Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Grāmatas No debesīm nokrita trīs āboli recenzija. Esības vienmērība

No debesīm nokrita trīs āboli, un tie nav saldi augļi. Rakstnieces Narinē Abgarjanas jaunajā romānā pagātne un nākotne sasaistās mītiskajā aplī

Tie no mums, kuri savu bērnību izdzīvoja 70. un 80. gados, atminēsies daudzkrāsainos vākos ietērpto grāmatu sēriju Brīnumzeme, kurā tika izdotas dažādu pasaules tautu pasakas, no tuvu un pazīstamu kaimiņu – lietuviešu un igauņu – līdz tik tālu un eksotisku zemju kā Indijas, Birmas un Gvinejas pasakām. Nezinu, kā jūs, bet es ar lielāko sajūsmu apriju tieši šīs pēdējās, pilnas ne tikai laika, bet arī telpas attāluma iedvestā svešatnīguma, no kurām pārsteigta uzzināju, ka ir pasaulē tautas, kas ne vien ēd un ģērbjas citādi nekā mēs, bet pat pasakas stāsta atšķirīgi. Un ne jau tikai krāšņie piedzīvojumi, kas aizpildīja pasakas vidu, bet pat tradicionālās sākuma un noslēguma formulas dvesa ko neparastu. Ne jau "... un viņi dzīvoja laimīgi līdz mūža galam", bet "no debesīm nokrita trīs āboli – viens tam, kurš stāstīja, viens tam, kurš klausījās, viens tam, kurš ticēja".

Lai arī ne gluži precīza, tomēr tieši šāda atsauce ir ietverta krieviski rakstošās armēņu izcelsmes autores Narinē Abgarjanas nule latviski tulkotā romāna nosaukumā. Autores vārdu jau pazīs tie, kas līdz asarām smējās, lasot pērn izdoto bērnības stāstu Maņuņa. Vai No debesīm nokrita trīs āboli būtu, kā vedina domāt nosaukums, pasaka «lielākiem bērniem»? Jā un nē. Trīs āboli ielavījušies arī romāna saturā, kurš iekļauts trijās lielās nodaļās Tam, kas redzēja, Tam, kas stāstīja, Tam, kas klausījās, tomēr šis iedalījums liekas vairāk reveranss nosaukumam nekā patiesa nepieciešamība, jo romāna sižets ir grodi viendabīgs. Tiesa, sākot lasīt, vispirms šķiet, ka stāstījums sākas no kādām beigām, jo jau pirmajā rindkopā sastopas trīs noslēgumi: vakars, saulriets un nāves gaidas. Taču, kā jau tas nereti pasakā notiek, beigas nereti ir tikai jauns sākums.

 

Apžilbinošais gaišums

Romāns aizved mūs uz Maranas ciemu Armēnijā, Maniškara kalna virsotnē, – ciemu, kas tik nošķirts no ārpasaules, ka tajā tikai reizi nedēļā, grūti pūzdams, uzraušas pastnieks, kāzu vai citu godu gadījumā – priesteris, bet citādi XX gadsimts šķiet piemirsis šo vietu, kurā, kā paaudzēm ilgi, ūdeni smeļ no akas un ziemā kausē no sniega, graudus maļ rokas dzirnās, pret slimībām cīnās ar pašu lasītu zālīšu novārījumiem un līgavas uzrunāšanai sūta precinieci ar dāvanām.

Laiks šeit rit pa mūžīgās atkārtošanās apli, tomēr šajā nerimstošajā ciklā ielaužas arī lineārais, neizbēgamais un nežēlīgais – karš, zemestrīces, reklāmlapiņas pastkastītēs un novecošana. Ciemā dzīvo vairs tikai daži desmiti vecīšu, no kuriem jaunākajai, Anatolijai Sevojancai, ir piecdesmit astoņi. Jaunā paaudze devusies laimi meklēt ārpus ikdienas riņķojuma. Taču, ja jums šķiet, ka šis ir ārkārtīgi bezcerīgs uzstādījums stāstam, atminieties romāna nosaukumu un gatavojieties uz neparasto.

Neparastais vispirms ir autores spēja par izmirstošo ciemu un šausmām, kas to piemeklē gan dabas, gan cilvēku raisīta posta ainās, pastāstīt ar apžilbinošu gaišumu. Ciems – tas kā labdabīgu bišu strops ir romāna centrālais tēls – joprojām nerimst rosībā, kas pragmatiskāk domājošam cilvēkam šķistu velta – kāda jēga vairs darboties, dzīvojot uz fiziska un metaforiska bezdibeņa malas? Tomēr turpinās, kā to nosauc jaunpienācēja, ar vietējo puisi Tigranu apprecējusies krievu meitene Nastasja, esības vienmērība: ir taču jāgatavo ēdiens (tāpat kā Maņuņā, arī šajā darbā rakstniece kairina lasītāja garšas kārpiņas ar kulinārajām niansēm, sīki aprakstot armēņu tradicionālo ēdienu pagatavošanas knifus), katru pavasari no jauna jāstepē no senčiem pārmantotās gultas segas, un vientuļā kaimiņiene jāizprecina tikpat vientuļajam otrā ciema galā mītošajam kalējam. Kas par to, ka abiem jau tuvojas mūža nogale. Un tāpēc, ka visi dara to, kas tiem jādara, – kā jau pasakā piedien – paveras vieta brīnumam. Jo pastāv veids, kā cīnīties ar aizejošo laiku, – un grāmata mums to atklās.

 

Riebeklības un labestība

Narinē Abgarjana neieslīgst ne melanholijā, ne teiksmainos vispārinājumos, gan par ciema ikdienu, gan postažu, kas to piemeklē, rakstot spilgti detalizēti. Bada ziemas, kara gadi un klinšu nogruvumi, kas pusi ciemata pārvērš kapsētā, aprakstīti asinis stindzinoši: vēl ilgi atmiņā dzīvos gan bibliskās Ēģiptes mocības atgādinošās ainas ar bēgošu grauzēju un uzbrūkošu kukaiņu ordām, gan zemestrīces plaisā aizvirpuļojošais baznīcas kupols ar krustu kā bezcerīgi izplestiem spārniem. Taču dzīvajiem turpinās dienišķo prieku, rūpju un mazo pārsteigumu pilnā ikdiena.

Jums liekas, ka trīsdesmit vecīši ciematā sadzīvo kā tādi dainotāji baltie tētiņi un māmiņas? Lika drusku pagaidīt! Cilvēciskās kaislības arī te sit augstu vilni. Kurš nemitīgi tarkšķošo sievu pieliekamajā spundē, kurš kaimiņam ļaunu aci piefantazē; sieva, kurai sapnī apglabātais vīrs skopumu pārmet, atrod viltīgu veidu, kā laulenim uz viņsauli nosūtīt nopirktās, bet tā arī ne reizi nevalkātās kurpes, savukārt vecā Valinka, atzinusi par nelietojamu tādu modernā laikmeta izgudrojumu kā sausais raugs, paciņu saturu rūpīgi izpurina nekur citur kā atejas bedrē, tas, protams, nākamajā rītā sagādā aromātisku pārsteigumu visiem ciema iedzīvotājiem...

Kā jau visur, sadzīviskas riebeklības Maranā mijas ar sadzīvisku labestību, taču ierastības pavedienu ik pa laikam aizmezglo mītiskais. Mazais Hakops nakts tumsā redz zilus gaismas pīlārus, kuros nāves eņģeļi uz debesīm nes nobadināto dvēseles. Līdz ar Tigrana ieņemšanu ciemā parādās balts pāvs, kurš pavadīs zēnu līdz brieduma gadiem. Gredzens, ko Anatolijas māte gaidībās atdod pieklīdušai čigānietei, romāna noslēgumā parādīsies no jauna. Un kā gredzenā pa apli apiet arī cilvēku dzīve.

No debesīm nokrita trīs āboli, un tie nav saldi augļi. Tiem piemīt gan likteņu sūrums, gan asaru sāļums. Pagātne un nākotne sasaistās mītiskajā aplī, un autore ir atradusi skaistu veidu, kā to pastāstīt: teju katrs ciema iedzīvotājs zina teikt, kā radies tā dzimtas uzvārds, un kā lielāko dārgumu glabā aizsaulē aizgājušo tuvinieku fotogrāfijas. Tā nav asaraina gremdēšanās atmiņās, tā ir apzināta un modra laiku sasiešana kamolā – viss vienuviet, jo bez pagājušā netop esošais un brīnumi ir iespējami tur, kur tiem tic. Tiem, kas ticēja, trešais ābols – tas, bez kura pasaka nav patiesa.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai veido uzkrājumus nebaltai dienai?

Kopā nobalsojuši: 544

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Cik ilgi var raudāt? Mūžīgi

Agrāk manu darbu dēvēja par grēksūdzes mākslu, visi uzsvēra, cik vaļsirdīga esmu. Pašlaik esmu tūkstoš reižu atklātāka nekā jebkad agrāk! Saruna ar laikmetīgās mākslas klasiķi Treisiju Eminu viņas ...

Viss turpinās

Pirms nedēļas kinoteātros sāka demonstrēt noslēdzošo simtgades filmu programmas darbu – režisora Gata Šmita 1906, kas pieliek punktu būtiskam posmam LV kino.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja