Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Oranžsārtās enerģijas lādiņš

Izstādē – procesā Devītā telpa Daiga Krūze divas dienas gleznoja uz visām virsmām divdesmit kvadrātmetru lielā telpā, ļaujot šo procesu skatīties ikvienam, kam ir digitāla ierīce ar interneta pieslēgumu

Glezniecības iekļaušanai laikmetīgās mākslas kontekstā kritiķiem gandrīz vienmēr vajadzīgi aizbildinājumi: "Jā, tehnika ir sena, klasiska un tradīcijām bagāta, tomēr…" Tālāk atkarībā no gadījuma tiek akcentēta aktuāla tēma, mākslinieka inovatīvā pieeja, dažādi risinājumi, kas laikmetīgo glezniecību atšķir no "vienkārši" glezniecības. Tomēr laikmetīgās mākslas procesos, muzejos un kolekcijās glezniecība nekur nav pazudusi. Vienu pavisam vienkāršu izskaidrojumu tam nesen sniedza gleznotāja Daiga Krūze, atklājot tiešraides skatītāju acīm, ka gleznošana patiesībā ir performatīvs process, kurā rezultāts rodas aktīvā telpas, laika un mākslinieka ķermeņa mijiedarbībā.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Pēdējos dažos gados un īpaši izteiksmīgi tieši šajā gadā ir novērojama kāda tendence Latvijas kultūras ainavā. Aizvien vairāk rodas dažādas maza formāta mākslas organizācijas, kas mākslinieku radīto saturu komunicē sabiedrībai pašu autoru izvēlētā formātā nepastarpinātā veidā. Iespējams, tādi nosaukumi kā Totaldobže, 427, Low varētu būt dzirdēti, savukārt izstāžu telpu kartē tikpat labi var iezīmēt arī mākslas telpas Micēlijs, D27, kā arī hibrīdas formas, kas pašas ir māksla vai ļauj pop-up formā tai parādīties, piemēram, Ikrs, Astronauts u. c. Šī tendence, iespējams, liecina, ka pašreizējās institūcijas nespēj nodrošināt formātu vai arī procesu dinamiku, ar ko mākslinieki varētu identificēties vai kas tos radoši uzrunātu.

Lielākoties šajās platformās izpaužas jaunākās paaudzes mākslinieki vai arī autori, kuru darbība atbilst subkultūras žanram un tāpēc atrodas institucionālās kultūras marginālijās. Taču attiecīgā vide piedāvā interesantu kontekstu arī māksliniekiem, kuru vārdi ir labi pazīstami institucionalizētajā mākslas pasaules daļā un kuru rotācijā starp ierobežotu skaitu galeriju un muzeju izstāžu telpām kādā brīdī varētu būt iestājusies rutīna. Izrādās, nav nepieciešams būt milzu institūcijai ar pamatīgu tradīciju bagāžu, lai kļūtu par katalizatoru kādiem procesiem mākslā vai plašākā sabiedrībā, – atliek vien jaudīgiem māksliniekiem piedāvāt vietu, kur iemēģināt savas idejas, lai process piešķiltos un notiktu tālāka attīstība neparedzētos, bet aizraujošos virzienos.

 

Enerģijas izdošana

Novembra sākumā Facebook sociālās platformas lietotāju ziņu lentēs pavīdēja savažojoša ziņa – reāllaikā straumēts mākslinieces Daigas Krūzes darba process D27 ēkā esošajā izstāžu telpā room9. Maz izsakošais izstādes – procesa nosaukums Devītā telpa, kas dublē izstāžu telpas nosaukumu, bija projekts, kura mērķis, pirmkārt, bija ļaut māksliniecei "iztrakoties" jeb pastrādāt mērogā un intensitātē, kas, kuratorprāt, viņai piestāvētu, taču ko iepriekš māksliniece nav mēģinājusi, un redzēt, kas no tā sanāk. Otrkārt, iemēģināt digitālu risinājumu iekļaušanu mākslas procesā un mākslas darba pieredzes paplašināšanu ar tehnoloģiju palīdzību.

"Izaicinājums bija padoties filmēšanai. Ļaušanās procesam vienmēr ir izaicinājums. Neapstāties, nesākt analizēt, kāpēc sarkano vajag vai kāpēc vajag strīpot. Vajag, un viss – es šo zināšanu uzskatu par vērtību," saka māksliniece. "Māksla man ir enerģijas izdošana uz āru. Es to izjūtu uz āru. Esmu priecīga, dusmīga vai gribu kaut ko sakārtot. Gleznojumā citreiz sanāk tādas skaistas vietas, kuras pārsteidz, kuras nevar izdomāt iepriekš. Devītajā telpā es gribēju darboties, gleznot brīvā formā, parunāt par krāsām, par melno, par kaut kā radīšanu uzreiz gatavu. Sākumā es šo darbu gatavojos taisīt pēc skices, taču visinteresantāk to bija gleznot uz vietas tādu, kāds tas prasījās, izspēlēt, līdz tas kļuva par kaut ko citu, par jaunu darbu."

Divas dienas Daiga Krūze gleznoja uz virsmām divdesmit kvadrātmetru lielajā telpā, un šo procesu varēja noskatīties ikviens, kam ir digitāla ierīce ar interneta pieslēgumu. Mākslinieces kustību horeogrāfija ir precīza, mērķtiecīga. Koncentrēšanās saspringumu ik pa brīdim pārtrauc pakāpšanās uz krēsla, lai aizsniegtu telpas augstākās daļas, gaismas avotu pārbīdīšana, lai redzētu, kā kārtojas krāsu laukumi, atkāpšanās un pārdomu brīži, melodijas uzdziedāšana vai uzsvilpošana līdzi atskaņotajai mūzikai, elpas smagums brīžos, kad krāsu jaukšana un gleznošana ir pārņēmusi visu.

"Nav patīkamāka darba kā skatīties, kā citi strādā," minēja kāda interneta komentētāja, taču ne tāpēc šī straume, kuras ierakstu var noskatīties arhīvā (Facebook profilā galleryroom9), bija tik savažojoša, ka, reiz ieskatījušies, no ekrāniem nevarēja atrauties pat vairāku paaudžu cilvēki, veselas ģimenes, darba kolektīvi un studiju biedru komunālās saimes: māksliniece bija kā vadītājs, caur kuru plūda radīšanas elektrība, lādiņš tā, it kā viņas domu un jūtu enerģija, saskaroties ar virsmu, uzsprakšķētu mākslas darbā. Sienu baltās virsmas pildījās ar oranžiem, sārtiem, sarkaniem laukumiem, vizošiem un vēsi ziliem pārrāvumiem, ogles melnuma švīkām un iestarpinājumiem.

Straume sasniedza nepilnus desmit tūkstošus potenciālo skatītāju, un aptuveni divi tūkstoši no tiem notiekošo arī noskatījās līdz galam. Realitātes šovu un YouTube laikmetā šie dati varētu nešķist iespaidīgi, taču mākslas pasaulē, kur mēdz būt grūtības ievilināt skatītājus izstāžu zālēs, šis mazais "ugunsgrēks" tiešsaistē liecina, ka interese ir liela. It īpaši, ja saturs ir unikāls – iespēja pieredzēt mākslinieku darbībā, redzēt mākslas darba tapšanas oderīti neizskaistinātā veidā, būt klāt, pat ja tikai virtuāli, un ieskatīties maģiskajā mirklī, kad autors ir pilnībā atdevies, pazudis radīšanas brīdī. Vēl piedevām, ja to dara nevis anonīma persona, bet gan Daiga Krūze, viena no Latvijas labākajām gleznotājām.

 

Uzskati sakrīt

Daigas Krūzes vārds redzēt vērto autoru sarakstos parādījās spēji divtūkstošo gadu sākumā ar izstādi 100% vilšanās (kopā ar Krišu Salmani). Īsi pēc tās bija vēl vairākas personālizstādes, dalība grupu skatēs un pāris izstāžu projektu, kas sarīkoti kopā ar mākslas aprindu draugiem un domubiedriem. Ekspresīvi liela formāta gleznojumi, kuros nojaušami to elementu apveidi, kuri ļauj gleznas ievietot noteiktos klasisku žanru rāmjos, piemēram, portrets, ainava, pilsētas ainava u. tml. Daigas Krūzes gleznās šie elementi, piemēram, debesu un zemes dalījums, koki, ēkas, ceļi, sētas, nākoši vai ejoši cilvēki, dzīvnieki u. tml., abstrahēti līdz tādai pakāpei, ka tikpat labi varētu būt vienkārši krāsu laukumi, plaši krāsas triepieni, lazējumi, ieklājumi. Lai arī žanri ir klasiski, Daiga Krūze tos risina proverbiālajam latviskajam kolorītam neraksturīgās spilgtās, dzidrās krāsās. Profesionālā varēšana un acij tīkamais rezultāts ļāva vienoties kopējās simpātijās pret tolaik jauno autori gan mākslas jomas speciālistiem, gan arī visplašākajai kultūras interesentu auditorijai jeb divām grupām, kuru ieskati par labu mākslu mēdz nesakrist.

"Kad klāju laukumu, es skatos, izjūtu, kas varētu skaisti vai neglīti "sēdēt" blakus, kas varētu "skanēt", ko tajā redzu un ko gribētu vēl redzēt klāt," saka autore. Viņa piebilst: "Nē, mana māksla nav formāla. Krāsa, triepiens var būt svarīgs tieši tajā brīdī, kad gleznoju. Gleznošanas brīdī šī izspēlēšanās man ir nepieciešama, man taču nav obligāti skatītājam jāizstāsta, ka es, piemēram, lasu grāmatu. tālāk burti no grāmatas izskrien ārā un sakrīt kaudzītē."

Māksliniece runā par savām sajūtām, par mūziku, skaņu, ar ko salīdzina gleznošanu, krāslaukumu komponēšanu, gleznu un situāciju komponēšanu, par ieceri un to, kurp no ieceres aizved pats process. Daigas Krūzes lietotajai metodei var piemeklēt dažādus precedentus, kas ļauj atsaukties uz autoritāti un iekļaut viņu Eiropas kultūras un mākslas vēstures plūdumā. Piemēram, automātisko rakstību, kas bija populāra XX gadsimta pirmās puses avangarda literātu vidē, vai abstrakto ekspresionistu loka jaunradi ASV XX gadsimta 50. gados, īpaši tās action painting jeb procesuālās glezniecības daļu. Varbūt pat nevis tikai abstrakto ekspresionismu, bet abstrakto mākslu kopumā gan tās ekspresīvajā, gan analītiskajā versijā. Daigas Krūzes glezniecībā ir fiksējama progresija no tēlojošām formām.

Vienā no nesenajām grupas izstādēm Extension.lv: Meeting with Ourselves, kas šogad norisinājās Maskavas galerijā Triumph, Daiga Krūze tika pārstāvēta ar darbu sēriju Ceļojums no bildes uz bildi (2016), kas ir bijusi skatāma arī Rīgā un nominēta Purvīša balvai. Tajā norisinājās transformējoša glezniecisku elementu virzība (dekonstrukcija vai tieši pretēji – konstruēšana) un vides, laika, notikuma izjūta, kuru veido vairāku gleznojumu, kas katrs pats par sevi nav nedz par vidi, nedz laiku, nedz īpašu notikumu, līdzās nolikšana. Notikums Daigas Krūzes mākslas gadījumā nav vis sižetisks notikums, bet gan mākslas konceptualizēšanas akts, darbošanās glezniecības metalīmenī.

 

Starp jauno un klasiķi

Būt par jauno mākslinieku ir patīkami un viegli. Vēl netālu ir skola, kuras uzdevumi veicina risinājumu meklējumus, arī akadēmiskas vai pašu izraudzītas autoritātes, ar kurām samēroties un ar kurām cīkstēties. Arī vieglprātīgā attieksme pret sadzīves vajadzībām un šķietami nebeidzamā attīstībā esošais biedru loks, kas ir kā atbalsta tīkls, – tas rada dinamisku, urdošu vidi, kurā viss šķiet iespējams. Savā ziņā šo iemeslu dēļ tieši jaunie mākslinieki ir visredzamākā mākslas vides daļa.

Grūtāk kļūst, tiklīdz mākslinieks jau kādu laiku ir darbojies, taču nav vēl tajā privātās un profesionālās dzīves posmā, kurā būtu dēvējams par "dzīvo klasiķi" un varētu pretendēt uz stipendiju par mūža ieguldījumu. Autoriem, kuri darbības ziņā tuvojas vai atrodas radošajā pilnbriedā, atbalsta mehānismu, kā turpināt nodarboties ar mākslu un kvalitatīvi augt, ir mazāk. Scenāriji ir divi: viens – mēģināt ar mākslu nopelnīt un otrs – strādāt ar mākslas jomu saistītus darbus un no darba brīvajā laikā nodoties tīrai mākslai.

Pirmais scenārijs Latvijā nomināli iekļauj divas variācijas, kas neviena nenodrošina regulārus un pietiekamus ienākumus: iesaistīties aktivitātēs, kas ir nekomerciālas un tiek rīkotas ar nolūku izglītot, izklaidēt vai kā citādi kulturāli bagātināt sabiedrības locekļus; parasti šādus pasākumus rīko kāda no daudzajām nevalstiskajām organizācijām un biedrībām, kuru statūtos ierakstīts mākslas procesa nodrošināšanas un popularizēšanas uzdevums. Otrs veids – tirgot darbus organizācijām un indivīdiem, kuriem māksla ir finanšu instruments un statusa simbols. Gan viens, gan otrs ceļš Daigai Krūzei ir labi pazīstams – viņas darbi ir sastopami institūciju krātuvēs un arī apskatāmi dažādos nekomerciālos mākslas festivālos un projektos.

Ironiskā kārtā Latvijas kultūras lielākā bagātība slēpjas tieši otrajā scenārijā, kurā mākslinieki – pat tie, kas ir bijuši nominēti un saņēmuši prestižas balvas, – neapgrozās tikai augstās mākslas aprindās, bet ikdienas iztiku pelna visdažādākajos darbos. Tur ar viņu talantiem, laiku, uzmanību un, protams, darba augļiem var sastapties ikviens no mums, dažbrīd to pat neapjaušot. Tā var būt mākslas un amatniecības studiju vadīšana kultūras namos, tērpi, gaisma, skaņa un scenogrāfija visdažādākajos uzvedumos, pedagoģiskais darbs mākslas un vispārizglītojošajās mācību iestādēs visā Latvijā, reklāmas, dizaina darbi utt. Arī Daigas Krūzes ikdiena, lai gan norit pie gleznām, tomēr ne vienmēr pie viņas pašas gleznām.

Daigas Krūzes pirmā akadēmiskā izglītība, bakalaura grāds, ir iegūta restaurācijas specialitātē, ko viņa turpina praktizēt. "Maizes darbs man ir gleznu restaurācija. Restaurācijā darbs rit lēni un uzmanīgi, savukārt gleznošanā to izmantoju otrādi, bet abos ir nepieciešama koncentrēšanās. Restaurācijā uzmanība koncentrējas uz to, kas ir izdarīts, gleznošanā – uz to, ko es gribu izdarīt." Atceroties pirmos soļus mākslas pasaulē un prātojot par būtiskajiem pagrieziena punktiem, viņa min: "Svarīgi ir tas, ka nolēmu mācīties restaurāciju, jo reizē ar mācīšanos restaurēt gleznas es sev noformulēju, ko gribu mākslā pateikt un ka vispār gribu būt arī māksliniece."

 

Ko gribēt tālāk?

Devītā telpa sākotnējā formā vairāk neeksistē. Taču dažādās variācijās sāktais ceļš turpinās. Glezniecības aspekts tiks risināts tālāk 2018. gada janvārī plānotajā personālizstādē Kalnciema kvartāla izstāžu telpā un citur.

"Ko es gribu panākt? Skaistu dzīvi droši vien, kustību. To, ka es no introverta viegli plūstu uz sevi kā ekstravertu. Pirmais, ko vēlos, – būt harmonijā ar sevi. Māksla ir viens no instrumentiem, ar kura palīdzību tas notiek. Otrs ir, ka māksla paliek, savienojas ar apkārtējo vidi. Rodas papildjēga un materiāls, uz kura bāzes domāt. Lai enerģija materializējas interesanti man un citiem. Man liekas, ka nav jāzina lielais galarezultāts. Mazais galarezultāts ir izstāde, kurai ir, piemēram, kāda krāsa, noskaņa, kas iedarbojas."

Top komentāri

roberts mapltorps
r
Man patīk Daigas Krūzes gleznas!
melnais humors
m
Un tas smērējums fotogrāfijā - tā esot glezna? Tā tiešām ir māksla?!? Manuprāt, tā ir vienkārši krāsu ķēzīšana! Lai ko tādu uzmālētu, nav jāmācās akadēmijā. Labāk tā aita būtu iemācījusies kaut ko lietderīgu darīt!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja