Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +20 °C
Daļēji apmācies
Ceturtdiena, 18. jūlijs
Rozālija, Roze

Grāmatas Vārdiem nebija vietas recenzija. Kā Tušs par zvēru palika

Vai šis darbs atstās pēdas latviešu literatūrā? Noteikti – jā. Aizslaucīt neizdosies. Pēc septiņiem gadiem ar astīti iznācis Gunta Bereļa jaunais romāns Vārdiem nebija vietas

Literatūras kritiķis un prozaiķis Guntis Berelis ir klāt ar savu ceturto prozas grāmatu, savu otro romānu. Kopš iepriekšējā romāna Ugunīgi vērši ar zelta ragiem (2007) pagājuši septiņi gadi ar astīti. Jaunais romāns arī ir ar ragiem un nagiem – citādiem.

Kaut gan viss ir itin vienkārši – neattīstīta cilvēka forma jeb robusts vīrs grib vieglāku darbu, par laimi, pieprot arī amatniecību, sametas kopā ar mēmā kino taisītājiem, pats jau pirms tam vairs nerunā, uznāk Pirmais pasaules karš, tajā viņš neparko neies, bēguļo pa purviem cilvēku pamestajā Kurzemē, taču vienalga kļūst par upuri, pats ir necilvēks un varmāka, klīstot redz vienu asiņainu kauju, beigās atkal uzduras tiem pašiem kinoļaudīm, bet tad arī pašu panāk nāve kazaka pīķa izskatā, – tomēr tik vienkārši vis nav.

Mēmā seksa ainas grafiskā pierakstā

Nevainību Tušs zaudējis divdesmit piecu gadu vecumā, un jau Piektā gada laikā, muižu un citu ko svilinot, piromānam sāk ķerties pa sievišķim, īpaši tad, kad viņš pārstāj runāt. Viņa vārdi, instinktu nomākti, izbeidzas paši no sevis, ne vēsts par kādu traumu konkrēta negadījuma rezultātā. Arī par Tuša izcelsmi un bērnību neuzzinām neko. Tas no autora puses varbūt nav pārāk nelāgi, jo Tušs iemieso ļauno pārākajā vai vispārākajā pakāpē, bet ļaunā izcelsmei pašai par sevi ar to sākumu tā ir, kā ir, tāpat kā ar labā izcelsmi – neskatoties uz reliģiskām un ētiskām pārliecībām, nemaz nav tik skaidrs, vai cilvēki piedzimst labi vai ļauni.

Andrē Bretona sirreālisma manifestā (1924) stāv rakstīts: "Guļoša cilvēka apziņa pilnībā apmierinās ar sapnī notiekošo. Mokošais jautājums, vai tas ir iespējams, vairs nerodas. Nogalini, zodz ātrāk, mīli, kā patīk. Un, ja mirsti, tu vari būt drošs, ka pamodīsies no mirušajiem. Ļauj, lai tevi vada notikumi, nepieļauj, ka tu tiem pretojies. Tev nav vārda. Viss ir neiedomājami viegli." Pēc tam nakts paliek it kā iekavās starp divām dienām, dzīvnieks atkal sāk runāt. Turpretī Berelim dzīvnieks beidzis runāt. Viscaur sapnis, lasi: murgs? Jā, fantasmagorija tā ir, iespējams, autors noredzējis kādu daļu savā naktī un to attīstījis pie rakstāmgalda.

Veiksmīga ir bezvārdu vīra sasaiste ar mēmo kino. Varam baudīt, kam nu tīk, arī garas mēmā seksa ainas grafiskā pierakstā. Grāmatā sanāk, ka Tušam ar seksu asociējas naglu dzīšana, kā arī šujmašīnas adatiņas kustēšanās; man tas liekas nepārliecinoši un – šujmašīnas gadījumā – viņam par smalku; tad jau pēc seksa drīzāk izskatās ēvelēšana, ko Tušs arī pieprot un ar kustībām imitē, uzrunāts par savām prasmēm. No pornofilmas garā pieraksta, respektīvi, skatīšanās, nekas vēlāk neizriet, pat ar Tuša erekciju autors stipri nokavē – Tuša vecumā un gadījumā tai jābūt spējai un uzreiz, jo katru dienu viņam pornofilmas netrāpās –, arī aktrisei ebrejietei Tušs neuzmācas, ko būtu panākuši deviņi no desmit autoriem, tikai ne Berelis, viņam kas rupjāks padomā. Un tur tas ir: spēcīgākā romāna daļa ir tā, kad, bēgdams no kara, Tušs klīst pa purvu un dabū ciest no gluži mītiskiem sieviešveidīgiem briesmoņiem (neceļas roka rakstīt sieviešu dzimtē!), pēc tam arī pats kļūst par varmāku – izvarotāju un slepkavu –, vairs pat nesalīdzināmu ar ierēdņa nogalinātāju laupīšanas nolūkā, kas bija iepriekš. Sievietes tēls, kas uzņem savā mājā savu slepkavu, plosa sirdi.

Lauvas tikai ēd. Cilvēks – slepkavo

Tušs jau nesaprot, kāpēc viņš tāds, ar savu klusēšanu viņš reizēm mēģina stāvokli it kā labot, pielāgoties, bet sanāk otrādi. Arī Mērijas Šellijas romānā Frankenšteins (1818) briesmonis, saticis zēnu, cerēja, ka šis nu gan būs par mazu vai jaunu, lai zinātu, kas ir skaists un kas – neglīts, taču liels bija viņa pārsteigums, ka zēns zināja gan un nobijās ne pa jokam. Briesmoni pārņēma spējas dusmas, un viņš zēnu nogalināja, pats sev par pārsteigumu, – tāpat kā Tušs ierēdni, kurš nāca no miesas prieku mājas. Tušam pat iemesla nebija. Ā, nuja, naudasmuķi kāroja.

Ja par valodu un izklāstu, seksa un izvarošanas plus slepkavības aprakstu, te atkal uzskatāmi parādās mākslu atšķirības. Ja tas būtu atainots glezniecībā, mēs to saprastu nedaudz iecietīgāk, bet mākslu mākslā mūzikā vispār viss tiktu uztverts pilnīgi normāli. Bet vai adekvāti? Neapzināti – varbūt. Tas ir izpētes vērts koncepts.

Rau, tepat maija Rīgas Laikā RL jautā igauņu māksliniekam Jiri Arrakam: "Bet no kurienes ir radušies šie... Dažkārt tos sauc par monstriem." Arraks: "Bet cilvēki jau vispār ir monstri. (Smejas.) Cilvēki ir zvēri, kuriem piemīt attīstīta domāšana, tādēļ tie var darīt monstrozas lietas, uz kādām lauvas nebūtu spējīgi. Lauvas tikai ēd (pirms tam gan nogalina – A. E.), bet mēs slepkavojam."

Ko piebilst? Jau pirms šī biju uzrakstījis, ka Tušs ir dzīvnieks, turklāt no tiem plēsīgajiem, tātad – zvērs. Interesanti, ka plēsīgos zvērus un putnus arī pieņemts uzskatīt par skaistiem, savukārt plēsīgus, zvērīgus cilvēkus par skaistiem nemēdz saukt.

No kara baidās kā zvēri no mašīnām

Sanāk, ka Arraka monstri ir daudz mīlīgāki, jo sākotnēji viņš veidoja tādas kā formas, kas robežojas ar kubismu, lai iztālēm varētu pateikt, ka tas ir cilvēks, un tikai pēc tam sāka tām pievienot tādus atribūtus kā acis vai mute. Berelis Tušam liek iet pretējā virzienā. Būdams neattīstīta cilvēka forma, Tušs nevis to pārvar, bet atmet arī valodu, šo radības kroņa garantu. Jo sarunas ar citiem cilvēkiem, ja arī nav gluži ceļš uz brīvību, daudzos gadījumos instinktus savalda gan. Dīvaini, ka savā stāvoklī Tušs domā vai vismaz štuko – daudz vairāk nekā, piemēram, mans kaķis. Ja domāšana nav atrauta no valodas, kā Tušs vispār var padomāt un kā viņam galvā rodas spraugas starp domām?

Tušam ir arī pase. Tas, ka tajā var izlasīt viņa vārdu un tēvavārdu – Rūdolfs Janovičs –, ir neparasti jau romāna sākumā, jo jau tad ir aizdomas, ka mums ir darīšana ar dzīvnieku, kurš tikai līdzīgs cilvēkam, maugli, kurš ies atpakaļ purvos, jo no kara viņš baidās – laikam tikai instinktīvi, kā zvēri no mašīnām, citādi nav īsti skaidrs, kāpēc. Jo vienlaikus viņam ir kas domai līdzīgs, ka karš – tas ir labi, varēs laupīt un izvarot, kas viņam tīkami.

Nezinu, kā būtu labāk – vai tad, ja mūsu priekšā grāmatplauktā rēgotos, šķiet, divpadsmit lineāru, reālistiskā manierē tapušu interpretāciju par vienu vai otru vēstures desmitgadi, vai tad, ja reizēm laika rats būtu aizķerts tikai ar mēteļa stūri. Lasītājs abos gadījumos ir ieguvējs, jo dabū svaigu romānu, katra autora stila mērcē gatavotu. Un nevajag iedomāties, ka mūsu rakstnieki nezina vēsturi vai negrib sēdēt bibliotēkā; viņi vienkārši grib būt godīgi un ieņemt savu leņķi pret attēlojamo laiku, izmantojot Gundegas Repšes iecerētās vērienīgās sērijas (Mēs. Latvija, XX gadsimts. Sērijā paredzēti 13 rakstnieku jaundarbi – red.) kolektīvo menedžmentu. Sākumā ideja šķita robusta, taču latviešu literatūra no šī projekta iegūs ar uzviju, jo uz vēstures tēmu pusi sākuši blenzt arī tie autori, kuri sērijā nepiedalās.

Vai šis darbs atstās pēdas latviešu literatūrā? Noteikti – jā. Aizslaucīt neizdosies. Par spīti vairākuma ētiskajam pieprasījumam un radīšanas brīvības korelācijai ar atbildību. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja