FOTO: Latvijas Nacionālā opera jauno sezonu sāk ar Rigoleto jauniestudējumu

Klausījos operu pa radio. Tagad skatoties bildes, gribas uzlepot. Beidzot nav jāskatās Karmena Meksikā vai Oņegins mūsdienu Krievijā vai nedod Dievs, teiksim Dons Žuans 1918. gada Latvijas republikas dibināšanas laikā :) ar visiem tiem uz pilnīgi citu laikmetu nekā operā attiecināmajiem saģērbtajiem kankariem un dekorācijām izskatās minimālas, skaidras dekorācijas. :) Taču, protams, vienmēr var labāk un interesantāk. :)

Londonas Karaliskajā operā bija tāds "Rigoleto" iestudējums, kuru atceroties, vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem. Nezinu vēl, kādas ir tās izvirtības un jēlums šajā "Rigoleto", jo, kad saņemšos, noteikti aiziešu paskatīties, bet vai tiešām varētu būt, ka LNO būtu gājusi vēl tālāk? Londonas Karaliskajā operā hercoga galms bija traktēts tā, ka tas sastāv no vieniem vienīgiem nogribējušamies večiem, kurā sievietes ir vien objektu šo ārkārtīgi izkāpina'to fizioloģisko vajadzību apmierināšanai. Hercogs ikvienu palietoja pirmais un tad deva tālāk visai pārējai varzai. Grāfa Monterones meita pusvājprātīga vazājās visās pirmā cēliena hercoga pils ainās pavisam kaila starp šiem "galminiekiem", no kuriem kādam turpat uz vietas apmierināt vajadzības. Šie "galminieki" bez kādām aizturēm atkailinājās un darīja visu turpat uz vietas. Skaidrs, ka šis aspekts mazliet arī maina akcentus situācijā ar Džildu, kuru Rigoleto izdodas dabūt pa taisno no hercoga guļamistabas un aizvest no pils, pirms viņa laista plašākā apgrozībā (gan Rigoleto, gan Džildai ir acīmredzami paveicies), tomēr, tomēr... Man vēl arvien šķiet, ka diez vai kāds spēj pārspēt pretīgumā minēto Londonas iestudējumu. Labi, es piekrītu, ka tēma ir visai skarba pat tad, ja pieņemam, ka galminieki tomēr neuzvedās kā lopi vismaz sabiedrībā un visiem redzot, ne velti gan Igo par lugu, gan Verdi par operu saņēma pārmetumus par tik nesaudzīgu sabiedrības augstāko slāņu atmaskojumu. Bet viņi tomēr ne viens, ne otrs nerunāja par cilvēka dzīvnieciskumu, bet gan nelietību, nodevību, privātīpašnieciskumu, taču tādā traktējumā, kādu redzēju Londonā, sanāk, ka tēma ir cilvēka dzīvnieciskums. Turklāt pavisam dīvaini šķiet, kā gan sirdsšķīstā Džilda, gan rūdītā, profesionālā kārdinātāja Madalēna varēja iemīlēties hercogā. Tur tomēr bija jābūt kaut kam citam - mazliet vairāk, kā tikai miesai.