Grūti iedomāties mūzikas mīļotāju, kurš nebūtu dzirdējis populāro, temperamentīgo Džuditas āriju Meine Lippen, sie küssen so heiß. Šī krāšņā ārija ir daudzu soprānu koncertrepertuārā. Taču tikpat grūti būtu atrast kādu, kurš ir klātienē noskatījies Franča Lehāra opereti Džudita, kuras titulvaronei minētais dziedājums Meine Lippen… ir viena no trim apjomīgām ārijām. Mūzikas un dramaturģiskās sarežģītības izvirzīto augsto prasību dēļ Džudita ir ciets rieksts gan izpildītājiem, gan iestudētājiem, tāpēc netiek uzvesta bieži. Latvijā tā nav bijusi iestudēta vispār – arī tajos nepilnos piecdesmit gados, kad darbojās valsts dotētais Rīgas Muzikālais teātris, kuru deviņdesmito gadu beigās līdzekļu trūkuma dēļ slēdza, bet teātra namu Brīvības ielā vispirms izīrēja un pēc tam (šogad) pārdeva. 3. oktobrī VEF Kultūras pilī notikusī Džuditas pirmizrāde ir šīs operetes pirmais iestudējums Latvijā.
Risks attaisnojies
Džudita ir īpašs darbs ne tikai operešu meistara Franča Lehāra daiļrades, bet visā operetes žanra kontekstā. Tā ir operete ar operas dvēseli – tai piemīt vēstījuma emocionalitāte un dramaturģisks dziļums, un tai ir raksturīgi mūzikas valodas un attīstības aspekti. Šis nav operetes žanram tipisks dzīvespriecīgs, skaistu melodisku numuru un asprātīgu dialogu virknējumā izstāstīts mīlas stāsts ar komiskiem pārpratumiem un laimīgām beigām. Šis ir operdrāmu cienīgs vēstījums par Džuditas (soprāns Anta Jankovska) un Oktavio (tenors Dainis Skutelis) mīlestību, kaisli, godu, pienākumu, liktenīgu izvēli un nepiepildītām ilgām. Emocionālais piesātinājums, muzikālās izteiksmes bagātība, zīmīgu vadmotīvu loma simfonizētā caurviju attīstībā ir tuva Pučīni verisma drāmām un asociējas arī ar Bizē Karmenas versmaino, destruktīvo kaisli un spāniski austrumniecisko kolorītu. Operetisku vieglumu un humora dzirksti šajā Lehāra darbā ienes otra (dzīvespriecīgā) pāra – Anitas un Pjerīno – attiecības, savukārt vizuālu skatuvisko krāšņumu visefektīgāk nodrošina aina, kas risinās kabarē teātrī.
Džuditas iestudējums Latvijā ar pieejamiem vietējiem mākslinieciskajiem resursiem Operetes teātrī, kam nav ne garantēta pastāvīga finansējuma, ne fiziskas mājvietas, ne infrastruktūras, ne pastāvīgas trupas (nav arī sava kora un orķestra), ir liela uzdrošināšanās. Risks nenoliedzami ir liels, taču pirmizrāde rādīja, ka tas ir attaisnojies. Šī ir ne tikai līdz šim labākā operetes izrāde profesionālā nevalstiskā Operetes teātra deviņu gadu vēsturē, bet arī apliecinājums, ka ir sasniegts jauns – augsts – līmenis. Kvalitātes latiņa ir pacelta.
Vērtīgs atradums
Vērtējot tik sintētisku mākslu saplūsmes žanru, kāds ir mūzikas teātris (operas, mūzikli u. c.), manuprāt, nav taisnīgi galveno uzmanību veltīt režijai un atstāt ēnā solistu, kora, orķestra un dejotāju sniegumu. Taču šī ir tā reize, kad tieši pieredzējušā austriešu režisora Gernota Krannera piesaistīšana – gan viņa redzējums, gan intensīvais un skrupulozais darba stils – ir Džuditas iestudējuma galvenā veiksmes atslēga. Pats būdams profesionāls dziedātājs, aktieris un dejotājs, viņš perfekti zina un organiski izjūt mūzikas teātra specifiku. Turklāt Džuditu Gernots Kranners savulaik (pirms 18 gadiem) jau ir iestudējis Lehāra festivālā Bādišlē.
Pateicoties režisoram, iestudējuma ritējums ir raits, dzīvs, emocionāli piepildīts, cilvēciski patiess un asprātīgs. Tas gan saviļņo, gan izklaidē. Pats galvenais – rūpīgi izstrādātajās mizanscēnās ir atklātas cilvēku attiecības, kuru, starp citu, ļoti pietrūkst Latvijas Nacionālās operas iestudējumā Jautrā atraitne. Sekot līdzi Džuditas stāsta niansēm palīdz tas, ka izrāde (izņemot divas ārijas) ir latviešu valodā (Evitas Mamajas tulkojums).
Gernota Krannera iesaistīšana ceļ Operetes teātra māksliniecisko veikumu jaunā līmenī, kā to iepriekšējos gados būtiski cēla diriģenta Atvara Lakstīgalas un videomākslinieces Inetas Sipunovas pievienošanās Operetes teātra izrāžu radošajai komandai. Atvars Lakstīgala ir arī Džuditas jauniestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents, savukārt Inetas Sipunovas virtuāli uzburtā vide rada ticamu telpas ilūziju no galdniekmeistara istabiņas līdz pilsētas ielām, Alkazara naktsklubam (kabarē) un viļņojošai jūrai. Videomākslinieces radītā vide lieliski harmonē ar kostīmu mākslinieces Aleksandras Brandneres (Vācija) veidotajiem tērpiem un minimālistisko Herviga Libovicka (Austrija) scenogrāfiju, ko piepilda un pārvērš gaismu un krāsu gleznotā vide un noskaņas. Scenogrāfija un rekvizīti ir viegli pārvadājami un pielāgojami dažādām skatuvēm. Iestudējums drīzumā viesosies Ventspils Teātra namā Jūras vārti, koncertzālē Cēsis, Liepājas teātrī un Kultūras pilī Ziemeļblāzma.
Balsis un aktierspēle
Titullomas atveidotāja – Itālijā dzīvojošā un itāļu vokālo skolu guvusī latviešu dziedātāja Anta Jankovska – lieliski tiek galā gan ar Džuditas tēla sarežģīto vokālo partiju, gan horeogrāfiju. Viņai – sākotnēji profesionālai baletdejotājai – dejošana un izteiksmīga ķermeņa valoda nav problēma. Antas Jankovskas liriskais soprāns ir skaists, vokāli stabils un emocionāli piepildīts plašā amplitūdā no liega maiguma līdz spējām dusmām, savas sievišķīgās varas izbaudīšanai un karmeniski ugunīgai kaislei. Viņai šķērslis nav arī šim Lehāra opusam raksturīgās īpašās intonatīvās grūtības, ko var sagādāt Džuditas austrumniecisko melodiju virzība pa nenoturīgiem, "peldošiem" pamazinātajiem un palielinātajiem intervāliem, ieskaitot pat tritona intervālu.
Abiem galvenajiem varoņiem ir pamatīga slodze, jo arī dueti ir kā izvērstas operas ainas dinamiskā attīstībā. Tenors Dainis Skutelis Oktavio lomā ir visas izrādes virzītājspēks, par spīti tam, ka klasiskā dziedāšana nebūt nav iekļauta viņa ikdienas darba rutīnā. Oktavio tēls ļoti piestāv gan viņa balsij ar tai piemītošo skaisto tembru, gan personībai, kuras vīrišķību grezno dabiska kautrība, varbūt arī tāpēc Daiņa Skuteļa vokālais un aktieriskais sniegums ir tik dabisks un ticams. Oktavio partijā ir daudz dziedājumu gan solo, gan duetā ar Džuditu un citiem varoņiem. Nevar nepamanīt, cik niansēti dziedātājs ir izstrādājis savu vokālo partiju. Būtu grēks neturpināt izkopt šo tenora balsi, tai biežāk jāskan uz skatuves.
Jolanta Strikaite un Emīls Kivlenieks ir pievilcīgs otrais pāris – vitālā, arvien priecīgā Anita un viņas nedaudz klumzīgais pielūdzējs Pjerīno. Šie raksturtēli ienes izrādē jautrību, būdami visu laiku kustībā un nevairīdamies pat no akrobātikas elementiem, kurus izpilda viegli un eleganti. Jolanta Strikaite atklājas arī kā soprāns, kam pa spēkam dzirkstošas augšējās skaņas un koloratūras.
Negaidīts pārsteigums ir jaunais dziedātājs Inmārs Sikle, kura sulīgais bass un iespaidīgais augums lieliski der piecām atšķirīgām raksturlomām: izrādes sākumā viņš atveido galdnieku Manuelu, pēc tam atgriežas jau kā leitnants Antonio, vēlāk – kā Alkazara naktskluba konferansjē profesors Martīni, naktskluba īpašnieks Ibrahims, savukārt finālā viņš ir hercoga adjutants. Inmārs Sikle ir skatuves talants ar daudzsološu potenciālu. Baritons Nauris Indzeris, kurš atveido gan viesnīcnieku Sebastianu, gan abus bagātos un augstdzimušos Džuditas aplidotājus lordu Edvardu Berimoru un hercogu, pirmizrādē bija savā vislabākajā iespējamā vokālajā formā, ko pārliecinoši nodemonstrēja izrādē papildus iekļautajā ārijā Tumši sārtās rozes no Karla Millekera operetes Laupītājs Gasparone. Organiski uz skatuves darbojas arī sastāva ziņā pavisam nelielais koris, mazo lomu tēlotāji Patrīcija Kozlovska un Henrijs Kozlovskis, izrādes horeogrāfes Ievas Kemleres dejotāji un viņa pati naktskluba dejotājas – pavedinātājas Lolitas – tēlā. Džuditas oriģinālpartitūrā paredzētajam trīskāršajam orķestrim VEF Kultūras pils orķestra skatuves padziļinājums diemžēl ir krietni par šauru, tāpēc to nācies optimizēt līdz divdesmit septiņu mūziķu sastāvam. Šo aranžēšanas darbu rūpīgi un prasmīgi paveicis jaunais komponists, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas students Pols Bernards Bernots, un tas, ko dzirdam izrādē, nebūt nav tikai Lehāra operetes simfonisma bijušās godības skelets. Atvara Lakstīgalas vadībā orķestris nemaz nešķiet tik mazs, jo tas ir ļoti aktīvs un svarīgs situāciju un attiecību emocionālo krāsu atklāsmē.
Džudita
Ventspils Teātra namā Jūras vārti 18.X plkst. 18, VEF Kultūras pilī 21.X plkst. 19, Liepājas teātrī 31.X plkst. 19, koncertzālē Cēsis 8.XI plkst. 19, Kultūras pilī Ziemeļblāzma 30.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā 15–45