Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Grāmatas Hohma recenzija. Kuzmina kabala

Svena Kuzmina jaunajā prozas darbā un pirmajā romānā Hohma eksistenciāla farsa princips atspoguļojas īpaši koncentrētā formā

Par "hohmu" sadzīviskā slengā pierasts saukt kaut ko skaidri un gaiši smieklīgu, kariķētu, ar vienu vārdu sakot – nenopietnu. Taču, parokoties kaut maķenīt dziļāk, zem hohmīgās virskārtas atrodas, vai dieniņ, kas. Ierakstot interneta meklētājā sprauno vārdiņu citā rakstībā, proti, "chochma" vai "chokhma", lodziņā izlec saiknes nevis, kā varētu domāt, uz krievu mūsdienu žargona vārdnīcu, bet uz senebreju mistisko mācību kabalu, kurā, kā izrādās, "chochma" ir praktiski būtiskākā no desmit Pasaules koka (ez Chajim) sfērām (sefirot) ar sākotnējo nozīmi "gudrība, viedums".

 

Vairāk drebuļu

Kurā brīdī viedums pārvērtās par asprātību, to lai zīlē valodnieki, bet Svena Kuzmina jaunajā prozas darbā (un pirmajā romānā) Hohma ir kaut kas ij no viena, ij otra. Vispirms, protams, Hohma ir sugas vārds – izdomāta (vai tiešām?) mazpilsēta neeksistējošā (bet vai tiešām?) Latvijas novadā: šai mazpilsētā, kura, pēc autora vārdiem, atgādina vienlaikus paradīzi un vientuļu meteorītu, notiek romāna darbība laikposmā no pērnā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem līdz mūsdienām. Un tomēr kabalas mācība, šķiet, Svena Kuzmina darbā iesakņota dziļāk, nekā sākotnēji varētu domāt.

Zinot mistiķu pamatprincipu: mikrokosma atbilsmi makrokosmam jeb, vienkāršoti izsakoties, "kā augšā, tā apakšā", var pamatoti pieņemt, ka autors savu pilsētiņu – mikropasaules ekvivalentu – būvējis kā samazinātu Latvijas vai pat pasaules modeli. Un, tā kā arī lielajā pasaules ainā rakstnieks, šķiet, saskata visai maz loģikas, toties krietni daudz komiska absurda, tad skaidrs, kāpēc Hohmā eksistenciāla farsa princips atspoguļojas īpaši koncentrētā formā.

Neliela atkāpe: grūti reizēm saprast, pēc kādiem kritērijiem autors savu darbu klasificē kā piederīgu vienam vai otram prozas žanram, jo strukturālo principu, kas veido Hohmu, proti, savstarpēji gan ciešāk, gan vaļīgāk saistītu tekstu kopumu, ko tā pa īstam apvieno tikai darbības vieta, var nosaukt arī par stāstu krājumu. Taču tikpat labi var pieņemt, ka Hohma vienlaikus ir gan visu personāžu rosības epicentrs, gan grāmatas galvenais tēls. Jo mazpilsēta tomēr ir vide, kuras sniegtās iespējas novērtējusi virkne rakstnieku, to vidū Stīvens Kings, kurš savu šausmu romānu orkāna centru nereti nometinājis tieši tāpat izdomātajā Derijā. Svens Kuzmins atšķirībā no sava Amerikas iniciāļu brāļa darbiem Hohmā gan ieperina mazāk psiholoģisku trīsu, vairāk to drebuļu, ko rada talantīgi izspēlēta kombinācija no banāli atpazīstamā un groteski neiespējamā, ko atceramies jau no autora pirmā prozas darba – stāstu krājuma Pilsētas šamaņi.

 

Grotesks karnevāls

Hohmā tātad viss kā Latvijā. Vēl vienu ironisku teksta sasaisti ar kabalas tematiku veido Pasaules koks, pareizāk sakot, miets vai "lielāks vai mazāks sprungulis", kurš allaž rēgojas pilsētas centrālajā laukumā un no kura apļveidā izstaro pārējā pilsētiņa. Lielāko daļu stāstu vēsta vai arī tajos darbojas puisēns, vēlāk jaunietis un pieaudzis vīrietis, vārdā Marks Formans, kurš atbilstoši sava vārda etniskajām implikācijām (lai gan Marka tautība tekstā netiek minēta) tad arī no dažādiem rakursiem mēģina atminēt mazpilsētas kabalistisko noslēpumu, kam visciešākā saistība ar viņa paša individualitāti.

Marks aug vidusmēra ģimenē, kurā ir savi visai pabaisi skapja skeleti, un jau no bērnības apradis ar deviņdesmitajos gados uzvaras gājienā aulekšojošo sadzīves absurdu, kurā Ļeņina pieminekli pilsētas centrālajā laukumā aizstāj saldskābās mērces reklāmtēla Tēvoča Bena seja, šūpuļdziesmas aizvieto ikvakara bandītu apšaude tumšos nostūros, utopiskais padomjdzīves vērtību mērs, jau sen iekšēji iztrupējis, beidzot sašķīst pret kapitālisma skaudro realitāti, un Marku sāk mocīt sajūta, ka "viņš nav viņš pats, viņš ir kāds cits".

Tikt galā ar īstenības relativitāti mēģina arī citi Hohmas iemītnieki – meitene Ursula, kura bērnībā kā tāda miniatūra Raudives ideju pārmantotāja cenšas sazināties ar mūžīgi promesošo mammu, pūloties par sakarīgu tekstu izveidot no vectēva mutes miegā krācot izdvestās skaņas, muzikants Ziedonis, kam līdz kaklam vienveidīgi banālie tradicionālo kāzu meldiņi un scenāriji, vēstures skolotājs Horācijs, kurš laikmeta maiņas pārcieš, apzināti vairoties no jebkādas sakarīgas darbības, un citi. Laikmetīgo bezjēdzību tēli tomēr pārcieš samērā līksmā groteskā karnevālā, vārdu sakot, Svena Kuzmina Hohmu caurskan nevis drūvīgais, sevi pašu sienā dzenošais modernisms, bet hipijbērnu bezkaunīgi priecīgais postmodernisms vai pat post-post...

Mīlīgs papildinājums romāna pamattekstam ir arī tajā iestarpinātie un atbilstoši noformētie vietējās avīzītes – Hohmas Vēstneša – izgriezumi, kuros līdztekus perfekti imitētai reģionālo ziņu vienmuļībai brīžiem uzstājīgi ieskanas gluži citas balsis – te paģiru mocītas žurnālistes naidīgās grēmas, te linčojoša pūļa atbalsis, kopā veidojot baisi rēgainu (te gan vietā asociācijas ar Kingu!) dubulttekstu.

 

Makrokosmā viss kārtībā

Romānā tomēr iezīmējas arī atsevišķas nodaļas, kuras, par spīti oficiālajiem formulējumiem, gribas saukt par stāstiem, nevis vienkārši spilgtām epizodēm. Viens no tiem ir Lielie honorāri, kurā Marka dzīvē ienāk tāda stihiska parādība kā novecojusī bārdāma Paulastante – dzīvīgākais šāda vecuma kundzes atveids latviešu literatūrā uzreiz pēc Vizmas Belševicas dullās Paulīnes. Draiskulīgi izkompostrējot visus lasītāja stereotipus, kādi uzpeld apziņā saistībā ar vārdkopu "veca sieviete", autors kopā ar savu varoni jandalē un figurē pa klubiem, skatuvēm, alkohola un seksa orģijām, un liekas, ka ar Paulastanti Hohmā beidzot ienāk (pareizāk – tiek atsūtīta pa pastu; diez no kurienes?) "hohma" tradicionālajā izpratnē, smējīgi izlaidīgs cirka triks, kas uz brīdi atstāj cienījamo lasītāju bez valodas.

Kamēr Marks un virkne citu pilsētiņas iemītnieku mokās neauglīgā pašanalīzē par tēmu "vai mēs esam tie, kas patiesībā esam", Paulastanti nu gan šādi murgi nav apsēduši – kontrastā ar pārējo identitātes neskaidrību viņa ir pilnasinīga un varen intensīva parādība; žēl gan, ka īslaicīga. Otru spilgtu uzplaiksnījumu pārējo stāstu (re! Jau atkal kļūda!) vidū piedāvā arī nodaļa Laifsvappings, kurā autors hiperbolizētā izkāpinājumā parodē šobrīd tik populāro "houmsvappingu", svešu cilvēku savstarpēju samainīšanos ar mājvietām, piedāvājot tā vietā – kad jau, tad jau – apmainīties ar dzīvēm visā pilnībā, darbavietu un laulāto ieskaitot. Tā ir vēl viena variācija par varoņus mokošo jautājumu "vai mēs esam tie, kas patiesībā esam".

Nē, neesam gan, bet tas arī nav svarīgi – tā, šķiet, beigu beigās sev (un lasītājam) atbild Marks Formans. Kamēr sprungulis Hohmas pilsētas centrālajā laukumā tur kopā mikrokosma debesis ar zemi, arī makrokosmā viss kārtībā. Jo Hohmā, protams, viss kā dzīvē: sadzīve, absurds, smiekli, nāve, apdullusi mīlestība un elpu ciet ņemošas skumjas, un tas viss saspiests vienuviet grūti atšifrējamā intensitātē, saldskābi kairinošā un mazdrusciņ banālā kā Uncle Ben’s mērce.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pār sētu

Festivāls Liepājas dzintars sen vairs nenotiek, bet laiku pa laikam tiek svinēts. Šoreiz tie ir 55 gadi kopš sākuma, jo beigas neviens neatceras

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja