Valmieras teātris pirmo sezonu atjaunotajā ēkā pavada ar devīzi par atgriešanos mājās un mīlestību dažādās izpausmēs. Ar Gunāra Priedes lugas Zilā iestudējumu Valmierā ir atgriezusies arī Māra Ķimele, kura šo darbu te jau ir inscenējusi gandrīz pirms piecdesmit gadiem.
Dramaturgs varoņus aicina paraudzīties katram uz savu dzīvi pietuvinājumā, esot tālu prom no mājām Gruzijas kalnu kūrortpilsētiņā Gagrā, kur māte dziedinošajā klimatā cer dabūt uz kājām savu divdesmitgadīgo dēlu. Viņš dzērumā izraisījis traģisku autoavāriju, kas laupījusi dzīvību trim līdzbraucējiem un pašu sakropļojusi. Viņš ir palicis dzīvs – varbūt tādēļ, lai beidzot gūtu apjausmu par dzīves vienreizīgumu, atmostoties no vecāku nepietiekamās uzmanības raisītās apātijas laikā, kad apkārt būtu tik daudz aizraujoša, ko piedzīvot.
Pašrefleksīvā apmātība
Lugā nepārprotami atklājas mīlestības dažādās nokrāsas no pienākuma līdz iekārei, un ar laika distanci tajā spilgtāk ieraugāms arī māju motīvs, lai kur tās būtu, jo tās ved pie saknēm, kas bez nosacījumiem vienmēr dod piederības izjūtu. Juris ar neveselīgi sakāpinātu interesi rokas pa latvju dainu sējumiem vecajā drukā, lai restaurētu liktenīgā rīta notikumus, kad viņa un pasažieru skatienus piekala ceļmalas dūmakā nostājusies Latvijas zilā govs. Starp citu, tā esot mierīga un rāma pēc dabas kā antīks stoiķis, kurš visu ir pieredzējis un visu zina, bet nerunā, lai katrs pats nonāktu pie pareizajām atbildēm.
Juris, atguvis dzīvesspēku, steigā dzen pēdas savai patībai, ko aizmiglo ne tikai laikapstākļi un vecāku pieļautās kļūdas audzināšanā, bet lugas sarakstīšanas laikā, domājams, arī padomju okupācijas ideoloģiskais slogs. Tagad – globalizācijas daudzsološā vara, kuras varenajā ēnā savu gribu var nosargāt tikai stipri raksturi. Pirms dažiem gadiem Ivara Lūša veidotajā lugas interpretācijā Daugavpils teātrī krievu valodā ieskanējās kāds joprojām aktuāls apstāklis, kas sarežģī personības identitātes meklējumus, proti, izrāde radīja iespaidu, ka Juris audzis bilingvālā ģimenē, kurā latviešu valoda ir palikusi tikai kā vēsturisks fakts grāmatas lappusēs. Šāds skatījums ļauj racionāli izskaidrot Jura pašrefleksīvo apmātību un nespēju saprasties ar māti.
It kā spītējot mūsdienu cilvēka dzīves ritmam, režisore Māra Ķimele piedāvā ļoti lēnu izrādes temporitmu, kas pārbauda skatītāju pacietību, dažbrīd bezgalīgi vilkdamies kā negribīgi austošā vai rietošā saule Kaukāza kalnu augstumā. Tik sapņaini, it kā mūžība būtu vēl priekšā, izīrētās kotedžas pagalmā ierodas Ievas Puķes atveidotā Rasma. Viņa bez piepūles kāpelē pa skatuves strādnieku simultāni izliktajiem šķēršļiem. Prāvos saiņus viņa nes tik viegli, it kā tie būtu bez svara. Tikai tad, kad māte atkal sastopas ar skaudro ikdienu, uzlūkodama krēslā nīkstošo dēlu, kurš nu enerģiski izsaiņo no ielejas atnesto, atklājas, ka viņa pret kalnu augšup ir kāpusi ar septiņiem smagiem dainu sējumiem rokās.
Funkcionāls un jēdzieniski ietilpīgs ir Reiņa Suhanova scenogrāfiskais risinājums, kas tēlaini atspoguļo apkārtējo vidi un varoņu apjukumu, – darbība noris uz koka platformas, kas paceļas virs zilganzaļas loksnes, kuru augšup ceļ maza papīra lidmašīna, bet piezemē tādā pašā veidā salocīts kuģītis, piesakot domas par cerībām, kas uzlauž likteņa nospraustos maršrutus. Platformu caurdur metāliski stieņi kā nedroši pāļi vai mola fragments, kas aizsargā un ļauj nomaldīties vienlaikus, kā Jura kruķi vai varbūt tikai kā niedres, kas neuzticami salīgojas, līdzko tām pieskaras. Mērķtiecīgi tās izmantojis Niks Cipruss, lai ar gaismu atspīdumiem, kas rodas uz tām, mainītu izrādes noskaņu.
Kalnaino apvidu asprātīgi apspēlē dažāda veida kāpnes un podesti, kam jākāpj pāri, augšā un lejā, lai īstenībā paliktu vien turpat uz vietas. Nosacītajā telpā par mūsdienām liecina dažu repliku pārfrāzējumi un Ilzes Vītoliņas kostīmi. Starp tiem izceļas atsevišķas trāpīgas detaļas, kā Jura bīnija stila cepure, kas, uz pakauša atstumta, beidzot burtiski atver jaunieša ausis, un viņa draudzenes Lindas valšķīgais leoparda raksta triko zem īsajiem svārkiem.
Par spīti fantāziju rosinošajai videi, diezin vai šo lugu būtu jēga iestudēt, ja režisori un aktierus neinteresētu varoņu izvēles un rīcības iemesli. Kaut arī teksts ir stipri sakņots sava laika aktualitātēs, dramaturgs piedāvā daudz vielas domām par pretrunīgas dzīves izjūtas reljefi veidotiem raksturiem, kas uzplaiksnī sadzīviskās situācijās.
Dzīves konstruēšana
Ievas Puķes varones faktiski nekad nav pilnībā reālistiskas. Viņas Rasma nepārprotami dzīvo savā pasaulē, kurā nav tik daudz rūpju un nolemtības, ar līdzšinējo dzīvi kontrastējoša trūkuma, kas uzglūnēs pēc ieilgušajām brīvdienām pie Melnās jūras. Turklāt šī Rasma vispirms ir sieviete un tikai pēc tam – māte. Lai arī domās viņa pastāvīgi klīst citur, krīzes situācijā ir atmodies viņas latviskais sīkstums, un nekas viņai nav par grūtu pienākuma vārdā. Un tepat arī jaušas vainas apziņa, ka viņā krātais maigums, kas tā vien vēlas tapt dāvāts, nav paredzēts dēlam, bet gan dabiski staro dialogos ar garāmgājēju Vidvudu. Apspīlētās biksēs, krosenēs un puķainā polo kreklā ģērbtā vecējošā siržu lauzēja ādā Tālivaldis Lasmanis pārsteidz ar atraisītu un vienlaikus rotaļīgi mulsu attieksmi pret negaidīto satikšanos, kam ir iespējams turpinājums.
Jura drāma uz šī fona paliek otrajā plānā. Taču Artis Jančevskis savu varoni arī visai bezcerīgi ir ieslēdzis melanholijā, izrādot maz uzmanības apkārt notiekošajam un cīņas ar sirdsapziņu izcīnot pats savā nodabā. Vienīgi Annas Neles Āboliņas brīvdomīgā Linda, ar kuru Juri ir saistījis gadījuma sakars, spēj atkal uzmodināt viņa interesi par dzīves īstenību. Aktrise dāsniem triepieniem ir radījusi izteiksmīgu raksturu, taču uzstājīgajās kurzemnieces intonācijās un pārgalvīgajā apņēmībā dominē komiska forma. Novārtā paliek motivācija, kurā lielāka nozīme būtu piešķirama tam, ka pie Jura viņa atbraukusi, mājās atstājot, iespējams, viņu abu kopīgo bērnu.
Jādomā, ka radošā komanda ir mēģinājusi saplūdināt vizuālo nosacītību ar psiholoģisko realitāti, taču to būtiski apgrūtina vairāki ārkārtīgi teatrāli paņēmieni. Grūti izskaidrojamu iemeslu dēļ režisore vizualizē Jura ceļabiedrus: dūmu aizsegā Māra Vīgante Jura vecāsmātes lomā, Aigars Vilims tēva lomā un Baiba Valante tantes lomā bāli kā atdzīvojušies nelaiķi statiski noskaita savas replikas. Daudz epizodiska skatuves laika ir piešķirts vietējo labsirdīgo kaimiņu Rozanovu ģimenei, kura kā pēc burvju mājiena te parādās, te tikpat ātri arī nozūd, liekot apšaubīt šo cilvēku patieso interesi par Rasmas sirdēstiem. Neattaisnojas arī skatuves montētāju neslēptā iesaiste stāsta norisēs. Tā, bez šaubām, nav uztverama citādi kā vien par zīmi teātra un dzīves konstruēšanai, mūsu lomai tajā un atbildībai, taču šādā neobligātā izpildījumā par to varētu runāt arī jebkurā citā iestudējumā. Papildus visam šim Baibas Valantes skatītājiem decenti deklamētās remarkas kā atsvešinājuma elements zaudē jebkādu nozīmi.
Ievas Puķes varones neizbēgami kļūst par centrālajām figūrām, un tāpēc arī viņu teiktajam ir atšķirīgs svars. Rasmas tēlā aktrise precīzi iezīmē varones psiholoģisko lūzumu. Viņa tik saldkairi atceras teju idillisko laulību, ka viņu galīgi satriec atziņa, ka velti reiz vīru ir apsūdzējusi neuzticībā; turpinot cēloņsakarību ķēdi, tas faktiski noveda pie liktenīgās avārijas. Fakts, ka guļamistabā pārsteigto vulgāro meiču ir atvedis dēls, nevis vīrs, neatgriezeniski nostiprina viņas vainas apziņu par traģiskas apstākļu sakritības dēļ zaudēto paradīzi, kas šķita, ka nekad nebeigsies. Šajā brīdī viņas interese par dēlu kļūst vēl mazāka.
Attiecīgi kategoriski, bet ne gluži godīgi izskan Rasmas apsūdzības jaunās paaudzes vājumam un nepateicībai. Šādi it kā bez ierunām tiek noraidīti jebkādi mātes virzienā raidāmi pārmetumi par viņas kliedzoši aplamo ilūziju, ka bērnu par cilvēku var izveidot nauda un mantas, nevis kopīgi pavadītais laiks. Vienlaikus režisore dažādai interpretācijai padevīgajā fināla ainā, kurā Juris, mātes neatturēts, pazūd aiz kraujas horizonta, liek jaunietim rāpties augšup pa vienu no vertikālēm, pārvarot savus fiziskos ierobežojumus. Humānais vēlējums mainīties uz augšu ir nepārprotams. Vai tas notiek patiesībā vai varbūt jau citā sfērā, paliek skatītāju ziņā, ļaujoties smeldzīgam teātra daudznozīmības piemēram.
Zilā
Valmieras teātra Jaunajā zālē 7., 9., 26.IX plkst. 18.30, 27.IX plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 28