Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Grāmatas Sveiks, Dzintar Mihail! recenzija. Dzintars smēdē slauka grīdu…

Māra Bērziņa Sveiks, Dzintar Mihail! ir romāns par eņģeli un dēmoniem jeb pazudušā dēla atgriešanās motīva latviešu – krievu versija

Uz pirmo mazo jubileju – desmitgadi, kopš Māris Bērziņš rosās literatūrā, – izdots trešais romāns Sveiks, Dzintar Mihail!. Pirmais – Ērika Trauma sapnis – tapis 2003. gadā, apjomīgās Titāna skrūves – 2011., tagad – darbs, kas, mērot Latvijas sociālpolitiskajos terminos pēc formālām pazīmēm – tēma, varoņu nacionālā piederība u.c. –, ideāli atbilstu ailei "sabiedrības integrācijas veicināšana". Tas ir skumjš stāsts par bariņu latviešu, kas salaiž postā ne tikai cits cita dzīvi, bet iznīcina, iespējams, skaistāko, ar ko tiem nācies sastapties vaigā, – eņģeli.

Ellišķīgi skumja mikropasaulīte

Romāna pikantērija slēpjas apstāklī, ka eņģelis ir krievu jauneklis, tomēr arī "kauls no pašu miesas", turklāt pat no viņsaules šis dievišķais personāžs dāvā visai latviešu tautai brīnumu, par kādu nav aizdomājusies nedz Latvijas politiskā elite, nedz Dievs Tas Kungs. Kaut gan – nekas jau pasaulē nenotiek bez viņa ziņas. Pat humorists ironiķis Bērziņš Māris savā jaunākajā rakstu darbā iemantojis mistiski lirisku, smeldzīgu intonāciju, kas tekstā sanākusi meistarīga tiktāl, ka straujās melodramatiskās pārvērtības sižetā, tēlu psihorefleksijā un neprognozējami absurdajā rīcībā šķiet absolūti ticami.

Nevis "romānā viss ir kā dzīvē", bet pats teksts top par reālu dzīvi vienā ellišķīgi skumjā mikropasaulītē. Nemaz nerunājot par to, ka romāns "lasās" mudīgi un ir aizraujošs kā gatavā krimināllubene. Ja kādai televīzijai būtu tik daudz prāta – te ir gatavs kvalitatīvs scenārijs filmuzvedumam: Bērziņa rakstības maniere ietver spilgtu vizualizācijas potenci, arī romāna izsvērtā trīs daļu struktūra – Vēls rudens, Vasara ir gandrīz rudens, Ziema atkusnī – palīdz savākt sižetu mērķtiecīgos jēgas nogriežņos un iezīmē rēno emocionālo kamertoni, tik tipisku Latvijas peizāžā.

Sulīgi uzķerti (ne)varoņi

Nebūdams literatūrkritiķis, neriskēšu analizēt romāna lingvistiskās un stilistiskās kvalitātes. "Kalējā ir kaut kas no aizlaiku mītiem – ne velti seniķi kalēju saistīja gan ar pērkonu, gan ar zibeni, gan ar sauli, gan ar visādām burvestībām – atcerēsimies kaut Hēfaistu vai Vulkānu. Taču Māra Bērziņa kalējs Dzintars ir pagalam pragmatiska personība, lai arī daža Jēzus Kristus dzīves mīkla lāgiem viņam nedod miera. Smēde ir Dzintara darbavieta – viņa pasaule, kad tajā ienāk māceklis," tā literatūrkritiķis Guntis Berelis raksta uz romāna vāka.

Protams, žēl, ka Mācekļa Mihaila (Mišas) un kalēja Dzintara attiecības romānā nav izvērstas tik pamatīgi, kā to vēlētos es (jo romāns, nav šaubu, ir bibliskās vēsts par pazudušā dēla atgriešanos latviešu – krievu versija), tā vietā fokuss centrējas uz Dzintara un viņa sievas Zelmas, viņu divu bērnu – pie vecākiem mītošās "neveiksminieces" meitas Maritas un iedomāti veiksmīgā dēla Modra – ģimeni. Bet te nu ir tipisku letiņu portreja pēc pilnas programmas! Reti gadījies latviešu garprozā sastapties ar tik sulīgi uzķertiem (ne)varoņiem, par kuriem sātans teicis: "Pavej, kā šie ar savu spītīgo klusēšanu viens otru iznīcina."

Nacionālās mentalitātes precīzā demonstrācija izraisa emociju paradoksu – lasītājam (man) ir vienlīdz žēl šo cilvēku, vienlīdz viņi burtiski tracina ar savu gaudeno "te es esmu tāds, kā stāvu, un iepūt" pozu. Līdzīgi kā filmās nedrīkst "spoilēt" sižeta intrigas, jāatzīst, ka viss, kas notiek kalēja Dzintara un Zelmas mājā, nopietni ir dēvējams par latviešu mazo apokalipsi. Te katrs ir apsēsts ar savu godīguma un šķīstības izpratni, ar nelokāmiem uzskatiem, kas ir ģimenes gods, kas – grēks, kaut gan realitātē ikviens, izņemot klintij līdzīgo Zelmu, laiž pa kreisi – pārkāpj paša deklarētos principus. Var teikt arī prastāk – šī ģimenes ligzda ir savīta no melu, nodevības un noklusējuma žagariem.

Plašam lokam draudzīgs romāns

Kontrapunkti romānā ir divi – pazudušā dēla lomas izpildītājs krievs Mihails, mācekļpuisis, kurš beigu galā izrādās absolūti nemateriālas tīrības, nesavtīguma, gudrības, vieduma un mīlestības iemiesojums. Un Dzintara ģimenes kaimiņos dzīvojošais dzērājs ekskalējs latvietis Valis, kurš spēlē sātana nejaucēna lomu (vispār jau Bērziņam pienākas uzslava par asprātīgo labā/ļaunā kalēja drosmīgo kombināciju, kur eņģelis – latviešu nācijas glābējs – ir krievs Miša, bet divkosīgais parazīts un morāli seksuāls izvirtulis – letiņš Valis). Tipāži ir kolorīti, viegli atpazīstami – un tas, manuprāt, padara Sveiks, Dzintar Mihail! par plašam lasītāju lokam draudzīgu romānu.

Iesācies kā "kārtējais psihoreālistiskais romāns" par mūslaiku dzīvi, prieku un postu Latvijā, pamazām darbs pārvar tipoloģiskā reālisma gravitācijas spēkus un aizplanē filosofiskas līdzības, kas turklāt ir ārkārtīgi asprātīga, plašumos par "svētās jeb nevainīgās ieņemšanas" tēmu. Un tas notiek aplam dabiski, bez lingvistiskas strīķēšanās, moralizējoša patosa un tā grama banalitātes, kas kā darvas šļuka sabojā visu medus podu. Ja man būtu jādestilē tipiskais nelaimes gēns latviešu sabiedrībā, pēc Māra Bērziņa romāna Sveiks, Dzintar Mihail! izlasīšanas es teiktu, ka mūsu nelaimīguma gēni ir divi – svētulīga liekulība un totāli egoistiska vienaldzība pret citiem.


Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja