Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Vīrieši ir romantiskāki

Kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla par Jūrmalas gleznotāja Rolanda Beitnera (1917–2006) memuāriem, atmiņas saglabāšanu un to, cik svarīgas ir ģimenes sarunas pie galda.

10. oktobrī simt gadu aprit gleznotājam Rolandam Beitneram (1917–2006). "Jūru viņš spēja gleznot aizvērtām acīm," stāsta grāmatas priekšvārda un pēcvārda autore, kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla, mākslinieka bijusī vedekla. Un piebilst, ka lielākā daļa Beitnera gleznu tagad atrodas privātkolekcijās ārzemēs, toties par vēl vienu gleznu var uzskatīt viņa atmiņu grāmatu Jūras romantiķa memuāri, kuru nesen izdevis apgāds Madris.

Mūža nogalē iemācījies strādāt ar datoru un uzrakstījis atmiņas, gleznotājs tādā kārtā norakstījis no sirds nost savu mūža sāpi. Beitneram tā sākusies ar bērnības traumu, kad māte viņu ģērba meiteņu drēbēs, un nesatikto tēvu. 

Savukārt memuāri kopumā ir netipiski latviešiem tādā ziņā, ka tas ir nevis cietēja, bet veiksminieka dzīvesstāsts – tā savu dzīvi brīvvalstī, karā un padomju laikā uztvēris pats Beitners, un viņa veiksmes nesējas bijušas sievietes. Tās Beitnera atmiņās aprakstītas latvietim neraksturīgā atklātības pakāpē.     

Kādu jūs atceraties savu bijušo vīratēvu?

Stilīgu, atvērtu, vienmēr modernu apģērbā. Viņam bija brīvvalsts laika 1. ģimnāzijas audzināšana un stāja, viņš vienmēr centās iet līdzi laika garam… Cēlies no vācbaltiešiem, viņš piederēja sava laikmeta latviešiem. 

Rolands Beitners sevi uzskatīja par latvieti vai vācbaltieti?

Domāju, ka viņā bija abas identitātes, tikai vācbaltisko, kas nāca no tēva, viņš, 50 gadus dzīvodams pie padomju varas, nekultivēja. Viņš man rādīja savu kristību zīmi, tajā redzams, ka krusttēvs viņam bijis barons. Memuāros Beitners min, ka arī viņi esot bijuši no baroniem – fon Boitneri (Beutner). Svētdienās mājās runāja vāciski, manai jaunākajai meitai pirmais dzejolis tapa vācu valodā. Abām meitām vācu valoda ir tikpat laba kā latviešu, vienu brīdi ne bez bažām konstatēju, ka jaunākajai vācu valoda ir pat labāka nekā latviešu. Rolanda Beitnera sieva Elita Puriņa bija gājusi vācu bērnudārzā, un bērnudārza posms bērna dzīvē ir ļoti svarīgs. Arī uz valodas viļņa Beitners ar sievu labi sapratās un satika, lai gan, kā jau teicu, vāciski viņi runājuši tikai svētdienās. 

Viņa dzīvesstāsts ļauj labāk apzināties to, ka vācbaltieši bija daļa no mūsu nācijas. Vācijā vēl 90. gadu sākumā bija spēcīga kopiena, kura identificējās ar vācbaltiešiem, un, man par lielu pārsteigumu, daži vācbaltieši pat mēģināja atgriezties. Žogam, ko uzceļ prāts, jūtas kāpj pāri. Lasu vēsturnieka Indriķa Šterna grāmatu, viņš raksta, ka diez vai XIII gadsimtā tie, kas te tika nometināti, veda sievas no Vācijas. Šo mūsu nācijas daļu mēs pazaudējām. 

Pazaudējām vienā rāvienā 1939. gadā.

Mēs slikti apzināmies arī Livonijas periodu. Nācijas identitātei ļoti svarīgi ir lielie akadēmiskie vēstures stāsti. Mums ir maz identitātes ar Livoniju. Baltazara Rusova hroniku skolās māca maz. Ja tas tiktu darīts, mēs sevi ieraudzītu kā daļu no Eiropas. 

Ap latviešu nācijas un Latvijas valsts tapšanas laiku varbūt bija svarīgāk sevi pretnostatīt vāciešiem?

Interesanti, ka gan padomju, gan starpkaru Latvijas historiogrāfijām pieeja šajā ziņā bija ļoti līdzīga. Bet kas tad veidoja Krievijas impērijas veiksmes stāstu XVIII gadsimtā? Tie bija vācbaltieši, kas veidoja Krievijas valsts aparātu. Mūsu pašapziņas mugurkaulam šie ir vajadzīgi skriemelīši, vēstures un akadēmiskie stāsti tam veido ļoti svarīgus posmus.

Jā, vācbaltieši bija integrēti citā valodā, tieši tāpat kā Livonijā lietoja lejasvācu valodu. Tas nav nekas īpašs, līdz pat karaļa Henrija VIII otrajai sievai Annai Boleinai Anglijas galms runāja franču valodā. Mums tikai caur šīm divām historiogrāfiskajām skolām ir iemācīta šķiriskā pieeja. Kārlim Ulmanim tas bija ļoti svarīgi – gan kā atriebība, gan zemes reformas pamatošanai. Tie procesi Eiropā tad bija līdzīgi, tāpēc, lai kā vācbaltieši sūdzējās, Tautu savienība reformu akceptēja. 

Arī Raiņa pirmais dzejolis uzrakstīts vācu valodā. Visiem mūsu atmodas darbiniekiem socializācija ir vāciska un ģimenes valoda, izņemot Krišjāni Baronu, bija vācu valoda. Andrejs Johansons savā kultūras vēsturē par XVIII gadsimtu raksta, ka vācbalti ir izbrīnīti, kāpēc Rīgas latvieši nesūta savus bērnus latviešu skolās, bet sūta vācu. Tas ir tas pats, kas šodien redzams Briselē, – neticība savai valodai un kultūrai. 

Varbūt tas ir latviešu dzīvotspēka apliecinājums, ka varam sūtīt bērnus svešās skolās un joprojām paliekam paši.

Tas ir mūsu iekšējās kultūras paradokss. Bet paradokss vispār ir ļoti būtiska sabiedrības un kultūras pastāvēšanas daļa. Ķelti, tāpat kā mēs, arī senatnē nav atstājuši nekādus rakstu pieminekļus. Varbūt tā ir liela balstīšanās uz mutvārdu tradīciju, kas nozīmē labas atmiņas klātbūtni. 

Vai tad šodien atmiņa vairs ir novērojama? Ko jūs redzat, strādājot ar studentiem?

Ar studentiem vairs nestrādāju, jo neakceptēju moduļu sistēmas. Cilvēka intelektuālajai attīstībai ir nepieciešama lēnāka domāšana, nevis tāds temps kā šodien, kad studenti tēmai izskrien cauri un paliek tikai sajūta, ka gribas vēl, bet viss jau beidzies. Kas attiecas uz atmiņu, esmu dzīvesstāstiem, piemēram, intervējusi kādu sievieti, un viņas stāstītais ir atmodinājis manu atmiņu. Tātad, ja saglabāsies sarunas ģimenē pie galda, arī atmiņa saglabāsies.

Šajā sakarā Rolanda grāmata man bija pateicības un mīlestības darbs, jo, kad es Jūrmalā ieprecējos pirms trīsdesmit gadiem, viņš man pierādīja, ka stāsti var dot identitāti. Rolands ļoti daudz un interesanti stāstīja pie galda. Mums bija ļoti garas brokastis... Daudzus viņa stāstus zināju no galvas. Viņš stāstīja par Jūrmalu un jūrmalniekiem, kas katrā mājā ir dzīvojis. Tie stāsti apdvēseļoja vidi, kurā dzīvoju, un man radās sajūta, ka es te esmu dzīvojusi vienmēr. Jo, kad stāsta, tu redzi tās lietas, atdzīvojas ielas un cilvēki.   

Vai Rolanda Beitnera spēja stāstīt bija tipiska viņa paaudzei, vai viņam šajā ziņā bija īpašs talants?

Tā bija paaudze, kurā sarunas piederēja pie dzīvesveida un labā toņa. Bet, kad Rolands stāstīja, viņā pamodās kaut kas no vācieša un aktiera, viņš stāstīja ar izteiksmīgām pauzēm, piešķirdams stāstam lielāku svaru.

Visu sarunu ar Dagmāru Beitneri-Le Gallu lasiet žurnāla SestDiena 6.-12.oktobra numurā! 

 

Top komentāri

lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Ja "Beitnere" Dagmārai ir precētais uzvārds, tad - Le Galla būtu meitas vārds? Dagmāra Le Galla? Tad jau pati būs cēlusies no baltfrancūžiem, vai kā?
Plēsīsim traukus!
P
Ne vīriešiem jābūt īpaši romantiskiem, ne viņi tādi ir. Ir krietni un par bērniem vairāk domājoši kā tās, kas vergo mobiļņikiem pat šķērsojot krustojumu. Ir sievietes- ņekudišķijas, kas tikai paģēr un ir vīrieši- tefteļi. Tā nav mēraukla. Tad nu paraudzīsimies katrs uz sevi!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Diena jautā

Vai uzticies Latvijas banku sistēmai?

Kopā nobalsojuši: 650

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Latvijai vajag: Mediķus(1)

Latvijas Gada balvu medicīnā kā labākā māsa nule saņēmusi Valda Caune. Kas motivē strādāt profesijā, no kuras citi bēg, un kas veselībai palīdz vislabāk? Pieredzējušajai medmāsai nav visu atbilžu, t...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā

SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons

Pasaule

Vairāk Pasaule

Politika

Vairāk Politika

Tēma

Vairāk Tēma

In memoriam

Vairāk In memoriam

Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag

SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes