Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Izstādes Vingrinājumi recenzija. Kā pa naža asmeni

Kristaps Epners aicina arvien tālāk pasaulē, kas ir estētiski skaista un fiziski skarba reizē

Gājiens uz peldošo galeriju Noass pa AB dambi ir kā Latvijas vasaras īsā programma, ja garajai – festivālu apmeklējumiem ārpus Rīgas – nepietiek laika. Tomēr šajā idilliskajā vietā sagaida pavisam nopietns mākslas notikums ar savu neatkarīgo identitāti, nevis tāpat vien pasēdēšana zaļumos.

Kristapa Epnera personālizstādes Vingrinājumi apmeklētājam vispirms jānokāpj debarkadera līmenī zem klāja, kurp ved stāvas kāpnītes. Agrāk gluži nepieradinātās kuģīša rūmes gan ir ieguvušas jaunu dēļu grīdu, taču industriālās estētikas skarbais šarms joprojām strādā pilnā mērā. Pirmajā telpā sagaida uz grīdas izklāti matrači. Atzīšos, ka esmu viens no tiem, kas nespēj atturēties no šādu eksponātu aptaustīšanas. Vai manu! – matrači izrādās cieti kā klints, izgatavoti no baltas plastmasas, pat nedomājiet atslīgt uz tiem laiskā snaudā. Protams, spēle ar materiālu, veidojot vizuālā iespaida un taktilās uztveres nesakritību, ir zināms māksliniecisks paņēmiens, tomēr šajā gadījumā tas veido mākslas darba saturisko ievadu: nākamajās telpās autors mūs aicina arvien tālāk pasaulē, kas ir estētiski skaista un fiziski skarba reizē.

Vingrošanas skola mākslas mīļotājiem

Mēs nonākam telpā, kurā videoprojekcijā redzama vingrošanas virve – droši vien daudziem palikusi atmiņā kā biedēklis kopš skolas gadiem. Kādam, iespējams, arī triumfa un dižošanās lieciniece, taču pieņemsim, ka tādu mākslas mīļotāju vidū ir mazākums. Pa ekrānā redzamo virvi cits aiz cita naski rāpjas jauni zēni, kuri uz leju vis nešļūc, – viņu vietā kāpj nākamie. Tikai pēc izstādes apskates pievērsu uzmanību pavisam īstai virvei, kas no apakšstāva caur speciāli izurbtu caurumu griestos/ grīdā stiepjas līdz pat Noasa jumtam, gluži kā tāda turku pupa. Lūk, kur, domājams, paliek veiklie zēni – vai varbūt vienkārši izaug?

Galvenais izstādes elements ir pietaupīts anfilādi noslēdzošajai telpai. Tajā varam vērot gandrīz bezgalīgu filmu, kura stipri pietuvināti seko bērnu (pusaudžu, jauniešu) vingrošanas skolas nodarbībām. Palēninātie kadri un skaniskais pavadījums ievelk – neapnīk vērot perfekti nofilmētās skaisto ķermeņu kustības, tie atkal un atkal atkārto sarežģītas kustības ar apbrīnojamu spēku un precizitāti. Reizē nepamet saspringums – kā jau treniņā, iespējamas arī kļūdas, kuras, kā nojaušam, vingrotājiem var būt gana sāpīgas. Piemēram, vingrojot uz baļķa (laikam tā to sauca? – atkal pavīd biedējošas atmiņas no skolas), vingrotājiem pēc neticami izpildītas figūras gaisā jāpiezemējas gandrīz kā uz naža asmens. Tomēr saspringumam ir vēl viens iemesls – gribot negribot jāaizdomājas, kas tad izraisa mūsu apbrīnu un līdzpārdzīvojumu.

Par personībām, nevis muskuļiem

Lieta tā, ka laikmetīgajai mākslai ir visai sarežģītas attiecības ar fiziski attīstītu un labi trenētu cilvēka ķermeni. Iespējams, tādas tās ir arī lielai daļai mākslas vides pārstāvju, un jo īpaši teorētiķiem. Pavisam sliktas – ar vienveidīgiem treniņiem un stingriem noteikumiem. Faktiski visa t. s. ķermeņa māksla kopš pēckara laikiem uzlūko ķermeni nevis kā absolūta skaistuma un spēka avotu, bet gan kā karalauku, kurā satiekas personas iekšējie spēki ar ārējiem, kas to tiecas vardarbīgi ierobežot, disciplinēt un sodīt. Tam ir savs pamats – autoritāro režīmu aizraušanās ar neoklasiskām formām, kas idealizēja ķermeņa spēku un daili kā nepārprotamu varas instrumentu.

Šādā kontekstā arī māksliniekam, kuram sports ir ikdiena (iepriekšējos darbos Kristaps Epners fiksēja savus treniņus skriešanā), ir jābalansē kā uz naža asmens – reklāmas klipu kvalitātē uzņemtajos kadros galu galā ķermeņi ir estetizēti līdz galējībai, pat sīkāko muskuļu kustības novestas līdz abstraktai formu spēlei.

Uzdevumu vēl sarežģītāku dara tas, ka vērotāja skatienam tiek piedāvāta nepilngadīgu ķermeņu daile, ko katrs var uztvert atbilstoši savai samaitātībai, kuras slieksnis, jāatzīmē, laikmetīgās mākslas izpratnē tiek pārkāpts jau ar pirmo soli. Tomēr autors nobalansē – mainoties vingrotāju personām, kustībām un rakursiem, meditatīvā ritmā pastiprinās iespaids par vingrošanu kā garīgu praksi, ne tikai fizisku treniņu. Lai gan varoņi netiek īpaši individualizēti, piepūle un apņēmība viņu sejās un pat figūras statiskā klātbūtne kadra perifērijā, kad viņi pacietīgi gaida savu kārtu, nerada šaubas, ka izpauž brīvu gribu pat ārēji tik striktajos sporta veida rāmjos. Līdz ar to instalācijas formas perfekcija tomēr vēsta par personībām, nevis muskuļiem, un tās saturs ir neparasti humāns.

Kristaps Epners
Izstāde Vingrinājumi
Peldošajā mākslas centrā Noass līdz 24. jūlijam 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai jūsu spēkrats ir cietis bedraino Rīgas ielu dēļ?

Kopā nobalsojuši: 745

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Atraisīts romantisms

Latvijas Nacionālā teātra jubilejas sezonas kulminācija ar koncertu

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja