Sanācis, ka šī ir pēdējā, noslēdzošā izstāde teju divdesmit gadu ilgajam Purvīša balvas periodam, kas īstenots trīspusējā sadarbībā starp SIA Alfor, Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un projektu aģentūru Indie. Astoņu kandidātu atlase no plašāka nominantu pulka, kas ik pēc diviem gadiem vainagojas ar vienu žūrijas izraudzītu laureātu, allaž bijusi vietējās mākslas scēnas degpunktā. Vienlaikus nekad nav apklusušas arī runas par šāda pasākuma valstisko, ne tikai privāti sponsorējamo nozīmību, un zināms rezultāts beidzot ir sasniegts. Ja vien ceļu nepārskries melns kaķis katastrofālas recesijas vai vēl ļaunāku ģeopolitisku notikumu veidolā, turpmāk sagaidīsim ikgadēju balvu vizuālajā mākslā desmit kategorijās, un Kultūras ministrijas izveidotā žūrija jau ķērusies pie šī gada notikumu vētīšanas.
Kad izvērtējam finālistu darbus kopizstādē, situācija neizbēgami ir duāla tādā nozīmē, ka rezultāts atspoguļo gan pašas mākslas norises, gan ekspertu komandas kritēriju summu jeb priekšstatus par izcelšanas vērto. Tāpēc būtu pārsteidzīgi gaidīt kādu nepastarpināti objektīvu notiekošā translāciju. Tomēr spriest par zināmām tendencēm un mākslinieku interešu vektoriem var. Šajā ziņā izstāde ieskicē dažus saistošus momentus, kā arī pievērš uzmanību nosacīti jauniem vārdiem, kuru plašāka atpazīstamība var aizsākties tieši ar šīgada balvas notikumiem. Zīmīgi arī, ka visus šos jaunos māksliniekus raksturo izglītība un panākumi ārvalstīs.
Civilizācijas beigas
Viens piemērs ir Cīrihē mītošā Elza Sīle, kura tur ieguvusi maģistra grādu mākslā, kā arī vairākas atzinības. Fakts, ka Elzas Sīles izstādē Zaķīšu pirtiņa/bailes un trīsas izmantots dažādu mākslas veidu sintezējums, gan nav pārsteidzošs. Arī pasaules gala iztēlošanās māksliniekus saista arvien biežāk, un iemesli tam nav jāmeklē tālāk par aktuālo ziņu lentēm. Ažūrus vigvamus vai jurtas atgādinošus objektus papildina dažādi priekšmeti, kuru funkcijas nav viegli uzminamas. Savukārt uz alumīnija loksnēm, kas formāli līdzinās virotņu altāriem no Eiropas sakrālās mākslas, var ieraudzīt glezniecības medija izpratnes paplašināšanu. Šauboties, saukt to par glezniecību vai ne, priekšvēsturē var ierakstīt kaut vai glezniecības klasiķa Borisa Bērziņa "tūbiņu periodu" 60. gadu beigās ar biezi faktūrainām virsmām, kas atgādina krāsas "desiņu" mozaīkas. Taču Borisa Bērziņa ainavisko motīvu vietā Elzas Sīles akrila "desiņu" un piciņu uzlicieni veido pamatā abstraktas struktūras, kas var līdzināties zivju asaku vai posmkāju sablīvējumiem. Tajos pēkšņi iznirst pa kādam mazam, baltam spociņam, kādu katrs var notēlot, uzmetot uz galvas palagu ar diviem acu caurumiem, – rotaļīgo elementu šeit līdzsvaro atskārsme, ka spociņi, iespējams, simbolizē civilizācijas lielākās daļas beigas.
Trīsdimensionālus objektus ar gleznieciskiem papildinājumiem piedāvā vēl viena jaunā māksliniece Paula Zvane, kura mācījusies prestižajā Londonas Centrālajā Svētā Mārtina mākslas un dizaina koledžā. Paulas Zvanes objekti no personālizstādes Neredzams ir kompaktāki, vieliskāki un jūtamāk atbalso sirreālistisku domāšanas veidu. Piemēram, milzīgs kažokādas kurmis ar cukura nagiem, Matu celiņa mēnestiņš – parūka, kam pietrūkst galvas, – vai spirālveidīgi matu ornamenti (Matu zvaigznītes) uzskatāmi raisa sapnim līdzīga apmulsuma sajūtas – kas tas viss ir un ko galu galā nozīmē?
Realitātes tvērumi
No sirreālisma pie varbūt pārsteidzoši mimētiska reālisma aizved trešā jaunā māksliniece, kuras vārdu vērts iegaumēt, – pašlaik Hamburgas Mākslas universitātē studējošā Luīze Rukšāne. Viņas izstādē Locījumu vietas eksponēti detalizēti, gandrīz fotogrāfiski grafīta zīmējumi uz audekla ar ikdienišķiem lauku sētas skatiem – krūmu puduriem, suņuku un viņa nopēdoto sniegu. Līdzās skatāma monumentāla tekstila instalācija, kurā no griestiem līdz grīdai nokarājas paveci, paburzīti baltu audumu gabali. Darbu materiālais un vizuālais aspekts skatāms ciešā sakabē ar pavadošajiem stāstiem. Proti, zīmējumi ir vecmāmiņas laukos uzņemto fotogrāfiju iemūžināšana, savukārt tekstils – mākslas darbā pārvērsti padomju deficīta laika audumu krājumi, kuri izrādījušies lieki pēc īpašnieces nāves. Autore šajā gadījumā uzstājas kā zūdošas realitātes iemūžinātāja, sava veida mediatore, kas it kā neko nepretendē izdomāt vai atklāt, autorību varbūt diskutabli atstājot tālākajā plānā.
Nosacītai klasiķu nometnei – ciktāl laikmetīgajā mākslā tas vispār iespējams – pieskaitāmi Krišs Salmanis un Romāns Korovins, kuru vārdi garus komentārus vismaz mākslas interesentu vidū neprasa. Kriša Salmaņa allaž asprātīgās instalācijas un asie komentāri par aktuālo šoreiz rekonstruētajā personālizstādē Rūgts izpaužas kā "bezsajūsmas ironija par nesenās pagātnes reliktiem – šodienas fiziskajām un intelektuālajām "drupām"" (Zane Onckule, no izstādes anotācijas). Ukrainas kara konteksts nešaubīgi ir piešķīris jebkādām refleksijām par padomju pagātni jaunu draudīguma toni, mazinot nostalģijas dzīvotspēju, lai gan pilnīgi izzudusi tā noteikti nav. Apstākļos, kad režīms aiz austrumu robežas, samiksējis sliktāko no carisma un staļinisma, kā vienīgo nākotnes perspektīvu redz kādu pagātnē Krievijas kontrolētu zemju atgūšanu, Kriša Salmaņa Armani vateņi ar supergarajām piedurknēm (varam atkal aiziet līdz Berlīnei!), pārtapuši arī monstrozos "visurgājējos", labi iemieso šo priekšstatu par valsti bez robežām. Proti, tā apstājas tikai tad, kad to aptur, bet diemžēl pagaidām Rietumiem trūkst izlēmības to izdarīt. Par to pašu arī zvaigžņveidīgais logs uz Eiropu un valša skaņas, ko pārtrauc vesera belzieni. Tie agresīvi iejaucas arī citu izstādes segmentu uztverē, it kā atgādinot, ka noteikti realitātes aspekti neizbēgami ietekmē visus pārējos.
Atrodi atšķirības
Romāns Korovins, kurš ir dažādi kombinējis fotogrāfijas, glezniecības, video un zīmējuma medijus, jau vairākkārt nominēts Purvīša balvai. Vairākos fotogrāfiju ciklos ikdienišķi objekti un dabas stūrīši tikuši savādoti ar humoristiskiem elementiem, uzrakstiem un zīmējumiem. Pēdējos gados autors pamatā ir pievērsies glezniecībai, radot šķietami nevērīgi caurspīdīgā manierē uztrieptas nelielas ainaviskas glezniņas. Rotko muzejā Daugavpilī notikusī izstāde Nomirsim kopā, kas Rīgā pārradīta neizbēgami reducētā formā, mazliet atgādina spēli "atrodi atšķirības" – sapārotie gleznojumi ir kā "pirms" un "pēc" mirkļu iemiesojumi, kas intriģē skatītāju par notikumu aiz kadra.
Plastmasas maiss, kas stāv stūrī un tad ir pazudis, pagalms pirms un pēc lapu savākšanas, māja pie koka, kura pēkšņi vairs nav pie koka, u. tml. ainas papildina arī ikdienas redīmeidi – gleznošanas piederumi, veļas žāvētājs vai slota ar stūrī ieslaucītu gružu kaudzi. Kāds tam visam sakars ar izstādes nosaukumu, var likties pagrūti apjaust, bet šādi kontrasti nav nekas neparasts. Kā uzsvērusi fotogrāfijas pētniece Alise Tīfentāle, Korovins mēģina apjausto pārtulkot vizuālos tēlos, "izmantojot vizuālas asprātības un reizēm huligānisku humoru, līdzības, parodiju, vienā acumirklī pārejot no bezrūpīgas smīkņāšanas un dīkdienīgas paštīksmes uz absolūti tiešu un skaudru iznīcības apziņu" (Alise Tīfentāle, Atklāsme pie brokastu galda; teksts ir pieejams mākslinieka mājaslapā romankorovin.com).
Rijīgā maska
Lakoniskākās instalācijas statusu noteikti var piešķirt Ievas Kraules-Kūnas keramikas un video darbam Rīma, kas ir daļēji sasaistāms ar patērnieciskuma kritikas naratīviem, vienlaikus apspēlējot pirmatnēji laucinieciskas reālijas. Par ugunīgu krāsni pārtapusī galva ar milzu muti gan pārsteidzoši līdzinās arī kādam gluži urbānam motīvam – skulpturālajiem maskaroniem arhitektūrā un dekoratīvajā mākslā, kuru ķēmīgi monstrozās formas īpaši uzplauka manierisma laikā. Tās plaši izplatījās arī jūgendstila posmā, tostarp Rīgā, kur atrodamas arī namu ieejas kā atvērtas briesmoņu mutes, piemēram, Kamintiusa nama portāls Tallinas ielā 23.
Ievas Kraules-Kūnas darbā, ko iedvesmojusi pārvākšanās uz dzīvi laukos, ir vēl citas sejas maskas – cilvēciskoti ķirbji un kabači, kurus autore anotācijā mudina: "Leciet nu visi krāsns mutē iekšā! Pabarojiet manu rūcošo vēderu, lai tas nepamodina vilkus, lai nepievilina lāčus, lai mani pašu neapēd!" Tiesa, ja dārzeņiem ir sejas, tie varētu arī pārāk negribēt nonākt krāsns mutē, līdzīgi kā Kriša Salmaņa videodarbā Kāpēc es neesmu veģetārietis (2007) ar spiedzošo, virs katliņa virpuļojošo kolrābi. Tradicionāli "lietišķo" materiālu laikmetīguma meklējumiem ir arī citi piemēri, kā dueta Skuja Braden porcelāna darbi, un Ievas Kraules-Kūnas gadījums darbā ar mālu tāpat ir rosinoši ambivalents.
Sakņu kontemplācijas
Laucinieciski folklorisko, nedaudz pagānisko noti savā ziņā turpina arī divu mākslinieču duets – Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes izstādes Saulstāves rekonstrukcija. Vīnē mītošā Luīze Nežberte, kura studē Vīnes Lietišķo mākslu universitātē un interesējas par tēlnieciskām praksēm, drīzāk pieskaitāma pie atmiņā paturamiem jaunajiem, savukārt jau labu laiku Helsinkos dzīvojošā Inga Meldere ir labi pazīstama ar restaurācijas iespaidotiem gleznieciskiem eksperimentiem un citātu miksēšanu sarežģītos palimpsestos.
Luīzes Nežbertes versijas par arhitekta Paula Kundziņa pētītajiem "sauļotajiem stabiem" – etnogrāfiskajām kolonnām –, uzsverot līdzību ar modernisma tēlnieka Konstantīna Brinkuši Bezgalīgo kolonnu, ierakstās etnogrāfiskā mantojuma un modernisma paralēlismā ar solīdu vēsturi. Piemēram, jau mākslinieks un teorētiķis Romans Suta savā vāciski izdotajā grāmatiņā Latviešu mākslas 60 gadi (1923) apcerējis tautas mākslas sintētiski konstruktīvo, laikmetīgo būtību. Izstāde rotē ap sakņu apzināšanas, ekoloģijas un ilgtspējības tēmām, ieskanoties pa kādai feministiskai notij. Piemēram, Ingas Melderes ne tik viegli atšifrējamajos darbos pat divkārt iekļauts citāts ar tā dēvēto Tērvetes stabulētāju – māla apmetumā iespiestu lineāru zīmējumu (XII–XIII gadsimts) no Tērvetes pilskalna (Latvijas Nacionālā Vēstures muzeja kolekcija). Vienam no Ingas Melderes gleznojumiem nosaukums ir Stabulētāja, jo kāpēc lai tā nebūtu viņa?
Izstādes kolektīvās jaunrades aspektu pastiprina smilšu un dabīgo pigmentu "ainava", kuras tapšanā ir iesaistījušās arī Ieva Putniņa un Elīna Vītola. Lai arī konceptuāli uzlādēts un izpausmēs pārsteidzoši daudzveidīgs, šis projekts tomēr riskē palikt mazliet nesaprasts, īpaši tāpēc, ka darbu nosaukumi piesaistīti numurētai shēmai pie sienas, kuru sastatīt ar reālajiem objektiem, protams, ir iespējams, tomēr nav sevišķi ērti. Tas pats attiecināms uz Elzas Sīles komplicētajiem objektu aranžējumiem, kas varbūt paliek prātā drīzāk ar vispārīgu noskaņu, nevis vēstījumu konkrētību.
Universālie parametri
Izstādes noslēdzošā zāle savukārt atdzīvina Indriķa Ģelža personālizstādi Ūdeņaina dienas actiņa, kurā skatītāja maņas tiek pārņemtas ar kustību, gaismu un skaņu efektiem. Indriķis Ģelzis visdrīzāk uztverams kā mākslinieks, kurš nepieder ne pie jaunajiem, ne klasiķiem, un viņa jaunrade raksturota kā "algoritmiskā reālisma ainavas", "arhitektoniskas gleznas un implozīvas skulptūras, kas kartē allaž sarežģītās attiecības starp cilvēku, dabu un tehnoloģijām" (Purvīša balva 2025 [Izstādes katalogs], Kultūras projektu aģentūra Indie, 2025, 246. lpp.). Arī šeit vēstījums riskē tikt uztverts daudzveidīgi, piemēram, visi varbūt bez komentāra nesapratīs, ka zilās gaismas iestāšanās simbolizē iekrišanu ūdenī. Man savukārt tikšķošās metāla margrietiņas izstādes sākotnējā versijā saistījās nevis ar ziediem, bet ar iestrēgušiem ventilatoriem. Kinētiskās mākslas kustīgo mehānismu tradīciju papildina autora pārdomas par iedvesmas avotiem: "Man prātā nāca tēta un vectētiņa konstruktīvās ēku skices un Gustava Kluča darbi. (..) Galu galā es nonācu pie grafiskajām statistikas līknēm, un tās mani uzrunāja ar saviem universālajiem parametriem"(Purvīša balva 2025, 114. lpp.).
Agrāku izstāžu "sapulcēšana" vienkop nekad nav vienkāršs uzdevums, tāpēc diez vai vērts apcerēt kādu sākotnējo kvalitāšu zudumus. Zināmu nevienmērību gan var manīt anotāciju saturā – dažas sadaļas ievadītas tikai ar pašu mākslinieku lielākoties esejiskajām atziņām (Paula Zvane, Ieva Kraule-Kūna), citas – ar kuratoru Ilianas Veinbergas un Zanes Onckules slēdzieniem. Optimāls droši vien ir Kriša Salmaņa gadījums, kad kombinēti abu veidu komentāri. Kopumā konstatējams, ka joprojām dzīva un aktuāla ir gan transformētu redīmeidu tradīcija, gan glezniecības un zīmējuma mediji, kas jauši vai nejauši šoreiz izpaudušies pamatā atturīgi monohromās, klusinātās versijās un funkcionē sazobē ar objektu un instalāciju praksi. Jaunās tehnoloģijas ir klātesošas, taču galvenokārt papildinošā, nevis dominējošā lomā. Bieži secināts, ka latvieši mākslā ir diezgan izteikti amatnieki, kuriem svarīgs ir mākslas darba praktiskās darināšanas aspekts, kam apstiprinājumus var atrast arī šeit.
Taču jautājums: "Kāpēc tas viss?", protams, vienmēr paliek. Iespējamu atbildi piedāvā Ieva Kraule-Kūna: "Māksla saka – paskat, ir arī kaut kas jocīgs un neparasts pasaulē! Varbūt ir kaut kas vairāk par ikdienišķajiem pienākumiem. Māksla, līdzīgi psihoterapeitam, ar tevi runā par lietām, par kurām tiešā veidā tu neesi gatavs ar kādu sarunāties. Un tā dod iespēju paraudzīties uz visu no malas" (Purvīša balva 2025, 130. lpp.). Izkāpt ārpus ikdienības noteikti nenozīmē no tās aizbēgt, bet pēcāk ieraudzīt to citām acīm, un to skatītājiem arī var novēlēt. Ar interesi gaidām, kas no eksponētā vispārliecinošāk būs uzrunājis starptautisko žūriju. Purvīša balvas ieguvējs tiks nosaukts 23. maijā.
Purvīša balva 2025
Kandidātu izstāde
LNMM līdz 8. jūnijam