Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Grāmatas Skugabaldrs/Ēnu lapsa recenzija. Lapsas zvaigznājs

Islandiešu rakstnieka Sjouna darbs Skugabaldrs/Ēnu lapsa ir izjūtu, nojausmu un priekšnojautu romāns

Uz tumšzila vāka divi lakoniski un enigmātiski vārdi Sjòn. Skugabaldrs, ap kuriem neskaidrā rakstā izkārtojušies gaismas punktiņi. Tikai pamazām, kā savelkot gaisā neredzamās līnijas, kas nakts debesīs veido (mūsu iedomātos) zvaigznājus, uzmanīgs vērotājs prātā savienos punktiņus, kuros iešifrēts grāmatas otrs virsraksts Ēnu lapsa. Pie skaidriem lielburtu virsrakstiem pieraduši, to varam arī vispār nepamanīt. Tieši tāpat, pie viegli uztveramiem vai vismaz ērti interpretējamiem tekstiem pieraduši, it vienkārši varam neapjaust islandiešu autora Sjouna tikko latviski izdotā īsromāna Skugabaldrs/Ēnu lapsa īpašo, nepieradināto un mazliet mežonīgo šarmu.

Verbālais minimālisms

Vāka noformējums un lielākajai daļai lasītāju nesaprotamais pirmais nosaukums jau piesaka Ēnu lapsu kā tekstu – mīklu, un šis pieņēmums, kad sāc lasīt, sevi pilnībā attaisno. Pirmā grāmatas daļa, ko veido pārsvarā īsi teksta fragmenti, vēsta par mācītāju Baldru, kurš izgājis zeltainas lapsas medībās un stindzinošajā Islandes ziemas aukstumā neatlaidīgi pūlas piekļūt krāšņajam dzīvniekam. Šajā teksta daļā atainotais, kaut gan minēts gadskaitlis – 1883. –, principā varētu notikt jebkad un jebkur, mītiskajā laiktelpā vai anonīmā nekurienē. Kad šāviens izskanējis, teksts mūsu priekšā aizcērtas kā priekškars un atveras jau citā, ar pirmo šķietami pilnīgi nesaistītā kadrā – tā paša laikposma Islandē, kur kāda neparasta, uz dreifējoša kuģa atrasta un, šķiet, visas pasaules šausmas izcietusi meitene parasta ciemata iedzīvotāju ikdienā ienes viļņošanos, kas uzceļ virspusē dziļas un sirreāli baisas attiecību vērpetes.

Stāsta reālistiskais pavediens ik pa brīdim klūp pār mītisko un neizskaidrojamo, līdz beigu beigās abi vēstījumi izrādās viens vesels, kaut gan tā atšifrējumu noslēgumā lasītājs jau gaida vairs tikai pa pusei. Uz jautājumu: "Kāpēc tā?" atbilde ir visai vienkārša – Ēnu lapsa nepieder pie tiem darbiem, kurus lasām sižeta dēļ, proti, lai uzzinātu, "kas, kur un kad notika ar kādu". Šis ir izjūtu, nojausmu, priekšnojautu un neizrunājamā romāns – tāpat kā personāži, lai ko teikdami, šķiet, nekad nepasaka visu līdz galam un patiesībā vispār nepasaka galveno, arī autors ieturētās krāsās glezno metaforisku ainavu, kurā Islandes dabas satriecoši skarbais krāšņums un skopā sižetisko notikumu virkne ir tikai virsējie slāņi, simbolu piesātināta maska eksistenciālām pārdomām par cilvēka būtību.

Šo paralēlo dimensiju dēļ, kuras savienot nebūt nav tik viegli kā punktiņus uz grāmatas vāka, Ēnu lapsa, par spīti savam lakoniskumam, ir grāmata, kas izaicina lasītāju – vispirms jau tā spēju spītīgi taustīties uz priekšu tekstā, kas šķietami ar katru jaunu rindkopu dzen stūrī un nepiedāvā neko no mūsdienu literatūras uztveramības vai vismaz kādas nebūt strukturētības. Jo šī nav grāmata – stāsts, bet grāmata – mīts, kurā atradīsim maz no racionālās lietu kārtības, bet kura runā ar lasītāju apziņas, ja gribam – pat arhetipiskas apziņas –, valodā.

Dena Dimiņa tulkojumu nevilšus gribas dēvēt par atdzejojumu, kaut gan darbā lirikas maz ne tikai formas, bet arī satura ziņā, un tomēr tas ir absolūti lirisks teksts, kurā paveikts šķietami neiespējamais: verbālā minimālismā (katram vārdam grodi iegulstot tieši tam paredzētajā raksta vietā) ietērpt atziņas dziļumus, kas daudzvārdīgākā tekstā pazustu tāpat kā zem sniega lavīnas pazūd lapsas mednieks. Un, tāpat kā mācītājs, kuru kopā ar nošauto (bet vai tiešām nošauto?) lapsu burtiski dzīvu kapā apglabājusi sniega tonnāža, lasītājs attopas ieslodzīts ārkārtīgi šaurā apziņas telpā, kurā tam nav nekādu cerību izgrozīties un novērsties no sirdsapziņas jautājumiem, kurus autors netieši, bet – kad tie saprasti – nesaudzīgi kā tāda neredzamā roka ķēniņa Belzacara dzīrēs raksta uz sienas tieši tavu acu priekšā.

Mirusī lapsa atdzīvojas un sāk ar savu šāvēju beketiski savādu dialogu par elektrību, bet mācītājs kā krustā sistais ir spiests atkal un atkal ieskatīties acīs pats sev un paša nodarītajam postam, līdz beidzot nedaudz šaušalīgā ainā, kurā gotiskais mijas ar farsa elementiem, ietērpjas "lapsas ķermenī", savdabīgā parodijā par inkarnāciju rodot spēku paraudzīties uz upuri caur paša upura prizmu – līdz ar to, protams, upurējoties arī pats.

Mītisks maiņveidis

Romāna lakoniskā, ietilpīgā tēlu sistēma – sniegs, klintis, sals, asinis, košais lapsas kažoks, nāve, jūra – vispirms rada neomulīgu un līdz kaulam dzeļošu atskārsmi par visa esošā apdraudētību, taču ārējais sasalums (arī personāžu mazvārdīgums, domas ārējā piezemētība, kaut vai klūpošā valoda, kādā runā ciema muļķītis) asi kontrastē ar iekšējo spriegumu teksta dziļākajos slāņos. Atslēgas vārds šeit aizvien vēl ir mītiskais līmenis, kurā nolasāmi abu stāstu krustošanās un savijuma punkti. Lapsa kā islandiešu mitoloģijas "skugabaldrs", mītisks maiņveidis, kas spēj ceļot starp šo un neredzamo garu pasauli, nebūdams piederīgs nevienai no tām, dublē meiteni Abu – savādnieci, kura, kā daudzu tautu folkloras priekšstatos par cilvēkiem ar garīgām īpatnībām, tāpat mitinās kaut kur krustcelēs starp šejieni un turieni, redzamo un neredzamo dimensiju, savienojot abas, atverot ceļus starp tām, un tāpēc ir vienlaikus gan valdzinoša, gan bīstama.

Vēl mazliet par mītisko paša teksta uzbūvē. Īsie, aprautie teksta fragmenti, kas plašu baltu lappuses sānjoslu (vai vizuāla norāde uz aprakstītajiem sniega laukiem?) ieskāvumā veido teksta pirmo, kādā maģiskā realitātē norisošo daļu, pēc konstrukcijas nedaudz atgādina buramvārdus, kas skaitāmi ik pēc noteikta intervāla arvien pieaugošā intensitātē un pēc kulminācijas sasniegšanas (šāviena) atrauj vaļā īsto – cilvēku pasaules – ainavu, kas tiek izstāstīta tradicionālā, plūstošā vēstījuma manierē, taču uz jautājumu par to, vai šī "otra" ainava tiešām ir tik īsta, cik liek manīt vēstījuma nosacītais reālisms, autors tiešu atbildi nesniedz. Varbūt mīti ir patiesāki par tveramo esamību, un varbūt viss īstums ir vien zelta lapsā uz balta sniega.

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sevis un pasaules izzināšanas ceļš(1)

Kad Latvijas Nacionālā teātra direktoram Jānim Vimbam radās doma, ka vajag izrādi bērniem, turklāt saistībā ar mūsdienu tehnoloģijām, režisore Inga Tropa atrada šai iecerei atbilstošu stāstu – piektdi...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja