Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Mums ir jāiemācās mīlēt citādi. Režisors Vensāns Igē par operu Sieviete bez ēnas

Franču režisors Vensāns Igē stāsta par Riharda Štrausa operas Sieviete bez ēnas iestudējumu Vīnes Valsts operā

Esat teicis, ka opera Sieviete bez ēnas ir tik ietilpīgs darbs, ka atgādina Marsela Prusta Zudušo laiku meklējot un Ļeva Tolstoja Karu un mieru.

Jā, šī ir viena no tām retajām operām, kurā iekļaujas vesela pasaule. Šī opera ir pasaule pati par sevi. Tā tika komponēta tajā pašā laikā, kad Prusts rakstīja savu romānu ciklu. Tas bija periods, kad līdz ar Pirmā pasaules kara beigām viens vēstures posms bija noslēdzies un neviens nezināja, kāds būs nākamais.

Līdzīgas kvalitātes piemīt arī Riharda Vāgnera Nībelunga gredzenam, taču es nevarētu nosaukt daudz citu operu, kuras būtu tik bagātas un sarežģītas savā vēstījumā. Dažreiz librets nesniedz pietiekami daudz vielas pārdomām – ar to nākas pamatīgi strādāt, kaut ko uzlabot, piedomāt klāt. Piemēram, Vinčenco Bellīni Somnambula. Savukārt ar Sievieti bez ēnas ir pretēja situācija – tā ir tik daudzslāņaina, un ir iespējams tik daudz interpretāciju.

Šajā operā ir viegli pazust. Režisoram ir jāsaprot, ko viņš redz šajā darbā un ko vēlas pastāstīt. Ja viņš grib skaidri pasniegt stāstu, tas jau nozīmē, ka viņam ir nevis viens, bet desmit konceptu. Režisoram ir jāatrod savs ceļš šīs operas sarežģītajā struktūrā.

Kā jūs meklējāt savu ceļu?

Es cītīgi strādāju ar izrādes dramaturgu Luiju Geisleru, mēs izpētījām visus libreta autora Hugo fon Hofmanstāla ietekmes un iedvesmas avotus. Tas nenozīmē, ka visu šo informāciju izmantoju darbā ar dziedātājiem, taču man tā ir nepieciešama. Tā palīdz saprast dažādu libreta simbolu un elementu izcelsmi, kā arī darba muzikālo uzbūvi.

Kad solisti ir pārliecinājušies, ka tu pārzini operu labāk nekā viņi, viņi bez ierunām ir gatavi tev sekot. Zinot, kādi dziedātāji piedalās šajā iestudējumā, man tas ir ļoti svarīgi. Stīvens Gūlds bieži ir atveidojis imperatoru, Volfgangs Kohs ir daudz tēlojis Baraku. Kamilla Nīlunda līdz šim ir dziedājusi imperatori tikai vienā iestudējumā, savukārt Nīna Stemme un Evelīna Herliciusa debitē attiecīgi Baraka sievas un imperatores aukles lomā.     

Ar ko jūs pašu fascinē Sieviete bez ēnas? Kādas mīklas cenšaties atminēt?

Darbība šajā operā risinās divos līmeņos. Viens līmenis ir visa sabiedrība, visa planēta. Otrs ir privātais līmenis – mums ir sajūta, ka esam vienā gultā ar Baraku un viņa sievu, ka esam kopā ar imperatoru un viņa sievu. Tas ir stāsts par to, kas notiek laulāto dzīvē, kas notiek starp diviem cilvēkiem intīmākajos brīžos. Tie ir divi ļoti atšķirīgi pāri, kuri ir satikušies dažādos apstākļos. Baraks un viņa sieva ir parasti cilvēki, viņiem nav daudz naudas, viņi dzīvo pasaulē, kurā nav iespējas izvēlēties, ar ko pavadīt savu mūžu.

Imperators ar sievu ir augstāko aprindu pārstāvji. Viņi ir satikušies mistiskos apstākļos – medībās imperators ievainoja baltu gazeli, kura pārvērtās par sievieti. Tas ir diezgan dīvains iepazīšanās veids, vai ne? Viņa ir dieva Keikobada meita. Pēc laulībām ar imperatoru viņa ir pazaudējusi spēju pārvērsties dažādos tēlos un dzīvniekos, taču par pilnvērtīgu sievieti tā arī nav kļuvusi. Viņai nav ēnas, viņa nespēj kļūt par māti. Operas gaitā imperators ar sievu risina savas problēmas.

Kad gatavojos iestudējumam, ilgi domāju, kāpēc ierakstos, piemēram, maestro Džordža Šolti diriģētajā versijā, Baraka sieva tik bieži kliedz. Kāpēc viņa ir tik nikna un agresīva? Jā, dažreiz viņa ir saniknota, taču galvenais ir tas, ka viņa cenšas panākt reakciju no Baraka puses, viņa cenšas panākt, lai vīrs uz viņu paskatītos. Cilvēki cer, ka izvairīsies no vientulības, ja būs ar kādu kopā, taču tas ne vienmēr palīdz. Dzīvojot kopā, cilvēki mēdz justies vientuļi. To es cenšos parādīt šajā iestudējumā.

Kāds ir galvenais šā darba vēstījums?

Mani aizkustina imperatores emocionālais un psiholoģiskais ceļš. Viņa ir izvēles priekšā – uz ko viņa ir gatava, lai iegūtu kāda cita cilvēka dzīvi. Tas ir tik saprotami – mums apkārt ir cilvēki, par kuru dzīvi varam jūsmot un kurus varam apskaust. Viņiem ir brīnišķīga dzīve, viņi visu laiku ceļo, satiek visinteresantākos cilvēkus, viņiem ir viskaislīgākie mīļākie un viss pārējais. Pienāk brīdis, kad jūs jūtat, ka varat iegūt kādu šā cilvēka dzīves daļu. Uz ko jūs būtu gatavs, lai to panāktu? Cik tālu jūs ietu, lai no cita paņemtu kaut ko sev? Šīs operas gadījumā – tā ir iespēja kļūt par māti. Es vēlos, lai skatītāji saprastu, kādiem iekšējiem pārbaudījumiem tiek pakļauta imperatore, kurai ir jāiegūst iespēja dzemdēt bērnus.   

Dzīvē viss ir savstarpēji saistīts: tas, ko darāt privātajā dzīvē, atbalsojas visā sabiedrībā, visā pasaulē. Ja jūs slikti izturēsities pret savu sievu, vīru vai kaķi, tam būs sekas plašākā mērogā. Divi pāri, kurus iepazīstam operā, paver logu uz pasauli, jo galu galā viņi iemācās, kā uzvesties citādi, kā mīlēt vienam otru citādi. Ar šo domu bija apsēsts Viljams Šekspīrs: ja nespēj iemācīties mīlēt citādi, tu esi pazudis. Vairumā gadījumu mīlētāji ir akli: viņi mīl otru cilvēku tādu, kādu viņu iedomājas, nevis tādu, kāds viņš ir.

Tieši tas notiek Baraka un viņa sievas attiecībās. Viņš nepārtraukti atkārto: "Tu esi bērns!" Sievietei tas nepatīk, un viņa kliedz arvien skaļāk: "Es neesmu bērns!" Divus cēlienus vēlāk Baraks ir spējīgs paskatīties uz sievu citādi, un viņš saprot, kas viņa ir. Šā stāsta varoņi cīnās par to, lai pārējie viņus ieraudzītu tādus, kādi viņi ir, nevis ievietotu viņus iepriekš sagatavotajās kategorijās. Savā darbā par to cīnos arī es: vēlos, lai cilvēki pievērstu uzmanību maniem uzvedumiem, nevis mūžīgi uzskatītu mani par "franču režisoru, kurš kādreiz ir bijis Patrisa Šero asistents un tagad iestudē skaistas izrādes".         

Sieviete bez ēnas svin simtgadi. Vai cilvēki šajos simt gados ir mainījušies?   

Mēs skatāmies uz vīrieti un sievieti, kuri ir kopā, – šī tēma ir mūžīga. Operas sižets ir pārlaicīgs. Es gribu parādīt varoņus visintīmākajā situācijā, kad viņi ir bez maskām. Ir saviļņojoši redzēt viņus guļamistabā, kad viņi ir emocionāli atkailināti. Es vienmēr meklēju šādu patiesumu un atklātību attiecībās.

Būtiski, ka šis ir viens no pirmajiem feministiskajiem libretiem. Arī citās operās mēs satiekam stipras sievietes, taču būt stiprai sievietei vēl nenozīmē būt feministei, kaut gan tas ir labs sākums. Otrajā cēlienā ir ainas, kurās Baraka sieva pieprasa sev pavisam jaunas tiesības. Pirms simt gadiem sievietes Eiropā un Austrijā cīnījās par savām tiesībām, piemēram, par tiesībām balsot. Tas bija periods pēc Pirmā pasaules kara, kad sievietes pierādīja, ka ir spējušas tikt galā ar daudziem pienākumiem, kamēr vīri bija kaujaslaukā.

Vai imperatore arī ir feministe?

Viņa ir vairāk humāniste nekā feministe. Viņa atklāj, kas ir žēlsirdība, un atsakās no rīcības, kas apdraudētu Baraka sievas dzīvību. Imperatore atsakās paņemt viņas ēnu.

Kā noritēja jūsu darbs ar trim tik slavenām un spožām solistēm – Kamillu Nīlundu, Evelīnu Herliciusu un Nīnu Stemmi?

Trīs sieviešu lomas – imperatore, viņas aukle un Baraka sieva – ir daudzmaz vienlīdzīgas. Katra dziedātāja jūt, ka viņas loma ir galvenā. Viņas arī apzinās, ka ir atkarīgas cita no citas, viņas ir nepieciešamas cita citai, lai padarītu savu tēlu spilgtāku, spēcīgāku. Dziedātājām ir jāredz, ko katra no viņām dara. Tā veidojas alķīmija. Ja šī izrāde būs veiksmīga, tas notiks, pateicoties šīm izcilajām māksliniecēm.

Vīriešu lomas šajā operā nav tik svarīgas. Štrausam un Hofmanstālam bija nozīmīgi izcelt sieviešu tēlus. To pašu jūtam viņu operā Elektra, kuras centrā lielā mērā ir Elektras, Hrīsotemīdas un Klitaimnestras attiecības. Sievietē bez ēnas Baraka sieva var atgādināt Elektru, taču es par galveno varoni uzskatu imperatori.  

Vai operas beigās visi ir laimīgi?

Baraka sieva meklē laimi, taču viņa nezina, kā to izpaust. Viņa nezina, kur to meklēt. To pašu operas gaitā atklāj imperatore, viņa uzzina, ka laimei ir cena. Kāda tā ir? Cik daudz esam gatavi samaksāt par laimi? Visām varonēm ir jāatbild uz šo jautājumu. Pirmām kārtām – imperatorei un Baraka sievai, taču auklei arī. Operas fināls nenoliedzami ir laimīgs, tāpēc to ir sevišķi grūti iestudēt. Tas ir milzīgs, nepārvarams laimes izvirdums.   

P.S. Vairāk par operas Sieviete bez ēnas jauniestudējumu Vīnē lasiet šeit.

Top komentāri

Itamars Toledano
Tie ir maldi, jo mīlestību IEMĀCĪTIES nevar. Mīlestība no Dieva NĀK, jo Dievs IR mīlestība. Mums jāiemācās kaisli no mīlestības ATŠĶIRT, jo kaisle no nelabā nāk.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Saulkrastu Jazz apgriezieni

Visu šo nedēļu jau kopš pirmdienas vakara norisinās XXII Starptautiskais džeza mūzikas festivāls Saulkrasti Jazz 2019. Kā arvien, tas ietver gan meistarklases topošajiem mūziķiem, gan koncertus uz...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja