Varbūt labāk kosmodromu. Saruna ar Intu Dālderi

Tātad diskusijas ir aplami iestrēgušas ap vienīgo jautājumu: kur celt? Vai tad šis nav galvenais jautājums?

Manuprāt, diskusijas fokuss šobrīd ir novirzīts nepareizi, jo būtu jāsāk ar to, par ko celt – kur mēs ņemsim naudu? Tad, ja ir nolemts, ka nauda būs un cik tās būs, tad arī jāsāk domāt, kādu un kurā vietā var atļauties šo koncertzāli. Tāpēc es domāju, ka pēdējā laika diskusijas ir bijušas pilnīgi liekas. Ņemot vērā to, ka neviens valdības lēmums līdz šim nav bijis pat par viena centa piešķiršanu koncertzāles būvniecībai (līdz šim šāds jautājums valdībā pat nav virzīts!), ir pilnīgi vienalga, par kurām vietām diskutējam.

Runāt jau varam arī par to, kur Latvijā būvēsim kosmodromu, skaidri zinot, ka to nekad nebūvēs.

Bet diskutēt varam. Līdzīgi ar koncertzāli. Vispirms jāvienojas, ka to tiešām cels un ka valdība ir gatava piešķirt līdzekļus, un pēc tam jādomā par to, kur un kādā veidā to īstenot. Diskusijai ir jābūt pilnīgi no otras puses.

Visu pavasari taču gaidījām valdības lēmumu: likās ka tūlīt, maija beigās, būs! Lēsts arī, ka līdzās 23 miljoniem no Eiropas fondiem turpmākajos gados būs nepieciešami ap 90 miljoniem eiro.

Ja tā būtu, tas būtu ļoti labi, bet līdz šim Kultūras ministrijas iesniegtajos dokumentos nav ne vārda par pārējo finansējumu, kas būs nepieciešams no valsts budžeta. Līdz ar to faktiski nav nekādas garantijas, ka šī nauda tiks piešķirta. Mani uztrauc tas, ka šobrīd mums koncertzālei ir paredzēti 23 miljoni eiro no Eiropas struktūrfondiem, bet izskatās, ka būs lēmums novirzīt šo naudu nevis koncertzālei, bet kaut kur citur un mūziķi paliks tajā pašā un vēl sliktākā situācijā. Naudas nebūs, un nebūs arī nekāda apsolījuma par koncertzāles būvēšanu. Es negribētu skaļi izteikties, bet faktiski šī nauda koncertzālei būs nozagta.

Ja valdības lēmumam par to, kādā veidā izmantot Eiropas 23 miljonus, būs klāt arī atzīme, ka, sākot no 2022. gada, piemēram, katru gadu būs 10 miljonu arī pašas koncertzāles ēkas būvniecībai, tas būtu fantastisks sasniegums. Bet, tā kā šobrīd strādāju Finanšu ministrijā, kurā esmu diendienā saistīts ar nodokļu, Eiropas struktūrfondu un valsts budžeta plānošanas jautājumiem, es būšu ļoti, ļoti piesardzīgs kādam šinī brīdī teikt, ka valsts budžetā turpmākajos desmit vai divdesmit gados atradīsies vēl simt miljonu jaunas ēkas būvniecībai un pēc tam tālāk tās uzturēšanai.

Absurda situācija: Kultūras ministrija aptaujā arhitektus un rosina plašas, pat starptautiska līmeņa diskusijas, labi zinot, ka celt koncertzāli nevarēs?!

Tāpēc jau vispār sākām par to runāt, jo nav nekādu pazīmju, ka būs par ko būvēt. Es tagad nosaukšu tikai dažas lietas, tikai kultūras jomā, kuras tuvākajos gados ir jāpaveic. Ir jāpabeidz Jaunā Rīgas teātra pārbūve, kurā darbs faktiski ir apstājies un nav zināms, cik vēl papildu naudas tam vajadzēs. Nepabeigtā stāvoklī ir arī Pulka ielas muzeja krātuve. Šogad bija jābūt gatavai Okupācijas muzeja piebūvei – Nākotnes namam –, taču ir skaidrs, ka tas tā nebūs un, visticamāk, būs vajadzīgi papildu līdzekļi. Katastrofālā stāvoklī ir visa arhīvu nozare, un šādi varētu saukt vēl daudz ko. Sakarā ar ierosinātajām lietām, kas saistītas ar ugunsdrošību jaunajā Ventspils koncertzālē, draud lielu izmaksu gulšanās uz valsts budžeta. Tas ir tikai kultūras jomā. Globālā skatpunktā Eiropas un pasaules ekonomika bremzējas, tostarp arī Latvijas ekonomikas pieaugums. Pagājušajā gadā mēs sasniedzām 4,8% pieaugumu no iekšzemes kopprodukta, bet šogad tas tiek plānots tikai 2,9 procenti. Līdz ar to, protams, samazinās budžeta ienākumi. Ar to ir jārēķinās, un šobrīd ir maz cerību, ka valdība varētu pieņemt lēmumu būvēt koncertzāli.

Uz šādu iespēju skatos ļoti piesardzīgi, ņemot vērā visus nepieciešamos ieguldījumus jau iesākto projektu pabeigšanai kultūras jomā, kas prasīs vairākus desmitus miljonu, gan citās nozarēs nepieciešamos ieguldījumus. Piemēram, jābūvē jauns cietums, jo pašreizējās ieslodzījuma vietas neatbilst Eiropas prasībām. Līdzekļi nepieciešami veselībai un izglītībai. Eiropas Komisijas jaunās rekomendācijas Latvijai ir minimālā ienākuma un minimālās pensijas palielināšana. Skatoties valsts makā, es tur neredzu iespējas. Tāpēc aicinu saprast, ka ERAF 23 miljoni ir vienīgā nauda, kas jebkad ir bijusi un tuvākajā laikā būs pieejama Rīgas koncertzālei. Tāpēc to vajag nevis ieguldīt kaut kur ar domu, ka kādreiz varbūt uzbūvēsim, bet izmantot tieši tai funkcijai, kam tā ir domāta. 23 miljoni nav maza nauda. Ar to var daudz ko iesākt.

Kultūras ministrija par šo naudu vēlētos sakārtot infrastruktūru AB dambī, uzsverot, ka sakoptā vide – celiņi, tiltiņi – būtu vērtība, pat ja koncertzāli neuzbūvētu.

Zinu, ka daudzi to ļoti labprāt gribētu – šo naudu izmantot daudz kam citam. Cīņa par šo naudu notiek jau četrarpus gadu. Ir mainījušās dažādas valdības, uz šo naudu skatījušās pašvaldības. Esmu redzējis sarakstus, kādā veidā starp pašvaldībām tā tiktu sadalīta. Tas bija pirms gadiem trim. Uzbrukumi šai naudai ir nepārtraukti. Teju visiem šķiet, ka tā ir brīva nauda, ko varētu izmantot. Tagad atkal jau izdomāts, kā par šo naudu varētu pārcelt kādas ielas un ieplūdināt sadārdzinātās Dziesmu svētku estrādes būvēšanā vai citos objektos, bet, dievs nedod, tikai ne ieguldīt koncertzālē.

Ko šādā strupceļā darīt? Sapnis ir izsapņots?

Primāri mums vajadzīga ir vieta, kur mūziķi var spēlēt un publika klausīties mūziku izcili labos akustiskos apstākļos. Viss pārējais – arhitektūra, atrašanās vieta –, diemžēl ir sekundāri, jo, vēlreiz atkārtošu, es neredzu, ka valdībai šobrīd būtu iespējas pieņemt lēmumus uz turpmākajiem 10 gadiem, ka budžetā būs nauda jaunai koncertzālei. Vistrakākais ir tas, ka Lielā ģilde faktiski ir avārijas stāvoklī. Risinājums ir vajadzīgs tūlīt un tagad, šai mūziķu paaudzei, nevis tālā nākotnē pēc 10 vai 15 gadiem.