Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Kalniņa neredzamās filmas

Atjaunota izcilā kinorežisora Rolanda Kalniņa nepabeigtā un iznīcinātā filma Piejūras klimats.

Par spīti informācijas ierobežošanai un cenzūrai, kas pirmsinterneta laikos bija īstenojama daudz vieglāk (turklāt arī pēc Staļina nāves padomju impērijā joprojām pastāvēja iespēja, ka par brīvdomību un mutes palaišanu vari tikt nosūtīts pie baltajiem lāčiem), brīvās pasaules vēsmas nonāca arī šaipus dzelzs priekškara, radošākajos prātos radot gan vēlmi mākslās taisīt pakaļ Rietumu meklējumiem, gan protestējot pret ideoloģiskās cenzūras nenoslēpjamo stulbumu. Šā procesa rezultāts bija tāds, ka arī pašu mājās radās tādi autori, kuru darbi līdz publikai nenonāca (vai arī nonāca tikai dažos seansos), bet papildināja tā saukto plaukta filmu krājumu. Dažas no šādām filmām tā arī palika publikai nezināmas, par citām toties klīda leģendas līdz pat 80. gadu beigām, kad tās atkal drīkstēja vilkt gaismā.

 

Nerādītais kanons

Latviešiem laikam gan spilgtākais šādu filmu režisors ir Rolands Kalniņš, kuram šogad 95 gadu jubileja. Latvijas kultūras kanonā un plašākas publikas atmiņā viņš paliek vispirms ar 1972. gadā uzņemto Cepli, kuru daudziem tālaika skatītājiem neaizmirstamu darīja kaut vai aina ar Latvijas armijas parādi un sarkanbaltsarkanajiem standartiem, uz kuru fona Eduarda Pāvula Cepļa Helgas Dancbergas Bertai teiktie vārdi: "Es biju varens. Un būšu!" izskanēja gluži kā Latvijas valsts atjaunošanas moža cerība. Taču jau pirms Cepļa divas Rolanda Kalniņa filmas bija iegūlušas plauktā, tāpēc tīri vai brīnums, ka režisoram pietika dūšas taisīt vēl vienu par ideoloģiski tik nepieņemamu laiku un ka padomju cenzūra neatrada iemeslu arī Cepli piepulcināt neredzamo filmu kategorijai. Taču, kas nenotika ar Cepli, tas notika ar Rolanda Kalniņa nākamo, šķietami daudz nevainīgāko filmu – 1974. gadā filmēto lenti Piejūras klimats. Šī lente, apstiprinot patiesību, ka padomju režīmu apdraudēja ne tikai saturs, bet arī forma, tika faktiski iznīcināta, un pats Kalniņš pēc tam, lai gan uzņēmis vēl daudzas filmas, vairs neatguvās tajā drosmes kapacitātē, kurā – jā, kurā filma tiek aizliegta ideoloģisku motīvu dēļ.

Bet, kā mēdz teikt, labāk par vēlu nekā nekad. Šovasar Piejūras klimata palikušās un samontētās ainas demonstrēs festivāla RojaL ietvaros Rojas pludmalē. Tas notiks festivāla noslēgumā 29. jūlijā plkst. 22.30 pēc Saulrieta mūzikas. Pirms filmas ievadvārdus teiks pats tās režisors Rolands Kalniņš un galvenās sieviešu lomas tēlotāja aktrise Regīna Razuma, kura ir viena no skaistākajām Latvijas sievietēm arī tagad un kuras partneris filmā bija jauns Ivars Kalniņš.

 

Trīskāršā sijāšana

Vēsturnieks Toms Zariņš, kurš ir īpaši pētījis ar Rolanda Kalniņa otras Latvijas kultūras kanonā iekļautās filmas Elpojiet dziļi! (tautā labāk zināma kā Četri balti krekli) un filmas Piejūras klimats aizliegšanu saistītos dokumentus, uzsver, ka atšķirībā no padomju cenzūras plašsaziņas līdzekļos, kinoindustrijā cenzūra bija cita veida, tāpēc termins "aizliegta filma" nav precīzs. Interneta vietnē www.filmas.lv par šīm Kalniņa filmām tiek lietots formulējums "daļēji izolētas no kinoprocesa": "Filma Es visu atceros, Ričard! (1966), kas stāsta par latviešu leģionāru likteņiem Otrajā pasaules karā, cenzūras iejaukšanās dēļ pārmontēta, demonstrēta tikai 20 gadu vēlāk ar autoru doto nosaukumu Akmens un šķembas.

Arī filma Elpojiet dziļi! (1967), kuras centrālā tēma – savdabīgas radošas personības metodiska iznīcināšana – plašākam skatītāju lokam kļuva pieejama tikai 1986. gadā. Savukārt filma Piejūras klimats (1974) tika aizliegta jau ražošanas procesā, no tās saglabājušies tikai 870 metru (40 minūtes) darba materiāla." Kino cenzūrā jau 60. gadu sākumā izveidojās un līdz pat padomju perioda beigām darbojās triju posmu sistēma, stāsta Toms Zariņš. "Tā faktiski bija kolektīvā cenzūra, ar ko kino darbinieki nodarbojās paši. Galvenais posms bija scenāriju redakcijas kolēģija, tā visu nevēlamo nosijāja jau scenārija stadijā. Ja scenāriju redkolēģija darbu bija akceptējusi, tā ražošanu apturēt bija diezgan grūti, lai gan gadījums ar Piejūras klimatu pierādīja, ka iespējams ir viss. Mums ir ļoti maz tādu filmu, ar kurām ir bijušas lielas problēmas," viņš secina.

Pirms šā formālā posma, protams, darbojās pašcenzūra. Tā darbojās divos līmeņos – ideoloģiskajā un mākslinieciskajā. Autoram nācās domāt gan padomiski, gan pretpadomiski, lai viņš zinātu, kas tajā brīdī ir pretpadomisks, un visu laiku kalkulēt, ko varēs dabūt cauri, ko ne. Filmu ieceres kinostudijā ienāca diezgan dažādā veidā. Režisors varēja idejas ierosināt pats. Tā tas bija ar Rolanda Kalniņa filmu Četri balti krekli – viņš ar savu operatoru Miku Zvirbuli noskatījās Gunāra Priedes lugas Trīspadsmitā pieņemšanas izrādi Jaunatnes teātrī. Uzreiz pēc noskatīšanās režisors sapratis, ka grib to uzņemt filmā, un izstāstījis Priedem, ka vēlas filmā akcentēt sociālo līniju, nevis attiecību psiholoģiju kā lugā, kur, piemēram, par filmā tik iespaidīgo jaunatnes estētiskās audzināšanas komisijas sēdes ainu, kurā nepieņem jauniešu grupas dziesmas, tiek tikai atstāstīts.

Protams, ar to vien, ka režisoram ir ideja, nepietika, vajadzēja Rīgas kinostudijas direktora svētību. Tajā laikā šajā amatā bija brīvdomīga persona Frīdens Koroļkēvičs. Viņš gan atļāva turpināt darbu pie Kalniņa jau 50. gadu vidū iesāktās filmas Akmens un šķembas (sākta ar nosaukumu Dzimtene, piedod!, pirmais tās režisors bija Varis Krūmiņš, un pārtraukta pēc Latvijas čekas priekšnieka Jāņa Vēvera rīkojuma), gan filmēt Četrus baltus kreklus. Papildu iemesls Rolanda Kalniņa iniciatīvas atbalstīšanai bija tas, ka kinostudijai bija problēmas ar 1967. gada plāna izpildi un vajadzēja vēl vienu "vienību", stāsta Toms Zariņš.

Ja ir runa par filmu plānošanu, jāatzīmē, ka tad, kad tika plānots pēc diviem gadiem sākt filmu Ceplis, Rolands Kalniņš bija pret, jo nesen bija uzņemta filma Pie bagātās kundzes, un Kalniņš uzskatīja, ka Cepļa nepieciešamības argumentācija ir vāja. Taču pēc kāda laika viņam Ceplis tika piedāvāts vēlreiz, tad Kalniņš bija izlasījis Pāvila Rozīša romānu un atradis, ka tajā ir lietas, kas viņu uztrauc un interesē.

Filmu ražošanas mašinērija paredzēja arī rezerves variantus, ja kādas filmas uzņemšana nojūk. Tā tas notika ar Piejūras klimatu – kad safilmēto materiālu jau kuro reizi veda rādīt uz Maskavu, līdzi jau bija filma Ābols upē, kas tika atdzīvināta no miroņiem, savulaik norakstīta kā radoša neveiksme. Tajā laikā padomju kinofunkcionāriem bija pagrūti sagremot neierastākas formas darbus, un Ābols upē bija mockumentary žanrā, tātad būtībā dokumentāla žanra parodija. Arī Četru baltu kreklu kinovaloda bija tam laikam neierasta.

Nākamais cenzūras posms bija mākslinieciskā padome. Tās uzdevums bija vērtēt aktierspēli, izveidotos tēlus, sižetu, arī telpisko vidi un dekorācijas. Katras cenzūras stadiju finalizēja Maskavas slēdziens, bez tā nekas nenotika. Vārdu sakot, vertikāle bija stipra. Taču tas vēl nebūt nebija viss cenzūras ziņā – visu filmas tapšanas laiku tās likteni varēja ietekmēt cilvēki, kuri kinoindustrijas sistēmā neietilpa, proti, "telefona cenzūra". Tā biežāk iesaistījās nobeiguma posmā, kad filma jau bija kļuvusi problemātiska un jālemj, vai to rādīt. Piemēram, filmas Akmens un šķembas gadījumā šī "telefona cenzūra" bija pats Latvijas kompartijas centrālkomitejas pirmais sekretārs Augusts Voss caur Valsts kinematogrāfijas komitejas vadītāju, bet Četru baltu kreklu gadījumā – kompartijas orgāna Cīņa toreizējais redaktors, ideoloģiski īpaši apmāta persona Ilmārs Īverts.

 

Rādīt drīkst, pieminēt nedrīkst

Juridiski formāli par aizliegtām minētās Rolanda Kalniņa filmas nevar saukt, atgādina Zariņš. Četri balti krekli bija izrādīšanai pieņemta filma. Taču vienīgais seanss pēc filmas pieņemšanas 1967. gada 31. decembrī notika nākamā gada janvārī Rīgas kinonamā. Tā bija filmas sabiedriskā skate. Būtībā ļembasts ap šo filmu sākās pēc tās pieņemšanas. Iemesls bija politiski aktuāls – tolaik Čehoslovākijā sākās tā sauktais Prāgas pavasaris, un filma lieliski rezonētu ar tā brīvdomības garu, būtu uz viļņa. Atbildīgie par ideoloģisko fronti nevēlējās riskēt.

Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14. jūlija numurā!

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kazāks sargās Rimšēviča paražas(23)

Ilmāra Rimšēviča un viņa drošības naudas iemaksātāja Andra Kreislera copes partnera Mārtiņa Kazāka virzīšana Latvijas Bankas prezidenta amatam parāda, ka skaļā Rimšēviča kukuļņemšanas lieta ...

Zelenskis un Putins pirmo reizi aci pret aci(10)

Ukrainas un Krievijas atšķirīgais redzējums par konflikta noregulējumu Donbasā vieš maz optimisma pirms pirmdien Parīzē paredzētās Ukrainas, Krievijas, Francijas un Vācijas līderu tikšanās, kur...