Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Sadalītā Afrodītes sala

Atkal bez panākumiem noslēgušās Šveicē organizētās sarunas par Kipras apvienošanu. Lai gan iemeslu pozitīvam rezultātam netrūkst, domstarpības starp abām salas daļām joprojām ir spēcīgākas – to pamatā ir senas etniskas grieķu un turku domstarpības.

Jūlija sākumā Šveices Alpos esošajā Kranmontanas kūrortā kārtējo reizi bez panākumiem noslēgušās ar ANO starpniecību organizētās sarunas par jautājumu, kas nu jau gandrīz divas desmitgades atrodas starptautiskās sabiedrības uzmanības centrā, – Kipras atkalapvienošanos. Domstarpības starp starptautiski atzīto grieķu pārvaldītās salas dienviddaļas Kipras Republiku un salas ziemeļu daļas pašpasludināto de facto Turcijas okupēto Ziemeļkipras Turku Republiku (ZKTR) joprojām ir spēcīgas, jo to pamatā ir senas etniskās domstarpības starp grieķiem un turkiem.

Vēl šā gadsimta sākumā aktualizētie centieni panākt Kipras atkalapvienošanos gan nešaubīgi tiks turpināti, jo Ziemeļkipra ir vienīgā teritorija, kas oficiāli it kā atrodas Eiropas Savienības (ES) sastāvā (visas ES valstis atzīst tā dēvētās grieķu Kipras jurisdikciju par visu sadalīto salu), bet kuru ir okupējusi ES neietilpstoša valsts. Galvenais klupšanas akmens gan ir jautājums par salas turku mazākuma drošību pēc iespējamās tās apvienošanas, jo vēsturiski pāri nodarījumu ir sakrājies tik daudz, ka Kipras turki un Turcija atsakās šo jautājumi risināt citādi, kā vien saglabājot salā Turcijas karaspēka klātbūtni un ierobežotas intervences tiesības.

 

Osmaņu impērijas mantojums

Turku vēsture daudzu iekarotāju tīkotajā, grieķu apdzīvotajā, stratēģiski svarīgajā Kipras salā sākās 1571. gadā, kad Osmaņu impērija pilnībā atkaroja Kipru Venēcijas Republikai. Pirms tam sala bija ietilpusi persiešu, Maķedonijas Aleksandra, Ptolemaju, Romas, Bizantijas un franku impērijā, pa starpām piedzīvojot īslaicīgus arī citu varu valdīšanas periodus. Kopā ar osmaņu turku garnizonu Kiprā ieradās arī astoņi tūkstoši turku ģimeņu, kuras kļuva par Kipras turku kopienas pamatlicējām. Šiem ieceļotājiem tika izdalītas venēciešiem un katoļu baznīcai atņemtās zemes, tāpat zeme tika piešķirta turku karavīriem, un Kipras turku kopienas skaits strauji palielinājās. Osmaņu impērijas attieksme pret salas grieķiem bija tāda pati kā pret citticībniekiem visās iekarotajās teritorijās – viņi tika atzīti par zimmi (grāmatas ļaudīm, kas ir visiem citticībniekiem kopīgs apzīmējums islāma valstīs) ar "tiesībām dzīvot". Par tām gan nācās maksāt īpašu papildu nodokli, un uz viņiem attiecās vēl virkne īpašu likumu.

Tajā pašā laikā Kipras pareizticīgo baznīcas arhibīskaps ar laiku saņēma etnarha titulu, kas būtībā bija sinonīms salas grieķu kopienas un tātad Kipras iedzīvotāju vairākuma pārvaldnieka amatam, turklāt ar ļoti plašām pilnvarām. To vidū bija arī nodokļu iekasēšana. Savukārt grieķu pareizticīgo kopienai tika piešķirtas pašpārvaldes tiesības. Savu pašpārvaldi, balstītu šariata likumos, izveidoja arī Kipras turki, un šis kopš XVI gadsimta beigām pastāvošais vietējo varu dalījums XX gadsimta otrajā pusē kļuva par pamatu salas sadalīšanai divās daļās.

Ir vērts piebilst, ka pēc 1817. gada, kad sākās Grieķijas cīņa par neatkarību no osmaņu turkiem, arī Kiprā plaši izplatījās revolucionārs noskaņojums un notika vairākas sacelšanās. Tostarp plašu izplatību guva ideja par Grieķijas un Kipras apvienošanos vienā – grieķu – valstī, tomēr sala arī pēc 1829. gada, kad Grieķija ieguva neatkarību, palika Osmaņu impērijas sastāvā.

Osmaņu impērija Kiprā valdīja gandrīz trīs gadsimtus, līdz 1869. gadā pēc Lielbritānijas uzstājīgām prasībām tika nodota britu valdījumā. Jaunie salas saimnieki, protams, atcēla šariata likumu un citticībnieku nodokli, taču dalījums divās kopienās ar katrai savu pašpārvaldi saglabājās. Tāpat gan 1897. gadā, kad notika pirmais grieķu un turku karš, gan pēc Pirmā pasaules kara beigām (kad otrais grieķu un turku karš beidzās ar iedzīvotāju apmaiņu, kā tiek dēvēta etnisko turku deportēšana no Grieķijas un grieķu – no Turcijas), tieši pateicoties britiem, netika pieļauta etniskā konflikta sākšanās starp Kipras grieķiem un turkiem. 1925. gadā Lielbritānija oficiāli pasludināja Kipru par britu kroņa koloniju, kas dažus gadus vēlāk noveda pie masu nemieriem Kipras grieķu vidū, kuri prasīja britu aiziešanu un salas apvienošanu ar Grieķiju. Briti, vadoties pēc savai impērijai tradicionālās skaldi un valdi taktikas, nemieru apspiešanai plaši izmantoja "rezerves policiju", kas sastāvēja gandrīz tikai no Kipras turkiem. Visi šie notikumi kļuva par vēl vienu stūrakmeni nākamās sašķeltās valsts pamatos.

 

Partizāni un etniskā eksplozija

Lai arī Kipra britu kolonijas statusu saglabāja līdz pat 1960. gadam, pamati salas neatkarībai tika ielikti vēl Otrā pasaules kara laikā, kurā Kipras grieķi karoja britu armijas sastāvā. Salinieku vidū bija izplatīts viedoklis, balstīts uz atsevišķu britu amatpersonu izteikumiem, ka pēc uzvaras karā viņiem tiks piešķirta neatkarība un iespēja apvienoties ar Grieķiju. Tomēr oficiāli šāds solījums nekur nebija izskanējis, bet Londona pēc Otrā pasaules kara beigām atteicās pat izskatīt šādu iespēju. Rezultātā salā izveidojās Kipras nacionālā atbrīvošanas organizācija, kas 1955. gadā sāka partizānu karu, ieskaitot terora aktus, galvenokārt pret britu koloniālo pārvaldi un britu armijas vienībām. Mazākā mērā, tomēr tā vērsās arī pret kolaboracionistiem un Kipras turkiem. Salā dislocētā britu karaspēka skaits sasniedza 30 tūkstošus vīru, pret nemierniekiem un viņu atbalstītājiem tika izvērstas nežēlīgas represijas, tāpat cīņā ar partizāniem tika izmantota 1957. gadā ar Turcijas atbalstu izveidotā Kipras turku kaujas organizācija. Tomēr apturēt pretošanos briti nebija spējīgi, un 1960. gada 16. augustā Kipra kļuva par neatkarīgu valsti, gan atstājot britu valdījumā divas armijas bāzes, kas aizņem kopumā 2,7% salas teritorijas.

Pirms neatkarības pasludināšanas notika grūtas sarunas par salas turpmāko pārvaldes modeli. To rezultātā tapa viena no, iespējams, pasaulē sarežģītākajām konstitūcijām, kuras mērķis bija nodrošināt abu kopienu līdzās pastāvēšanu. Abas salas lielākās kopienas – grieķi (ap 80% iedzīvotāju) un turki (18%) – tika atzītas par salas dibinātājām ar savām pašpārvaldes tiesībām. Savukārt kā Kipras neatkarības garanti, turklāt ar tiesībām noteiktos apstākļos lietot militāru spēku, uzstājās Lielbritānija, Grieķija un Turcija, kuras parakstīja īpašu Garantijas līgumu.

Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14. jūlija numurā!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata