Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Grāmatas Pilsētas šamaņi recenzija. Piena un Heses kokteilis

Svena Kuzmina uzburtās situācijas tiešām ir pilsētas etīdes – teju nekas no tā nevarētu notikt, kā vāka teksts pauž, laucinieciskajā literatūras segmentā.

Šorīt gāju pa Valdemāra ielu. Nacionālais teātris ņurdēja trauslā vasaras miegā, Ulmaņa piemineklis domīgi izspārdīja apvītušu puķuzirņu kātus, Kongresu nama strūklaka cieta no rīkles sausuma. Kad grāmatnīcā iegādājos Svena Kuzmina stāstu krājumu Pilsētas šamaņi, kases aparāts man domīgi apvaicājās: "Tu skaidri zini, ko dari?" Nē, es nezināju. Gāju mājās lasīt grāmatu.

Stereotipu jēlvielas plosīšana

Patiešām, ko mēs zinām par dzīvelīgo, untumaino, neprognozējamo veidojumu – pilsētu? To, ka tā dzīvo savu dzīvi saskaņā ar tās iedzīvotājiem un – vēl jo vairāk – iebraucējiem nezināmām likumībām un nesaudzīgi apstrādā tos, kas tās neievēro? To, ka tās spilgtās kaprīzes gluži kā itāļu filmu varonei mijas ar salda miera lēkmēm? Un ka varbūt ir vajadzīga šamaņu lietusdeja, lai pievilinātu tās labvēlību, aizgainītu nelaimi un sakārtotu puzles gabaliņus vienotā rakstā?

Par to tad arī – Pilsētas šamaņi, autora debijas krājums, kurš gan īsti neattaisno uz vāka lasāmo solījumu, ka lasot ģībonī kritīs radikāļi, tradicionālie un fanātiķi. Provokatīvs? Bez šaubām. Durstīgs? Nenoliedzami. Taču, tā kā latviešu proza, īpaši īsproza, jau tāpat pēdējā laikā visai intensīvi nodarbojas ar stereotipu jēlvielas plosīšanu un pārvēršanu lokanās, ēdamās un izaicinoši sadzīviskās epizodēs, arī Pilsētas šamaņi nevainojami iekļaujas šīs pavārgrāmatas lappusēs.

Pirmais, kas lasīšanas laikā liek lēkāt pa rindkopām un ar baudu tās pārlasīt, ir vēstījuma taustāmība – nepieblīvēdams samērā īsos tekstus ar kaudzi sīkumu, autors izvēlas dažos teikumos ietilpināt piecas sešas detaļas, kas perfekti raksturo atmosfēru. Šādi tiek sākotnēji "iecementēta" atpazīstamība, smalki sakot – panākta lasītāja identificēšanās, lai pēc tam šo plīvuru pārrautu neloģiskums un absurds, kas paradoksālā kārtā savijas ar absolūtu reālismu, pat naturālismu.

Autors vērš uzmanību uz to, cik ironiski sasaucas prozaiskas sadzīves detaļas ar "lielajām dzīves problēmām"; piespiež paraudzīties uz paaudžu konfliktiem, attiecību problēmām un mūžīgajiem eksistenciālajiem meklējumiem caur vecas domrakstu burtnīcas līnijlapām, pūstoša vaļa ķermeni, biroja kafijas automātu. Tas ir svarīgi, jā, bet vai, lūdzu, mēs nevarētu par to runāt bez eksaltācijas?

Svens Kuzmins raksta stilā, ko varētu nodēvēt par literāro impresionismu, varbūt pat puantilismu, – ainas mainās strauji, un autors bieži neuzskata par vajadzīgu paskaidrot, kā viņš savu varoni dabū no vienas situācijas otrā: varbūt tam ir sakars ar izmainītas apziņas stāvokļiem, varbūt nav. Piemēram, krājuma otrajā stāstā Spēki visas aprakstītās situācijas seko cita citai arvien pieaugošā tempā – mākslinieks demonstrē galerijas īpašniekam gleznu; vērojot pa ielu nesto gleznu, avārijā cieš advokāts; viņa mīļākā velti gaida to restorānā; blakussēdētājs psihoterapeits izlemj gaidītāju mierināt; mierinātāja sieva izkrata sirdi tīņu vecuma dēlam; dēls pagalmā sapinas ar nelāga draugiem; draugi nogalina pianista dēlu... utt. Viss ir iespējams bez metaforām un autora visu redzošās acs; stāstu no reālisma šķir tikai uzbūve, mazo tekstu sasaistījums vienotā veselumā.

Arī citu stāstu varoņi izdzīvo, kā mēs tās labprāt nosauktu, neloģiskas sakritības: situācijas un tēli apvienojas kombinācijās, kuras lasītājs, iespējams, nodēvēs par simboliskām, taču reālajā dzīvē šādās reizēs, visticamāk, nekādu simbolismu nesaskatītu. Stāstu virzītājspēks ir varoņu spriedze, cenšoties atbilst iedomātām normām, un detalizēti atainoti šīs spriedzes rezultāti. Piemēram, stāstā Kad svētais karš būs uzvarēts atainota parasta biroja darbinieka – latentā geja – mokošā dzīve, nespējot atzīties ne sev, ne citiem savās tieksmēs, kuras tas pūlas atvairīt, rakstot internetā ļoti pazīstamas ievirzes agresīvus komentārus un nosūdzot priekšniecībai liberāli domājošo, taču gadu dēļ darbnespējīgo kolēģi, – identitātes krīze, kas vainagojas ar krāšņi absurdu murgu par misteru Vilbūru – varavīksnes čurājošu supergeju uz Nacionālās operas skatuves.

Murgu poētika

Autora uzburtās situācijas tiešām ir pilsētas etīdes – teju nekas no tā nevarētu notikt, kā vāka teksts pauž, laucinieciskajā literatūras segmentā. Tie ir biroji, parki, dzīvokļi, ielas (lai gan ir izņēmums – stāsta Ihtiologs darbība noris kādā jūrmalas lauku mājā); konkrētie toponīmi palīdz iekonturēt ainavu reālās dimensijās. Taču nevarētu teikt, ka autors koši atspoguļo pilsētas ainavu. Tā drīzāk ir pilsētas izjūta – grūti noformulējama vienlaikus absolūtas redzamības un pilnīgas anonimitātes mikstūra, kurā visi tevi redz (un izdara secinājumus), bet neviens faktiski par tevi neko nezina. Tāpēc Svens Kuzmins neaizraujas ar emociju, bet vairāk ar izteiksmīgu ārējo norišu aprakstiem.

Nav vienmēr nosakāms (un varbūt arī nevajag), kurā brīdī Pilsētas šamaņu vēstījums ir tīša absurda apogejs, kurā brīdī vienkārši sadzīviska humora piesātināta hiperbola, – vienlaikus var būt abi. Sekretāre, kas priekšnieka banānu kokteilī iejauc sasmalcinātas Heses Stikla pērlīšu spēles lapas, plastmasas poga, kas atgādina mītisko "kodolsprādziena palaišanas pogu" un ne no kurienes uzrodas parasta dzīvokļa parastās virtuves sienā, dīvaini paradoksālas seksa vīzijas kāda Ņujorkas dzīvokļa ballītes "sarkanajā istabā" – skrāpējošs nags, kas uzplēš ikdienas papīra pārklājumu, ko pirms tam autors tik cītīgi gludinājis un kas slēpj zemapziņas vai paralēlo dimensiju šausminošo un neizskaidrojami pazīstamo slāni. Absurdo situāciju fonā varoņi ik pa brīdim iegrimst filozofiskās sarunās, kas nospiedoši atgādina "virtuves filozofiju" – neskaitāmas reizes atkārtotās banālu argumentu un pretargumentu virknes, kas padara nonākšanu pie kopsaucēja neiespējamu.

Pilsētas organisma mistiskās kaites perēkļus iespējams novērst tikai ar līdzvērtīgi mistisku rīcību; mītiskā domāšana nekur nav pazudusi, tā tikai ir ievijusies jaunā priekšmetiskajā veidolā, kam nav svešs dators, mobilais tālrunis, asfalts un mikroviļņu krāsns. Kāpēc domāt, ka tikai primitīvajām kultūrām ir savi rituāli nelabā novēršanai un labā pievēršanai? Katrs no mums zinās nosaukt kādu, kurš uz eksāmeniem vienmēr velk to pašu kreklu, pirms nozīmīga mača kurpē liek monētu utt. Ja ir pilsētas leģendas un pilsētas mīti, kāpēc gan ne pilsētas rituāli, pilsētas upuri... pilsētas burvji?

No hiperbolizētajām, sapņa un murgu poētikā balstītajām situācijām izvijas grāmatas nosaukuma skaidrojums, kas viscaurspīdīgākais top stāstā, kurš noslēdz vienlaikus gan grāmatu, gan to caurvijošo savdabīgo stāstu triptihu (Drebeklis, Piena un banānu maģija, Lietus deja): Lietus dejas kulminācija ir komiski baisa, šamaniska zviedru priekšnieka, latviešu sekretāres un vācu sadarbības partneru deja, lai novērstu (Latvijā?) draudošo pilsoņkaru.

Vairāku stāstu noslēgumā konvencionālam lasītājam gribas iesaukties: un tas ir viss? Jo atrisinājumu vismaz tā klasiskajā izpratnē autors visbiežāk nepiedāvā. Taču varbūt atrisinājuma neesamība arī pati par sevi ir atrisinājums. Un varbūt parastai loģikai ar pilsētas apburto elpošanas ritmu ir visai attāls sakars.  

Top komentāri

skaidrs
s
ja ir laiks, ja ir nauda, tad pat pavisam sliktu produktu var pārdot par izcilu. Salīdzināšanai -http://www.lsm.lv/lv/raksts/virtuve/dzive/saldejums-ekselence-zaudejis-savu-statusu-pilnigi-dabigs.a121256/ Ekselences saldējums tiek reklamēts, kā no Latvijas piena un krējuma gatavots. Ka tajā ir gan hodrogenizetie tauki , gan palmu kodolu eļļa un augu eļļas - par tiek klusēts. Tā ari Bārbala Simsone piesauc Hesi un jauna censoņa pļāpas iesaiņo pretenziju uz lielām dzīves atklāsmēm - papīrā. Bezcerīgi, ka tā,tomēr sabiedrībai pašai jaizvēlas kādu saldējumu pirkt un kādas grāmatas lasīt.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja