Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +8 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 17. februāris
Konstance, Donats

Portreti pie upes. Mākslinieku apvienība Orbīta izdevusi grāmatu Stikla Strenči

Grāmatā Stikla Strenči ir skatāma neliela daļa no Strenču fotodarbnīcas arhīva. Šo unikālo izdevumu var uzlūkot kā vēstures dokumentu, taču grāmatas sastādītāji uzsver, ka tas ir laikmetīgs skatījums uz arhīvu.

Pagājušā gada nogalē mākslinieku apvienība Orbīta sadarbībā ar Latvijas Fotogrāfijas muzeju izdevusi grāmatu Stikla Strenči. Tajā ir apkopota neliela daļa no unikālas laikmeta liecības – Strenču fotodarbnīcas arhīva, kurā ir gandrīz 13 000 stikla plašu negatīvu. Tajos ar milzu entuziasmu iemūžināti ne tikai uz portretiem kārie klienti, bet teju viss pilsētiņā notiekošais četrdesmit gadu garumā, sākot no XX gadsimta sākuma līdz pat agrīnajiem padomju gadiem.

 

Attēlā iekļuvis pirksts

Fotogrāfijas vēsture ir cieši saistīta ar atradumiem. Filmiņas, fotoplates un attēli, kas, mantinieku novārtā atstāti vai pašu autoru piemirsti, gadu gadiem krājuši putekļus bēniņos, pagrabos, šķūnīšos, izkaisīti pa antikvariātiem un tirdziņiem, pēc gadu desmitiem jaunu īpašnieku rokās nonākuši, var izrādīties īsti dārgakmeņi. Piemēram, jau gadiem tādus rokā medī holandiešu reklāmists, mākslinieks un kurators Ēriks Keselss, neliela daļa viņa kolekcijas bija aplūkojama pirmajā Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē. No veciem ģimenes albumiem viņš rada jaunus darbus, kurus izdod arī grāmatu sērijā Gandrīz katrā attēlā/In Almost Every Picture. Asprātīgajos, dažkārt skumjajos izdevumos ir redzami kādas ģimenes izmisīgie mēģinājumi nofotografēt melnu suni, kā arī vīra uzņemti sievas portreti 50. un 60. gados, kuros, jo vecāka viņa kļūst, jo vairāk attālinās no kameras. Redzama arī visbiežāk fotogrāfijā pieļautā kļūda – attēlā iekļuvis pirksts.

Kāds pamestā mājā atrasts arhīvs ir skatāms arī pirms diviem gadiem Orbītas izdotajā fotogrāfa Andreja Strokina grāmatā Palladium – anonīma fotogrāfa fiksētas kādreiz populārā Rīgas kinoteātra aizkulises 50. un 60. gadu mijā.

No iznīcības izdevies izglābties arī Strenču fotodarbnīcas arhīvam. Tas ilgi gulēja aizmirsts Strenču darbnīcas bēniņos, līdz 2004. gadā Jānis Krauklis – fotodarbnīcas pēdējā īpašnieka un fotogrāfa Konrāda Kraukļa dēls – ar māsu nolēma remontēt jumtu. Stikla negatīvu kaudzes metra augstumā bēniņos traucējušas, taču tās dauzīt necēlās roka. Arhīvs tika nodots Latvijas Fotogrāfijas muzejam. Lai arī darbnīca strādāja līdz pat 1985. gadam, saglabājušies līdz 1950. gadam uz stikla platēm uzņemtie attēli. Pēc tam šo tehniku aizstājušās fotofilmiņas gājušas zudumā. "Interesanti, ka ir saglabājies tieši trauslais stikls, jo darbnīcas mantinieki negribēja sist stiklu, tāpēc meklēja, kam arhīvu nodot," saka grāmatas Stikla Strenči sastādītāja Anna Volkova. Kas lai zina, kas noticis ar filmiņām. Ļoti iespējams, ka, izpildot plānu, padomju gados tās nodotas pārstrādei.

Kopumā Strenču fotodarbnīcas arhīvu veido gandrīz 13 000 stikla plašu negatīvu, kas ataino vairāk nekā četrdesmit gadu Strenču vēsturē. Tik milzīgs kādas konkrētas vietas fotoarhīvs Latvijā ir liels retums.

 

Saules aptumsums

Fotodarbnīca Strenčos durvis vērusi pagājušā gadsimta sākumā – 1909. gadā to nodibinājis fotogrāfs Dāvis Spunde. Trīsdesmitajos gados Spunde darbnīcu pār deva Kraukļu ģimenei, tomēr pats turpināja fotografēt. Tajā pašā laikā darbnīcā strādāja viņa mācekļi, brāļi Konrāds un Jānis Kraukļi (vēlāk pazīstams kā dzejnieks Jānis Ziemeļnieks), viņu māsa Paulīne, Konrāda sieva Elza un, iespējams, citi fotogrāfi.

"Dāvja Spundes intereses bija plašākas par biznesu. Viņš bija priecīgs, ka viņam parādījās mācekļi, cilvēki pārpirka darbnīcu, un viņam vairs nevajadzēja ar to ikdienā nodarboties, bet bija iespēja vairāk fotografēt. Viņš pats teica, ka fotografē vēsturei. Attēlos ir ļoti daudz notikumu – plūdi, notikumi pilsētā, par kuru fotografēšanu viņam neviens nemaksāja. Šī interese spīd cauri bildēm, un ļoti gribējās to parādīt," stāsta grāmatas redaktors Vladimirs Svetlovs.

Pateicoties tehnoloģiju attīstībai, XX gadsimta sākumā fotogrāfijas jau varēja uzņemt jebkurā vietā. Aprīkojums joprojām nebija viegls, process, salīdzinot ar mūsdienu piedāvātajām iespējām, – palēns, jo manuālā fokusēšana prasīja laiku, attēls kameras skatu meklētājā bija redzams spoguļattēlā un kājām gaisā. Taču slapjo kolodija procesu bija aizstājis želatīna bromīda sauso plašu process. Tas nozīmēja, ka vairs nevajadzēja fotoķīmiju nesāt līdzi, lai katru plati sagatavotu īsi pirms attēla uzņemšanas un pēc tam to tūdaļ attīstītu. Fotogrāfi bija mobili. Plates ar fotojutīgo maisījumu ražoja rūpnīcās, un attēlus varēja attīstīt, atgriežoties mājās.

Kā liecina kolekcija, darbnīcas meistari un mācekļi to nevilcinājās izmantot. Viņi ar milzu entuziasmu iemūžināja ne tikai uz studijas portretiem kāros klientus, bet teju visu pilsētiņā notiekošo – svētkus, ikdienu, ģimenes svinības, brīvprātīgo biedrību sanāksmes, sportiskas aktivitātes, iesvētības, teātri, atpūtu zaļumos, riekstošanu, sēņošanu, stādīšanu, palus Gaujā, Saules aptumsumu, plostniekus, celtniekus, psihiatrisko slimnīcu un daudz ko citu. Ikvienam Strenču iedzīvotājam fotouzņēmumos vajadzētu būt redzamam vairākas reizes – salīdzinot arhīva apjomu un Strenču iedzīvotāju skaitu, lēš grāmatas Stikla Strenči pēcvārda autors Kirils Kobrins. 

Informācija par katra attēla autoru gan pazudusi nebūtībā. Atliek vien minēt. "Pēc sajūtas liekas, ka Konrādam Krauklim ir īpatnēja humora izjūta, un, pēc mantinieku atmiņām, viņam bijušas labas attiecības ar sievietēm un viņš labprāt fotografējis viņu portretus. Dāvis, visticamāk, aizrāvies ar notikumiem," prāto Vladimirs Svetlovs.

 

Nākotnē vērstais skatiens

Pagājušā gada nogalē iznākušajā grāmatā Stikla Strenči ir skatāma neliela daļa no Strenču fotodarbnīcas arhīva. To Anna Volkova un Vladimirs Svetlovs sāka veidot pēc Fotogrāfijas muzeja uzaicinājuma iepazīties ar tā arhīvā esošajiem materiāliem. "Muzejam ir milzīgs, vērtīgs arhīvs, ne tikai Strenču plates. Muzejs saprot, ka tas ir kaut kā jāaktualizē, jāuztur interese, ka vajag izdot grāmatas," stāsta Anna Volkova. Tobrīd bija pabeigta Strenču arhīva digitalizācija, kas aizņēma vairāk nekā desmit gadu, tāpēc tā šķita lieliska izvēle. "Muzejs zināja, ka Orbīta izdod neliela formāta grāmatas. Muzeja pārstāvji teica – varbūt ir svarīgi, ka tūrists šo grāmatu varēs ielikt somā un aizvest mājās. Beigu beigās ir tapusi grāmata, ko neviens tūrists somā neieliks. Tipiski latvisks fenomens," pasmaida Vladimirs Svetlovs.

Iepazinušies ar materiālu, Anna un Vladimirs saprata, ka stikla plašu kvalitāte piedāvā krietni plašākas iespējas par tām, kā tās, visticamāk, izmantotas iepriekš. Parasti šīs fotogrāfijas tika kopētas tādā pašā izmērā kā plates – nedaudz mazākas par pastkarti. Taču mūsdienu tehnoloģijas pēc attēlu digitalizācijas ļauj tos izdrukāt krietni lielākā izmērā un tādējādi pievērst uzmanību dažādām detaļām, kas citādi varētu viegli paslīdēt garām. To bija žēl neizmantot.

Lai arī grāmatu Stikla Strenči varētu uzlūkot kā vēstures dokumentu, Anna un Vladimirs uzsver, ka tas ir laikmetīgs skatījums uz arhīvu: "Savulaik Orbītā nolēmām, ka mūs interesē tikai mūsdienu fotogrāfija. Mēs neesam vēsturnieki. Mums nav šādas intereses. Taču saprast, cik krasi mūsu vizuālā uztvere un cilvēku sevis pasniegšanas veids pēdējos simt gados ir mainījies, ir iespējams, tikai skatoties uz vēsturiskiem attēliem un salīdzinot."

Daudzi grāmatas attēlus salīdzina ar filmām. Kādam tie atgādina Andreju Tarkovski, savukārt Kirilam Kobrinam kāds attēls liek domāt par Federiko Fellīni filmu Amarcord, cits – par Boba Foses Kabarē. Taču šīs filmas uzņemtas krietni vēlāk. "To laiku vecmeistaru nākotnē vērstais skatiens saskatīja vienu, bet tagad tas krustojas ar mūsu skatienu, kas apguvis jau vēlāk izstrādāto fotovalodu un ko stipri ietekmējusi kinomāksla," Anna Volkova raksta grāmatas ievadā.

 

Kolektīva gars

Abi atzīst, ka arhīvs ir tik apjomīgs un daudzveidīgs, ka no tā varētu izveidot ne vienu vien grāmatu. Kādu laiku viens no grāmatas nosaukuma variantiem bija Portreti uz upes krasta fona, jo studijā uzņemtie portreti muzeja arhīvā sadalīti kategorijās atbilstoši izmantotajiem foniem. Piemēram, fons ar krītošu egli vai fons ar upi. "Taču tad uzzināju, ka Viesturam Kairišam iznāks filma Piļsāta pi upis, un šo domu atmetu," atceras Anna Volkova.

Pāršķirstot grāmatu, redzams, ka tās veidotāji priekšroku devuši attēliem, kuros ir redzami Strenču iedzīvotāji pulcējamies kuplākā skaitā. "Interesanti, ka citreiz nevar saprast, vai kaut kas notiek pa īstam, vai tas ir karnevāls, teātris vai dzīve. To gribējās parādīt. Tad vietējie ar īpatnējiem ieradumiem, piemēram, kopīgu skatīšanos uz skursteni," Anna Volkova pārlapo grāmatu.

"Sociālās lomas ir ļoti svaigas, labi redzams, kā katrs tēlo – es esmu strādnieks, es esmu buržuā, es strādāju veikaliņā, es – savā bufetē. Attēlos parādīta nevis individualitāte, bet sakari. Kolektīva gars, kas šodien pazaudēts," piebalso Vladimirs Svetlovs. Grupu portreti ainavā abus ir aizrāvuši arī ar savu daudzslāņainību. Tiem bieži ir ne tikai otrais, bet arī trešais plāns, kas mūsdienās sastopams reti. "Šodien domājam bilžu sērijās, sekvencēs un attīstām sižetu ar vairākiem attēliem. Šeit katrā attēlā var iegrimt sižetu vērošanā, jo ir priekšplāns, ko fotografē fotogrāfs, taču bieži nāk klāt varoņi, kurus viņš vai nu nav pamanījis, vai bijis grūti precīzi iekadrēt, vai viņš ļāvis tiem palikt kadrā, domājot, ka pēc tam, kopējot bildi, tos nogriezīs. Piemēram, kaut kur tālumā ir māja, no kuras iznācis cilvēks, un viņš vēro, kas notiek priekšplānā," stāsta Vladimirs Svetlovs. "Tāpēc ir iespējams fantazēt, jo to var darīt tikai tad, kad ir telpa iztēlei, kad vari iziet no kadra un pats kļūt par personāžu ainavā," piebilst Anna Volkova. 


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Smiļģa kabinetā viesosies Gundars Āboliņš

Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja organizētajā ciklā Sarunas Smiļģa kabinetā šo ceturtdien, 20. februārī, plkst. 18 notiks tikšanās ar Gundaru Āboliņu – laikrakstu Diena inf...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja