Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Liepas abpus žogam. Lalitas Muižnieces grāmatas Pēdas. Melita Rīgā recenzija

Valodnieces un dzejnieces Lalitas Muižnieces divu darbu cikls Pēdas. Melita Rīgā atgādina: īstā atgriešanās ir tur, kur tavas mājas ir rododendru krūmi pie sētas un latviešu valoda tevī.

Prozas darbi, kuros savās atmiņās, iespaidos, vērtējumos par kara, okupācijas un pēckara laika Latviju dalās tie, kurus dēvējam par trimdas vai klaida latviešiem, pēdējo trīsdesmit gadu latviešu literatūrā nav bijis retums. Īpaši blīva šo stāstu plūsma bija pirmajos gados pēc valsts neatkarības atgūšanas, kad beidzot bija iespēja pašķirt dzelzs priekškaru un uzzināt, ko jutuši, domājuši, rakstījuši un publicējuši tautieši abās tā pusēs. Šie darbi lielākoties bija dokumentāli, sirsnīgi izjusti, un tajos dominēja divas centrālās emocionālās notis – nostalģiskas atmiņas par pirmskara zelta Latviju un nekad īsti nerimusi smeldze par piespiedu svešatni. Neatkarīgi no tā, vai rakstītāji pēc priekškara krišanas atgriezās dzimtenē uz palikšanu vai ne, tomēr saglabājās zināma "atgrieztā rieciena" sajūta – neskaidra apjausma, ka pilnībā savienot vietējo un trimdinieku skatījumu vairs nav iespējams, jo šīs upes pārāk ilgi plūdušas katra savā gultnē.

 

Kolāžas veidošana

Tagad, kad šādu vēstījumu straume jau vairākus gadus apsīkusi, klajā nāk valodnieces un dzejnieces Lalitas Muižnieces divu darbu cikls Pēdas. Melita Rīgā, kura pirmā daļa vairāk nekā pirms četrdesmit gadiem piedzīvoja pirmpublicējumu Kanādā, – no pirmā acu uzmetiena vēl viens papildinājums trimdas stāstu plauktiņam. Tomēr pēc izlasīšanas top skaidrs, ka analoģija ir tikai virspusēja. Grāmata ietver divus atsevišķus vēstījumus – Pēdas vēsta par 1941. gada notikumu traģisko atspulgu autores vecāku – rakstnieces Rūtas Skujiņas un žurnālista, tobrīd izglītības tautas komisāra Jūlija Lāča – ģimenē: tēva arestu, ieslodzījumu un tam sekojošo ģimenes emigrāciju, savukārt Melita Rīgā ir balstīts autores pieredzē, pēc trīsdesmit gadiem pirmo reizi apciemojot Latviju. Abi darbi gan tapuši gandrīz vienlaikus: Pēdas – 1974. gadā, Melita Rīgā – 1975. gadā.

Vispirms zīmīgi, ka apjomā nelielais darbs jau vizuālā aspektā norāda uz dualitāti: lappuse ir sadalīta slejās, no kurām plašākā ir autores pašas teksts, bet lappuses malās izvietoti citāti gan no vēsturiskiem dokumentiem, gan literāriem darbiem, gan pētnieciskiem tekstiem – tāda "ārējo" faktu bāze, kas pamato un vienlaikus ilustrē centrālo, "iekšējo" stāstījumu. Perfekta ilustrācija šādam lasījumam ir jau teksta pirmajā lappusē ievietotais moto – tautasdziesma, kuras četrrindi gabalos saskalda faktoloģiska citāta rindas.

Šāds risinājums piespiež lasītāju nemitīgi sadalīt uzmanību, lasot paralēli abas slejas, līdz ar to lasījums atgādina kolāžas veidošanu vai varbūt adīšanu, noteiktā atstatumā pamata rakstā iestarpinot cita mustura rindiņas, un ļauj palūkoties uz stāstījumu kā vienlaikus dokumentālu un dziļi personisku. Izkārtojums atsauc atmiņā arī Vizmas Belševicas dzejoli Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām, kas viņai sagādājis drukas aizliegumu, – uz to ir arī atsauce akadēmiski rūpīgi noformētajās grāmatas vērēs.

Pēdas ir kolāža arī no teksta uzbūves viedokļa – tas sastāv no bērna fragmentāro atmiņu uzzibsnījumiem, no fantasmagoriskām iztēles ainām, mātes dienasgrāmatas fragmentiem un tēva vēstulēm no Centrālcietuma. Sausos dokumentālos faktus pāršķaida atmiņas zibšņi kā krāsas triepiens melnbaltu fotogrāfiju: lūk, tur kaimiņiene griež un ārda sarkanbaltsarkano karogu, lai no divām malējām joslām sašūtu sarkano, lūk, ābols izstieptā rokā pret garām vestu dzeltenzvaigžņotu pūli, lūk, ar lelles kleitiņu tiek mazgāta melna automašīna...

 

Laiks neplūst lineāri

Personvārdi ir mainīti, bet fotogrāfijas, no kurām raugās stāsta varoņi, ir īstas, līdz ar to distancējums no patiesības ir tikai nosacīts. Tekstam ir ekspresīvs ritms: laiks neplūst lineāri, pagātni punktē tagadne un nākotne, triju cilvēku balsis skan kā tāli čuksti – it kā kopā un pārklājoties, it kā katra par sevi. Vēstījums apraujas tikpat spēji kā sācies: ar apjausmu, ka atgriešanās mājās nav iespējama, vismaz tobrīd – kara beigās – ne.

Tāpēc ir tikai loģiski, ka Pēdām seko Melita Rīgā – atgriešanās vismaz tādā veidā, kāds tobrīd iespējams. Arī Melita Rīgā ir vizuāli veidota "divās slejās", un teksta dualitāte ir acīmredzama – citāti, atsauces un fotogrāfijas "marginālijās" piešķir papildlīmeni pamata tekstam. Melitas stāsts, kurā atkal mainīti personu vārdi, sākotnēji šķiet veidots tradicionālajā manierē, jaunajai Rietumu pasaules sievietei kā tūristei vērojot neparasto un absurdo padomju realitātes zoodārzu, taču jau ļoti drīz ir saprotams, ka šis atkal ir zemteksta pilns vēstījums.

Melita Rīgā vairs neizmanto atmiņas neuzticamību, fragmentāro uzplaiksnījumu kā Pēdas: uz teksta "iekšējumu" šoreiz norāda maģiskā reālisma piesitieni, kas ieskanas tekstā nevis kā disonējošas notis, bet kā gluži pašsaprotami notikumi – Melita no lidmašīnas nolaižas ar neilona somu kā izpletni, peld Rīgas kanālā gulbja veidolā, runājas ar vecpilsētas torņiem. Tai pašā laikā eksistē cita realitāte: Melita klausās viegli histēriskajā Intūrista gidē, ar bažām lūkojas tai sekojošos "vīriešos pelēkos uzvalkos", apgūst sarežģīto sistēmu "maksāt kasē, preces saņemt pie letes", vēro sarkano neļķu pasniegšanas rituālu māksliniecisko priekšnesumu izpildītājiem un saprot, ko nozīmē visvarenais vārds "ņiet".

Padomju dzīves vēsturiskā absurditāte savijas ar iztēloto, veidojot vienu veselumu. Šajā eksistenciālajā labirintā Melitas ceļvedis ir Karga – noslēpumains tēls, kurā, kā atzīst autore, saplūduši vairāki viņai Latvijā tuvi cilvēki, – kas sargā viņu no apmaldīšanās svešo zīmju un likumu neizprotamajā loģikā. Zīmīgi, ka nav pieminētas tikšanās "ar visiem tiem rakstniekiem un dzejniekiem, ko satikām, izrādēm un sarīkojumiem, kur bijām", – ceļojumā līdzi bijušās meitas teikto Lalita Muižniece citē grāmatas ievadā. Jā, jo šis nav dokumentāls stāsts par īslaicīgu atgriešanos, bet gan tās emocionālais nospiedums. Tiem lasītājiem, kuri labprāt papildinātu izlasīto ar faktu materiālu, lieti noderēs pētnieces Baibas Krogzemes-Mosgordas plašais grāmatas pēcvārds.

 

Šeit un tur

Melita ir nenosakāma vecuma sieviete, kurai Latvijā eksistē tikai pagātne, vecāku māja Mežaparkā, ko tā brauc apraudzīt, labi zinādama, ka atradīs vien tukšu čaulu. Atgriešanās dzimtenē it kā nav iespējama, plaisa starp abām realitātēm šķiet nepārkāpjami dziļa. Simboliski smeldzīga ir epizode, kurā Melita vēro dzimto māju dārza liepas, kuru stādījumu tagad pārdala sistēmas uzceltais žogs: "četras slaidas liepas, divas tieši pie sētas, divas otrā pusē". Sadalījums "šeit un tur" šai brīdī šķiet galīgs. Tomēr, kamēr liepas vēl aug, žogu var nojaukt. Jo tas nelaiž saknes.

Tāpēc atgriešanās ir iespējama. Brīdī, kad tiek rakstīta grāmatas pēdējā rindkopa, vēl nav nojaukts liepas atdalošais žogs, bet tas notiks. Jā, arī pēc tam turpināsies realitāte, kurā sava vieta būs absurdam, labirintiem un neatbildamiem jautājumiem. Tomēr īstā atgriešanās ir tur, kur tavas mājas ir rododendru krūmi pie sētas un latviešu valoda tevī. "Un nav vairs svarīgi, kur tu dzīvo."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja