestības noskaņas mēdza konkurēt ar ekspozīcijas naratīviem. Savukārt tā dēvētās radošās pilsētas Grīziņdārzs telpas, kuras šogad maijā daļēji izmantoja arī Riga Art Week, ir samērīgi neitrālas un demokrātiskas – tas nav sterils baltais kubs, kurā māksla šķistu ieslodzīta.
Kā ikkatru gadu, Survival Kit izjautā sabiedrībā valdošās varas hierarhijas, aktualizē marginālo, meklē jaunu ģeogrāfiju (fiziskā un mentālā nozīmē) un izaicina dažādas normativitātes. Šīgada izstādes fokuss lielā mērā ir ģeogrāfisks, pievēršoties mākslai, kas nāk no Rietumāzijas, Centrālāzijas, Kaukāza un Austrumeiropas reģiona. Kuratori cenšas fiksēt reliģisko un mitoloģisko prakšu atblāzmas pēdējo desmitgažu sociālajās un politiskajās reālijās, piedāvājot skatītājiem ļoti poētisku, pat teiksmainu ainu, kas nezaudē vēstījuma precizitāti.
Domāju, ka šis ir labs piemērs tiem, kas sociāli un politiski ievirzītu mākslu izprot tikai kā aktīvismu vai žurnālistisku dokumentālismu (Latvijas auditorijā nudien izplatīta, bet maldīga attieksme). Simurga nams lieliski demonstrē, ka māksla var vēstīt par ģeopolitiskiem fenomeniem ļoti plašā tēlainības spektrā. Nenotveramais putns Simurgs ir ietilpīgs tēls, kas palīdz pētīt eksistējošās attiecības, dažnedažādu ideju, māksliniecisku valodu un ikdienas rituālu migrāciju. Tie ir neoliberālās modernitātes apklusināti naratīvi, tēli, iztēles un uzskatu kopas, pasaules priekšstatījumi un izjūtas.
Robežu apšaubīšana
Jāatgādina, ka putna tēls ir ticis izmantots vairākos Survival Kit izstāžu nosaukumos, piemēram, Putniņu vajag noķert (2022) un Saiet ābolā* kokā* sēnē* ledājā* gliemežvākā* briedī* kanārijputniņā* sikspārnī (2017). Lai arī putna simbolikas atkārtošanās visdrīzāk ir nejauša, tā zīmīgi norāda uz vairākām Survival Kit vērtībām – brīvību, garīgumu, pietāti pret dabu, pacifismu, humānismu –, kas katru gadu tiek aktualizētas kādā citā tematiskajā fokusā.
Ne vienmēr kuratoru tēmas šķiet svarīgas vietējai sabiedrībai, bet vai tām vienmēr tādām būtu jābūt? Grūti atbildēt. Šķiet, ka ideālā variantā Survival Kit kā lielākajam Latvijas laikmetīgās mākslas festivālam vajadzētu tīklot starptautiskās un vietējās norises, savijot tās līdzvērtīgās vai vismaz līdzīgās proporcijās, nevis tikai importējot "ārpasaulē" aktuālo. Taču jāapzinās, ka šo "mēs" un "citi" robežu apšaubīšana ir viena no festivāla izejas pozīcijām, noārdot eksistējošos nošķīrumus un meklējot jaunas pastāvēšanas formas.
Ar to nevēlos teikt, ka Simurga nams ir veltīts tēmām, kas Latvijas skatītājam nav relevantas vai par ko nav vērts aizdomāties, – manas bažas drīzāk ir vērstas uz to, vai izstāde, kas it kā tiek veidota no ģeogrāfiski jūtīgas, dekolonizējošas perspektīvas, pietiekami iejūtīgi izturas pret lokālajiem kontekstiem un vai vispār ir tajos ieinteresēta. Vai arī šie saskarsmes punkti tiem uzmeklēti pēc nejaušības principa? Šīgada izstāde daudz tiešāk nekā iepriekšējos gados pievēršas tam, kā Krievijas iebrukums Ukrainā ir mainījis mūsu reģiona valstu un nāciju savstarpējās attiecības (ar "mums" es domāju reģionus, kas ilgstoši cietuši no Krievijas imperiālisma), – ir pastiprinājusies interese par kaimiņzemēm, savukārt Rietumu optikas nozīme mūsu pašizpratnē arvien samazinās. Teorētiski izstādes organizatori cenšas realizēt horizontālās mākslas vēstures principus, nojaucot hierarhijas un kanonus, dalījumu centrā un perifērijā.
Festivāla radošā direktore Solvita Krese kataloga ievadtekstā arī tieši atsaucas uz horizontālās mākslas vēstures idejas autoru poļu mākslas vēsturnieku Pjotru Pjotrovski, kurš šo pieeju izstrādājis un aktualizējis jau XX gadsimta 90. gadu starpreģionu mākslas izstāžu kontekstā. Viņa kritika bija vērsta pret to, kā Rietumi eksotizēja kādreizējā sociālisma bloka valstu mākslu kā eksotisku "citu", nerespektējot reģionālās atšķirības un par uzmanības vērtu uzskatot tikai to, kas atbilda Rietumu modernisma un laikmetīgās mākslas attīstībai.
Konteksts un kopaina
Arī Simurga nama kuratori vēlas dekonstruēt mītus par Austrumeiropu kā monoreliģisku un monoetnisku reģionu, uzsverot arī islāma reliģijas un kultūras klātbūtni. Šīs ietekmes nav noliedzamas, un, arvien pieaugot dekonstruktīva nacionālisma ietekmei Latvijā, diskusija man šķiet neapšaubāmi vajadzīga un aktuāla. Taču izstāde kā kopums un atsevišķi kuratoru izteikumi diemžēl atkārto koloniālas klišejas un pozicionē Austrumeiropu tikai kā tiltu starp Austrumiem un Rietumiem: "Ja Austrumeiropai vispār ir kāda iekšēja identitāte, kas to padara par pašpietiekamu telpu, nevis tikai kā cita perifēriju, tad tā ir būt par vārtiem un tiltu starp dažādām tradīcijām un to vidū. Un tomēr atkal un atkal islāma nozīme šī kultūras audekla tapšanā ir tikusi vai nu aizmirsta, vai apzināti noliegta. Tā ir smaga kļūda. Islāms ir sudraba pavediens, kas reģionu satur kopā." Šis ASV strādājošā publicista un vēsturnieka Jākoba Mikanovska izteikums, ko katalogā citē izstādes kuratori, marginalizē Austrumeiropu tikai kā starptelpu starp lielajiem kultūras naratīviem. Šāda attieksme pret "liminālo Baltiju" skatītāja izpratni par starpkultūru un starpreģionu attiecībām nepaplašina, bet drīzāk sašaurina.
Šķiet, ka izstādes kuratori Baltijā drīzāk ir meklējuši apliecinājumu sev tuvām idejām un zināšanām, nevis pētījuši patieso dinamiku starp reliģijām, konfesijām, tradīcijām. Šī ir problēma, kas Survival Kit izstādēs ir novērojama gandrīz katru gadu. Latvijas mākslinieku darbi slikti iegulst izstāžu tematiskajā uzstādījumā, un lokālie konteksti ne vienmēr sabalsojas ar kopainu. Tas nav tāpēc, ka Latvijas autori strādātu pārāk inerti, bez saiknes ar starptautiskām norisēm un idejām, – drīzāk trūkst savstarpēji horizontāla dialoga un rūpīgāka vietējās mākslas izpētes procesa. Piemēram, Simurga namā aplūkojot lietuviešu rakstnieces un mākslinieces Jurgas Ivanauskaites gleznas un igaunietes Marjes Taskas akvareļus, nevaru neiedomāties par latviešu grafiķes Lilijas Dineres šī paša perioda darbiem, kuru Austrumu reliģiju parafrāzes un tēli te tik labi iederētos.
Protams, šī nav tematiski hronoloģiska starpreģionālās mākslas vēstures izstāde, taču, pilnvērtīgi nepārzinot katra reģiona kultūras specifiku, rezultāts nekādi nevar būt horizontāls (jāatgādina, ka labākajos pēckomunisma valstu mākslas izstāžu piemēros tika veidotas katru valsti līdzvērtīgi pārstāvošas pētnieku un kuratoru grupas). Šādos apstākļos dominēs tie izteiksmes veidi, ko izstādes veidotāji pārzina vislabāk, un tas ir ļoti jūtams Simurga namā, atstājot mulsinošu pēcsajūtu.
Starpsugu saplūsme
Daudzos izstādes darbos ir izmantoti ornitoloģiski tēli, dažādi spārni, mistiskas būtnes un transformatīvas radības, kvīru un hibrīdu ķermeņu attēlojumi. Dominē trausli materiāli, it kā nepabeigti, it kā nejauši, neapstrādāti un fragmentāri struktūru sakārtojumi. Ģeopolitiskais pārklājas ar biopolitisko un sasaucas ar šobrīd aktuālo posthumānisma estētiku. Tiesa, dabas un cilvēka, dzīvās un nedzīvās pasaules robežu saplūsme, ekointimitāte izsenis ir bijusi raksturīga kultūrām ārpus Rietumu kultūras, līdz ar to šobrīd mākslas pasaules komodificētā jaunā materialitāte šiem reģioniem nav nekas jauns – tā allaž ir bijusi organiska daļa no to pasaules skatījuma.
Simurga namā vērojamā starpsugu saplūsme ir precīza metafora arī jauniem kultūru un reģionu saplūsmes virzieniem. Kā lai to uztver vispārējas globālās nenoteiktības un krīzes apstākļos? Konkrētas atbildes man nav, varu tikai atkārtot vispārzināmo, ka māksla spēj precīzi artikulēt to, kas citu, lietišķāku komunikācijas sistēmu valodās nepadodas formulēšanai. Simurga nams ir piemērs, kā māksla var just pāris soļu uz priekšu, orientēt mūs sarežģītos un mulsinošos apstākļos. Fiziskajā realitātē putni izmanto iekšējo kalendāru un iekšējo kompasu, ģeomagnētismu, mentālās kartes, zvaigžņu un debesu ķermeņu orientierus. Izstādes darbi liek domāt par līdzīgiem izdzīvošanas mehānismiem – meklēt tos dziļāk sevī, gluži kā putnu valdnieku Simurgu meklējošajiem putniem tas beigu beigās bija jāatrod sevī. Izstādes sižetā "sevī" ir gan ikviens no mums kā individuāla būtne, gan "mēs" kā sabiedrība ar konkrēta reģiona vēstures traumām un priekšrocībām.
Survival Kit 16
Izstāde Simurga nams radošās pilsētas Grīziņdārzs telpās līdz 28.IX
Informācija: lcca.lv