Geiša uz globalizācijas sliekšņa Alvja Hermaņa pirmizrādē La Scala

Geiša. Latvisks vārds: Gaiša. Tāpat, ka sensej, sena seja, vecais, skolotājs. Ļoti daudz vārdu un nosaukumu. Latvieši to pēc 12. gs. okupācijas vairs "negrib" dzirdēt.

Anon. komentētājam ar pseidonīmu 'vox populi' vakar 20.39, kam galvassāpes izraisījis mans iepr. komentārs, detalizētu atbildi jau devis cits komentētājs ar pseid. 'Varbūt sīkumi2'. Tātad 'vox populi', tur jums arī ir atbilde par mana komentāra mērķi -'vox populi', pirms lamājaties, pacentieties pamatīgāk iepazīties ar faktiem par apspriežamo tematu!

Kāpēc dzimteni ar lielo burtu raksti? Padomju atavisms? Vācietim vesels dzejolis par šo tēmu.

Tomēr arī ne mazāk! Kas, saprotams, ir ļoti ļoti labi, zinot, ka Čerņakovs, Leizers un co tika reāli "nobūjināti". Tāpēc atkal nav jēgas pārspīlēt. 3. Itālijas prese par Hermaņa komandas darbu izsakās atzinīgi, tomēr bez pārliekas slavināšanas. Tiek uzslavēti tērpi, skatuve, gaismas, izrādes kopējā estētika, taču pati režija apraksta kā "plakanu" vai pat vispār neesošu: trūkstot tēlu dziļuma un attiecību psihoanalīzes (kas esot obligāta Pučīni darbos). Dziedātāji statiski, un 1. cēliena vidus mēreni garlaicīgs. Kabuki teātra kustības nedarbojas, jo dziedātāji dziedot tās aizmirst. Šķēpi tiek lauzti arī par "pareizajiem" fināla pašnāvības veidiem - seppuku vai jigai. Hermaņa izrādē ir jigai, kas principā esot tikai samuraja sievu pašnāvības veids.

1. Interesanti, no kurienes Jums ir radies cipars par 12,5 miljoniem TV skatītāju, kas izrādi skatījušies tiešraidē. Itālijas presē atrodamas ziņas "vien" par 2,6 miljoniem. Kas neapšaubāmi ir daudz. Un tieši tāpēc nav jēgas pārspīlēt. 2. "Marijas Hosē Siri sniegumu Milānas publika novērtēja ar ovācijām – tāpat kā pārējos dziedātājus un izrādes radošo komandu." - Igor, Jūs taču bijāt klāt 13 minūšu garajos aplausos, kuru laikā lieliski varēja dzirdēt, cik rūpīgi tie tika "dozēti" ikvienam, kas uznāca uz skatuves paklanīties: īstas, vētrainas ovācijas izpelnījās tikai maestro Šaijī. M.H. Sirī virzienā arī, protams, skanēja "brava" saucieni, pie tam noteikti vairāk nekā tie tika veltīti Braienam Himelam (Pinkertons), tomēr neviena solista uzņemšanu nav iespējams salīdzināt ar ovāciju un atzinības saucienu vilni, kas vēlās pāri zālei ikreiz, kad klanīties gāja Šaijī (vismaz 3x). Kad uz skatuves uznāca Hermanis ar savu radošo komandu, turpinājās "silti aplausi", bet ne vairāk. Tomēr arī

Un vēl, visiem īdētājiem - vienkārši pamēģiniet priecāties par jebkura Latvijas cilvēka panākumiem ārpus Dzimtenes. Tā vienkārši priecāties, nevis pastāvīgi d*rst cik viss ir nejauši un relatīvi... Kas, tiešām grūti tā vienkārši priecāties?

Nesapratu, kāds bija Jūsu komentāra mērķis? Noniecināt Hermaņa devumu izrādes tapšanā? Izteikt pieņēmumu, ka "kosmopolīts" ir lamuvārds? Ja Jums piemīt provinciālisms, tā ir tikai un vienīgi Jūsu paša problēma... Priecīgus Ziemassvētkus!

kļuvusi

Jegora Jerhomoviča rakstu darbus aizvien izlasu ar interesi, tie uzplēš arī aizmirstas lietas. Kas šķiet pārāk dumi? JRT un Aspazijas iespraudmums. Tā tagadusi "obligātā literatūra", lai tikai mazāk domājam par Hermann k-ga prombūtni, atstājot savu "bērnu" bez aprūpes.

Itāļu prese raksturo Hermani kā kosmopolītu. Lielākais kritikas kompliments režisora darbam ir tāds, ka iestudējums esot 'ļoti emocionāls.' Šoreiz Hermanis darbojies nevis pats uz savu gudro galvu kā Latvijā, bet stingrā La Scala muz. vadītāja R. Chailly uzraudzībā, komandā ar itāļu scenogrāfi Fteitu. Tā bija Rikardo Chailly ideja - atjaunot Pučīni laika pirmizrādes versiju ar visiem orientālisma elementiem, un Hermanim nācās izpildīt to, ko pieprasa darba devējs. Scenogrāfija ir otrs iestudējuma veiksmes faktors. Un kur nu vēl visi orķestŗa mūziķi un dziedātāji. Tātad nekļūsim pārāk iedomīgi savā provinciālismā un nepārspīlēsim pieredzējuša amatnieka starptautisko triumfu.

Alvis fon Hermanis pa eiropām dzīvo, bet JRT iestudē lugu plānprātīgiem skatītājiem par latviešu plebejiem. un visi smejas ha-ha-ha.