Izrādes Izraidītie recenzija. Par viņiem un par mums

Es gan kategoriski nepiekrītu tam,ka Latvijā būtu jāuzved kaut kas tik riebīgs kā Lācīša Skats uz stojku vai Manfeldes Dzimtenīte. Par spīti ļaunajam liktenim, mēs esam daudz izcilāka un smalkāka tauta. Kopīgiem spēkiem mēs pavisam noteikti uzrakstītu izcilu lugu par no Dzimtenes izraidītajiem , bez neviena paša lamu vārda un jēlības vismaz no galveno varoņu mutēm. Kādu es iedomājos tādu lugu. Galvenie varoņi ir precēts pāri nedaudz pāri trīsdemit. Viņa - medmāsiņa - strādā divās darbavietās - arī nakts maiņās. Viņš izbijušais sportists - Sporta akadēmijas absolvents - raujās no agra rīta līdz vēlam vakaram gan skolā,gan sporta zālē, gan sporta klubos. Abi ļoti skaisti, gudri, sasodīti noguruši, bet viens otru joprojām mīloši. Starp citu - bez kredītiem!! Tad viņu bērniņi - pusaudzis un viens maziņš - vēl pārapaļiem vaigiem. Tad viņu vecāki. Kā jau padlaiku cilvēki - mazām pensijām, sabeigtām veselībām. Tad noteikti viņu politiskās simpātijas -vislatvieši. Te parādās jau sarežģītāks tēls - Raibiņa Rokiņa, vai Šaibiņa Šrokiņa, to vārdu vēl var uzlabot,lai skan labāk. Lūk, vienkāršas izcelmes skaista un gudra latviešu sieviete,kura ir gatava sevi visu ziedot visumīļās latviešu tautas labā. Šai brīdī noteikti vajaga tuvplānus ar šo aktrisi ziedošā pļavā , ar margrietiņu vainagu galvā un acīm - skaistām, dziļām,patiesi godīgām - tādām, kurām nav iespējams atteikt. Tālāk sākās intriga ar šo tēlu. Asi un skarbi vārdi latviešu tautas apspiedējiem, bet vakarā tusiņš ar draugiem, kur tiek spriests , kura draudzene, kurš draugs tiesneši kā var sakārtot lietas citai draudzenei - uzņēmējai - tā lai par izsaimniekotajiem miljoniem samaksātu tauta no valsts budžeta. Te var diezgan skaistus un konkrētus citātus no dzīves pasmelties. Teiksim raksts par kristeru Gudļeviski un viņa patēvu , kurš strādā Īrijā, un saka,ka Latvijā neatgriezīsies. Kāpēc? - jo nekas nav mainījies. Pirms aizbraukšanas viņš strādāja apsveidīgas uzņēmējas kompānijā. Tā pasludināja maksātnespēju saviem darbinikiem - katram no viņiem palikdama parādā vismaz pāris tūkstošus. Pēc tam tās pašas Raibiņas Rokiņas komandētais maksātnespējas administrators tiem pašiem darbiniekiem izmaksās katram pa simtam, lai nebļauj lumpeņi,ka nekas neesot dots šiem. Nu jā - tur darbība risinās tā,ka lai kur sportists ar medmāsu ietu un lai kā grozītos - visur viņus kaunina par slinķiem un zagļiem,kuri tik domā kā valsti apzagt. Teiksim medmāsiņas mammai vajag operāciju gūžā. Valsts apmaksāto - var rinda pienākt pēc 10 -15 gadiem, var nepienākt vispār. Viņa aiziet uz Soc dienestu - tur izsmalcināts - augsti izglītots kungs jaukos vārdos viņai paskaidro ,ka viņš šitās jaunās sievietes, kuras negribot strādāt ,bet dzīvot uz citu rēķina pazīstot. Likums skaidri nosaka, ka ne viņai , ne viņas ģimenei nekāda palīdzība nepienākās un lai beidz te apgrūtināt valsti un sāk strādāt. Tad noteikti lugā vajadzētu kādu tēlu no tautas inteliģences - teiksim kā J.Žagars visu laiku sēž ratiņkrēslā , tā kādu dzejnieci - nu tādu tautas sirdsapziņu vēl no tālajiem padlaikiem - vajadzētu uzsēdināt uz mākoņa malas - un no turienes tad dzejniece visu laiku izsauktu savas spārnotās frāzes. Teiksim jaunajai gimenei aizbraucot no valsts, dzejniece kliedz pakaļ - aizejot nospiediet visas lifta pogas. Bet viņi pieklājīgi kā pēdējie palikušie nodzēš uguni, dzīvoklī, tad lidostā. Bez neviena lamuvārda, bet ar dziļu simbolismu šadā lugā varētu salikt visu tautas sāpi. Ja es to rakstītu - es noteikti ieliktu tādu ainu. Visu Latvijā dziedādams iestājies - par lielo patriotu kļuvis Auris Untulis. Lūk, stāv viņš pretī operai savai bijušajai gaismas pilij. Tur iekšā skan latviska opera, ar latvisku publiku, pats Igmars Iepiņš -ierāda labākās vietas visiem izredzētajiem tautiešiem dzjeniecei, uzņmējai, politiķei ar godīgajām acīm un margrietiņām. Auris nemierīgs mīņājās - iela gandrīz līdz potītēm piemētāta ar netītrumiem -viņš grib ātrāk no turienes tikt prom. Tikko mašīna aizbrauc viņš metas pāri ielai , uzskrien virsū kādam bosikam , kas viņam iesit sejā. Deputātam asiņo deguns - skatuvi pārņem sarkanas uguns un asins liesmas, skan izcilās - kopš padlaikiem - dzjenieces libreta vārdi par mirstošo tautu un rīb bungas, taures , kaut kur kā pēdējā klusā cerība ieskanas trejdeksnītis - tad ātri apklust un viss - izrāde beigusies. Nu aizrāvos gan. Bet var -es ticu,ka var uzrakstīt ļoti skaistu un patiesu lugu par aizbraucējiem.

Izlasīju arī S.Radzobes recenziju par Izraidītajiem. Tajā "sevišķi" jauka vieta atvēlēta žurnāla IR recenzentes citātiem, kas netika saukta vārdā, bet, kā zināms, nes Z.Radzobes vārdu. Paradoksāli, bet tas jo vairāk liek domāt par savdabīgu blata izpausmi izraidīto kontekstā. Savi draugi, radi taču izceļami. Kad neesi savējais, tad ļoti bieži kļūsti par izraidīto, ne tā? Un ne jau tikai politikā vai atsevišķā uzņēmumā. Jebkurā dzīves jomā, arī kultūrā. Kopš laika, kad A.Liniņa daiļrade S.Radzobes vērtējumā tika mērīta ar V.Maculēviča mērauklu, sapratu, ka kaut kas nav riktīgi kārtībā. Varbūt nedaudz S.Radzobi atvēsināja Viļņā notikušais Baltijas teātra festivāls, kas tomēr pateica savu skarbo vērtējumu Raiņa Daugavas iestudējumam. Un, Normund, tieši tur bija daudz pārmetumu par plakātismu, aģitbrigādi, primitīvismu. Tātad nekā jauna. Nevaru iedomāties, ko S.Radzobe stāsta saviem audzēkņiem par A.Liniņu kā aktieri, pedagogu un režisoru. Bet sāpīgi, ja nākošās paaudzes dzīvos tālāk ar deformētu skatījumu teātra vēsturē. Var jau vērtēt 50-to gadu smadzeņu skalošanu, tikai būtiski neaizmirst neseno pagātni arī. P.S. Ļoti precīzi par M.Zaharova izrādēm.