Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Otrdiena, 28. maijs
Vilhelms, Vilis

Dot vārdu un sadzirdēt. Ukrainas laikmetīgās mākslas izstādes Ukraine! Unmuted recenzija

Kauņā notikusī Ukrainas laikmetīgās mākslas izstāde Ukraine! Unmuted ir apliecinājusi dzīves un mākslas nesaraujamību

Šogad līdz ar Ešu pie Alzetas Luksemburgā un Novi Sadu Serbijā Eiropas kultūras galvaspilsētas loma tika uzticēta arī Kauņai Lietuvā. Novembrī par vienu no programmas noslēdzošajiem pasākumiem kļuva Ukrainas laikmetīgās mākslas triennāles izstāde Ukrainian Cross-Section 2022. Ukraine! Unmuted (kuratori Volodimirs Kaufmans un Serhijs Petļuks), kas tika iekārtota Kauņas Centrālajā pasta ēkā. Triennāles nosaukumā paustā vajadzība pēc "skaņas ieslēgšanas" izsaka gan šīs konkrētās izstādes, gan arī visas šī laika Ukrainas kultūras galveno nepieciešamību – eksistēt, būt dzirdamai, redzamai, klātesošai. Balss kā bioloģiska pamatfunkcija, bez kuras nekādi nevar iztikt centienos apliecināt savas kultūras nozīmību un autentiskumu, valstisko neatkarību – visu to, ko imperiālisms noliedz, asimilējot pakļautās zemes, to kultūru un arī balstot savas "tiesības" uzbrukt.

Redzamība, dzirdamība, klātbūtne ir pretēja kara radītajiem iznīcināšanas procesiem. Tāpēc šai dzirdamībai ir liela nozīme ne tikai militārajā kontekstā, bet arī plašākos sociālas dabas jautājumos, kuros nepieciešams dekolonizēt līdzšinējos priekšstatus par Austrumeiropas reģionu. Ukrainas gadījumā viens no svarīgākajiem aspektiem ir iespēja pašiem runāt savā vārdā, atbrīvoties no priekšstatiem par Ukrainas kultūru kā Krievijas kultūras sastāvdaļu.

Bez liekulības

Ukrainas mākslas izstādei, kas Kauņā notika no 4. novembra līdz 4. decembrim, bija jāiekļaujas diezgan žilbinošajā Kauņas 2022 vizuālās mākslas programmā, kas tika veidota ap starptautiska mēroga slavenībām. Šogad bija sajūta, ka Marinu Abramoviču, Viljamu Kentridžu un Joko Ono steidza aplūkot arī tie, kas ikdienā par laikmetīgo mākslu interesējas maz. Lai arī organizatoru stratēģija orientēties uz skaļiem vārdiem, kas teju robežojas ar popkultūru, var šķist pārāk komerciāla, šāda Rietumeiropas mākslas slavenību parāde Baltijas valstīs notiek reti un ir vērtējama pozitīvi kaut vai kā dažādība, jo parasti šāda mēroga vārdi mums iet secen.

Projekts Ukraine! Unmuted šajā sarkanā paklāja glamūrā pirmajā brīdī var šķist neiederīga, teju obligāta nodeva pasaules aktualitātēm. Kā pašreizējos apstākļos kultūrai piešķirt platformu jēgpilni, bez liekulības? Ņemot vērā mums labi zināmo Lietuvas politisko nostāju un sabiedrības attieksmi, vēlme iekļaut Ukrainas mākslas triennāli kultūras galvaspilsētas programmā šķiet dabiska un pašsaprotama – pieņemu, ka šo pašu ekspozīciju Rietumeiropā es aplūkotu skeptiskāk, meklējot liekulīgus zemtekstus šai izvēlei. No Ukrainas kultūras darbiniekiem jau izskanējusi diezgan plaša kritika par šogad novēroto tendenci Rietumu institūcijās Ukrainas kultūru reprezentēt bez sapratnes un vēlmes iedziļināties – tikai kā nodevu politkorektumam vai obligāto "labo darbiņu". Šīs uzmanības, popularitātes cena diemžēl ir nogalinātie tautieši un iznīcinātās pilsētas, tāpēc mākslinieku attieksme pret savu "pieprasītību" nav viennozīmīgi priekpilna.

Kauņā veidotās izstādes kuratori neizmanto sarežģītus kuratoriālus konceptus un naratīvu labirintus, tomēr viņu redzējums ir saprotams, uztverams bez kādiem īpašiem paskaidrojumiem. Tas nenozīmē, ka izstāde piedāvā haotisku, nefokusētu darbu apkopojumu bez atlases – vienkārši to realitāte un tēmas ir tik tiešas, ka pastarpinājumi caur ierasto izstāžu retoriku darbiem liktu izskatīties samākslotiem. Šie darbi strādā ar to realitātes līmeni, kas (vismaz) mūsu reģionā ir nolasāms bez papildu norādēm un skaidrojumiem.

Traumu pēctecība

Triennāle notiek piekto reizi un jau savos pirmsākumos radās kā mēģinājums aptvert Ukrainas laikmetīgās mākslas identitāti. Te gan uzreiz rodas jautājums, vai Ukrainas kultūra šobrīd vispār varētu nebūt pašreferenciāla un pašanalītiska. Ikviens mākslas notikums un darbs, pat ja tā sižetā nav tiešu atsauču uz neseno vēsturi, šķiet kā liecība par pašlaik notiekošo, neatņemama kopējās ainas daļa. Šie stāsti nav tikai par Ukrainu – tajā notiekošie kultūras dekolonizācijas procesi attiecas arī uz mums, Baltiju un Austrumeiropu, un, lai kā negribētos saskatīt karadarbības postā kaut ko "pozitīvu", pievēršanās Ukrainas kultūrai no jaunas perspektīvas pamazām sniedz jaunu pašizpratni arī citiem pēcpadomju reģioniem, tostarp ļauj skaidrāk ieraudzīt tos psiholoģiskos stāvokļus un apstākļus, kuros esam dzīvojuši pēdējās desmitgadēs, ne vienmēr tos apzinoties. Līdz ar raķetēm sprāgst arī postsociālisma politiskā spriedze, ko miera labad līdz šim bieži esam izvēlējušies apslāpēt.

Lielākā daļa triennāles darbu ietver daudzus sarežģītus realitātes slāņus, un to savstarpējās kombinācijas mākslas darbiem piešķir to emocionālās iedarbības spēku, uz ko, pieņemu, tiecas jebkurš ar ambīcijām apveltīts mākslinieks. Tieši tāpēc izstādi ir grūti vērtēt ierastajās kategorijās, tā šķiet pārāk dzīva un īsta, lai tiktu teoretizēta, objektificēta pat vislabvēlīgākajās interpretācijās. Paralēli darbu politiskajai uzlādētībai par vienu no dominējošajām iezīmēm varētu uzsvērt arī katra darba referencialitāti – katrs no tiem piesaistīts kādai konkrētai reālijai, no kuras atvedināts plašāks tēlains vispārinājums. Darbi veidojas ap realitāti, esošo un pagājušo. Liela daļa šo izejas punktu ir saistīti ar piederības un māju sajūtu – izstādē ir daudz darbu, kas pievēršas dažādiem arhitektūras stāstiem, zemei kā bioloģiskai kategorijai (arī tiešā nozīmē, piemēram, instalācijās izmantojot Ukrainas augus vai melnzemi), kā arī dažādu Ukrainas vietu vēsturei.

Caur šiem motīviem ienāk Ukrainas laikmetīgās mākslas refleksijas par kolektīvo vēsturi, identitāti un pārmaiņu sarežģītību. Biezi vien tā ir telpisko struktūru entropija, nepastāvība, kas droši vien iemieso arī Ukrainas mākslas pašreizējo stāvokli, kas, no vienas puses, ir atrauts no zemes, neiesakņojies, taču vienlaikus blīvi caurvīts ar ilgām pēc piezemēšanās un pastāvības. Lijas un Andrija Dostļevu darbā Laizot kara brūces (2016–2021) ir redzama fotokolāža ar Doneckas apgabalā populāru suvenīru – sāls lampu, kas kopš 2014. gada tiek veidota arī tanka formā. Vairāku gadu garumā mākslinieki laizīja sāli no lampas, tādējādi pamazām iznīcinot lampas militāro formu un atgādinot skatītājiem par kolektīvo traumu ilgstošo, bieži vien rēgaino klātbūtni sabiedrībā. Savukārt mākslinieces Janas Bačinskas video Mana vectēva āda (2020), kurā viņa, tērpjoties sava vectēva drēbēs, stāsta par vectēva dzīvi Padomju Savienībā un viņa sadistisko raksturu, caur šīm savas ģimenes traumām iezīmē traumu pēctecību, pārmantojamību ne vien mūsu individuālajos stāstos, bet arī sabiedrībā kopumā.

Māksla nav bezspēcīga

Latvijas kultūrtelpā pēdējā laikā aktuālās diskusijas par Krievijas kultūras un politikas attiecībām izstādi Ukraine! Unmuted lika uzlūkot ar vēl sakāpinātākām emocijām. Domāju, ka izstāde ir pārliecinoša atbilde uz jautājumu, vai dzīve ir nošķirama no mākslas, – protams, tiem, kas vispār atļaujas uzdot šādu jautājumu. Ikviens kultūras vēsturē izglītots cilvēks labi pārzina politisko un sociālo procesu iespaidu uz mākslas saturu, formas niansēm un arī to, kā uztveram tās nestās vērtības, ko atzīstam par labu, ko neatzīstam. Arī miera laikos uzskatīt, ka māksla ir nošķirta no dzīves, nozīmē pielīdzināt mākslinieku kādai dzīvnieciski instinktīvai radīšanas ierīcei bez apziņas un spējas uztvert apkārtējo realitāti. Savukārt kara apstākļos mākslas apolitizēšana ir ne tikai aprobežota, bet arī bīstama un ļauj to pakļaut manipulācijām.

Ja māksla būtu nošķirta no dzīves un politikas, totalitārās varas tik ļoti nebaidītos no mākslas neprognozējamības un daudznozīmības – to atgādināja arī nesenais cenzūras skandāls Daugavpilī. Šo diskusiju fons Ukrainas laikmetīgās mākslas izstādi ļāva ieraudzīt kā spēcīgu apliecinājumu dzīves un mākslas nesaraujamībai, tam, kā viena turpinās otrā, otras izteikšanai pirmajā un otrādi. Iespējams, tā kā ukraiņu dzīve pašlaik ir pakļauta tik spēcīgām pārmaiņām, arī viņu māksla nemaz nespēj nebūt spēcīga.

Māksliniece Žanna Kadirova ir izstādījusi maizes skulptūras, kas veidotas no akmens. Sava darba komentārā viņa apraksta mentālo stāvokli, ar kādu šogad, visticamāk, var identificēties ikviens radošo profesiju pārstāvis un kas vienlaikus ir arī plašāka metafora nepieciešamībai mākslai ļaut runāt, dot vārdu, izteikties: "Kara pirmajās divās nedēļās man šķita, ka māksla un mani divdesmit profesionālās dzīves gadi bijuši tikai sapnis, ka māksla ir pilnībā bezspēcīga un efemera salīdzinājumā ar nežēlīgajām militārajām mašīnām, kas iznīcina mierpilnas pilsētas un cilvēku dzīves. Vairs es tā nedomāju: ikviens māksliniecisks žests padara mūs redzamus un ļauj sadzirdēt mūsu balsis."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja