Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Trūkst dziļuma un kaislības

Mākslas vēsturniekam un gleznotājam Imantam Lancmanim šodienas mākslā ir sajūta, ka turpina skatīties 1973. gadā Parīzes biennālē redzēto un visu jau ir redzējis. Reti kurš darbs iztur viņa kritēriju – forma, saturs, emocijas, izstarojums

Glezniecība man visu mūžu ir bijusi aizliegtā kaislība – tā ļoti atklātā un kā allaž intelektuāli nospriegotā, formas un satura vienotības ziņā elegantā monologā izstāžu zālē Arsenāls sanākušajiem talanta cienītājiem teica Imants Lancmanis. Tikšanās ar skatītājiem notika 17. februārī izstāžu zālē Arsenāls ciklā Dialogi izstādē Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme dažas dienas pirms tās slēgšanas. Izstādes kuratore Ginta Gerharde-Upeniece uzsvēra, ka izstāde Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme ir likumsakarīgs turpinājums Rundāles pils muzeja aizsāktajai portreta žanra izpētei Latvijas kultūrtelpā. Iepriekš sarīkotas trīs portretu izstādes, aptverot XVII, XVIII, XIX gadsimtu. Imants Lancmanis XX gadsimta portreta izstādes organizēšanu nodeva Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, jo šeit glabājas viena no lielākajām pagājušā gadsimta mākslas kolekcijām Latvijā. Episkā izstāde bija skatāma no pagājušā gada 3. novembra līdz 2019. gada 24. februārim. Tā notika trīs vietās – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, izstāžu zālē Arsenāls un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, kur atsevišķi bija skatāmas karikatūras.

Rundāles pils direktora pilnvaras Lancmanis nolika janvārī, simboliski uzvelkot mākslinieka samta žaketi un Rundāles pili nododot jaunās direktores Lauras Lūses rokās. Dienu pirms Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienas Rīgas pilī Imantam Lancmanim par izcilu mūža ieguldījumu Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma izpētē, saglabāšanā un iekļaušanā Eiropas apritē pasniedza I šķiras Atzinības krustu, ieceļot par ordeņa lielkrusta komandieri. Īsi pirms gada beigām par ieguldījumu Rundāles pils atjaunošanā Imants Lancmanis saņēma Latvijas Zinātņu akadēmijas Cicerona balvu.

Šajā dzīves posmā Imants Lancmanis pirmkārt ir gleznotājs un mākslas vēsturnieks. Visas savas domas un enerģijas viņš šobrīd velta topošajai gleznai – latviešu Svētajai ģimenei. Tās prototipi ir kādās viesībās ieraudzīta ģimene. Gleznotājs atceras mirkli, kā mamma skatījusies uz savu puisīti klēpī, un viņam ideja bijusi rokā. Pēc intervijas Imants Lancmanis priecīgs stāsta, ka kopā ar māsu Laumu ies pirkt krāsas un tad atpakaļ uz Rundāli, pie Svētās ģimenes. Acis viņam mirdz tik priecīgi kā mazam puikam, kuru sola tūlīt vest pirkt pirmo riteni. "Marijai būs manas māsas Zemgales brunči ar sarkani zaļi rozā strīpām," stāsta Lancmanis. Bet visgrūtāk esot uzgleznot blūzes izšuvumus. Viņš saka, ka ir laimīgs, un tāds patiešām arī izskatās. Ja par laimi saucam dziļu iekšēju gandarījumu un harmoniju.

Recenzijā Goda plāksnes konjunktūra (07.02.2019.) izstāde Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme vērtēta ļoti skarbi, pārmetot arī nepietiekamu izpēti un izvērtēšanu. Kā jūs komentētu šos pārmetumus?

Šīs izstādes uzdevums bija atrādīt panorāmu. Reālo, kas Latvijā ir uzgleznots. Nezinu, kādi vēl citi darbi varētu parādīties un ko nozīmē "izpēte", runājot par portretu. Ekspozīcija summējas no cilvēkiem – konkrētiem māksliniekiem, kuru darbi jau ir vērtēti un analizēti, savukārt šie mākslinieki kopā veido kādu laikmetu vai grupu, vai tendenci. Šī izstāde pilnā mērā bija domāta kā monogrāfiska, panorāmiska un monumentāla iespēja apskatīt veselu gadsimtu, un to izstāde piedāvā. Man pat grūti iztēloties, kas tad palicis aiz borta un kāda vēl citāda tā varētu būt.

Tātad jūs esat gandarīts par tieši šādu pasniegumu?

Jā. Izstāde man parādīja XX gadsimta Latviju.

Rakstnieks Māris Bērziņš izstādes katalogā raksta par to, ka, skatoties portretus, tajos vēl "kaut kas mirgo. Cita sejā spoguļojas paša mākslinieka pasaule". Kā jūs to esat izjutis? Gan pats gleznojot portretus, gan pašam pozējot?

Jā, gleznā ir abi. Kad Maija Tabaka mani gleznoja, tas bija ļoti ilgi (atsaucas uz gleznu Imanta Lancmaņa portrets, 1963). Viņa nāca pie manis uz mājām. Tā bija 1963. gada ziema. Viņa gleznoja ļoti lēnām. Kasīja nost un lika krāsas atkal no jauna. Mēs nepārtraukti klausījāmies mūziku. Protams, tas ir viņas priekšstats par mani. Tajā pašā laikā – jebkurš portrets, pat ja tas nav ģeniāls, paņem kaut ko no tēlotā. Negribu teikt, ka izzog dvēseli, bet tomēr, tomēr… Cilvēka seja, portrets vienmēr ir gabaliņš no viņa. Jautājums, cik lielā mērā tas kļūst par maģisku instrumentu un cik no otra cilvēka tiešām var kaut ko paņemt. Vienalga – portrets ir kaut kas vairāk nekā apkrāsots laukums.

Šķiet, vairākumā portretu ir melanholiska, ilgpilna, rāma vai pat svinīga sejas izteiksme. Vai tā ir parādes izteiksme, no kuras nevaram izvairīties, tiklīdz mūs kāds vēro?

Es pat nezinu, ka tas ir kaut kas iepriekš izdomāts. Ja tā ir reāla gleznošana no dabas – jūs taču nevarēsit visu laiku attēlot kaut kādu pārņemtības brīdi vai ļoti emocionālu izteiksmi. Pozēšana neglābjami iznāks šādi. Domāju, tieši tas ir Maijas Tabakas fenomens, ka viņa var saķert kaut kādus pārejas brīžus, absolūtus paroksisma momentus cilvēku izdarībās un dīvainas sejas grimases. Ja cilvēks pozē portretam, viņš vairāk vai mazāk būs nopietns. Manuprāt, tur nav nekā melanholiska, tā ir normāla poza. Varbūt šie portreti runā pretī mūsdienu fotogrāfijai. Ja paskatāmies jebkuru mājaslapu, visur mute ir vaļā, redzami zobi, keep smiling jau ir kļuvis par piedauzību.

Kā, jūsuprāt, XXI gadsimtā evolucionē portreta žanrs? Tendence iemūžināt portretos slavenus mūziķus, māksliniekus, sportistus salīdzinājumā kaut vai ar aizgājušo XX gadsimtu ir gājusi mazumā.

Tas atkarīgs no katras valsts, tradīcijām un arī varēšanas. Tas jau ir traģikomiski, bet daudzās zemēs Rietumeiropā vienkārši vairs nav gleznotāju, kuri var uztaisīt reālistisku – līdzīgu portretu. Kā, piemēram, Vācijā, viņi no pirmā kursa ir mācīti taisīt lielo mākslu, un tā nav tā māksla, kas ļautu uztaisīt līdzīgu portretu. Interesants gadījums ir tas, ka mūsu laba draudzene Kurzemes princese Elizabete Bīrona ir viens no nedaudzajiem cilvēkiem Vācijā, kas var uzgleznot līdzīgu portretu. Viņai iznāk ļoti līdzīgi. Viņa stāstīja, ka gribējusi iestāties Mākslas akadēmijā, bet, tā kā uzzināja, ka no profesionālisma tur neko neapgūs, izņemot pretenciozas iedomas, ka var no 1. kursa nez ko ģeniālu taisīt, viņa izvēlējusies kādu restaurācijas institūtu, kur viena no disciplīnām bijusi vecmeistaru kopēšana. Tādēļ viņa var uztaisīt līdzīgu portretu, bet tie no Minhenes Mākslas akadēmijas nevar.

Mūsējie var?

Mūsējie vēl var. Mūsu Mākslas akadēmija zīmēt vēl māca. Pēdējais reālisma bastions ir Pēterburgas Mākslas akadēmija. Viņi ir nevainojami, tur vēl viss ir tā kā pirms 150 gadiem.

Cik tālu vajadzētu paplašināt portreta žanra definīciju un izpratni? Arī šajā izstādē, piemēram, ir iekļauts Ginta Gabrāna projekts Starix. 2000 – 2004 videoformātā un Kristapa Ģelža videoinstalācija Nekā personīga.

Tagad vienmēr grib paplašināt rāmjus. Zināmas tiesības ir, bet ar noteikumu, ka pamatuzdevums ir bijis parādīt cilvēku un viņa būtību, nevis tikai tēlu, figūru.

Ievērojamais vācu ceļotājs, ģeogrāfs un bibliotekārs Johans Georgs Kols XIX gadsimta vidū rakstīja: "Liekas, ka nav nevienas tautas Eiropā, kas tā būtu pelnījusi dzejnieku tautas nosaukumu kā latvieši, un neviena novada Eiropā, kas tā būtu pelnījis dzejas zemes nosaukumu kā latviešu apdzīvotais. (..) Latviešu poēzijas raksturīgā īpašība ir tā, ka tā ir tautas poēzija, ka to turpina nevis atsevišķi uznirstoši talanti, bet gan visa tauta tās kopumā."

Jā, tā tas ir. Es ārkārtīgi apbrīnoju dainu tēlainību un tajās ielikto filozofiju. Tai tautai ir jābūt ļoti emocionālai, pat sentimentālai, ļoti dziļi dabu izjūtošai, lai kaut kas tāds varētu rasties. Ja man kādreiz liekas, ka latvieši ir viena briesmīga tautiņa, pilna ar visādām sliktām īpašībām, tad pietiek atcerēties dainu gara kopojumu, lai saprastu, ka tā ir tauta, kurai ir reti izteikts priekšstats par labo, ļauno, skaisto, neglīto, tur ir ieprogrammēts pilnīgi ideāls cilvēks.

Tiekoties ar skatītājiem, teicāt, ka glezniecība jums ilgu dzīves posmu ir bijusi aizliegtā dzīves kaislība. Ja vispār iespējams iztēloties nenotikušo, kā jums šķiet, ja glezniecībai būtu bijis iespējams veltīt visu laiku un enerģiju, vai jūs pievērstos tiem pašiem motīviem, kuriem šobrīd?

To ir grūti pateikt. Domāju, ka noteikti ne. Esmu ļoti laimīgs tieši par to situāciju, kāda bija. Tagad man glezniecība bija aizliegtā kaislība, bet tad būtu bijis ikdienas darbs. Tas būtu daudz savādāk. Tas būtu kļuvis par rutīnu. Varbūt man vispār sen būtu apnicis. Nepieciešamība dalīt savu uzmanību starp pagātni, mākslas vēsturi kā analīzes objektu un manu vīziju pasauli, glezniecību, – tā ir laime nepārsātināties ar vienu. Es arī tagad negatavojos tikai gleznot. Man ir jāuzraksta vairākas grāmatas.

Par restaurāciju?

Jā, 3. sējums par Kurzemes muižām. Vēl man ir jāizdod manas sievas (mākslas vēsturniece Ieva Lancmane (1943 – 2004) – red.) katalogs par XVIII gadsimta portretu un vēl divi katalogi, kuriem es pats savā laikā esmu rakstījis manuskriptu.

Maijas Tabakas diplomdarbs Jauno mākslinieku grupa 1969. gadā nepārprotami pārraida sajūtu par jaunu paaudzi ar savu svaigu mākslas izpratni. Vai jūs ar Maiju Tabaku turpināt sazināties un diskutēt par mākslu arī šajā dzīves posmā?

Nē, par mākslu mēs vairs nediskutējam.

Viss ir skaidrs?

Jā, skaidrs. Katrs strādā. Tas viss bija toreiz. Viņa jau arī nemaz nebija tik daudz uz diskutēšanu. Galvenās diskusijas bija ar Bruno Vasiļevski.

Savā monologā teicāt, ka aiz katras gleznas slēpjas dažādas kaislības un estētiski strīdi, kas tagad ir noklusuši un nav pat nojaušami. Tagad ar laika distanci skatoties uz tiem darbiem, kas jūs kā jaunu mākslinieku kaitināja un kurus nepieņēmāt, vai par kādu šobrīd atzīstat, ka esat bijis netaisns?

Jā, es biju netaisns būtībā pret jebkuru darbu. Tagad ar labpatiku apskatīju arī visus tos, par kuriem 60. gadu sākumā smīkņājām. Visos tajos ir glezniecība, vienkārši, kad meklē savu vietu, un jauni cilvēki vispār ir neiecietīgi, acīmredzot tas ir neglābjami. Kategorisms nāk līdzi. Tas pārāk neatbilda tam, ko mēs meklējām. Piedevām mēs jutām, ka mūs uzskata par svešiem un ka mēs neiekļaujamies. Tagad saka – otrā franču grupa, bet toreiz jau tas bija nievvārds – tie "francūži".

Kā jūs atceraties laiku, kad Maija Tabaka gleznoja savu diplomdarbu Jauno mākslinieku grupa?

Interesanti, ka tajā brīdī, kad viņa gleznoja, mēs vairs nebijām akadēmijas studenti. Gājām un Maijai pozējām. Tas jau bija 1969. gads. Sakarā ar izmešanu un atgriešanos viņa pabeidza vienā gadā ar manu sievu. Izmešanas laiks no akadēmijas viņai bija ļoti grūts, bet viņa to ļoti labi aizpildīja.

Kādu iespaidu šāds gadījums – studentes izslēgšana par atļaušanos gleznot eksotiskus, luminiscējošus ananasus – atstāja uz pārējiem? Iebiedēja vai tieši otrādi?

Tajā laikā jau īsti no kā baidīties vairs nebija. Tas vairs nebija laiks, kad kādu sūtīja uz Sibīriju. Vissliktākais, kas varēja būt, bija izmešana no akadēmijas. Man nebija iemesla baidīties par izmešanu, jo mana glezniecība nebija tik provokatīva. Nu labi, akts Engra stilā, bet beigu beigās – ko viņi var teikt? Tur viss ir kārtībā, reālistiski, kā viņiem likās – šausmīgi akadēmiski un pareizi. Maija bija izņēmums. Būtībā jau ārā vairs nemeta. Varbūt tikai par ilgu nestrādāšanu un disciplīnas pārkāpumiem. Šajā gadījumā viss bija kopā – viņai daudz ko pārmeta. Kopumā tā bija viņas nepieņemšana. Viņa bija pārāk spilgta un to arī neslēpa. Kā es saprotu, Oto Skulme kā rektors viņai pat ir paziņojis, ka viņa ir pārāk skaista. Viņa katru brīdi bija kā Holivudas aktrise prožektoru gaismā, un pati to sajuta. Pelnīti sajuta, bet tas nebija viegli. Maija Tabaka to uzņēma kā īsta karotāja. Viņa nekad nav atkāpusies un gājusi uz kompromisiem. Maija ir ārkārtīgi spēcīga personība, un tas viņai ir ļāvis būt tādai, kāda viņa ir.

Vai jums kādreiz nav bijusi doma rīkoties līdzīgi kā Mihailam Barišņikovam, piemēram? Vai cilvēkam, kurš savā garā bija saskaņā ar pasaules kultūru, dzīve padomju režīmā nesagādāja ciešanas? Reizēm domāju, kā, atgriežoties padomju Latvijā, jutās Maija Tabaka, kad 70. gadu beigās pēc Vācijas Akadēmiskā apmaiņas dienesta stipendijas saņemšanas gadu bija padzīvojusi Rietumberlīnē, kur noteikti varēja justies vairāk iederīga un saprasta un 1979. gadā ar ovācijām Berlīnē piedzīvojusi personālizstādi.

Man pirmām kārtām bija Rundāle, apzinājos, ka to nedrīkst pamest. Arī vēlāk mierīgi būtu varējis dzīvot un strādāt Vācijā vai Francijā, bet mani tas neinteresēja. Mani saista šī vide – gleznot šeit un pētīt it kā šejienes pieticīgo kultūras ainavu – mākslu un arhitektūru. Varu mazliet padzīvot citur, bet mani momentā velk atpakaļ. Maija arī negatavojās nekur mukt. Mēs toreiz ļoti priecājāmies, ka viņa aizbrauca uz Vāciju. Darbi, kas tapa Berlīnē, bija ļoti skaisti. Volfa Fostela ģimenes portrets (1978), manuprāt, ir īsts šedevrs.

Kā jums bija iespējams piekļūt Rietumeiropas kultūras un mākslas izdevumiem laikā, kad tas vēl bija noziegums?

Ja runā par mākslu, tad nebija iespējams. Tur jau bija tas joks, ka to pašu hiperreālismu un fotoreālismu iepazinām tikai tad, kad paši jau to taisījām. 1967. gadā Ievai no Amerikas sāka sūtīt franču žurnālu Connaissance des Arts. Tur bija brīnišķīgas lietas. Galvenokārt par seno mākslu. Man liekas, ka 1973. gadā bija pirmais raksts par šo tēmu, bet arī vēl nebija minēts vārds "hiperreālisms". Tur bija teikts "jaunais aktuālisms" vai kas tamlīdzīgs. Žurnālā bija publicēti visi hiperreālisti. Atceros, parādīju Maijai, viņa smējās – šitāda māksla drīzāk ir priekš tevis. Viņa šo reālisma veidu arī vēl nesaskatīja kā sev tuvu. Nē, pieejami ārzemju izdevumi nebija, žurnāls Connaissance des Arts bija avots, no kura barojāmies. Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka pirmsinterneta laikmetā ne jau tikai nožēlojamā Padomju Savienībā, bet visā pasaulē bija grūti kaut ko uzzināt. Daži mākslas žurnāli un – brauciet, lūdzu, pa pasauli uz vienu vai otru izstādi. Informācija vispār bija ļoti vāji pieejama. Tagad retrospektīvi varam pašķirstīt šos mākslas žurnālus un redzēt, ka tie nav izsmeļoši. Ja runājam par 60. gadu mākslu, tur bija publicēti daži hrestomātiski darbiņi, bieži melnbalti. Es hipperreālisma darbu pirmoreiz ieraudzīju Parīzē 1973. gadā vienā biennālē. Tur bija viss kopā – instalācijas un videomāksla, pilnīgi viss, ko redz mūsdienās.

Vai jums ir iznācis redzēt jaunāko filmu par Van Gogu?

Nē.

Būtu bijis interesanti uzzināt jūsu iespaidus un pārdomas.

Jā. Van Gogs ir viens no gleznotājiem, kuru apbrīnoju. Viņš ir pierādījums tam, ka var būt ģēnijs jebkurā mākslas stilā. Tas, ka man patīk vecmeistari, nenozīmē, ka es nenovērtētu Van Gogu. Viņš ir ģeniāls. Atmiņas par Amsterdamas muzeju ir neaizmirstamas. Pilnīga eiforija.

Filmā bija spēcīgs kadrs, kurā mācītājs pēc Van Goga garīgā stāvokļa testēšanas ierauga pret psihiatriskās klīnikas sienu atslietu vienu viņa gleznu un patiesā riebumā apgriež otrādi. Mads Mikelsens spoži nospēlē šajā epizodiskajā kadrā, ka tas ir kaut kas tiešām pretīgs un nepieņemams. Kā tas nācās, ka Van Gogu tik ļoti savā laikā nesaprata un nenovērtēja, vai tie cilvēki bija akli vai kurli?

Jā, tas ir dīvaini, jo viņa krāsu savienojumi izstaro pilnīgu harmoniju un labsajūtu. Viņš ir vienīgais, kurš var salikt kopā jebkura spektra krāsas, iemiesot nevainojamu rezultātu ar to, kas izraisa šo eiforiju. Pilnīga eksaltācijas sajūta. Brīnos, ka to nejuta tā laika cilvēki. Acīmredzot pieradums akadēmiskajā vidē ar pelēkajām bildītēm bija cilvēkiem nositis izjūtu par krāsām. Krāsu iedarbība cilvēkiem bija cita nekā mūsdienās.

Varbūt mūsdienās arī redzat kādu nenovērtētu ģēniju? Redzat, ka dzimst spožs talants, bet tas netiek pieņemts?

Tā ir ļoti sarežģīta lieta. Ja mani kaut kas visvairāk mūsdienās skumdina, tad tas, ka jaunie mākslinieki nebūt, ak vai, nav jauni. 1973. gada biennāle Parīzē man ir skumjš atgādinājums, ka tur es redzēju visu. Tur bija opārts, popārts, konceptuālisms, ļoti lielas instalācijas, videomāksla, viss, ko redzam tagad. Pēc tam viss ir bijis tikai parafrāzes un variācijas. Tāpēc man vienmēr ir sajūta, ka skatos vienu un to pašu. Viss liekas redzēts. Nebraucu arī uz Venēcijas biennāli, kas man bieži liekas niekkalbība. Pēc tam internetā var redzēt. Tur nav lieluma. Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu kaut kādi stili, bet aiz tiem redzu paviršību un seklumu. Tur nav domas dziļuma, emociju, pārdzīvojuma. Tas, kā jaunajai paaudzei visās nozarēs bieži trūkst, ir dziļas emocijas. Kaislība. Ir eleganta un prasmīga darbošanās ap mākslu, ļoti labi zinot, kas kotējas, kas – ne. Un rezultāts ir sājš. Mani nevar apmānīt. Es redzu, kas stāv aiz darba, cik ir ieguldīts, cik daudz ir spriedzes. Parasti spriedzes nav. Ir eleganta forma, prasme taisīt to, kas ir pieprasīts, un mākslinieki to prot tik skaisti noformēt un skaisti izrunāties. Visi zina, kā savu darbiņu vajag apdzejot. Viss jau ļoti labi, tā lietiņa rit uz priekšu, bet tā nav liela māksla. Neredzu dižumu. Neredzu neko tādu, ko varētu salīdzināt ar seno mākslu. Maijā Tabakā vienreizīgs ir tas, ka viņa iztur kritēriju – forma, saturs, emocijas, izstarojums.

Savās pārdomās izstādē teicāt – esat arī novērojis tendenci, ka daudzi izjūt lielu spiedienu "nebūt vecmodīgiem", un rodas izstādes, kur "eksponāts ir bezmaz lieks". Svarīgākais ir viss pārējais – dizains, efekti, interakcija utt.

Kas mūsdienās vispār ir vecmodīgs un kas – laikmetīgs? Pamatā viss ir meinstrīms, viss ir tieši tā, kā vajag. Tiklīdz es redzu, ka visi dara tā, es uzreiz novēršos.

Tādā gadījumā – no kuras puses, jūsuprāt, varētu nākt atjaunotne? Kas mūsu gadsimtā ir dzīvie avoti, kuri varētu atjaunot "dziļo domu un kaislību", kā teicāt?

Grūti pateikt. Tāpat kā toreiz, pirms piecdesmit gadiem, es domāju, ka svarīgi ir atkal paskatīties uz dabu un dzīvi, nevis darboties ar pāris zīmēm, kaut kādām metaforām, iedomām, prāta konstrukcijām, ar refleksijām, ar visu to, ko mums spiež tagad darīt. Ja tā turpināsies, tad nav gaidāma nekāda atjaunotne. 60. gados tas viss bija svaigs – opārts, popārts, fotoreālisms, hiperreālisms. Būtībā hiperreālisms izsmēla pretdarbošanos abstrakcijas virzienam. Tagad ir grūti, jo var teikt, ka hiperreālisms jau ir ielikts plauktā. Tā ir klasika. Līdz ar to kaut ko saskatīt dabā ir ļoti grūti. Es priecājos, ka neesmu aizgājis no dabas un esmu saglabājis ārkārtīgi emocionālu attieksmi pret to, ko daru. Ļoti. Tas ir viens no pirmajiem priekšnoteikumiem. Ir jābūt zināmā eksaltācijā. Ja mākslu piekopj kā zināmu arodiņu, tas nekas nav. Neredzu aiz cilvēka šo tendenci. Mūsdienu jaunā paaudze ir ārkārtīgi pragmatiska. Neredzu, ka viņi trakotu, ārdītos. Tagad jau neviens pat nodzerties nevēlas. Negribu teikt, ka tas ir labi, bet tas kaut kādā mērā pieder pie tā, ka cilvēkā kaut kas vārās. Nevārās. Viss ir tik pareizi un jauki.

Ārkārtīgi priecājos, ka esat retais cilvēks, kurš tiešām ir piedzīvojis tik neaptverami liela mūža darba vainagojumu un pats varat šos darba augļus arī baudīt. Esmu domājusi par to, kā jūs jūtaties. Vai neesat pats apmulsis no tā?

Nē, apmulsis neesmu. Es tiešām esmu laimīgs šī vārda patiesā nozīmē. Izvērsums ir bijis pārāk liels. Sākumā nevarēja pat nojaust, ka tas aizņems gandrīz pusgadsimtu. Man piemīt tā jaukā īpašība, ka protu bezgalīgi par kādu lietu priecāties. Nekad neesmu piesātināts vai apnicis. Vienmēr dzīvoju eiforijā. Pārdzīvoju. Arī pilī, cik izeju cauri telpām.

Vai jūs to darāt katru dienu?

Nu jau vispār nedaru. Tagad es sēžu mājās pie savas bildes. Drīz no Parīzes atvedīs jaunas mantas, tad tūlīt būs jāskrien. 24. datumā (februārī) ieradīsies mantas, kuras mēs nopirkām jau pirms diviem mēnešiem. Tā ka visa tā spēlīte pilī turpinās. Vēl jānomaina tās bildes, un vēl tas, krēsliem būs jauna garnitūra ar brīnišķīgiem franču gobelēniem.

Lasot jūsu pēdējā laika intervijas, esat stāstījis par tik daudzām sakritībām, kas izklausās gluži pēc brīnumiem. Šķiet, tiešām viss universs ir mobilizējies jums palīdzēt.

Jā, tā tiešām ir. Kad aiz muguras ir pieredze un nāk gadi, ieraugi zināmo fatālismu, kādā veidā lietas saāķējas un notiek. Es negribētu, bet man jau sen ir nācies būt fatālistam – kā mūs vada, kā realizējas kādas izteiktas domas… Ak vai, vienā laidā. Pagaidām, par laimi, labā nozīmē. Domāt labi, just labi – tas ļoti pietrūkst mūsdienu cilvēkiem. Parasti neskatos, bet reizēm tomēr paskatos komentārus Delfi un esmu izmisumā par tiem slimajiem cilvēkiem, kas dzīvo tik vājprātīgi sliktā uzlādētībā, ka šķiet, viņiem aknas sen jau ir čupā. Iemeslu visam skaistajam un labajam taču ir tik daudz! Kāda laime ir dzīvot pacēlumā un priekā. Kāpēc cilvēki neizmanto šo vienkāršo formulu?

Tiešām nezinu.

Kaut kāds mazohisms. Cilvēki sevi moca, tirda ar nožēlām, ar riebināšanos, ar naidu, skaudību.

Kā jūs esat izlēmis? Vai dosit kādus padomus jaunajai Rundāles pils direktorei Laurai Lūsei vai tikai tad, kad pati prasīs?

Tad, kad prasīs. Tam ir jābūt bauslim attiecībā pret jebkuru jaunu vadītāju – nelīst virsū. Cilvēks ir no mākslas vides, zina šo lietu, un pagaidām viss iet ļoti labi. Esmu ļoti apmierināts. Esmu novērojis, kā notiek vadītāju maiņa, esmu Vācijā skatījies, kā jaunais gremžas par veco un vecais – par jauno. To nevajag pieļaut. Viss ir labi, un viss ir ļoti jauki.

Cik saprotu, Laura Lūse kā vienu no galvenajiem uzdevumiem ir izvirzījusi mērķi panākt, lai Rundāles pili iekļautu UNESCO kultūras mantojuma sarakstā?

Jā, tas ir atkārtots mēģinājums. Es to pamēģināju, bet tajā brīdī Rundāles pils vēl nebija pabeigta un konkurence bija ļoti liela. Izkritām sietam cauri. Tagad varēs nolikt priekšā trīs sējumus – mūsu restaurācijas pieredzi. Un, kad viņi redz to līmeni – galvenokārt stuka veidojumu līmeni... Tur nav nekādas manas ieinteresētības, bet tie ir starp labākajiem desmit rokoko veidojumiem Eiropā. Tagad mums ir visas iespējas, lai arī joprojām konkurence ir ļoti liela. Piļu grupa ir ļoti pārsātināta. Grūti izsisties cauri.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja