Priekškars kā montāžas galds
Jau līkumainais gaitenis ar melnajām sienām, pa kuru dodamies uz spēles telpu, ir kā simboliska prelūdija – eksistences jēgas meklējumu labirints. No balta auduma gabaliem – it kā palagiem, it kā spilvendrānām – sadiegtais priekškars atgādina mājas teātri, kā arī raisa asociācijas ar slimnīcu, atgādinot par Daniila Harmsa drausmīgo priekšlaicīgo nāvi Ļeņingradas Krestu cietuma slimnīcas psihiatriskajā nodaļā 1942. gadā. Var jau būt, ka arī izrāde ir sava veida trakonama teātris, jo galvenajam varonim, kuru atveido Artūrs Krūzkops, lielā mērā ir sabrukusi siena, kas apziņu aizsargā no zemapziņas.
Priekškars, tāpat kā tumsa, kalpo arī par sava veida montāžas šķērēm, ar kuru palīdzību režisors (viņš arī scenogrāfs) strukturē gan telpu, gan visu spēles naratīvu, kas vērsts divos virzienos – sociālajā (sadzīves trulums, kas cilvēku padara līdzīgu lietai) un psihoanalītiskajā. Telpa sadalās trīs atšķirīgos segmentos – pāra metru pirms priekškara, kur tiek izspēlētas intermēdijas, istaba aiz priekškara, kurā dzīvo varonis, un trīs durvis, pa kurām no kaut kurienes (iztēles? zemapziņas?) varoņa istabā/apziņā ierodas šķietami reālas, kā arī pavisam nereālas būtnes. Par iespējamību, ka viss notiek vienīgi varoņa apziņā, signalizē mazākais divi fakti. Vecenei, kad to pirmoreiz satiek jaunais vīrietis, rokā ir sienas pulkstenis bez rādītājiem – zīme, ka laiks apstājies, tajā radies kāds melnais caurums, kas ievelk iekšā varoni, izjaucot lietu dabisko kārtību.
Dialogu, kurā D. Harmsa varonis stāstā sarunājas pats ar savām neatkarību ieguvušajām domām (apziņas sašķelšanās simptoms), V. Nastavševs organizē kā sarunu starp varoni un viņa draugu. Tas ļauj secināt, ka, iespējams, Kaspara Dumbura atveidotais enerģiskais draugs, kurš ir īsts komiski virmojošas vitalitātes iemiesojums, ir tikai viņa iztēles auglis. Līdzīgi, kā tas ir filmās par vientuļiem, šizofrēniskas iztēles apveltītiem cilvēkiem (Cīņas klubs, Brīnišķīgais prāts). Turklāt draugs runā (un pat dzied!) nesaprotamā valodā – iespējams, igauņu vai somu, vai vēl kādā citā – pašradītā mākslīgā. Skatītājiem nav saprotams, ko draugs saka. Vai varonim ir, kad tas runā ar to par pašiem būtiskākajiem jautājumiem – Dievu, mūžību, bezgalību? (Cik daudz šīs dažādās valodās runājošo draugu attiecības pasaka par mūsdienu cilvēku spēju sarunāties...)
Apskaužams artistiskums
V. Nastavševa izrāde ir totāli harmsiska – intermēdijās tiek izspēlēti stāsti (Neveiksmīgā izrāde, Par apli, Profesora sievas liktenis, Mišina uzvara u. c.), kas demonstrē oberiutismam raksturīgo absurdo izteiksmi, bet Vecenes (sarakstīta 1939. gadā) interpretācija vairāk atgādina F. Kafkas drūmo mistiskā spārna ekspresionismu ar baiļu, vajāšanas un netāla ārprāta motīviem. Jautri ironiskās intermēdijas, kuras apskaužamā artistiskumā, uzkāpuši uz taburetēm, demonstrē Kārlis Krūmiņš, Dmitrijs Petrenko un Anta Aizupe, ir variācijas par galveno sižetu. Cita intonācija, bet tēma tā pati. Šis ir vai nu klaunu, vai delartiskās komēdijas trijnieks, kurā K. Krūmiņš ir rudais klauns jeb veiklais Arlekīns, D. Petrenko – baltais klauns jeb graciozi tizls padomju Pjero, A. Aizupe – Kolumbīne īsā katūna kleitiņā, kura stādās priekšā kā meitenīte Nataša.
Vecenes lomā – Artuss Kaimiņš. Melnos svārkos un jakā, tumšu lakatu ap galvu, rokās cimdi, labā acs aizvilkta ar baltu plēvi, bet mutē lēkā protēze, padarīdama runu līdzīgu neskaidrai riešanai. Tā kā A. Kaimiņš šai uzvedumā ir arī garāks par citiem, viņa veidols atgādina kādu baisu infernālu būtni. Vecene ierodas varoņa dzīvoklī, pazemojoši komandē, piemēram, liekot tam mesties ceļos, gulties uz grīdas, viņa nomirst, tad atdzīvojas... Te Vecene ir, te tās nav – viņa parādās un pazūd momentāni, radīdama neprognozējamu šausmu sajūtu. Izrāde it kā samirkšķina acis – gaisma, tumsa, gaisma –, un Vecene ir mūsu priekšā, it kā sakoncentrējusi sevī visu eksistences tumsu. D. Harmsa daiļrades pētnieki (D. Tokarevs, M. Zolotonosovs, D. G. Jofe u. c.) Vecenes tēlā iekodētās šausmas atšifrē kā nāvi un seksualitāti. Tātad totāli freidisks tēls – nesaraujamais pāris Eross un Tanatoss. Kad A. Krūzkopa varonis liecas, lai noskūpstītu daiļo A. Aizupes kaimiņieni, viņš apskauj nezin kā un nez no kurienes iznirušo Veceni, kura momentāni nozūd, bet vīrietis nogrūž zemē jauno sievieti. Šis – viens no izteiksmīgākajiem un šausminošākajiem izrādes skatiem – atstāj iespaidu, ka sievietes aeksualitāte D. Harmsa varonim rada kastrācijas kompleksu. Komiskajā intermēdijā Atbruņotais jeb Neizdevusies mīlestība klaunu trio šo pašu tēmu izspēlē apburošā asprātībā. Pašā kaisles kulminācijā vīrietim pazūd viņa instruments, ko sieviete izvelk no sava dekoltē kā zaļu spēļmantiņu un piepūš to. Par to, ka izrādes tēma būs saistīta ar seksualitāti, travestētā formā prologā signalizē meitenīte Nataša – viņa, divdomīgi smaidīdama, tur pirkstos slieku, kas izmisīgi lokās. Izrādē aktīvi darbojas arī citi tēli ar erotiskām konotācijām, piemēram, cīsiņi un siekalas.
Finālā Vecene paņem klēpī A. Krūzkopa varoni kā nāves bailēs trīsošu nevarīgu bērnu (mizanscēna atgādina no krusta noņemtā aijāšanu), vaļējā mutē tai vīd protēzes lielie zobi, zods notecējis asinīm. Diezgan nepārprotami, ko viņa ir nokodusi. Vecene izrādē pretēji nekā stāstā milzīgajā koferī – zārkā – ieliek vīrieti, bet pati, pārkāpusi izrādes demarkācijas līniju, soļo publikas virzienā.
Grūti atbildēt, vai Vecene vīrietis izrādē ir vienīgi estētisks vai arī jēdzienisks fakts. Tas ir – vai Vecenes iemiesotā seksualitāte ir sievišķīga, vīrišķīga vai totāla. Vienas atbildes neiespējamība arī šajā jautājumā
acīmredzot pieder pie izrādes programmatiskās visaptverošās divdabības.
Vecene
29. XII plkst. 18.30
Biļetes teātra kasēs un Biļešu paradīzē