Latviešu mākslas iziešana pasaulē bija svarīgs valsts tēla reprezentācijas līdzeklis starp abiem pasaules kariem. Tomēr ar šo uzdevumu vienmēr neveicās, kā domāts, īpaši 20. gadu sākumā, kad bieži pietrūka līdzekļu – vai drīzāk gribas tos laikus sameklēt – un spējas sadarboties ar Baltijas kaimiņiem. Iepazīt ieceres, kas tā arī palika tikai uz papīra, var Gintas Gerhardes-Upenieces grāmatā Māksla un Latvijas valsts 1918–1940 (2016).
Kopš 20. gadu beigām kultūras popularizācija sekmējās jau labāk, un pašā okupāciju priekšvakarā 1939. gadā Malmes muzejā Zviedrijā tapa īpaša latviešu mākslas nodaļa, kurai no Latvijas tika nosūtītas 23 gleznas, 20 grafikas un divas skulptūras. Mērķziedojumu šim nolūkam bija piešķīris Malmes muitas inspektors un kolekcionārs Oskars Elmkvists, savukārt no Latvijas puses galvenie procesa virzītāji un darbu atlasītāji bija mākslas vēsturē kompetentais arheologs Francis Balodis, kā arī scenogrāfs un gleznotājs Ludolfs Liberts. Abi jau agrāk bija iesaistīti Latvijas un Zviedrijas kultūras sakaru pasākumos. Latviešu mākslas nodaļu Malmes muzejā likvidēja 1958. gadā – it kā vietas trūkuma dēļ, bet, ticamāk, iemesls bija vēlme noklusēt okupētās Latvijas neatkarības periodu, lai netraucētu attiecībām ar Padomju Savienību.
Kolekcijas izcelšana no aizmirstības lielā mērā ir dāņu kuratores Lotes Lēvholmas nopelns, un kopā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru sarīkotā izstāde (līdzās Lotei Lēvholmai tās kuratores ir Inga Lāce un Solvita Krese) bija skatāma Malmes muzejā 2022. gada beigās un 2023. gada sākumā. Manai kolēģei Kristiānai Ābelei redzētais licies kā "šķērsgriezumā atsegts šķirsts" (Mākslas Vēsture un Teorija, 2023, Nr. 27, 83. lpp.). Arī izstādē Latvijas kolekcija Rīgā šis arhitektes Līvas Kreisleres radītais norobežotas kapsulas inscenējums ir saglabāts, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) 4. stāva lielākajā zālē veidojot zināmu 30. gadu Latvijas mākslas rezervātu. No vienas puses, tas ļauj iegremdēties toreizējā mākslas valodā bez laikmetīgākas iejaukšanās. No otras, šāda pieeja uzsver mūsdienu interpretāciju nošķīrumu – līdz pat atziņai, ka saiknes ar "šķirsta" iekšpusi kļūst visai netveramas.
Iekšupvērstais skatiens
Šķirsta "interjers" ir sadalīts hronoloģiski secīgos segmentos ar izglītojošām anotācijām, piemēram, Agrīnā nacionālas valsts veidošanās, Lauku idille, Mākslinieki Ulmaņa autoritārajā režīmā un Trimda kopš 1944. gada. Vai šī kolekcija pievieno ko jaunu un pārsteidzošu starpkaru Latvijas mākslas kopainai? Pirmajā mirklī atbilde šķiet noliedzoša, jo absolūtais vairākums darbu ļauj viegli atpazīt populāru mākslinieku (Valdemāra Tones, Vilhelma Purvīša, Konrāda Ubāna, Leo Svempa, Riharda Zariņa, Jāņa Liepiņa u. c.) tipisko rokrakstu. Kanoniskām vērtībām var pieskaitīt arī abus tēlniecības paraugus – Teodora Zaļkalna nelielo bronzas cūciņu (1932) un Kārļa Zāles robusto granīta Zvejnieku (30. gadi) – tēlu no Brīvības pieminekļa. Ekspozīcijas stilistiskais kopsaucējs ir akadēmiskāks vai vairāk modernizēts jaunreālisms, bet 20. gadu sākuma ģeometrizējošie eksperimenti nav pārstāvēti vispār.
Modernismu gan pauž Jāzepa Grosvalda "sintezējošās vienkāršības" piemērs ar Pirmā pasaules kara posta ainu, kuras ritmisko struktūru veido aplauzto koku stumbru un ierakumu eju saspēles. Taču šis darbs drīzāk uzskatāms par sižetiski, ne tik daudz formas ziņā svarīgu. Zināms akcents ir likts uz ekspresīvu gleznieciskumu, ko radikāli nepieradinātā pakāpē rāda beļģu skolas adepts un "pasaules pilsonis" Jānis Tīdemanis.
Šis avangardisko impulsu trūkums labi atsedz atšķirību starp 30. gadu beigu un mūsdienu skatījumu. Šodien starpkaru posma kultūra nav iedomājama bez modernisma adaptāciju mozaīkas, savukārt toreizējā atlase nešaubīgi atklāj izpratni par ekspresionismu, kubismu vai pūrismu kā pārejošām svešzemju "modes strāvām", izsakoties tā laika kritikas terminoloģijā. To pozitīvā ietekme, ja vispār bijusi, uzskatīta par veiksmīgi pārkausētu agrāko modernistu laikmetīgajā reālismā, kam pievērsies pat konsekventākais lokālais kubists Erasts Šveics. Viņa portrets Meitene (1939) šķiet drīzāk vecmeistaru pārfrāzējums gaismas gadu attālumā no teju abstraktajiem, Žorža Braka stilistikai tuvajiem ģeometrizācijas piemēriem. Rezultāts, kā to apraksta anotācija, bija "iekšupvērsts skatiens un tautiskā romantisma idejas, kas slavina Latvijas zemi un kultūru".
Atšķirīgais un mazzināmais
Tomēr atsevišķu mākslinieku devums var akcentēt kādas viņu jaunradei mazāk raksturīgas nianses. Piemēram, Augusts Annuss, kurš pazīstams kā nacionāli heroiskām tēmām pievērsies monumentāls figurālists, šeit pārstāvēts ar irdeni gleznieciskā manierē uztrieptu, fragmentētu modernas dāmas portretu Garlaikošanās (30. gadi), kas papildināts ar vēdekli, vīna glāzi un karuseli fonā. Darbs uztverams arī kā satīra par pilsētnieciskās izklaidēs iegrimušās eksistences bezjēdzību pretstatā autoritārās ideoloģijas cildinātajai lauku dzīvei. Atšķiras arī Ludolfa Liberta pilsētainava Laivas Šprē upē (1938). Liberta maigi dūmakainie, zeltainās noskaņās tītie, vibrējošiem triepieniem veidotie pilsētu skati var šķist tīkami katrs atsevišķi, bet lielākā skaitā tie neizbēgami apliecina amatnieciski klišejisku manieri. Savukārt šis piemērs saista ar izteikti ekspresīviem, pagarinātiem triepieniem un dziļumā vērsto dinamisko kompozīciju.
Anotācijas secinājums, ka "kolekcijā pārstāvētas tikai dažas sievietes mākslinieces", nav apstrīdams attiecībā pret kopējo dalībnieku skaitu. Tomēr tas nebūtu pārmetums darbu atlasītājiem, drīzāk lokālās mākslas situācijas raksturojums. Grafikas nozarē šī pārstāvība ir pat visai solīda (Otomija Freiberga, Erna DzelmeBērziņa, Elza Druja, Marija Induse-Muceniece), lai gan pašos darbos kaut ko sievietes skatījumam specifisku ieraudzīt grūti. Savukārt glezniecībā vienkārši sieviešu tolaik bija ļoti, ļoti maz (nāk prātā, protams, Aleksandra Beļcova, tomēr viņas neiekļaušana etnocentriskā nacionālās mākslas naratīvā nav liels pārsteigums). Savukārt uz Zviedriju pārbēgušās Purvīša audzēknes Mildas Liepiņas gaisīgā ainava impresionisma un modernisma krustpunktā Saulē (1946) ir viens no nedaudzajiem pavedieniem pretī mazāk zināmiem un potenciāli pētāmiem vārdiem, kā arī piemērs kolekcijas vēlākam papildinājumam jau Zviedrijā.
Dekonstrukcijas žesti
Izstādē iekļautie Latvijas un ārvalstu mūsdienu mākslinieku jaundarbi ir žesti, kas veidoti, lai aptvertu un iemiesotu šodienas reakcijas uz šo 30. gadu nogales latviešu mākslas izlasi. Acīs krīt vispirms jau pašas mākslas evolūcija – noietais ceļš no klasisko žanru strukturētās glezniecības, grafikas un tēlniecības līdz visiem iespējamiem izteiksmes līdzekļiem. Video un audio instalācijas sadzīvo ar roku darba renesansi zīmējumu, tekstilmākslas un keramikas tehnikās. Visi šie paņēmieni lietoti nacionālo naratīvu dekonstrukcijai un vairāk vai mazāk alternatīvu stāstu uzburšanai.
Intervijas ar māksliniekiem angliski izdotajā izstādes katalogā palīdz izsekot jaundarbu aizkulisēm; vienlaikus nācies arī atzīt, ka Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā ir piešķīris šai nacionālo naratīvu kritikai tādu kā apmulsuma un neērtības devu: "Kā iespējams apšaubīt tādu fundamentālu struktūru kā nacionāla valsts, kad tā šodien ir ievainojama, apdraudēta?" (The Latvian Collection, ed. Inga Lāce & Lotte Løvholm, Malmö Konstmuseum, 2023, p. 23). Vai lielāks apdraudējums vienmēr nozīmē arī mazāku telpu kritikas izvēršanai?
Katrā ziņā tīri ģeogrāfisks attālums no agresora nešķiet noteicošais. Norvēģa Asbjerna Skou huligāniskiem grafiti radniecīgie sienu zīmējumi Citmēle (anarhistu kabarē skice) II, kas daļēji redzami arī caur "šķirsta" atvērumiem dažu zudušo kolekcijas darbu vietās, esot Latvijas teritorijā darbojušos XX gadsimta sākuma anarhistu iedvesmoti. Grotesko tipāžu un tekstu mikslim piemīt popārtisks tonis, par spīti melnbaltajam izpildījumam, bet saukļiem – provocējoši problemātisks raksturs, piemēram, Depose authority at every level ("Nost ar autoritātēm visos līmeņos"). Kādas autoritātes ceļamas gāzto vietā, paliek fantāzijas laukā.
Mūsdienu norvēģu mākslinieka Asbjerna Skou huligāniskiem grafiti radniecīgie sienu zīmējumi esot Latvijas teritorijā darbojušos XX gadsimta sākuma anarhistu iedvesmoti. Foto – Kaspars Teilāns
Provokatīvi dekonstruktīvo līniju turpina Lietuvas māksliniece Anastasija Sosunova ar darbiem Meta eņģelis un Meta ikona, transformējot sākotnēji reliģiskus objektus drazu tēlniecības (junk sculpture) un popārtiskas kolāžas tradīcijās, lai kritizētu Viļņas pilsētvides pārplūdināšanu ar valdošās varas protežētām eņģeļu skulptūrām.
Roku darbi un katastrofas
Latviešu mākslinieku sniegums (varbūt tradicionāli) šķiet mazāk radikāls un tiešāk sasaistāms ar kolekciju, kā Ievas Epneres video Kolekcija, kurā performancē apspēlēta jūra kā Latviju un Zviedriju savienojoša un sadaloša stihija. Ievas Kraules-Kūnas trausli delikātā un noslēpumainā instalācija Čūska ir ceļš: atšķetinātā bezgalība joprojām ir mūžīga, kurā autore eksperimentē ar keramiku un augu krāsvielām, "veido pasauli uz vecas civilizācijas drupām pēc nezināmas, visu iznīcinājušas katastrofas". Savukārt atsauce uz kolekcijā pārstāvēto Niklāvu Strunki ietverta necilās 3D drukas radītās figūriņās pēc Strunkes porcelāna karafu motīviem.
Roku darba atdzimšana un folkloriskais elements atklājas igauņa Jānusa Sammas paklājā Broša (ko varbūt vajadzētu drīzāk saukt par saktu?). Iedvesmojoties no Jāņa Kugas scenogrāfijas skicē Raiņa lugai Pūt, vējiņi! (1913) tēlotajām milzu saktām, Jānuss Samma papildinājis rotaslietu ar igauņu eposa Kalevdēls tēliem. Savukārt ukraiņu māksliniece Lada Nakonečna pārzīmējusi vairākas kolekcijas gleznas instalācijai Personīgi nozīmīga kolekcija, kurā šie gleznu zīmējumi pārtapuši vitrīnās ieslēgtos, norobežotos reprezentācijas objektos.
Sarežģītu multimediālu projektu piedāvā Susanna Markusa Jablonska un Santjago Mostins, atsaucoties uz vācu kareivja filmētu masu slepkavību Liepājā Otrā pasaules kara laikā. Filmētāja stāstījums tiek savienots ar tās pašas ainavas kadriem mūsdienās, kā arī tekstila skulptūrām, kas apdrukātas ar kara laika pastkartēm, aktualizējot, kā uzsver anotācija, Latvijas iesaisti holokaustā. Precīzāk gan būtu runāt par latviešu, nevis Latvijas (kura jau bija okupēta) iesaisti. Pieminētā saikne ar Jāzepa Grosvalda romantiski nacionālistiskajiem darbiem šķiet diezgan ierobežota ar kara tēmu vispārīgā izpratnē. Drīzāk der aizdomāties, kā tikai pārdesmit gadu pēc Pirmā pasaules kara tika gluži nemanot iesoļots Otrajā pasaules karā, mēģinot ietirgot mieru ar pielabināšanos agresoram.
Efemerākais darbs noteikti ir norvēģietes Makdas Embajes skaņas instalācija Ja prieks būtu durvis, kas būtu istaba, ko iedvesmojusi Jāņa Tīdemaņa glezna Karnevāls. Vai tajā noteikti jāsaklausa "kopienas veidošana kā alternatīva valstsnācijas veidošanai", varbūt ir sekundārs jautājums. Atziņa par radikālāku centienu trūkumu 30. gadu kolekcijas rāmi tradicionālajā koptonī, iespējams, var veidot kādus saprašanās tiltus ar šodienas apšaubītāju un eksperimentētāju centieniem – ne vienmēr obligāti destruktīviem, lai arī dažkārt pašauri orientētiem vai nepietiekami informētiem.
IZSTĀDE
Latvijas kolekcija
LNMM līdz 23.II