Brīdinājumi, ka karš ar Irānu līdztekus energoresursu krīzei izraisīs arī pārtikas apgādes problēmas, izskanēja uzreiz pēc karadarbības sākuma. Vēl šā gada martā ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (UN FAO, Food and Agriculture Organization of the United Nations) eksperti paziņoja – ja bruņotais konflikts ieilgs, tas ievērojami ietekmēs globālo minerālmēslojuma tirgu, jo atsevišķās pozīcijās Persijas līča valstu daļa globālajā eksportā, kas notiek caur Hormuza šaurumu, sniedzas pat līdz 30%.
Saskaņā ar FAOSTAT (UN FAO datubāze) un Starptautiskās Minerālmēslojuma asociācijas (IFA, International Fertilizer Association) datiem, lai arī Persijas līča valstu (tādu kā Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti (AAE), Katara, Bahreina un Omāna) kopējā daļa minerālmēslojuma ražošanā ir 10–12% robežās, to daļa starptautiskajās piegādēs ir pat divreiz lielāka, jo šajās valstīs lauksaimniecības tikpat kā nav un visa produkcija tiek eksportēta. Vairākums citu lielo minerālmēslojuma ražotāju (tādas valstis kā Ķīna, ASV, Kanāda, Krievija u. c.) vienlaikus arī pašas ir nozīmīgas šīs produkcijas patērētājas un attiecīgi eksportē vien daļu no saražotā vai dabiski iegūtā minerālmēslojuma.
Turklāt ļoti būtiski šajā gadījumā ir arī tas, ka minerālmēslojuma tirgus tiek dalīts trīs lielās grupās: slāpekļa, fosfātu un kālija mēslojumos. Visi trīs mēslojuma veidi ir vienlīdz svarīgi lauksaimniecībai, bet globālā tirgus specifika ir tāda, ka katrā no šīm grupām pastāv tikai pavisam neliels, visbiežāk uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms nozīmīgu eksportētāju loks. Tā kālija mēslojuma (kas tiek iegūts dabiskā ceļā raktuvēs) eksporta tirgū dominē Kanāda (38%), Krievija (18%) un Baltkrievija (16%), bet fosfātu (kas tiek iegūti gan raktuvēs, gan ražoti rūpnieciski) lielākās eksportētājas ir Ķīna (25%), Maroka (20%), Saūda Arābija un ASV (abas pa 10%). Ne mazāk svarīgi, ka no Persijas līča valstīm nāk arī vairāk par 30% globālā sēra eksporta. Sērs nav minerālmēslojums pats par sevi, taču bez tā nav iespējama rūpnieciska fosfātu ražošana, un šī iemesla dēļ piegādes no Persijas līča valstīm gan tieši, gan pastarpināti nodrošina vairāk nekā 30% visu pasaules fosfātu. Tostarp, piemēram, fosfātu ražošana Marokā ir gandrīz pilnībā atkarīga no Persijas līča valstu sēra piegādēm.
Apmēram tāda pati ietekme kā uz fosfātu tirgu ir šo valstu daļai visizplatītākā slāpekļa mēslojuma karbamīda globālajā eksportā. Karbamīds un amonjaks (kur Persijas līča valstu daļa globālajā tirgū ir 15–20%), jāatgādina, tiek ražoti tikai rūpnieciski, bet to ieguvei vajadzīgs liels daudzums dabasgāzes, kā arī lēti energoresursi. Šā iemesla dēļ tieši Persijas līča valstis ir galvenās spēlētājas globālajā slāpekļa mēslojuma eksporta tirgū (kopā ap 30%), apsteidzot Krieviju (15%) un Ķīnu (arī 15%, taču ar būtisku piebildi, ka Ķīna bieži mēdz ierobežot slāpekļa mēslojuma eksportu, lai nodrošinātu sava iekšējā tirgus vajadzības).
IFA sniegtā informācija liecina, ka kopējais minerālmēslojuma vai to izejvielu eksporta apjoms no reģiona ir aptuveni 55 līdz 65 miljoni tonnu gadā. Tostarp Persijas līča valstis eksportē apmēram 20–22 miljonus tonnu karbamīda un 3–5 miljonus tonnu amonjaka, kā arī 6–8 miljonus tonnu gatavā fosfātu mēslojuma un 25–30 miljonus tonnu sēra gadā, un, tā kā pēdējais ir nepieciešams fosfātu industrijai visā pasaulē, šis apjoms tiek uzskatīts par kritisku visai fosfātu ražošanas globālajai ķēdei.
Lai iezīmētu šī eksporta mērogus, tiek minēts, ka tam ir vajadzīgi 1200–1500 lielo beramkravu kuģu (Handymax vai Panamax klases) reisu gadā. Jeb, citiem vārdiem, tas nozīmē, ka ik dienu no šauruma izbrauc vidēji trīs četri milzu kuģi, kas pildīti tikai ar mēslojumu vai sēru. Papildus vēl amonjaka eksportēšanai ir nepieciešami 160–200 vidējās klases gāzes tankkuģu (pēdējie tradicionāli tiek izmantoti amonjaka pārvadāšanai) reisi gadā. Atsevišķos medijos figurē aprēķini, ka šāda apjoma minerālmēslojuma izvešanai no Persijas līča valstīm būtu vajadzīgi vismaz 20 tūkstoši kravas vilcienu sastāvu vai arī trīs miljoni kravas automašīnu reisu gadā.
ALTERNATĪVIE MARŠRUTI?
Šīs aplēses parādījās, lai mēģinātu saprast, kādā mērā ir iespējama eksporta kravu pārvirzīšana no Persijas līča (vienīgā izeja no kura ir Hormuza šaurums) uz Sarkanās jūras, Arābijas jūras vai pat Vidusjūras ostām, pat neraugoties uz to, ka šie ceļi ir ievērojami dārgāki par eksportu caur Persijas līci.
Saūda Arābija, jāatgādina, ir vienīgā no Persijas līča monarhijām, kura robežojas ar Sarkano jūru (izejas no tās ir Suecas kanāls un Bābelmandeba šaurums), savukārt Omāna – vienīgā valsts, kuras ostas atrodas arī Arābijas jūras piekrastē (t. i., jau aiz Hormuza šauruma). Vēl viena iespēja ir tā saucamais Miera dzelzceļa plāns – maršruts, kas caur Jordāniju savienotu Persijas līci ar Vidusjūru (Haifas ostu Izraēlā). Tomēr tas pagaidām ir tikai konceptuāls plāns, un bruņota konflikta apstākļos šāds transporta koridors, pat ja tas pastāvētu dabā, būtu militāri neaizsargāts un reāli gandrīz neizmantojams. Tikmēr Haifas osta jau vairākkārt kļuvusi par Irānas raķešu un bezpilota lidaparātu triecienu mērķi.
Lielā mērā līdzīga situācija ir attiecībā uz savienojamību ar tām Omānas ostām, kas atrodas Arābijas jūras krastā. Pastāv plāni par dzelzceļa būvniecību, kas savienotu AAE un Saūda Arābiju ar šīm ostām, taču šī iecere dzīvē ir īstenota tikai ierobežoti. Ja līnija būtu pabeigta un darbotos ar pilnu jaudu, tā spētu pārņemt minerālmēslojuma eksportu, taču patlaban pa šo ceļu iespējams izvest vien nelielu daļu reģiona minerālmēslojuma.
Kas attiecas uz eksporta pārvirzīšanu uz Sarkanās jūras ostām, tad Saūda Arābija ir izbūvējusi līdz tām naftas cauruļvadu sistēmu, pa kuru notiek daļa valsts naftas eksporta, kā arī investējusi līdzekļus dzelzceļa infrastruktūrā (North-South Railway), lai savienotu fosfātu raktuves valsts ziemeļos ar savām ostām Sarkanās jūras un Persijas līča krastos. Tiesa, te par prioritāru tiek uzskatīts tieši Persijas līča virziens. Tas nozīmē, ka daļu fosfātu mēslojuma iespējams transportēt ar vilcieniem uz ostām Sarkanajā jūrā, taču šī maršruta jauda ir tikai neliela daļa no tās, ko nodrošina kravas kuģi, kas izbrauc no Persijas līča. Papildus, protams, vēl jāņem vērā, ka dzelzceļu šādā gadījumā nav iespējams izmantot vien minerālmēslojuma transportēšanai – pa to jau tiek pārvadāts liels apjoms visdažādāko kravu, kas vēl vairāk samazina minerālmēslojuma eksporta iespējas. Tāpat svarīgi, ka arī Sarkanā jūra, karadarbībai vēršoties plašumā, nepavisam nav drošs kuģniecības ceļš un draudi bloķēt arī Bābelmandeba šaurumu pastāv un konflikta atjaunošanās gadījumā var tikt īstenoti.
Turklāt mediju publikācijās, kur tiek rēķinātas tikai tonnas vai kubikmetri, bieži tiek aizmirsts, ka amonjaks vai sērs ir ļoti specifiskas kravas, kurām nepieciešami īpaši pārvadāšanas apstākļi un infrastruktūra, tostarp specializēti izkraušanas un iekraušanas termināļi, kādu nav nedz Sarkanās jūras, nedz Arābijas jūras ostās un to izbūve prasa gadus. Attiecīgi, pat ja pastāvētu iespēja fiziski pa dzelzceļu pārvest vajadzīgos apjomus, to pārkraušana ostās nebūtu iespējama atbilstošas infrastruktūras trūkuma dēļ. Tas viss kopā nozīmē – nelielu, pagaidām neskaidru daļu minerālmēslojuma eksporta Persijas līča valstis ir spējīgas saglabāt, taču, lai pārorientētu līdzšinējos apjomus uz citiem (un arī ne pašiem drošākajiem) ceļiem, vajadzīgas investīcijas, kas mērāmas vismaz vairākos simtos miljardos ASV dolāru un to iedzīvināšanai būs vajadzīgi, mazākais, trīs līdz pieci gadi.
Līdz ar to vienīgā iespēja, kā šobrīd saglabāt minerālmēslojuma (un, protams, ne tikai minerālmēslojuma) eksportu no Persijas līča valstīm, ir kuģniecības caur Hormuza šaurumu atjaunošana.
TEORIJA UN PRAKSE
Vai pastāv kaut teorētiskas alternatīvas minerālmēslojuma eksportam no Persijas līča valstīm? Vai šobrīd ir valstis vai ražotāji, kuri galējas nepieciešamības gadījumā varētu aizstāt Persijas līča eksportētājus pasaules tirgū?
Teorētiski atbilde ir jā – šādas alternatīvas pastāv. Taču, ja runa ir par iespējami ātru aizstāšanu, tad atbilde ir nē, jo ātri palielināt ražošanas vai eksporta jaudas nav iespējams vairāku iemeslu dēļ.
Kā jau minēts, minerālmēslojuma tirgū ir ļoti ierobežots skaits nozīmīgu dalībnieku, jo dalībai kādā no šī tirgus segmentiem ir nepieciešami vienlaikus vairāki priekšnosacījumi: konkrētu atradņu esamība, lieli lētas dabasgāzes krājumi, kā arī lēti energoresursi. Ja runa ir par slāpekļa mēslojumu, operatīvi palielināt eksporta apjomus reāli spēj tikai viena valsts – Krievija. Saskaņā ar IFA aplēsēm Krievijas mēslojuma rūpnīcas pēdējos gados strādā aptuveni ar 85–92% noslodzi. Tas nozīmē, ka tehniskā brīvā jauda, ko tās var iedarbināt būtībā nekavējoties, ir aptuveni 8–15% no kopējā apjoma. Slāpekļa mēslojuma gadījumā tas nozīmē papildu divus trīs miljonus tonnu gadā, ko Krievija var saražot, vienkārši palielinot esošo rūpnīcu jaudu līdz maksimumam. Turklāt situācijā, kad tās ražotājiem nav nekādu problēmu ar gāzes piegādēm un cenām, kā arī nav jādomā par elektroenerģijas cenu kāpumu. Būtisks apstāklis ir arī tas, ka Krievija ir viena no retajām pasaules valstīm, kurā pēdējos gados nav apstājusies jaunu minerālmēslojuma rūpnīcu būvniecība. Tiek lēsts, ka šajā un nākamajā gadā Krievijā ierindā stāsies jaunas minerālmēslojuma rūpnīcas ar kopējo ražošanas jaudu līdz astoņiem miljoniem tonnu gadā, kuru pārliecinošs vairākums būs tieši slāpekļa un komplekso mēslošanas līdzekļu ražošanas jaudas.
Ko īsti tas nozīmē? Atbilde – gadījumā ja Hormuza šaurums paliek slēgts, Krievija kā ražotāja spēj īsā laikā aizstāt aptuveni pusi no Persijas līča valstu eksportētā slāpekļa mēslojuma. Taču praksē atkal viss ir daudz sarežģītāk. Krievijas eksporta infrastruktūra un vispirms jau dzelzceļi šādam pēkšņam apjomu pieaugumam gluži vienkārši nav gatavi, bet Ukrainas kara dēļ pret Krieviju noteiktās starptautiskās sankcijas apgrūtina arī jūras eksportu. Daudzām, it īpaši attīstības, valstīm minerālmēslojuma pieejamība gan bez pārspīlējuma ir to pilsoņu dzīvības un nāves jautājums, tādēļ, visticamāk, ja nebūs citas alternatīvas, šīs valstis ignorēs gan jebkādas sankcijas, gan draudus nonākt ģeopolitiskā atkarībā no Krievijas.
Teorētiski slāpekļa mēslojuma eksportu var palielināt arī vēl divas citas lielvaras – ASV un Ķīna. Tomēr ASV gadījumā šāds solis satricinās iekšējo tirgu un eksporta palielināšanai būs jābūvē jaunas rūpnīcas, kas prasa trīs līdz piecus gadus. Savukārt Ķīna, kā jau minēts, par absolūtu prioritāti ir pasludinājusi sava iekšējā tirgus vajadzības un šā iemesla dēļ iesaistīties cīņā par šo nišu neplāno. Jāpiebilst gan, ka Ķīnai ir ievērojamas brīvas jaudas fosfātu ražošanas palielināšanai, taču arī uz to attiecas viss iepriekšminētais.
Iespējas ievērojami palielināt sēra ieguvi (naftas un gāzes attīrīšanas blakus produkts) ir Kanādai un Kazahstānai, tomēr problēma ir tāda, ka to ražotnes atrodas tālu no ostām. Pārvietot papildu 30 miljonus tonnu sēra pa sauszemi no Vidusāzijas stepēm vai Kanādas ziemeļiem prasītu milzīgus dzelzceļa resursus, kuru šīm valstīm šobrīd nav.
No tā visa izriet kopējais secinājums: daļēji un atsevišķos virzienos minerālmēslojuma eksportu no Persijas līča valstīm ir iespējams aizstāt vienā līdz divos gados, taču tas neattiecas uz visu pašreizējo eksporta apjomu. Tam nepieciešami vismaz 5–10 gadi. Turklāt risinājumi, visticamāk, būs trīs četras reizes dārgāki par Persijas līča valstu piedāvājumu (piemēram, ja amonjaku ražos Eiropā, izmantojot dārgu, importētu gāzi, daudzas attīstības valstis vienkārši nespēs to iegādāties) vai prasīs milzu investīcijas jaunās rūpnīcās un loģistikā, kas arī nepadarīs piedāvājumu lētāku.
DAŽĀDĀS IETEKMES
Ko tas viss nozīmē? To, ka, gadījumā ja Hormuza šaurums arī turpmāk paliks slēgts vai būs izmantojams tikai ierobežotā apjomā, pasaule nespēs izvairīties no minerālmēslojuma deficīta radītas pārtikas krīzes. Tiesa, dažādās valstīs un reģionos šī krīze izpaudīsies atšķirīgi. Vieniem tā nozīmētu reālu badu, kā arī, iespējams, daudzu iedzīvotāju nāvi, kamēr citiem – tikai pārtikas cenu inflāciju, kas dzīs uz augšu arī kopējo inflāciju.
Tādu autoritatīvu avotu kā UN FAO un Pasaules pārtikas programmas ziņojumi Hunger Hotspots, Pārtikas krīžu apkarošanas globālā tīkla (Global Network Against Food Crises) pārskats Global Report on Food Crises, kā arī virkne citu jaunāko pētījumu un publikāciju ļauj secināt, ka atsevišķās pasaules valstīs vai reģionos jau tagad minerālmēslojuma deficīts ir ievērojami saasinājis esošās problēmas vai radījis jaunas. Kritiskās zonas ir Austrumāfrika un Āfrikas raga valstis (Sudāna, Etiopija, Eritreja, Somālija), Dienvidāzija (Pakistāna un Šrilanka), Tuvo Austrumu konflikta zonas (primāri Jemena un Gazas josla), kā arī atsevišķas nabadzīgās Latīņamerikas un Karību jūras valstis (pirmkārt, Haiti). Šis valstis vai reģionus vieno dažāda līmeņa iekšpolitiskā nestabilitāte, zema pirktspēja, lielas daļas iedzīvotāju atkarība no sezonālās ražas, kā arī tās atrodas tālu no lielākajiem pārtikas piegādātājiem un līdz ar to piegādes izmaksas bieži pārsniedz pašas pārtikas vērtību.
Nākamā reālā riska grupa ir valstis, kurām nav savu dabasgāzes resursu mēslojuma ražošanai un kuras ir pilnībā atkarīgas no importa plūsmām caur Indijas okeānu. Līdz šim tās nākušas no Persijas līča valstīm, bet šo piegāžu blokādes gadījumā šīs grupas valstīm būs jāatrod alternatīva, kas var izrādīties neiespējami. Šajā grupā ietilpst gan Āfrikas Subsahāras valstis, gan nozīmīgas Dienvidāzijas valstis, ieskaitot arī Indiju, kuras viens no lauksaimniecības stūrakmeņiem līdz šim bijis tieši minerālmēslojuma piegādes no Persijas līča valstīm.
Tāpat vērts uzsvērt, ka šādu piegāžu apstāšanās būtiski ietekmē arī Brazīliju un citus Dienvidamerikas eksportētājus. Tieši Brazīlijai, kas bieži tiek dēvēta arī par pasaules fermu, bads, protams, nedraud, taču, tā kā tā importē vairāk nekā 80% no nepieciešamā mēslojuma, tā deficīts un sadārdzināšanās novedīs arī pie ražas samazināšanās un eksporta cenu pieauguma. Tas nebūs kritiski bagātajai pasaules daļai, taču būs smags trieciens trūcīgajām valstīm, kuras iepriekš ir paļāvušās uz Brazīlijas lēto produkciju.
Tikmēr rietumvalstīm un bagātajiem pārtikas importētājiem, tostarp pašām Persijas līča monarhijām, šādā gadījumā nāksies maksāt ievērojami vairāk par pārtikas vai minerālmēslojuma piegādēm, vienkārši pārpērkot tās. Tas savukārt nozīmē, ka pārtikas krīze šajās valstīs attieksies nevis uz veikalu plauktiem, bet gan uz iedzīvotāju makiem.
Atsevišķi šajā sarakstā atrodas abas galvenās nerietumu lielvaras Ķīna un Krievija, kā arī tādas valstis kā, piemēram, Kanāda, kuras ir pašpietiekamas visa pārtikas drošības cikla garumā (lai gan Ķīnas gadījumā daļa resursu tiek importēti) – te iedzīvotāji pārtikas cenu sadārdzinājumu izjutīs tikai tādā mērā, kādā tas attieksies uz globālo tirdzniecību. Šīm valstīm, Irānas konfliktam turpinoties, pastāv iespējas palielināt gan savu ģeopolitisko ietekmi, gan finansiālos ieņēmumus. Vai un kā tas izdosies, gan jau ir cits, atsevišķs temats.