Sestais romāns sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts – sērijas idejas autores Gundegas Repšes uznāciens. Bogene – nosaukums pirmajā mirklī apmulsina. Kas tas tāds ir un kā izrunājams? Noskaidrojam: izrunājams ar īso o, "bogene" ir daļēji slāviskas izcelsmes vārds, ar ko apzīmē sieviešu kārtas mājas garu. Taču, pārzinot Gundegas Repšes daiļradi, ir skaidrs, ka šoreiz neizlāpīties ne ar mītisko, ne vēsturisko, bet nāksies vien nirt dziļumā līdz pat kalnu saknēm.
Uzstājīgs dialogs ar Dievu
Sakritība vai likumsakarība, bet pašas iecerētajā ciklā, kurā trīspadsmit latviešu rakstnieki izlozē aprakstāmos XX gadsimta Latvijas vēstures nogriežņus, Repšei krīt 1940./1941. gads – ne tikai viens no vissāpīgākajiem mezgla punktiem mūsu tautas vēsturē, bet arī laiks, kura izvirzītā dilemma starp konformismu un sirdsapziņu Gundegas darbos vienmēr bijusi klātesoša – ja arī ne vienmēr verbalizētā, taču allaž nojaušamā veidolā, piemēram, pirmajā romānā Ugunszīme.
Sākot lasīt Bogeni, pirmais iespaids ir maldinošs: kursīvā iespiestais teksts grāmatas pirmajā lappusē tik ļoti atgādina krājumā Septiņi stāsti par mīlu ievietotā garstāsta Stigma vēstītājas monologus – līdzīgā jautājošā, prasīgā, nedaudz izmisīgā intonācijā ieturētas vēstītājas sarunas ar Dievu –, ka lasītājs automātiski pieņem šo ievadu kā pašas autores tekstu romāna tēmas pieteikumam. Tāpēc jo lielāks ir pārsteigums, pāršķirot lappusi un zem teksta ieraugot pārdomu autora vārdu – Augustīns Atzīšanās. Tomēr vienā ziņā neesam kļūdījušies: hrestomātiskā teologa citāts patiesi piesaka romāna plašāko filozofisko kontekstu – vēsturiskās un personiskās atmiņas problemātiku, dievišķā meklējumus haosa vidū. Šis ievadteksts ir kā atslēga romāna izpratnei, jo teksta fonā nemitīgi ris kluss, bet uzstājīgs dialogs ar Dievu, skaidrāk iezīmēts vien atsevišķās epizodēs: veca vīra dziedāts korālis izsūtīto vilcienā; piezīme par Rīgu kā pirmo luterisko pilsētu. (NB: luterāņi pirmie baznīcu torņos krustu aizstāja ar gaili. Lai atgādinātu: neesi nodevējs.)
Daudzbalsīgā šķeterēšana
Romānā īpatnēji un filigrāni apvienojas klasiska sižetiskā struktūra ar Repšes prozas savdabību. Sižets, protams, nav lineārs, to veido pamīšus izvietotas tagadnes (proti, 1941. gada) un pagātnes (1940. gada sākuma) epizodes: vienā audumā savītas atmiņas, vīzijas, skaudri apjausti fiziskās esamības mirkļi, veidojot savdabīgu, fragmentētu, tomēr būtībā vienotu stāsta kopainu.
Atmiņa romānā ir teju gramatiska: ilgstošās tagadnes kategorija, kurā joprojām pirmskara laiks, četrdesmitais un četrdesmit pirmais gads, risinās tieši šobrīd, līdz ar to romānā viss vijas paralēli kā dzelzceļa sliedes – klaudz lopu vagons, sarunājas mīlētāji un skan Jaungada šampanieša glāzes, bet ierastā dzīve sacērtas ilksīs kā zirgs, ar kuru jauns vīrietis caur sniegiem ved mājup zārku ar māti.
1940. gada Jaungada svinības Lesteru ģimenē tēlotas kā robežšķirtne starp laikiem – robeža, ko raksturo neskaidra, arvien sabiezējošu draudu atmosfēra, tak daudzbalsīgajā šķeterēšanā neviens tā īsti netic, ka gaidāms kas slikts. Romāna centrā esošais Lesteru sieviešu kodols, kuru likteņi tekstā šķetinās te pa vienam, te kopīgi, iezīmē uguns pavedienus šķērsu vēsturiski loģiskajai nezināšanai. Spriedzi raisa kontrasts starp priekšnojautām un faktu, ka lasītājs, protams, zina vēsturi un tātad spēj zināmā mērā prognozēt varoņu nākotni. Nezina tikai to: kā tas notiks šeit un tagad.
Lesteru ģimenes māte Berta un meita Lote – "zīda meitene", šķietami tik plīstošais, bet izturīgais materiāls – ir pretrunīgi raksturi, viņas katra savā veidā cīnās ar ļaunumu, kam paradoksālā kārtā šoreiz nav vārda un sejas. Labajam ir vaibsti un raksturs, īpatnības un vājības, bet ļaunums atgādina nāvīgas gāzes mākoni, kas neredzams spraucas aizvērtu durvju spraugās. (Nedaudz amizanti, ka vienīgais, kurš romānā kādu apsūdz vārdos, ir "tautas balss" papagailis.) Jo: "Pretinieks ir tikpat vājš kā tu." Tā ne tuvu nav kristīgā piedošana, bet apjausma – ne jau viens indivīds ir teju mītiski anonīmā ļaunuma pamatā. Un atkal seko mūžīgais jautājums – atcerēties vai neatcerēties? Ja atcerēties, kā dzīvot ar pagātnes šausmu nastu? Ja neatcerēties, vai tas nenozīmē nodot? "Bez valodas tu kļūsti teļš, putns, zivs," rakstīja Inga Ābele. Kas tu kļūsti bez atmiņas? Varbūt kukainis, tāds, par kādiem Bogenes iesākumā māte stāsta jaunajai Lotei?
Līdz pārtrūkšanai nospriegots
Sieviete, kas romāna ievadā kaut kad ārpus laika un telpas pilnmēness naktī lūkojas pa logu, var būt jau pusmūžā esošā Lote un var būt arī jau pieaugusī, izsūtīto vilcienā adoptētā meitenīte Bogene. Bet varbūt viņas visas – vitālā Berta, viņas smalkā un dzīvotnespējīgā māsa Doroteja, spraigā robežpārkāpēja Lote un mītiskā Lesteru nama dievība/jaundzimusī dzīvība Bogene – kopā ir kāda aizlaiku sardze, kas ar aizmirstiem, tomēr iedarbīgiem rituāliem sargā mājas – kaut vai apziņas dzīlēs, ja nekur citur tās vairs nav rodamas. Jo tad, kad apkārt viss brūk, sieviete un māja ir vienīgais enkurs. (Iespējams, daļa lasītāju uzskatīs, ka Bogene vēsta par sieviešu pasauli. Diez vai. Bet tā visādā ziņā ir pasaule "caur" sievieti. Lai gan – Lotes brālēns un mīlnieks, mākslinieks Maksis, ir tēls, kurā labi atpazīstami Repšes agrāko darbu bezkompromisa varoņu vaibsti.)
Bogenes teksts ir līdz pārtrūkšanai nospriegots; stāvgrūdām, aizgūtnēm cits aiz cita rit teikumi, kuros nav nejaušību. Un arī lasīt šo tekstu var tikai tāpat – kā zem elpu aizcērtošas ledainas ūdens šalts. Nodaļas citu no citas nošķir pelēkas lappuses ar krāteru izvagotu Mēness virsmu – varbūt viss romāns ir tikai viena pilnmēness nakts vīzija, kurā cilvēki rīkojas, nojautu vadīti, priekšmeti un darbības iemanto simbolisku un liktenīgu auru. Mazajai Lotei māte stāsta, ka cilvēki ap viņu ir kā spogulīši; kabatas spogulītis Lotei ir līdzi arī ceļā uz Sibīriju. Jo cilvēks var būt spogulis, kurš rāda otra skaistumu, un spogulis, ar kuru var pārgriezt (sev vai citam) rīkli. Tāpat kā Lesteru dzimtmājas centrālā ass – pavarda kāsis – var noturēt omulīgi kūpošu zupas katlu, var sargāt mājasmātes godu un var nāvējoši iecirsties uzbrucējam kaklā. Ūdeņi, pa kuriem kuģo Lotes tēvs, un maize, ko mīca māte, – dzīvības saturs, kas klabošajā izsūtīto vilcienā pārtop pa drānu vīlēm salasītās cepumu drupačās un asins peļķē, ar kuru varbūt var aizstāt neesošo mātes pienu. Viss var kļūt par visu.
Vēsturisko faktu dokumentējums Bogenē nav tik blīvs kā citos sērijas romānos, taču stāsta audumu rotā atmiņā paliekošas detaļas. Zīda zeķu aizliegums skolā no 1940. gada janvāra. Eņģeļmati, kurus ražo plašu fabrika Bellacord. Trīsdesmito gadu skaistumkopšanas padomi. Nevienas pašmērķīgas detaļas. Saistošas, kaut ne mazāk baisas ir latviešu literatūras un citu mākslu skarbākās vēstures lappuses, skopos un ietilpīgos vārdos ietērptie likteņi – vai, laikiem mainoties, labāk sevi sadedzināt kā Padegam, sākt gļēvi dzejot par "padomju košo krūmu" kā Sudrabkalnam, grimt aizmirstībā kā Aspazijai, steigšus pārrakstīt savus labākos darbus kā Lācim, gleznot pirmo Staļina portretu kā Norītim vai ziņģēt prātam neaptveramas muļķības kā brāļiem Laiveniekiem?
Romāna noslēgumā kā pavarda āķis krūtīs iecērtas nesaudzīga frāze: "Ko mēs vispār darīsim? Mūsu ir tik maz. Un mēs visi viens otru nīstam." Pēdējā rindkopā kā oļi uz sausas zemes birst uzvārdi: aizvestie Freimaņi, Kalniņi, Līdumi, Tomsoni, Zanderi un neskaitāma virkne citu. Tieši acīs skatoties, bez vārdiem tiek uzdots jautājums. Un no atbildes nav iespējams izvairīties.
Medors
valcēniete
Skaisle