Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Parsifāls sagrauto rūķu pasaulē

Hamburgas Valsts operā tapis radikāls un ekscentrisks Riharda Vāgnera Parsifāla jauniestudējums

Hamburgas Valsts opera atklājusi sezonu ar Riharda Vāgnera Parsifāla jauniestudējumu, kuru veidojuši teātra muzikālais vadītājs maestro Kents Nagano un režisors, scenogrāfs, kostīmu un gaismu mākslinieks Ahims Freiers. Viņu Parsifāls ir spēcīgs, drosmīgs mākslas žests: ekscentriskais Parsifāls, kurš atgādina trako Pjero, dodas uz brīnumzemi, kurā notiek postapokaliptiska Halovīna ballīte. Tur viņš satiek labus un ļaunus frīkus, emocionāli traumētus klaunus, psiholoģiski sagrautus rūķus, erotiski frustrētas ziedu meitenes ar hipertrofētām krūtīm un citus kolorītus personāžus.

Šī ir Ahima Freiera – leģendārā 83 gadus vecā vācu mākslinieka, Bertolta Brehta skolnieka – uzzīmētā, uzburtā pasaule. Visa skatuve ir viņa audekls. Tie, kas zina Ahima Freiera stilu, nebūs pārsteigti. Katrs viņa iestudējums ir mākslas instalācija. Jaunais Hamburgas Parsifāls ir miroņu karnevāls ar cirka, pantomīmas, naivās mākslas un kiča elementiem – nebeidzama procesija, tēlu un simbolu karavāna.

Režisors Ahims Freiers uzsver, ka Parsifāls ir sabiedrības portretējums, izrāde par mūsu pasauli, par to, kā dzīvojam un rīkojamies, nogalinām cits citu un dabu. "Divi cilvēki mums parāda ceļu, viņi parāda, ko darīt, – tie ir Parsifāls un Kundri. Viņa beigās nemirst, jo bez viņas mēs nebūsim spējīgi izdzīvot. Šajā izrādē skatītājiem ir jābūt uz skatuves kopā ar Parsifālu un Kundri," piebilst režisors.

Parsifāla lomu jauniestudējumā atveido austriešu dziedātājs Andrēass Šāgers, kuru pirms dažiem gadiem dzirdējām operā Rienci. Triumfs un sakāve Latvijas Nacionālajā operā un koncertos Dzintaru koncertzālē. Pēdējos gados viņš kļuvis par vienu no pieprasītākajiem varoņtenoriem pasaulē. Pēc Parsifāla pirmizrādes Andrēass Šāgers atbildēja uz KDi jautājumiem.

Vai katrā nākamajā Parsifāla iestudējumā uzzināt ko jaunu par savu varoni?

Jā. Hamburgas Parsifāls ir ļoti atšķirīgs no izrādēm Berlīnē un Baireitā, kurās esmu dziedājis. Režisors Ahims Freiers nestāsta Parsifāla stāstu, viņš stāsta par laiku un telpu. Viņš iestudējis maģisku Parsifālu, cieši pieturoties pie Vāgnera teksta. Ahims Freiers nav darījis neko, kas nebūtu pateikts libretā. Publikai es ieteiktu sēdēt nevis tuvu skatuvei, bet tālāk, lai aptvertu kopskatu – Ahima Freiera mākslas darbu. Viņš ir gleznotājs, kurš izveidojis lielu gleznu, un visi dziedātāji ir tās sastāvdaļa.  

Ko viņš stāstīja mēģinājumos par savām idejām?  

Mēģinājumi notika citādi nekā parasti. Pirmajā nedēļā mēs meklējām kustību un žestu valodu, kas ir raksturīga katram personāžam. Parsifālam ir trīs četras kustības, kuras viņš atkārto, piemēram, piesedz acis ar rokām un parāda ar rokām tādu kā kroni uz galvas. Sākotnēji man tas šķita dīvaini, taču tam ir jēga. Kādā brīdī man bija jānokāpj no skatuves un jāapsēžas skatītāju zālē, lai paskatītos no malas, ko dara mani partneri, un saprastu, kas notiek šajā izrādē.   

Ahims Freiers operā vairāk strādā kā vizuālais mākslinieks, nevis režisors?

Jā, un skatītājiem jānāk uz izrādi bez aizspriedumiem, ar tīru apziņu. Apsēdieties un ļaujieties šiem tēliem, atbrīvojieties un ļaujiet izrādei sevi pārņemt – tādā gadījumā jums būs lielisks vakars.

Ko jaunu atklājāt Parsifāla raksturā šajā izrādē?

Man, piemēram, nekad nav bijis īpaši skaidrs, kāpēc pirmā cēliena beigās pēc rituāla, kurā piedalās Amfortass un Grāla bruņinieki un kuru vēro Parsifāls, Gurnemancs kļūst rupjš un aizdzen Parsifālu prom. Ahims Freiers iestudē šo ainu tā, ka man daudz kas kļūst skaidrs. Viņš parāda, ka Parsifāls jau tajā brīdī cieš kopā ar Amfortasu. Parsifāls ir atšķirīgs no pārējiem personāžiem, kuru vienīgā vēlme ir dalība rituālā. Atšķirībā no viņiem Parsifālam ir empātija. Viņiem ir atšķirīga sapratne par notiekošo, tāpēc Gurnemancs saniknojas.  

Kāda ir diriģenta Kenta Nagano pieeja Vāgnera partitūrai?

Strādāt ar Kentu Nagano ir ļoti patīkami, viņš vienmēr ir maigs, laipns, neļaujas stresam. Tajā pašā laikā viņš ir strikts. Viņš zina, ko vēlas panākt, viņam ir brīnišķīga dzirde, viņš prot sadzirdēt vissmalkākās intonatīvās nianses. Viņa Parsifāla interpretācija ir tīra un caurspīdīga. Ar katru diriģentu es atklāju citu Parsifālu.

Berlīnē šajā operā esat strādājis ar maestro Danielu Barenboimu, Baireitā – ar Hartmūtu Henhenu. Kā jūs raksturotu viņu rokrakstu šajā mūzikā?

Hartmūts Henhens ideāli pārzina Vāgnera mūzikas vēsturi. Divus mēnešus pirms mēģinājumu sākuma viņš mums atsūtīja desmit lapu ar savām piezīmēm par partitūru. Viņam ir svarīga katra detaļa, viņš strādā kā zinātnieks un cenšas maksimāli pietuvināties tam, ko vēlējies izteikt Vāgners.

Daniels Barenboims ir cilvēks universs. Man patīk, kā viņš uzbūvē katru muzikālo frāzi, kādus efektus izmanto, kā viņš izceļ vārdu nozīmi. Mūzikas interpretācijā jūs vienmēr sadzirdat diriģenta personību – tas ir visinteresantākais. Hartmūtam Henhenam un Kentam Nagano ir līdzīgas cilvēciskās kvalitātes – viņi ir klusi, mierīgi, iejūtīgi –, un jūs to dzirdat mūzikā. Ja jums patīk Daniels Barenboims kā personība, jums patiks viņa interpretācija, jo tā balstīta viņa raksturā. Diriģējot šie mākslinieki neizliekas par kādu citu.

Kādas bija jūsu sajūtas, kad 2016. gada vasarā pirmo reizi dziedājāt Parsifālu Baireitā?

Parsifāls tika komponēts speciāli Baireitas teātrim, un Vāgners atļāva to izpildīt tikai tur. Es piedzīvoju īpašu mirkli, kad Baireitā apmeklēju Vāgnera villu Wahnfried: pagrabā ir telpa, kurā ir izstādīts izgaismots komponista krūšutēls un Parsifāla partitūras oriģināls. Tajā brīdī tur nebija neviena cilvēka. Es stāvēju pretī Vāgneram, starp mums bija Parsifāla notis. Man uzmetās zosāda: man ir ļauts dziedāt šo lomu Baireitā! Tas bija liels notikums.

Vai, dziedot Baireitā, izjūtat lielāku atbildību?

Domāju, ka Baireitā publika no māksliniekiem sagaida vairāk, taču es neteiktu, ka tas ietekmē manu atbildības sajūtu. Tā nemainās atkarībā no tā, kur uzstājos. Ar tikpat lielu atbildību un cieņu pret mūziku es dziedu Parsifālu mazajā mēģinājumu telpā klavieru pavadījumā. Šī mūzika mani maina, tā mani ietekmē emocionāli. Katru reizi, kad dzirdu pirmos prelūdijas akordus, manī notiek transformācija – es nonāku citā pasaulē.

Citā pasaulē nonāksiet, arī dziedot Tristana un Izoldes jauniestudējumā, kuru Berlīnes Valsts operā Unter den Linden 2018. gada sākumā veidos diriģents Daniels Barenboims un režisors Dmitrijs Čerņakovs?   

Ar nepacietību gaidu šo darbu. Pirmizrāde notiks 11. februārī. Parsifāls un Tristans ir ļoti atšķirīgi varoņi. Mēs iepazīstam Parsifālu kā nepieredzējušu jaunekli ar tīru sirdsapziņu, viņš neko daudz nezina par pasauli, viņš dodas mežā un nogalina gulbi ar domu: tās būs manas pusdienas! Sabiedrība Parsifālu vēl nekādā veidā neietekmē, viņš ir absolūti brīvs savā rīcībā un domāšanā. Pamazām viņš iepazīst pasauli, atklāj mīlestību un beigās spēj uzņemties atbildību. Parsifāls trešajā cēlienā ir jau pavisam cits cilvēks – viņš ir pilnībā mainījies, viņš būs karalis, viena no svarīgākajām viņa rakstura īpašībām ir līdzcietība. No operas sākuma līdz beigām viņš iziet pilnu attīstības ciklu.

Ar Tristanu nekas tāds nenotiek. Operas finālā viņš ir tāds pats kā sākumā. Viņš mīl Izoldi no paša sākuma. Visa opera ir viņu mīlas stāsts. Vienīgais mirklis, kad Tristans ir patiešām brīvs, ir pašās beigās, kad viņš ierauga Izoldi pēdējo reizi. Viņš redz gaismu, skaistumu un mirst. Tristans ir sarežģītāka loma nekā Parsifāls, un tā ir garāka opera. Dziedātājiem ir nepieciešama lielāka izturība.

Kādi vēl ir 2017./2018. gada sezonas spilgtākie notikumi jūsu kalendārā?    

Pirmo reizi sadarbošos ar maestro Kristiānu Tīlemani – dziedāšu Vāgnera Zīgfrīdā un Dievu mijkrēslī Drēzdenes Zempera operā. Man būs Tanheizers Berlīnes Vācu operā. Pavisam drīz, decembrī, pirmo reizi kāpšu uz Vīnes Valsts operas skatuves – dziedāšu Riharda Štrausa operā Dafne. Tas būs gan prieka, gan skumju pilns notikums – Dafnes izrāžu cikls būs veltīts izcilā tenora Johana Botas piemiņai. Vīne ir mana dzimtā pilsēta, un man ir liels gods debitēt šajā teātrī. Pavasarī būs Parsifāla jauniestudējums Parīzes Bastīlijas operā.

2018./2019. gada sezonā Vīnes Valsts operā dziedāšu Loengrīnu. Šajā teātrī es un mana dzīvesbiedre vijolniece Lidija Baiha un mūsu ģimenes draugs pianists Matiass Flecbergers esam uzaicināti sniegt koncertu kopā. Tas būs tāds skaists ģimenes vakars – mājas muzicēšanas gaisotnē. Debitēšu Ņujorkas Metropolitēna operā, dziedot Zīgfrīdu Nībelunga gredzenā, ko diriģēs Filips Žordāns. 2019. gada vasarā atkal dziedāšu Parsifālu Baireitā, 2020. gadā Baireitā dziedāšu Zīgfrīdu Nībelunga gredzena jauniestudējumā maestro Daniēles Gati vadībā. Paredzēts, ka katru tetraloģijas daļu iestudēs cita režisore.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 774

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja