Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Mākslas kurators Kaspars Vanags par pārcelšanos uz Marsu, nedigitalizējamo vēstures smaržu un sliktas gaumes definīciju

Nostalģija ir bīstama

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Lielajā izstāžu zālē no 8. decembra būs apskatāma izstāde YOU’VE GOT 1243 UNREAD MESSAGES. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze, "poētisks atsegums analogā laikmeta kultūrslānī", kad sevis paša un citu meklējumi notika analogā, nevis digitālā vidē, stāsti par personīgo atmiņu kultūru, savstarpēju tīklošanos un eksperimentālu jaunradi pagājušā gadsimta 60.–70. gados, kad arvien lielāka sabiedrības daļa sāka arī ikdienā izmantot mehāniskās reprodukcijas un datu aprites ierīces: telefonus, rakstāmmašīnas, kompaktās fotokameras, teikts izstādes aprakstā.

"Te ir gan kāda konkrēta pāra intīmās dzīves skrupulozi detalizēts privātais arhīvs, gan mākslas darbi, kas priekšplānā izceļ teju maniakālo vēlmi strādāt dienasgrāmatai vai seriāliem līdzīgos turpinājumos visas dzīves garumā. Tāpat izstādē iekļauti gan nejauši, gan apzināti veidoti un krāti savstarpējās saziņas nospiedumi: ģimeniskiem diapozitīvu vakariem sarūpēti fotostāsti, caur koppapīru tiražēti samizdati, septiņdesmito gadu konceptuālisma mākslā izkoptās mail-art prakses paraugi, radioamatieru sarakste, ezoteriskas noslieces vēstuļu ķēdes un izcila šaha partija, kas izspēlēta starpkontinentāli pa pastu: cik gājienu, tik pastkartīšu. Šo materiālu kopums uzrunā skatītāju kā sen neatvērta pastkastīte, kurā sūtījumu gūzma sevī slēpj iespēju atrast kādu ziņu ar personīgi adresētu vēstījumu. Izstāde atsauks daudz un dažādu atmiņu vidējās un vecākās paaudzes skatītājiem, savukārt interneta laikmetā uzaugušajiem tā būs vēl nepazīstama, bet intriģējoša pasaule, kuru atklāt."

Izstāde, kuru rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un korporatīvo labdarības fondu ABLV Charitable Foundation, ir triju kuratoru veikums: Zane Zajančkauska, Diāna Fransena no Nīderlandes (Van Abbemuseum, Eindhovena) un Kaspars Vanags, ABLV Charitable Foundation mākslas programmas vadītājs.

Kasparu analogā paaudze atceras kā jaunu dzejnieku, vēlāk viņš iemantoja "reiva vectētiņa" titulu, 90. gadu sākumā Rīgā rīkodams modernās kultūras festivālus, sekoja studijas un darbs Berlīnē un Londonā. Nu jau trīs gadus Kaspars atkal dzīvo Latvijā un ir radošās koncepcijas līdzautors topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam.


Izstādē būs redzami gan pasaulslavenu cilvēku darbi, piemēram, Joko Ono, gan tā saukto mazo cilvēku ikdienas aktivitātes, domātas varbūt tikai personiskai lietošanai, piemēram, kāds precēts kungs te fotogrāfijās iemūžinājis savas intīmās attiecības ar sekretāri. Kāpēc tā?

Mums var likties perversa vai dīvaina mazā cilvēka dzīves dokumentēšana, bet, no otras puses, tieši to šodien vairākums savos feisbuka kontos vai Instagram haštagos dara, filmējot savus cigarette after sex. Vidusšķiras pārstāvja intīmā dzīve nevis romānā, bet kā arhīva materiāls mums ir maz zināma, jo mietpilsoņa mantinieks viņa dienasgrāmatas parasti iznīcina. Ja runājam, piemēram, par netradicionālo seksualitāti – kāpēc tā ir netradicionāla?

Tāpēc, ka tradīcijai vajadzīgs mantojums, bet šis mantojums vienmēr tika iznīcināts. Ja bija kāds homoseksuālists, kas rakstīja dienasgrāmatu, ģimene nebija ieinteresēta to saglabāt un dot mazdēlam: re, kā tavs vecaistēvs dzīvoja! Līdz ar to šī tradīcija vai vēsture gadsimtiem ilgi tika iznīcināta, netika pārmantota. Tātad meinstrīms iznīcina šīs seksualitātes tradīciju un pēc tam nosauc to par netradicionālu.

Mazā cilvēka vai ikdienas dzīves arhīvi man šķiet interesanti tāpēc, ka tajos mēs redzam lietas, kas varbūt nesaskan ar tradicionālo vēstures traktējumu vai parāda nianses, kas nesaskan ar oficiālo versiju par kādu laiku.

Vai izstādes tēmu var saukt par dienasgrāmatu kultūru?

Tur savijas kopā daudzas tēmas. Viena ir ikdienas arhivēšana, tātad arī dienasgrāmatas. Otra lieta ir jautājums par to, ko mēs darām ar milzīgo kvantumu materiāla, kas nāk no šīs pirmsinterneta paaudzes. Jo jāņem vērā, ka 60.–70. gadi būtībā ir mehāniskās reprodukcijas, analogo tehnoloģiju virsotne. Tas nozīmē, ka personiskās dzīves tradicionālās arhivēšanas veidi, tostarp dienasgrāmatas, piedzīvo ārkārtīgu transformāciju un daudzveidību. Ja cilvēks sāk fotografēt, viņš fotografē ikdienu, līmē bildes albumos, ceļojot uzņem diapozitīvus, daudzi ir kinoamatieri... Tās visas arī ir dienasgrāmatas. To ir milzīgs daudzums. Jautājums ir, kā mēs ar to apejamies. Rīgas pilsētas muzeju dibināja bagāti birģeri, kuri varēja atļauties strādāt ar mantojumu, kolekcionēt un uzturēt kolekcijas, bet šobrīd Eiropā daudzas valstis pēkšņi ir sapratušas, ka tām vairs nav tādu līdzekļu, lai uzturētu rocības laikā iesākto krāšanu un arhivēšanu, turpinātu to tādā pašā apmērā.

Tieši tas pats notiek arī ar mums pašiem. Dzīvesveids ir mainījies, mums ir cita rocība. Ko es, piemēram, daru ar savu vecāku savākto bibliotēku?

Jā, ko tu ar to dari?

Es nolēmu paturēt vecāku dzīvokli, lai bibliotēka tiktu saglabāta. Bet varu iedomāties tipisku mūsdienu mākslinieku vai mākslas kuratoru, kurš ceļo, kurš dzīvo Berlīnē, tad pārceļas uz Londonu, vai arī iedomāties tos, kuri brauc darbā uz Angliju, – ko viņi dara ar šīm lietām, kuras kļūst zināmā mērā par apgrūtinājumu? Cik daudzi Latvijas inteliģenti var atļauties lielu dzīvokli, lai saglabātu savu vecāku bibliotēku? Tas ir ne tikai muzeju, tas ir arī ikdienas jautājums.

Vai tas nav cilvēka izmisums kvantitātes priekšā?

Izmisums kvantitātes priekšā ir arī mūsu datubāzes, kur teorētiski tavi desmit gadu feisbuka ieraksti ir saglabājušies, bet ņem nu tagad tos skrullē... Visa grāmatvedība, jebkuri dati, kas tiek noglabāti, ir tāda pati kvantitāte. Ja mēs negribam saglabāt 60.–70. gadu kvantitāti, tad ir jautājums, kā mēs to šķirosim. Te uzreiz ieslēdzas kanona jautājums: tā, šis būs kanons, ko saglabājam, bet pārējais – lai paliek. Digitalizācijas laikmets būtībā ir kā pārcelšanās uz Marsu, kur tev kosmosa kuģī, tāpat kā lētajās aviolīnijās, tava čemodāniņa lielumu ierobežo noteikts izmērs un svars. Ko mēs ņemsim līdzi? Kanonu vai, teiksim, pirmās mīlestības pieredzi, ko ir uzrakstījusi tava vecāmāte vēstulēs, vai varbūt tēva fotogrāfijas, kurās viņš uzņēmis savu sānsoli? Vārdu sakot, kā mēs pārmantosim šīs mikrovēstures? Tā arī ir viena no izstādes tēmām.

Vai nepieciešamība ietilpināt mikrovēsturi ierobežotos izmēros ir liela problēma?

Cik garš, tik plats. No vienas puses, jebkura revolūcija vai karš iznīcina arhīvus vai iespaido tos ideoloģiski. No otras puses, laikmetu griežos, kad mainās pieraksta forma, piemēram, no analogās uz digitālo, arhīvi cieš, bet arī tiek atbrīvoti jaunām vēsturiskā redzējuma un krāšanas formām.

Vēlreiz uzsveru, ka tā nav tikai kultūras teorija, tā šobrīd ir reāla prakse, tam pusaudzim ar viņa virtuālās realitātes kosmosu ģimenē blakus ir vecāmāte ar atmiņām par auksto karu, par radiouztveršanas traucētājiem, kuru dēļ tu nevari dzirdēt Amerikas balsi, atmiņām par laiku, kad sarakste ar māsīcu Kanādā bija problēma un pat šahs pa pastu ar ārzemniekiem nebija atļauts...

...un tālsarunu ar Ameriku vajadzēja pieteikt un gaidīt trīs dienas.

Tieši tā. Tās ir lietas un pieredze, kas mums ļauj saprast, kā arī šodien, interneta laikmetā, funkcionē fake news, kā mainās cenzūra, kā veidojas cilvēka paštēls, meklējumi. Sešdesmito septiņdesmito gadu pieredzē būtiska ir cilvēciskā dimensija, intimitāte – turi rokās materiālu un saproti, ka aiz tā ir cilvēks. Atceros, 90. gadu diskusijās par vēstures arhīviem profesors mums stāstīja par to, kā kāda viduslaiku vēstule, ko turi rokās, smaržo pēc etiķa, jo mēra laikā, kad vēstule šķērsoja pilsētas mūrus, tā tika dezinficēta ar etiķi. Tā ir lieta, kuru tu nevari digitalizēt un kurā ir ārkārtīgi spēcīga personiskā piedzīvojuma sajūta. Daudzas no izstādē redzamajām lietām mēs, protams, varam aplūkot digitālā formātā, bet tas nedod vēstures pieredzējumu.

Visu sarunu lasiet 8.decembra žurnālā SestDiena.

Top komentāri

hmmm
h
Arī esmu no tiem kurš nemīl par sevi izstādīt publiskai apskatei informāciju. Šai sakarā ienāca tāda doma, ka mums zināmā vēsture, lielā mērā ir tāda kā ekshibicionistu vēsture. Mēs zinām par laikmetu, tieši tāpēc ka kāds rakstīja dienasgrāmatas, taisīja crazy foto utt, bet ko īsti domāja, darīja milzīgā klusētāju masa.. (protams, var jau izlobīt daudz, bet tik un tā tās būs vairāk netiešas, ačgārnā spoguļa liecības).
konspirators
k
Cilvēkus, kas par katru cenu grib fiksēt dienasgrāmatās vai sociālajos tīklos savu intīmo dzīvi, sauc par ''uzmanības prostitūtām'' - attention whores. Ik pa laikam kāds no viņiem kļūst par cietušo, kad šantāžists nozog attiecīgo informāciju un pieprasa izpirkumu. Starp citu, pie drošas interneta lietošanas noteikumiem pieder rekomendācija nemētāt savus plikumus - neatkarīgi no dzimuma un orientācijas - pa pasauli, lai nebūtu velāk jānožēlo. Radist, atceries - tevi klausās arī pretinieks!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai uzticies KNAB?

Kopā nobalsojuši: 247

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Aktuāli

Patīkamās pārvērtības Dānijā(1)

Latvijas hokeja izlase, par spīti vairāku ilggadējo līderu atteikumiem, pasaules čempionātā aizspēlējās līdz ceturtdaļfinālam, jo skaļi sevi pieteica jaunās paaudzes spēlētāji.

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā

SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons

Pasaule

Vairāk Pasaule

Politika

Vairāk Politika

Tēma

Vairāk Tēma

In memoriam

Vairāk In memoriam

Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag

SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes